Itālijas ārpolitika 19.gs beigās – 20. gs. sākumā

Koliniālā sistēma jeb imperālisms Eiropā jau sāka veidoties Lielo ģeogrāfisko atklājumu laikā (15.﷓17. gs.), bet tieši 19. gs. beigās un 20.gs. mijā eiropieši bija jau kļuvuši atkarīgi no koloniālajām precēm. Bez koloniālajām precēm vairs nebija iedomājama ikdiena. Kolonijas pārvērtās par metropoļu saimniecības agrākajiem piedēkļiem, par lētu izejvielu avotu rūpniecībai un preču noieta tirgiem.

Imperiālisma kolonijas izveidojās 19. gs. otrajā pusē un 20. gs. sākumā. Kolonizācija sasniedza augstu līmeni – gandrīz visas Āfrikas zemes, daļa Āzijas un Latīņamerikas valstu bija pārvērstas par kolonijām un puskolonijām. Kolonijas tika iz

z
zmantotas arī par imperiālisko valstu militārajiem atbalstpunktiem jeb koloniālajiem karaspēkiem, kas tika izmantots citu tautu paverdzināšanai un koloniju kundzības nodrošināšanai.

1878. gadā mira pirmais apvienotās Itālijas karalis Viktors Emanuels II. Pēc viņa tronī nāca Umberto I (1878-1900). Viņa valdīšanas sākumā Itālija, sanaidodamās ar Franciju, pievienojās Vācijai un Austroungārijai tā sauktajā trejsavienībā (1882.). Itālija sāka aktīvāk darboties starptaustiskajā politikā. Ap šo laiku Eiropas valstis pastiprināti centās iegūt kolonijas. Arī Itālija ieguva kolonijas Āfrikā pie Sarkanās jūras. Palielinot aktivitāti ārpolitikā, Itālijai vajadzēja pastiprināt savus militāros spēkus. Ta
a
am bija vajadzīgi lieli līdzekļi, bet valsts finansu stāvoklis, kas astoņdesmito gadu pirmajā pusē bija kaut cik uzlabojies, tagad bija kļuvis atkal sliktāks.

Ļoti enerģisks gan ārpolitikā, gan iekšpolitikā bija Krispi, kas 2 reizes bija Itālijas premjerministrs (1887-1891 un 1893-1896). Viņu mēdza uzskatīt pa
a
ar lielāko Itālijas valstsvīru pēc Kavūra. Tas bija enerģiskas un valdonīgas dabas cilvēks, kas savā jaunībā būdams karsts patriots un republikānis piedalījies 1848. gada Itāliešu revolucionārā kustībā, vēlāk kļuvis par monarhistu, kaut arī daudzos jautājumos saglabājis radikālus uzskatus. Būdams premjerministrs, viņš izdarīja dažas liberālas reformas, bet citādi viņš ar lielu neatlaidību un stingrību vajāja savus politiskos pretiniekus, kas bija viņa bijušie domubiedri republikāņi ; radikālie sociālisti, kuru mācības bija sākušās Itālijā diezgan plaši izplatīties ; iredenti, kuru centienus viņš nevarēja atzīt kā Trejsavienības dedzīgs piekritējs. Pret pāvestu Krispi bija stingrs un atturīgs, un attiecībās starp Vatikānu un Itālijas valdību viņa laikā pat pasliktinājās. Pāvests sevišķi ņēma ļaunā Itālijas valdībai to, ka tika atklāts Džordāno Bruno piemineklis (1889.) tajā pašā Romas laukumā, kur viņu kā ķe
e
eceri 1600. gadā sadedzināja. Lielu vērību Krispi piešķīra koloniju iegūšanai. Viņam izdevās piespiest Abesīnijas valdnieku atzīt Itālijas protektorātu.

1889. gadā Meneliks II parakstīja līgumu ar Itāliju. Maneliks piešķīra itāļiem zemes un pretī saņēma ieročus un aizstāvību. Itāļi nekavējoties to izmantoja, lai padarītu Etiopiju par proktorātu. Itālijas vēlmes atbalstīja Lielbritānija, un abas valstis vienojās par to, ka tiks izveidota Itālijas Austrumāfrika. Maneliks tomēr pasludināja Etiopiju par neatkarīgu valsti. Ar Francijas atbalstu etiopieši gatavojās atvairīt itāļus. 1896. gada 1. martā itāļi devās uzbrukumā. Manelika II vadītais 80 000 vīru li
i
ielais etiopiešu karaspēks triecienu atvairīja un pie Aduvas sakāva itāļus. Itāļiem par lielu izbrīnu arī etiopieši lietoja modernus eiropiešu ieročus. Tā bija pirmā nozīmīgā uzvara ko āfrikāņi izcīnija pār baltajiem. Eiropas valstis, pārsteigtas par etiopiešu uzvaru, bija spiestas atzīt Etiopijas neatkarību. Rezultātā Libērija un Etiopija bija vienīgās valstis Āfrikā, kuras neatradās eiropiešu kontrolē. Arī tautā sašutums pret Krispi bija liels un viņam nācās atkāpties no premjerministra amata (1896.).

1889. gadā Itālija okupēja un ieguva koloniju Somālijā. 1890. gadā ieguva koloniju Eritrejā.

Umberto I 1900. gadā bija kritis par upuri kāda anarhista atentātam. Pēs viņa tronī nāca Viktors Emanuels III. Viņam bija daudz liberālāki uzskati, kas bija jūtami arī viņa politikā. Ievērojamākais valstsvīrs viņa laikā bija Džoliti, kas no 1903. līdz 1921. gadam ar pārtraukumiem ieņēma premjerministra amatu. Ārpolitikā Džoliti bija Trejsavienības aizstāvis, lai gan jau viņa laikā bija manāma itāliešu nosvēršanās uz Antantes pusi.

Itālija 20. gs. sākumā pārgāja imperiālā stadijā un saasinājās šķiru cīņa. 1911. gadā sākās Itālijas koloniālais karš pret Turciju. Itālijas mērķis bija okupēt Osmaņu impērijas Z-Āfrikas provinci – Lībiju. Itāļu karaspēks ieņēma Vidusjūras piekrastes pilsētas un Dodekanesas salas. Pēc 1. Balkānu kara sākšanās Turcija un Italija 1912. gada 18. oktobrī Lozannā parakstīja miera līgumu, bet Lībija un Dodekanesas salas līdz 1943. gadam faktiski kļuva par Itālijas koloniju.

Izmantoā literatūra :

· Pasaules civilizācijas 3. sējums , Jaunie laiki 2. daļa, Raka, 2000

· Pasaules vēsture 3. daļa, Jaunie laiki, Raka

· Jaunie laiki

Leave a Comment