adīšana un batika !

No adīšanas vēstures

Adīšana ir viena no senākajām apģērba darināšanas tehnikām, tai vienmēr bijušas ne tikai praktiskas, bet arī dekoratīvas funkcijas. Adījumi ir ļoti iecienīti, jo tie ir poraini, elastīgi, silti, labi piekļaujas augumam un netraucē kustības. Tā kā adījumi ir ļoti piemēroti mūsu klimatiskajiem apstākļiem un to pagatavošana samārā vienkārša, adīšna arī tagad nav zaudējusi savu nozīmi gan daiļamatniecībā, gan tautas daiļradē.

Pirmie adījumi darināti mūsu ēras 3.–5. gadsimtā. Piemēram, izdarot arheoloģiskos izrakumus Peru, atrasta adīta josta ar kolibri rakstu motīviem, tā

ā
ā gatavota mūsu ēras 3.gs. Ēģiptiešu kapenēs atrasta no krāsainām dzijām adīta bērna zeķīte, kas varētu būt darināta mūsu ēras 4.–5.gs.

Atrastie adījumi pārsteidz ar augsti attīstītu adīšanas tehniku, rakstu daudzveidību, krāsu saskaņu. Tas liecina, ka cilvēki mācējuši adīt jau sen pirms mūsu ēras. No visiem rokdarbu veidiem adīšanas tehnika ir pati vienkāršākā. Pirmie adījumi adīti pat bez darba rīkiem, tikai ar pirkstiem. Mūsu ēras sākumā adījuma gatavošanai jau izmantoja adāmadatas.

12.gs. adīšana bija plaši pazīstama Itālijā, Francijā, Anglijā, Spānijā. Smalkie adījumi vē
ērtēti ļo
oti augstu. Pirmie adījumi Eiropā bija vīriešu modernā apģērba sastāvdaļa. Tos valkājuši tikai karaļi un galminieki.

1260. gada hronikās pirmoreiz tiek pieminēti cepuru adītāji. 13.gs. jau pazīst adītus dūraiņus, pirkstaiņus, zeķes. 16.gs. visā Eiropā sāk veidoties adīšanas darbnīcas. Interesanti atzīmēt, ka ar
r ad
dīšanu visu šo laiku nodarbojās tikai vīrieši. Tikai vēlāk, kad adīšana izplatījās ļoti plaši, ar to sāka nodarboties arī sievietes.

Līdz mūsdienām saglabājušies veco adījumu paraugi uzskatāmi par īstiem mākslas darinājumiem. Tie liecina, ka adīšana seno latvju vidū sasniegusi augstu attīstību kā tehnikā tā gaumē.

Arheoloģiskos izrakumos Dundagas apkārtnē atrasta adīta cepure, kas valkāta 14. gadsimtā, Ludzas apkārtnē – 1 cimds un 1 zeķe, kas attiecināmi uz 15. gadsimtu. Arī Rīgas apkārtnē bijuši līdzīgi atradumi, kas attiecināmi uz 15. gadsimtu.

Adīšanai nepieciešamie darbarīki un citi piederumi

Adāmadatas. Adīšanas procesā adāmadatām ir ļoti liela nozīme, tāpēc no to pareizas izvēles ir atkarīga adījuma kvalitāte. Ir koka, kaula, plastmasas un tērauda adāmadatas. Vidēji rupjiem un smalkiem adījumiem izmanto tērauda adāmadatas. Labas tērauda adāmadatas neliecas un nerūsē. To gali nedrīkst bū

ūt pā
ārak asi, jo, adot ar asām adāmadatām, var savainot pirkstus. Turpretī pārak apaļi adāmadatu gali apgrūtina adīšanu. Alumīnija adatas svara ziņā ir vieglas, bet šo adāmadatu trūkums ir tas, ka tās smērē dziju. Koka adāmadatas ir ļoti vieglas, piemērotas adīšanai ar rupju dziju. Apaļadāmās adatas iecienītas niecīgā svara dēļ, kā arī tādēļ, ka iesākto detaļu var viegli pielaikot piegrieztnei.

Dažādu priekšmetu adīšanai vajadzīgas dažādas adāmadatas. Cilindrveida adījumiem (zeķēm un cimdiem) izmanto piecas īsas adāmadatas, bet plakaniem adījumiem (šallēm, jakām) –
divas ga
aras adāmadatas.

Adāmadatas un dzijas saskaņošana. Ar rupjām adāmadatām grūti adīt smalku dziju, adījums veidojas rets trādi – ar smalkām adāmadatām adot rupju dziju, adījums veidojas biezs un ciets. Adāmadatai jābūt tikpat resnai kā dzija vai arī nedaudz resnākai. Katrai adāmadatai ir savs numurs. Tas atbilst tās diametram milimetros (piemēram, 4. numura adāmadatas diametrs ir 4 mm). Adīšanai vajadzīgo adāmadatas numuru var noteikt šādi: saloka dzijas pavedienu divās kārtās un viegli savij – diega resnumam jābūt vienādam ar vajadzīgās adatas diametru.

Vēl darbam nepieciešams kamolu groziņš ar vāciņu. Tas var būt pīts no klūdziņām vai darināts no koka vai no plastmasas. Vāciņā jābūt caurumiņiem, caur kuriem izvērt katra kamola pavedienus. Šāds groziņš īpaši noderīgs, adot ar vairāku krāsu dzijām. Kamoli brīvi kustas un dzijas pavedieni viegli plūst, jo atrodas noteiktā kārtībā. Tā adīšanas darbs veicas ātrāk.

Adīšanai noder visdažādākā dzija un diegi – tiklab vilnas, kā arī pusilnas, kokvilnas vai mākslīgās šķiedras. Lai tās vispareizāk varētu izmantot, ir jāzina to īpašības. Materiāls jāizraugās atbilstoši adījuma veidam un raksturam.

Parasto vilnas dziju (lauku dziju) iegūst no aitām. Tā var būt smalka, vidēji rupja un ļoti rupja. Pārdošanā ir gan šķeterēta, gan nešķeterēta dzija, tā ir silta, elastīga, labi mazgājama, nestiepjas, labi krāsojama.

Parastā vilnas dzija ir piemērota visu priekšmetu tamborēšanai un adīšanai, izstrādājumā labi izceļas adījuma raksti. Adījumi ir viegli kopjami, mazgājot nesaveļas un neizstiepjas.

Ķemmdziju (gublānu) izgatavo no speciāli apstrādātas paaugstinātas kvalitātes vilnas. Ķemmdzija ir ļoti smalka. Adot liek kopā vairākus pavedienus, lai panāktu nepieciešamo dzijas rupjumu. Ķemmdzija ir piemērota visu priekšmetu tamborēšanai un adīšanai. Adījumos no gaišas krāsas dzijas labi izceļas adījuma raksti. Vienkārtīgu ķemmdziju izmanto sevišķi smalku izstrādājumu darināšanai, piemēram, adot apkakles. No divkārtīgas vai trīskārtīgas ķemmdzijas ada smalkus pirkstaiņus.

Ķemmdzija ir ļoti silta, mīksta, elastīga, poraina, nestiepjas, labi krāsojama. Tā ir uzmanīgi jāmazgā, jo var savelties.

Pusvilnas dziju izgatavo no vilnas dzijas, kam pievienota kāda mākslīga šķiedra. Tā ir ļoti praktiska, pietiekami silta, mīksta, stipra, mazgājot nesaveļas. Adījumi no šīs dzijas jāada stingrāk, jo tiem ir tieksme izstiepties. Krāsošanai nav piemērota.

Īpaši augstas kvalitātes dzija ir Angoras vilnas dzija. To iegūst no Angoras trušu dūnvilnas. Vilna ir vidēji rupja un rupja, mīksta, ļoti silta un pūkaina. Vērpjot pievieno smalku vilnas, kokvilnas vai zīda pavedienu, lai tā būtu izturīgāka. No šīs dzijas ada tikai gludus adījumus. Siltuma dēļ tā ir piemērota adītu bērnu apģērbu darināšanai. Adījumi ir patīkami valkāšanā. Jāuzmanās, mazgājot tie var savelties.

Merīnvilnas dziju iegūst no merīnaitu vilnas. Dzija ir ļoti mīksta, pūkaina, silta. Nepieciešama uzmanīga adījumu kopšana, jo tie var savelties. No šīs dzijas ada augstas kvalitātes, elegantas vestes, džemperus, jakas, cepures. Ļoti patīkama valkāšanā.

Kamieļvilnas dziju iegūst no kamieļvilnas. Tā ir vidēji rupja, var būt gan mīksta, gan asa. No kamieļvilnas dzijas ada jakas, mēteļus. Var izmantot dažādus adījuma rakstus. Dzija labi mazgājama, nesaveļas.

Mohēras dziju iegūst no Angoras kazu vilnas – Spānijā, Mazāzijā, Dienvidāfrikā, līdzīgu dziju iegūst no Orenburgas kazām. Tā ir ļoti smalka, pūkaina ar zīdainu spīdumu. Labi mazgājama, bet nav ieteicams krāsot. Vērpjot dzijai tiek pievienota kāda sintētiska šķiedra, lai tā būtu izturīgāka. Adījuma raksti, ko ada no mohēras dzijas, neizceļas. Piemērotāki ir vienkārši raksti vai pavisam gluds labiskais vai kreiliskais adījums. Var adīt arī pīņu rakstus vai patentadījumu. Jāada ļoti vaļīgi. Pūku dēļ nav piemērota bērnu apģērbu darināšanai.

Visā pasaulē tiek ražotas dažādas mākslīgas šķiedras, kas aizstāj vilnu. Tās sauc par mākslīgajām šķiedrām vai sintētiskajām dzijām (akrils, kaprons, neilons).

Sintētiskā dzija ir smalka, vidēji rupja, rupja, tā ir mīksta, gaisīga, stipra, bet nav silta. Sintētisko dziju ir grūti nokrāsot. Var izmantot dažādu priekšmetu tamborēšanai un adīšanai. Izstrādājumi nav elastīgi, pēc mazgāšanas stiepjas. Adot džempera vai vestes sākuma daļu, piedurkņu galus (ko parasti ada sviķelī), sintētiskajai dzijai pievieno tās pašas krāsas vilnas dzijas pavedienu. Šo dziju nevajadzētu izmantot bērnu apģērbu darināšanai.

Visu iepriekš aprakstīto dziju smalkāku vai rupjāku pavedienu savērpj no jēldzijas. Jēldziju var izmantot arī nesavērptu. Lai jēldzija būtu izturīgāka, tai var pielikt kādu smalku vilnas vai sintētiskas dzijas pavedienu. Jēldzija ir ļoti rupja, silta, mīksta, gaisīga, bet nestipra un pēc mazgāšanas saplok. To izmanto biezu vestu, džemperu, jaku adīšanai. Labi izskatās dažādi reljefu veidojošie raksti, kas adīti no jēldzijas.

Sašķeterējot vai tikai saliekot kopā dažādu šķiedru dažāda rupjuma dzijas, veidojas dzijas ar dažādu

ADĪŠANAS PAMATI

Valdziņu veidošana

Valdziņu uzmešana. Katra adījuma pamatā ir valdziņu sākuma kārta, no kuras veido adījuma pirmo kārtu. Adīšana sākas ar valdziņu uzmešanu uz divām kopā saliktām adāmadatām ar dubulti salocītu pavedienu. Valdziņi jāuzmet uz divām adatām tāpēc, ka valdziņu uzmetumam jābūt vaļīgam. Uzsākot mešanu, svarīgi zināt, cik garš pavediena gals jāatloka. Lai uzmestu 10 valdziņus no vidēji rupjas dzijas, vajadzīgs 20 cm garš pavediens īsas adāmadatas garumā. Pavedienu vajadzīgajā garumā novieto starp kreisās rokas otro un trešo pirkstu, apmet to ap īkšķi un starp īkšķi un rādītājpirkstu novelk to saujā, kur abus pavediena galus satur ar trešo, ceturto un piekto pirkstu. Ar labo roku iebīda divas adatas no apakšas īkšķa cilpai cauri. Ar adatu galu aizķer pavedienu, kas atrodas uz rādītājpirksta, izvelk to cauri cilpai, kas atrodas uz īkšķa, cilpu no īkšķa nolaiž un, velkot rādītājpirkstu un īkšķi katru uz savu pusi, savelk ap adatām pirmo cilpu. Adatas ar cilpu novelk uz priekšu un uz leju un uzmet otru cilpu tāpat kā pirmo. Tā atkārto tik reižu, kamēr iegūts vajadzīgais valdziņu skaits.

Ir arī citi valdziņu uzmešanas veidi. Piemēram, īpatnēji robains uzmetums veidojas, ja viens parasti uzmests valdziņš mijas ar tehniski sarežģītāka uzmetuma valdziņu.

Lai uzmetums veidotos rupjāks un izturīgāks, uzmešanai domāto pavedienu saloka divās kārtās.

Metot pamatvaldziņus, pavedieni vienmērīgi stingri jāpievelk. Pēc pamatvaldziņu uzmešanas otru adatu izvelk.

Valdziņu apzīmējumi, adījuma raksti

Lai vieglāk varētu sacerēt, kā arī saprast adījuma rakstus, zīmē tehnisko zīmējumu. Katram valdziņu veidam ir savi noteikti apzīmējumi – nosacītas zīmes.

Tehniskajā zīmējumā var attēlot jebkuru raksta fragmentu. Raksta zīmēšanai izmanto rūtiņu papīru. Viena rūtiņa atbilst vienam valdziņam. Adījuma labās puses kārtas lasa no labās uz kreiso pusi, bet kreisās puses kārtas –– no kreisās uz labo pusi. Kārtas skaita virzienā no apakšas uz augšu.

Pēc pamatvaldziņu uzmešanas, sākot adīt pirmo kārtu, priekšmeta labā puse atrodas aizmugurē. Lai labajā pusē veidotos labiskie valdziņi, pirmā kārta jāada kreiliski. Otrā kārta ir priekšmeta labajā pusē, tādēļ to ada ar labiskajiem valdziņiem (protams, ja adījuma labo pusi paredzēts adīt labiski).

Pirmo kreilisko kārtu, ko ada pēc valdziņu uzmešanas, sauc arī par adījuma sagatavošanas kārtu. To var attēlot arī tehniskajā zīmējumā, tad to apzīmē par 0 kārtu. Adījuma tehniskajā zīmējumā parasti tiek dota tikai raksta labā puse, tad visas kreisās puses kārtas, ieskaitot 0 kārtu, ada pretēji zīmētajam – labiskos valdziņus ada kreiliski, bet kreiliskos labiski. Tātad, ja adījumu ada ar 2 adāmadatām, adījumam ir turpejošās kārtas (labā puse) un atpakaļejošās kārtas (kreisā puse). Visas nepārskaita kārtas ir turpejošās, bet pāra skaita – atpakaļejošās.

Cilindriska priekšmeta adījumiem ir tikai turpejošās kārtas.

Liela apjoma adījuma rakstu tehniskos zīmējumus samazina uz kreilisko kārtu rēķina. Tehniskajā zīmējumā attēlo tikai labās puses nepārskaita kārtas. Malas valdziņus neuzrāda. Uzmetot valdziņus aprēķinātā raksta paraugam, jāuzmet 2 lieki – malas valdziņi.

Parasti tehniskajā zīmējumā noteiktai raksta daļai apvelk rāmīti. Šo raksta daļu sauc par raksta motīvu. Motīvs norāda, pēc cik valdziņiem un pēc cik adījuma kārtām raksts atkārtojas.

Izņēmuma gadījumos kārtas zīmē tā, kā ada. Tad kreisās puses kārtas numurē kreisajā pusē. Atpakaļejošās kārtas ada tā, kā paredzēts zīmējumā.

Labiskais valdziņš

Pēc sākuma valdziņu uzmešanas otro adatu izvelk. Vienkāršākie un parastākie ir labiskie valdziņi. Tos veido šādi. Adāmadatu, uz kuras atrodas uzmestie pamatvaldziņi, saņem kreisajā rokā, pavedienu pārliek pāri kreisās rokas rādītājpirkstam, bet brīvo adatu tur labajā rokā. Pirmo – malas valdziņu noceļ, t.i., neizadītu pārvieto uz brīvo adatu. Adot otro valdziņu, adāmadatu, kas atrodas labajā rokā, no priekšpuses izdur cauri otrajam valdziņam, kas atrodas uz kreisās adatas, aizķerot no virspuses pavedienu, kas atrodas virs rādītājpirksta, un izvelk to cauri valdziņam, kuru tūlīt pēc tam nolaiž no adāmadatas, ko tur kreisajā roka.

Jaunais valdziņš paliek uz adāmadatas labajā rokā. Tā turpina adīt, kamēr visi valdziņi no kreisās adatas izadīti. Izveidojas adījuma pirmā kārta. Nākamas kārtas ada tāpat kā iepriekšējo. Adot turp un atpakaļ tikai labiski, veidojas rievotais adījums.

Adot jāraugās, lai sānu malas veidotos vienādas. Tāpēc katra kārta jāsāk, pirmo valdziņu noceļot neizadītu. Jāatgādina, ka malas valdziņu raksta veidošanai neizmanto. Katras kārtas pēdējo valdziņu izada labiski, un arī tas raksta neietilpst.

Kad noadīts vajadzīgā lieluma adījums (šajā gadījumā paraudziņš), valdziņus norauc. Tad ar kreiso adatu iedur pirmajā valdziņā, kas atrodas uz labās adatas, to nedaudz paplašina un ar labo adatu otro valdziņu izvelk cauri pirmajam valdziņam. Tagad pirmo valdziņu no kreisās adatas nolaiž. Uz labās adatas paliek viens valdziņš. Nākamo valdziņu izada labiski un turpina noraukt. Uz labās adatas vienmēr paliek tikai viens valdziņš. Tā turpina adīt, līdz noraukti visi valdziņi. Beigās pavedienu norauj, izvelk cauri pēdējam valdziņam un pievelk. Palikušo dzijas galu iestrādā adījuma kreisajā pusē. Arī nobeiguma kārtā, tāpat kā adījuma sākumā, izveidojas pīnīte.

Ja malas valdziņu noceļ labiski (kā adot labisko valdziņu), malā veidojas mezgliņi. Tāda mala ir elastīgāka, viegli stiepjas.

Ja valdziņu noceļ kreiliski (kā adot kreilisko valdziņu), tad adījuma malās veidoj

Kreiliskais valdziņš

Lai izdalītu kreilisko valdziņu, pavedienu pārliek pāri adāmadatai un kreisās rokas rādītājpirkstam. Pirmo valdziņu noceļ bez adīšanas, tad adāmadatu, ko tur labajā rokā, izdur no mugurpuses caur otro valdziņu (virzienā no labās puses uz kreiso, no augšas aizķer pavedienu, kas atrodas uz rādītājpirksta, un izvelk to cauri šim valdziņam, pēc izadīšanas valdziņu tūlīt nolaiž no adāmadatas. Tā turpina adīt līdz kārtas galam. Tagad adījuma kreisajā pusē veidojas labiskais adījums, labajā – kreiliskais adījums. Adot kreiliskos valdziņus turp un atpakaļ, arī veidojas rievotais adījums. Tomēr tas atšķiras no rievotā adījuma, kas veidojas no labiskajiem valdziņiem. Kreiliski adītais rievotais adījums vienmēr būs vaļīgāks.

Latvijā batikai sāka pievērsties 20. un 30.gados. Batikas uzplaukums vērojams 60., 70. gados.

Batikošanas darba piederumi

Batikošanai nepieciešamie darba piederumi ir darbarīki un trauki. To daudzveidība un pietiekams daudzums nodrošina plašas iespējas radoši strādāt dažādās batikas tehnikās.

Ir tādi piederumi, kurus lieto tikai individuāli, un tādi, kas lietojami kopīgi.

Individuāli lietojamo piederumu komplektā ietilpst šādi darbarīki un trauki:

• mīksts grafīta zīmulis (2M), dzēšgumija, lineāls, piespraudes, lekāls un cirkulis darbam pie kompozīcijas uz papīra un uz auduma;

• šujamadata, grieznes (lielas un mazas ar taisniem galiem);

• saspraudes, veļas knaģi, matu sprādzes, bērnu konstruktoru detaļas un citi sīki priekšmeti šablonu batikai;

• dažāda diametra un formas stikla velces aizsedzes sastāva uzlikšanai uz auduma aukstajā batikā;

• koka mentīte vai nazis karstā aizsedzes sastāva noņemšanai no auduma;

• mazi fajansa vai emaljēti trauciņi, kuros sajauc dažādu krāsu pigmentus;

• gumijas cimdi, kurus lieto, krāsojot audumu; dažāda diametra apaļās akvareļotas un plakanās saru otas krāsvielu šķīduma un aizsedzes sastāva uzklāšanai uz auduma (otas jāglabā cilindrveida traukā vertikālā stāvoklī ar saru galu uz augšu);

• vates tampons uz kociņa (to sauc arī par krāsošanas tamponu) krāsvielu šķīduma uzklāšanai uz auduma.

Krāsošanas tamponu izgatavo pati batikotāja. Šim nolūkam lieto higroskopisko vati vai kādu porainu materiālu (porolonu), 15–20 cm garus kociņus vai plastmasas irbulīšus (ar vienu noasinātu galu) grafīta zīmuļa diametrā.

Ap kociņu, sākot no tā smailā gala, samērā cieši aptin plānu vates kārtu. Tamponu notin ar diegu, lai tas darba gaitā nenokristu no kociņa. Tamponu nedrīkst notīt pārāk cieši, jo tad tas slikti uzsūc krāsvielu šķīdumu. Taču tampons nedrīkst būt arī pārāk vaļīgs, jo tad tas ir pūkains un krāsošanai neder. Vislabāk, ja tamponu viegli aptin ar marles kārtu un pēc tam apsien ar diegu.

Katrai krāsai izgatavo atsevišķu tamponu. Nav ieteicams ar vienu tamponu strādāt ilgstoši vai lietot to pēc ilgāka pārtraukuma, jo tad nevar audumu vienmērīgi nokrāsot. Krāsošanas tamponu lieto ornamenta sīkāko daļu ieklāšanai ar krāsvielu šķīdumu.

Porolona tamponus parasti lieto, lai nokrāsotu lielus auduma laukumus vai tā malas. Tamponu pagatavo šādi: izgriež apmēram 8x5x2,5 cm lielu porolona gabaliņu, tā garāko malu piestiprina pie kociņa un aptin ar diegu. Šādi tamponi nepūkojas, tie ir viegli mazgājami

Leave a Comment