Dziesmas gars! Dziesmu prieks! Dziedāšanas jūsmas apvītā cilvēka dzīve! Tā cildināta nezināmu latviešu tautas dziesminieku sacerētajās dainās – neskaitāmās tautas dzejas četrrindēs un folkloras melodijās. Kopš neatminamiem laikiem pausta daudz skandētā un daudz dziedātā prātulā:
Dziedot dzimu, dziedot augu,
Dziedot mūžu nodzīvoju…
(Alfrēda Kalniņa a capella jauktā kora sabalsojumā)
Bet tauta kopš sendienām cildinājusi arī mūzikas un dziesmas spēku kā nesalaužamu pretmetu naidam, sabiedrības nesaskaņām, pat karam:
Dziesmu vairogs atsita bultas,
Dziesmu skaņa pārņēma troksni,
Dziesmu vara aizdzina karu,
Tautu izglāba dziesmu gars. Dziesmu gars!
(Jāzepa Vītola, Ausekļa kora balādē Beverīnas dziedonis.)
Pirmie Vispārējie dziesmu svētki notika Rīgā 1873.gada 26.–29.jūnijā. Piedalījās 45 kori ar 1003 dziedātājiem. Šo svētku atklāšanas aktā Latviešu biedrības namā pirmo reizi skanēja Baumaņu Kārļa dziesma Dievs, svētī Latviju!. Pirmo reizi kopkorī nākamā valsts himna izskanēja 1895.gadā Jelgavā IV dziesmu svētkos. Visi dziesmu svētki (izņemot IV) notika Rīgā.
Smeltas no senatnes dziesmotās atziņas, tas ir sava veida pamats ne tikai latviešu, bet arī mūsu kaimiņu tautu – lietuviešu, igauņu pasauluztveres estētikai. Jo, pateicoties šādai filozofijai, Baltijas telpā 19. gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimta sākumā dzimst muzicēšanas mākas visaugstākā tautiskā forma – apvienoto amatierkoru kopkoncerta a capella kopdziedāšanas brīnums. Izaudzis no igauņu, latviešu un lietuviešu folklorā sakņotajām, mutvārdos saglabātajām un sadzīves atskaņošanas praksē sensenis koptajām tradīcijām, bagātināts ar kristīgās baznīcas muzikālo rituālu un 19. gadsimta Rietumeiropas vīru koru svētku “Sing Fest” ietekmēm, tas saukts par Dziesmu svētkiem – vērienīgi svinēts gan Igaunijā, gan Latvijā, gan Lietuvā. Šāda tūkstošos skaitļojamu amatierkoru kopēja muzicēšana vairāku stundu garā koncertā nekur citur pasaulē vairs nav dzirdama…
Šo svētku norise vienmēr bijusi saistīta ar krāšņu ziedu, zaļoksnēju meiju un ozollapu vainagu smaržu pilnajiem vasaras mēnešiem. retāk slēgta tipa koncerthallēs, vairāk atklātās estrādēs un plašos brīvdabas laukumos. Tur tad kopā ar dziedātājiem, dejotājiem un muzikantiem pulcējušies desmitiem tūkstoši klausītāji un skatītāji – lielo sarīkojumu interesenti. Ziediem, zaļumiem, valsts un biedrību karogiem rotātie dalībnieku svinīgie gājieni, ne vienā, bet vairāku dienu koncertos skanošais repertuārs, kurā ietverti tiklab vokālās, kā instrumentālās un pat horeogrāfiskās mākslas priekšnesumi, tāpat arī šādos sarīkojumos par obligātu kļuvušie amatiervienību konkursi (koriem tie tiek dēvēti par dziesmu kariem) – tas viss pieder Dziesmu svētku tradīcijas jēdzienam.
Būtu jau glaimojoši iedomāties, ka šāds muzikāls unikums ir tieši pie mums Baltijas krastā dzimušais igauņu un latviešu izgudrojums. Labi zināms, ka 1869. gada vasarā Tērbatā (Tartu) nepilns tūkstotis igauņu vīru koru dalībnieku sapulcējās uz saviem pirmajiem – visas Igaunijas (vispārējiem) dziedāšanas svētkiem. Tāpat kā enciklopēdijās un mūzikas vēstures grāmatās lasāms, ka pēc četriem gadiem 1873. gada vasarā to pašu kopdziedāšanas formu atkārtoja latvieši. Tikai nu jau saviem Pirmajiem Vispārējiem Dziesmu svētkiem mūsu senči piepulcināja kā vīru, tā jauktos korus – kopskaitā 1003 dziedātājus – samērā plašai divu dienu (atsevišķa garīgā un atsevišķa laicīgā) koncerta programmām, kas trešajā svētku vakarā tika papildinātas ar drosmīgāko koru muzikālo sacensību – konkursu, žurnālistu sajūsminātos aprakstos nosauktu par “dziesmu karu”…
Ir skaisti apzināties, ka Jāzepa Vītola vārdi, kas pirms septiņdesmit gadiem 7. Dziesmu svētkos latviešu mūzikas brīnumu pielīdzināja neapturamu dabas spēku varenības lielumam, patiešām nav novecojuši. Tie dod mums drosmi un stimulu arī šodien teikt:
Bagāts mūsu sējums! Koša mūsu dziesma! Sargāsim to no nelāgiem iespaidiem! Rūpēsimies, lai tā neapklustu! Lai mums ar katriem nākamajiem Dziesmu svētkiem mostos jauns dziesmu prieks. Jauns dziesmu pavasaris!
Jo dziesma, dziesmu gars, dziesmu vairoga aizsargājošais spēks latvju tautas vēsturē bijis un būs mūžīgs!
Oļģerts Grāvītis
Enciklopēdijas priekšvārdā “Dziesmas nebeidzamais ceļš” Valdis Rūmnieks raksta: “Mēs, protams, neesam izgudrojuši dziedāšanu un dziedāšanas svētumu, bet mēs esam vieni no retajiem, kuri sapratuši Dziesmu svētku nebeidzamību. Divdesmit trīs kopā sanākšanas 130 gados īstenībā nav nekāds ārkārtējs skaitlis. Un tomēr – Dziesmu svētki radīja latviešu klasisko mūziku, izveidoja augsti profesionālu diriģentu skolu, mūzikas kritiku, attīstīja instrumentālo mūziku un deju, tautas garamantu pēctecību. Dziesmu svētki veidoja latviešu patstāvības un spītības garu. Dziesmu svētki radīja latviešu nāciju un beidzot – mūsu vienīgo Tēvzemi, kura ir skaistākā visā pasaulē.
[…] Dziesmu svētku nebeidzamības pamatā ir sūrs un neatlaidīgs ikdienas darbs, kurā 130 gados savu spēku, savas šaubas un varēšanu izbaudījis katrs latvietis. Svešzemju pētniekiem pagrūti saprast, kālab tauta – dzīvodama dažādu lielvaru apspiestībā, karu un izsūtījumu ārprātā, bēgļu gaitu bezcerībā, allaž domājusi par nākošiem Dziesmu svētkiem, kuriem jāgatavojas solīti pa solītim, slīpējot dziedāšanas māku, šujot tērpus, krājot naudu un gaidot to brīdi, kad dziesmu spēks apskries visu Latviju vienā elpas vilcienā. Nu jau arī UNESCO līmenī atzīta mūsu, tāpat arī Lietuvas un Igaunijas Dziesmu svētku neatkārtojamība, piederība pasaules kultūras dārgumu krātuvei. […]
Dziesmu svētku vēsture ir tikpat plaša kā mūsu tautas vēsture no XIX gs. otrās puses līdz mūsu dienām. Pareizāk sakot, tā nav vēsture, kura ir aizgājusi pagātnes tumsā, jo Dziesmu svētku kustība turpinās un būs tikpat mūžīga kā Latvijas Valsts.
Rīgas Latviešu biedrība 2003.gadā atzīmēja savu 135.dzimšanas dienu. Mēs esam lepni, ka Rīgas Latviešu biedrība ilgus gadus bija Dziesmu svētku organizatore, virzītāja un nepārtrauktības uzturētāja, mēs esam laimīgi, ka Dziesmu svētku tradīcija turpinās un pati kā mirdzoša straume rauj līdzi komponistu jaunrades viļņojumus, sapurina organizatorus un pagurušos. Un citādāk nemaz nevar būt. Dievs jau sen ir svētījis Latviju. Apzināsimies to katru brīdi, kamēr vien mēs esam.”
DZIESMU UN DEJU SVĒTKI –
Latviešu kultūras dārgums
Latviešu kultūras dārgumi, kas reizē ir arī tautas identitātes stūrakmeņi, pakāpeniski ierakstās visas pasaules garīgā mantojuma pūrā, ko starptautiskās sabiedrības interesēs veido UNESCO. Šīs organizācijas novērtējumu ir saņēmis Rīgas vēsturiskais centrs (1995.g.), kā arī Latvju dainu vākums, kas ir fiksēts UNESCO Pasaules atmiņas reģistrā, kas ir pasaules unikālo dokumentālo materiālu krājums. Pašlaik pēc Latvijas iniciatīvas trīs Baltijas valstis strādā, lai arī mūsu valstu unikālā dziesmu svētku tradīcija tiktu iekļauta UNESCO pasaules nemateriālās kultūras mantojuma sarakstā. UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas ģenerālsekretāre Dace Neiburga šajā sakarā saka:
“ …kad starptautiskā sabiedrība ir ir atzinusi konkrētas kultūras izpausmes unikalitāti un piešķīrusi attiecīgo UNESCO statusu, tā kļūst par visas cilvēces aizsargājamo objektu. Tas nozīmētu lielāku atbildību par Dziesmu svētku saglabāšanu jau no pašas valsts. Te svarīgi definēt autentiskās tradīcijas, kas šos svētkus padara vienreizējus un būtu uzturamas – galvenie dziesmu svētku elementi: gājiens, Dziesmu kari, kopkoncerts, deju lieluzvedums, Dziesmu svētku stils, kas ir tradīcijas un laikmeta specializētās mākslas sintēze. Pateicoties šai mijiedarbei mums nav darīšana ar folkloras svētkiem vai tīru šovu, bet gan – Dziesmu svētkiem. Pie unikālajām vērtībām minama arī mākslinieciski augstvērtīgā kopdziedāšana a capella koprepertuāra atskaņojumā. Muzikoloģe Lolita Fūrmane devusi precīzu apzīmējumu tā saucamajam Dziesmu svētku repertuāra zelta fondam, nodēvējot to par īpašo dziesmu svētku bībeli ar elku skaņdarbiem, kurus cilvēki ne vienkārši dzied, bet lūdz. Tādā veidā mākslas akts pārvēršas par svētbrīdi, kopīgu tautas lūgšanu.”
Latviešu vispārējo Dziesmu svētku hronoloģija
Dziesmu svētki nesaraujami saistīti ar mūsu tautas vēsturi, to norisi var iedalīt četros posmos:
1. I – 1873 (45 kori, 1 003 dziedātāji)
II – 1880 (70 kori, 1 653 dziedātāji)
III – 1888 (117 kori, 2 618 dziedātāji) virsdiriģenti I.Zīle, E.Vīgners, A.Jurjāns
IV – 1895 (203 kori, 3 000 dziedātāji)
V – 1910 (89 kori, 2 300 dziedātāji) viens no virsdiriģentiem komponists J.Vītols
Tautas apzināšanās un sevis apliecināšanas posms. Jau veidojās reāls pamats mūžsenajam sapnim par tautas brīvību un savu valsti.
2.VI – 1926 (158 kori, 6 526 dziedātāji)
VII – 1931 (275 kori, 11 853 dziedātāji)
VIII – 1933 (251 koris, 10 600 dziedātāji)
IX – 1938 (384 kori, 14 450 dziedātāji) virsdiriģenti T.Reiters, E.Melngailis, T.Kalniņš
Suverēnas Latvijas laikā dziesmu svētki bija valsts kultūras dzīves neatņemama sastāvdaļa, tās lepnums.
3. X – 1948 (271 koris, 14 542 dziedātāji)
XI – 1950 (308 kori, 13 866 dziedātāji)
XII – 1955 (226 kori, 10 767 dziedātāji)
XIII – 1960 (195 kori, 11 248 dziedātāji)
XIV – 1965 (251 koris, 12 331 dziedātājs)
XV – 1970 (249 kori, 12 700 dziedātāji)
XVI – 1973 (285 kori, 14 800 dziedātāji)
XVII – 1977 (280 kori, 14 466 dziedātāji)
XVIII – 1980 (318 kori, 17 425 dziedātāji)
XIX – 1985 (323 kori, 16 850 dziedātāji)
Padomju laikā Dziesmu svētki tika pārvērsti par valstiskas nozīmes pasākumu, kas nebija iedomājams bez pastāvīgiem veltījumiem sabiedriski politiskām gadadienām. Par savu pastāvēšanu svētki maksāja rūgtas nodevas, bet tauta tomēr sanāca kopā. Kopš X Dziesmu svētkiem, tiem pievienojās Deju svētki.
4. XX – 1990 (350 kori, 19 000 dziedātāji)
XXI – 1993
XXII – 1998
XXIII – 2003 .
LITERATŪRA:
Bērzkalns V. Latviešu dziesmu svētki trimdā 1946-1968. – Grāmatu draugs, 1968. 444 lpp.
Grauzdiņa I., Grāvītis O. Dziesmu svētki Latvijā. Norise, skaitļi, fakti. – Rīga: Latvijas enciklopēdija, 1990. 176 lpp.
Grauzdiņa I., Poruks A. Dziesmu svētku gara gaita. – R.: E.Melngaiļa Tautas mākslas centrs, 1990. 88 lpp.
Mediņš K. Latviešu Dziesmu svētki. – Rīga, 1955.
Vilka L. Dziesmu svētki Latvijas kultūrā // “ Māksla” 1989., Nr.2.
Žurnāls „Dziesmusvētki” (5/2002)