Vakar pavisam nejausi satiku vinu veikalā. Satiku – tas pat nav īstais apzīmējums. Vienkārsi ieraudzīju viņu, bet viņs mani nē. Varbūt man vajadzēja apstāties un aprunāties ar viņu “Čau – kā – tev – iet?” stilā. Varbūt neteikt neko un vienkārsi apķerties viņam ap kaklu…Tajā brīdī es par to nedomāju. Sajutu, ka manas rokas no satraukuma sāk trīcēt, un ātri metos prom, asti starp kājām iespiedusi. Starp mums viss jau ir izrunāts – nav jēgas atkārtoties, citādi visi skaistie vārdi un solījumi vienā jaukā dienā var pārvērsties par pierastām sarunām. Un es to negribu. Man patīk dzīvot tā kā tagad – zinot, ka, ja visi tilti bruks, man vienmēr ir atkāpsanās ceļs. Vai viņs ir mans rezerves variants? Ne tuvu tam. Rezerves variantam parasti uzticās, bet es viņam – nemaz. Es neko no viņa neprasu un arī klusībā negaidu, kad viņs kaut ko piedāvās. Es vienkārsi izbaudu to, kas man ir dots. Nē, es nebūt neesmu sadomazohiste, kurai patīk mocīt sevi un citus. Esmu darījusi visu, lai viņs aizmirstu par mani un es par viņu. Taču – velti. Un, ja savādāk nav iespējams, es vienkārsi samierinos ar to, kas ir. Ja jau mums abiem jādomā vienam par otru, tad taču ir labāk domāt kaut ko skaistu – ka mēs esam sava likteņa ķīlnieki, Romeo un Džuljeta, kuriem nav lemts būt kopā, mūžīgie cietēji…Vai mēs tā arī jūtamies? Viņs – iespējams. Es – necik. Es pielāgoju savas jūtas savām domām un pievienoju tās savai fiziskajai būtībai, un visā sajā kokteilī vienkārsi mēģinu atrast pati sevi. Viņs ir mana pagātne – mana pieredzes bagāža, kurā es esmu iejukusi kā adata salmu kaudzē. Manis ir pārāk maz un viņa ir pārāk daudz…