Saturs
Ievads 3
Kā vairojas sēnes 4
Sēņu pazīšanas pazīmes 4
Sēnes cilvēku dzīvē 5
1. Pienaines 7
1.1. Piensula 7
1.2. Cepurīte 8
1.3. Kātiņš 9
1.4. Konsistence 9
1.5. Smarža 9
1.6. Garša 10
1.7. Sporu masa 10
1.8. Sporas 10
1.9. Pienaiņu izplatība Latvijā 11
1.10. Pienaiņu saimnieciskā nozīme 11
1.11. Pienaiņu nozīme meža biocenozēs 12
2. Bekas 13
2.1. Baravikas 13
2.2. Ozolu bekas 14
2.3. Apšu bekas 14
2.4. Sviesta bekas 15
Nobeigums 15
Secinājumi 15
Skaidrojošā vārdnīca 16
Izmantotā literatūra 17
Pielikums 18
Ievads
Sēnes dabā ir ļoti izplatītas, un ikdienas dzīvē cilvēki ar tām bieži sastopas. Tās atrodamas gan mežos, purvos, pļavās un tīrumos, gan arī cilvēka pārveidotajā vidē – apdzīvotās vietās, pilsētās, dzīvokļos.
Kas ir sēnes? Lasītājam šāds jautājums var likties visai neparasts. Taču zinātnieki jau krietni sen sākuši runāt par to, ka sēnes nebūt nav augi, kā to ilgu laiku tradicionāli uzskatīja. Bet kas tad ir sēnes? Atbilde būs vēl neparastāka nekā jautājums: gluži vienkārši sēnes ir sēnes, jo zinātnieki uzskata, ka šodien bez augu un dzīvnieku valstīm vēl jāizdala sēņu valsts. Sēnēs nav hlorofila. Ar to sēnes atšķiras no augiem, kuriem raksturīgs zaļais pigments un fotosintēze, kas dod pirmējo organiskās vielas produkciju.
Līdz ar to varam teikt, ka sēnes ir liela organismu grupa, kas dabā ļoti plaši izplatīta.
Kā vairojas sēnes?
Mūsdienās katram pamatskolas audzēknim, kurš mācījies botāniku, ir skaidrs, ka sēnes vairojas ar sporām. Kas ir šīs sporas? Tie ir mikroskopiski veidojumi, kuri sastāv pa lielākai daļai no vienas, dažkārt arī no divām un vairākām šūnām.
Sēņu sporas ir ļoti sīkas, ieapaļas, iegarenas, ovālas, pavedienveidīgas, spirāliskas un pat zvaigžņveidīgas. Vairums tā skaitā cepurīšu sēņu, piemēram, bērzlapēm, atmatenēm, mušmirēm, sporu lielums svārstās robežās no 5 līdz 12 mikrometriem.
Cepurīšu sēnēm sporas veidojas augļķermeņu (sk. 1. zīm.) cepurīšu apakšpusē uz lapiņām, stobriņos, uz adatveida vai citādiem izaugumiem. Kad sporas ir nogatavojušās, tās atdalās un izsējas. Tas, ka cepurīšu sēnēm augļķermeņu sporas veidojošā daļa – cepurīte – paceļas virs substrāta, kurā tā aug, ir evolūcijas procesā izveidojusies pielāgotība, kas nodrošina labāku sporu izplatīšanos ar gaisa plūsmām (vēju). Turpretī bezvēja laikā uz sūnām un lapām, kas atrodas ļoti tuvu lapiņām un stobriņiem, sēnes cepurītes apakšpusē bieži var redzēt baltu apsarmi, miltainu, smalku nobirumu. Šī apsarme veido īpašu rakstu vai radiālas svītras atbilstoši sēnes cepurītes lapiņu novietojumiem un sastāv no tīras sporu masas, kādu laikam gan būs novērojis katrs sēņotājs.
Sēņu pazīšanas pazīmes
Sēnes virszemes daļa, kuru turpmāk sauksim par sēni, sastāv no cepurītes un kātiņa (ar retiem izņēmumiem). Pa kātiņu notiek barības vielu piegāde cepurītes tālākai izveidošanai un sporu ražošanai. Kātiņš var būt cilindrisks, vālesveida, parasti ar tievāku augšdaļu, dažām sugām ar dobumu, cauruļveida, gluds vai rievots, šķiedrains, zvīņains, dažādā krāsā (balts, dzeltenīgs, brūngans u.c.) utt. Cepurīte sastāv no divām galvenajām daļām – sporu veidotāja slāņa un neauglīgā slāņa – mīkstuma.
Cepurītes virspuse pārklāta ar miziņu, kura var būt dažādā krāsā – dzeltena, sarkana, brūna, retāk zila vai zaļa. Mitrā laikā miziņa parasti ir vairāk vai mazāk gļotaina vai lipīga, sausā laikā sausa, bet dažām sugām nedaudz gļotaina vai lipīga arī sausā laikā. Miziņa var būt samtaina, pārslaina, zvīņaina, ar sīkām pūkām vai matiņiem utt.
Cepurītes forma ir ļoti dažāda. Jaunām sēnēm galvenokārt tā ir apaļa, vēlāk pusapaļa, izliekta vai ieliekta, konusveida, zvanveida, piltuvveida, gandrīz cilindrveida, plakana, ar izcilni vai bez tā, cepurītes vidū ar ieliektu vai ieritinātu malu utt.
Dažām sugām sākumā cepurīte un kātiņš ietverti plēvē, ko sauc par plīvuru. Vēlāk, sēnei pieaugot, plīvurs saplīst un tā atliekas paliek kā baltas pārslas uz cepurītes (mušmirēm), bet pie kātiņa pamata saplīsušai plīvurs izveido maksti vai arī gredzenveidīgu uzbiezinājumu kātiņa apakšējā daļā. Šādu plīvuru sauc par vispārējo plīvuru.
Dažām sugām plīvurs aizsargā tikai sporas veidojošo slāni (sviesta bekai, atmatenei u.c.). Šādu plīvuru sauc par daļējo plīvuru. Sēnei pieaugot, daļējais plīvurs saplīst un paliek kā gredzens ap kātiņu, dažreiz kā bārkstis pie cepurītes malām. Gredzens var būt gluds, šķiedrains, plēvains, plats, lēverains, balts, pelēks utt. Dažreiz tas var būt pie kātiņa stipri pieaudzis (čigānenei), dažreiz vaļējs, pārbīdāms (saulsardzenei).
Daudzām sēņu sugām raksturīga pazīme ir cepurītes mīkstuma un kātiņa krāsa un konsistence. Mīkstums var būt trausls, birzīgs (trauslajai bērzlapei), sīksts (gailenei), kokains (piepēm) utt. Vairākumam sēņu sugu augļķermeņa mīkstums ir balts, bālgans vai iepelēks un griezumu vietās krāsu nemaina. Dažām sugām mīkstums ir dzeltens (parastai gailenei, priežu bekai), dažām dzeltensarkans (rudmiesei, pērļainajai mušmirei), brūns (dažām mietenēm) utt. Saskaroties ar gaisu (griezuma vai lauzuma vietās), apšu bekas mīkstums kļūst tumši pelēks, vecu priežu beku mīkstums – zilgani zaļš, zilējošām cūku bekām – zils, ragu bekām – zilgans, samtcepurēm – zils utt.
Lapiņas ir 1)brīvas, 2),3),4) piestiprinātas pie kātiņa, 5),6) nolaidenas ar zobveida izaugumu Lapiņu sakārtojums ir a)ciešs vai b)rets. Lapiņas var būt platas, šauras, c)dažāda garuma lapiņas d)dakšveida zarotas, cieši pieguļošas cepurītei vai viegli no tām atdalāmas utt. (sk. 2. un 3. zīm.).
Sēnes cilvēku dzīvē
Sēnes ir ļoti senas izcelsmes organismi, kas parādījušies jau pirms viena miljarda gadiem un pilnveidojušies. Arī pirmatnējais cilvēks , kas daļēji pārtika no augiem un augļiem, uzturā lietoja sēnes.
Mūsdienās sēņu lietošanai uzturā tiek pievērsta arvien lielāka vērtība. Agrāk bija izteikti uzskati, ka sēņu barības vērtība nav visai liela, taču pēdējā laikā sēnes tiek ierindotas svarīgāko uzturlīdzekļu skaitā. Ēdamo sēņu vērtību nosaka ķīmiskais sastāvs: olbaltumvielas, ogļhidrāti, tauki, organiskās skābes, vitamīni un fermenti, kas ilgi saglabā savu aktivitāti pat žāvētās sēnes. Diemžēl sēņu olbaltumvielas mūsu organisms pietiekami neizmanto sliktas sagremojamības dēļ, tāpēc sēnes ieteicams labi sasmalcināt un sakošļāt.
Cepurīšu sēnēs konstatēti A, B1, B2, C, D un PP vitamīni un dažādas organiskas skābes: sviestskābe, pienskābe, ābolskābe, dzintarskābe u.c. Sevišķi augsts PP vitamīna saturs ir bērzlapēs, baravikās un pacelmenēs. PP vitamīns piedalās audu vielmaiņā. C vitamīna visvairāk ir baravikās un citās bekās un parastajās celmenēs. Sēnēs ir daudz kālija un fosfora, tās satur dzelzi, diezgan daudz cinka, joda un vara, kam ir liela loma vielmaiņas norisēs.
Sēnes bagātina mūsu ēdienkarti un to ēdieni der tikai veseliem cilvēkiem. Vispār sēnes, kā jau minēts, ir grūti sagremojamas. Tādēļ tās neder kuņģa slimnieku uzturā. Sēnes nedrīkst ēst arī tad, ja slimo ar zarnu, aknu un nieru slimībām. Novērots, ka sēņu ēdiens pasliktina ādas slimību gaitu. Taču sēņu ēdieni labi sātina, tādēļ tie ieteicami to cilvēku uzturā, kam patīk daudz ēst, bet kam tas nebūtu jādara. No otras puses, sēņu buljons ir vērtīgs ēstgribas ierosinātājs, it sevišķi tad, ja kuņģa sula vāji izdalās.
Sēnes iedala trijās lielās grupās: ēdamās, neēdamās un indīgās. Ēdamās sēnes savukārt iedala: 1) lietojamās bez iepriekšējas novārīšanas un 2) nosacīti ēdamās, tas ir lietojamās tikai pēc pienācīgas sagatavošanas. Neēdamās ir: 1) sēnes, kuras nav lietojamas uzturā – rūgtās, sīvās vai citādi nepatīkamās garšas dēļ; 2) mazvērtīgas sēnes ar niecīgu augļķermeņu masu, retās un aizsargājamās sēņu sugas.
Latvijā par visindīgāko sēni patlaban uzskata zaļo mušmiri, kaut gan baltā mušmire, kura republikā satopama biežāk nekā zaļā mušmire, ir tikpat indīga vai pat indīgāka par zaļo mušmiri. Ne velti Anglijā balto mušmiri sauc par „nāves eņģeli.”
Par vairākām sēnēm nevar noteikti apgalvot, vai tās ir ēdamas vai arī kaitīgas. Pat vispārpazīstamu sēņu sugu lietošana uzturā var izraisīt hepatītu, piemēram, parastā celmene, kuru pieskaita pie ēdamām sēnēm, var kaitēt veselībai, ja to lieto nenovārītu.
Atkarībā no sēņu izraisītajiem traucējumiem aknu darbībā sēnes var iedalīt trijās grupās. 1. grupā ietilpst sēnes, kuras ir indīgas tikai svaigā veidā. Šīm sēnēm toksisko vielu daudzums ir vai nu ļoti niecīgs, vai arī atkarīgs no temperatūras svārstībām. Šādas sēnes ir, piemēram, raganu beka, dūmainā piltuvene, kailā aplocene, dažas mušmiru sugas un citas sēnes. Pie mums sēnes svaigā veidā (nevārītas vai neceptas) gandrīz nelieto, tādēļ iespēja saslimt ir samērā niecīga. 2. grupā ietilpst tās sēnes, kuras lietotas svaigā veidā vai arī nepietiekami karsētas, izraisa organismā traucējumus. Šīm sēnēm kaitīgo vielu daudzums ir vai nu stipri lielāks nekā pirmās grupas sēnēm, vai arī šīs vielas ir mazāk izturīgas pret siltumu, piemēram, iedzeltenai pūkainei, sīvajām bērzlapēm un pienainēm. 3. grupas sēnes ir tās, kuras labi sagatavotas, paliek indīgas un kuru indes ir siltumizturīgas. Šajā grupā ietilpst vairākas sēņu sugas, piemēram, milzu sārtlapīte, tīģeru pūkaine u.c.
Viens no priekšnoteikumiem, kā izvairīties no saindēšanās ar sēnēm ir nevākt nepazīstamas sēnes. Otrs priekšnoteikums – pazīt indīgās sēnes, it sevišķi stipri indīgās un biežāk sastopamās indīgās sēnes. Tā kā saindēties var pat ar parastajām ēdamajām sēnēm, ja tās ir vecas un sabojājušās, tad lietošanai uzturā drīkst vākt tikai veselas un nebojātas sēnes. Jāatceras arī, ka pārtikai nevajag vākt sēnes, kuras aug šoseju un ielu tuvumā.
Pienaines
Pienaines un bērzlapes ir vienīgās bērzlapju dzimtas ģintis. Pienaines ir ļoti līdzīgas bērzlapēm. Galvenās šo ģinšu atšķirības: 1) pienaiņu audi satur sulu, kuru parasti sauc par piensulu, kaut gan tā ir dažādās krāsās; bērzlapēm šīs sulas nav; 2) lodveida šūnas – sferocistas – pienainēm atrodas tikai cepurītes sterilajā daļā, turpretim bērzlapēm sferocistas atrodas tiklab cepurītes neauglīgajā daļā, kā arī lapiņās.
Piensula
Pienaines viegli pazīt pēc šķidruma, kas parasti vairāk vai mazāk izplūst no to augļķermeņiem lūzumu vai ievainojumu vietās. Šo šķidrumu parasti sauc par piensulu, no kuras pienaiņu ģints arī ieguvusi savu nosaukumu. Piensula ir galvenokārt sveču, tauku eļļas un olbaltumvielu emulsija; tā ietekmē mīkstuma garšu, kura ir vai nu maiga, vai arī vairāk vai mazāk dedzinoši sīva kā pipari vai paprika. Vairākām pienainēm mīkstums sākumā ir maigs, bet kļūst sīvs, sveķaini rūgts vai nepatīkami kasa rīklē. Piensula var būt bezkrāsaina, respektīvi, sūkalaini ūdeņaina, balta, krējuma krāsas, dzeltenīga, oranžsarkana, violeta vai citās krāsās. Daudzām pienaiņu sugām piensula, nonākot saskarē ar gaisu, maina krāsu un šī īpašība ir svarīga sugu identificēšanas pazīme, pie tam jāņem tikai svaigi augļķermeņi, jo sausā laikā un veciem eksemplāriem piensula izžūst un izdalās ļoti maz vai nemaz.
Nemainīgi balta piensula ir: sīvai krimildei, apšu pienainei, parastam vilnītim, bālam vilnītim, joslainai pienainei, negardai pienainei, sila pienainei, bālai pienainei, cūku pienainei, dižskābaržu pienainei, pelēkai pienainei, violetai pienainei, alksnenei, maigai pienainei, saldenai pienainei un kausa pienainei.
Piensula, kura saskarē ar gaisu pārvēšas oranžsarkanā piensulā, ir priežu rudmiesei; oranžā – egļu rudmiesei un sodrējainai pienainei; rožu sarkanā – kodīgai pienainei; iesarkanā – morgalviņas pienainei; violetā – meduszvīņu krimildei un slapjai pienainei; dzeltenā vai dzeltenīgā – saldūksnei; skropstainai pienainei, eglenei un parastai pienainei.
Piensula, kura saskarē ar gaisu sacietē pelēkzaļos graudiņos, ir vīstošai pienainei un ceriņu pienainei.
Cepurīte
Pienaiņu cepurītēm ir raksturīga krāsu dažādība. Parastai cepurīšu krāsa pārmainās, kad sēnes kļūst vecākas; dažkārt krāsa mainās arī atkarībā no augtenes. Pienaiņu cepurītes visvairāk ir brūnganā, dzeltenīgā vai pelēkā krāsā, turpretim košu krāsu, kā bērzlapēm, tām nav. Pienaiņu cepurītes var būt vienkrāsainas, plankumainas vai joslainas; joslas savukārt var būt sakārtotas koncentriskās līnijās vai plankumos. Cepurīšu virsmiņa nav novelkama, izņemot parasto pienaini, kurai tā ir novelkama. Cepurītes virsmiziņa var būt maiga, zīdaina, samtaina, tūbaina, mataina vai zvīņaina, kā arī kaila.
Dažu pienaiņu segaudu hifām virsmiziņa uzbriest un kļūst gļotaina vai lipīga. Virsmiziņa ir mitra, ja tā pēc lietus tik drīz nesažūst un paliek spīdīga, bet sausa, ja tā kļūst blāva. Parasti laika apstākļi virsmiziņu ietekmē jūtami. Ilgstošs lietus sauso miziņu pārvērš gļotainā, bet plūksnas un matiņus no tās noskalo. Pienaiņu cepurītes arī vecumā bieži kļūst kailas.
Cepurītes forma, tāpat kā cepurītes krāsa, liecina par kādas pienaines piederību vienai noteiktai sugai. Cepurītes forma atkarībā no pienaines attīstības pakāpes ir vairāk vai mazāk izliekta, saplacināta un vidū ieliekta. Ja cepurītes vidus ir dziļi ieliekts, tad to sauc par piltuvveidīgu. Pienaiņu cepurītēm dominējošs ir piltuves veids. Dažām pienainēm cepurītes vidus ir ar izcilni vai pauguru, kas dažkārt paliek arī tad, kad cepurītei izveidojas padziļinājums, piemēram, alksnenei, alkšņu pienainei un kausa pienainei.
Sevišķi nozīmīgs ir cepurītes mala izveidojums. Lielai daļai pienaiņu, tāpat kā mietenēm, cepurītes mala ir ieritināta uz iekšu. Piemēram, cūcene ir šajā ziņā ļoti līdzīga kailai mietenei, jo abām šo sēņu cepurītēm ir stipri ieritinātas malas. Pienaiņu cepurīšu malas drīz vien vairāk vai mazāk iztaisnojas. Cepurītes mala var būt ar pinkainiem matiņiem: parastam vilnītim, saldūksnei. Kamēr cepurīte ir jauna, tikmēr tās mala ar pinkainiem matiņiem cieši piekļaujas kātiņam un tādēļ var rasties maldīgs iespaids par plīvura esamību, tomēr, kā zināms, ne maksts, ne arī plīvura pienainēm nav. Pēc tam kad mala ir iztaisnojusies, tā šķiet tikai mazliet bārkstaina.
Kātiņš
Kātiņš raksturīgs visām pienainēm, bet tā formu dažādība nav visai liela. Visi pienaiņu kātiņi ir cilindriski un uz leju tievāki vai vismaz pie pamata smaili. Izņēmumi: ceriņu pienaines un seruma pienaines, kurām kātiņi pie pamata ir resnāki. Mazliet saliekti kātiņi ir zvīņainai pienainei, ceriņu pienainei, maigai pienainei un kampara pienainei. Vienai pienaiņu daļai kātiņi ir blīvi, bet otrai ar dobumu, vismaz vecumā. Dažiem pienaiņu kātiņiem ārpusē ir bedrītes vai dobumiņi, piemēram, skropstainai pienainei, eglenei, meduszvīņu krimildei, joslainai pienainei, negardai pienainei un sila pienainei. Šo dobumiņu izcelsme nav noskaidrota. Pienaiņu kātiņi lielākoties ir cepurīšu krāsā, dažreiz ar citādas krāsas plankumiem, piemēram, apšu pienainei.
Konsistence
Pienaiņu konsistence dažādās gradācijās var būt maiga, cieta, trausla, stingra, drupana, irdena utt. Pienaiņu mīkstums visbiežāk ir bālgans līdz banānu dzeltenam, tomēr sākotnējā krāsa, augļķermenim attīstoties, bieži mainās. Tas pats notiek arī laika ietekmē – lietus un saule var krāsas izbalināt. Sevišķi uzkrīt krāsu maiņa mīkstumā kātiņa pamatā, kur tas bieži nokrāsojas rūsgani dzeltenīgs līdz netīri vīnsarkanam. Pienaiņu mīkstumu dažkārt saēd kāpuri, tomēr daudz mazāk nekā bērzlapju un citu cepurīšu sēņu mīkstumu. Sevišķa pienaiņu ir lielāks vai mazāks mīkstuma trauslums, kas novērojams arī pie bērzlapēm. Tāpēc arī abas šīs ģintis ietilpinātas bērzlapju dzimtā.
Smarža
Smarža ir raksturīga pienaiņu sugu īpašība. Tikai nedaudz pienaines ir pilnīgi bez smaržas. Lielai daļai pienaiņu smarža ir vāja, bet daļai tā ir pat ļoti skaidri izteikta.
Pēc augļiem smaržo saldūksne, egļu rudmiese, parastā pienaine, pelēkā pienaine un citas. Pēc garšvielām smaržo meduszvīņu krimilde un priežu rudmiese. Lapu blakšu smaka ir ozolu pienainei, saldenai pienainei un seruma pienainei. Saldena alkohola, kokospārslu, kanēļa cepumu, lakricas vai peru balzāma smarža ir smaržīgai pienainei. Sarkandzeltaine žūstot smaržo pēc grauzdētiem cigoriņiem, siena vai zaļā sieriņa. Cigoriņu pienaine pat vēl pēc gadiem smaržo pēc cigoriņiem. Alksnenei ir sveķu svaigu zāģskaidu vai skuju koku smarža. Jauniem saldās krimildes augļķermeņiem ir vāja bumbieru smarža, bet veciem – nepatīkama siļķu smaka. Kampara pienaines mīkstums svaigā veidā ir bez smaržas vai ar vāju kampara smaržu, bet sažūstot smaržo pēc grauzdētiem cigoriņiem vai vīstoša siena.
Garša
Pienaiņu mīkstums un piensulas garša ir vērā ņemamas pazīmes sugu identificēšanai. Parasti piensulas garša nomāc mīkstuma garšu. Baltajai krimildei mīkstums ir ar dedzinoši sīvu garšu, taču piensula ir maiga vai mazliet rūgta. Maiga piensula ir: sarkandzeltainei, saldajai krimildei, morgalviņas pienainei un seruma pienainei. Pienainēm, kurām bieži ir maiga un panesama garša, vēlāk ir mazliet rūgta piegarša vai tā kasa rīklē.
Sporu masa
Lai gan mūsdienās pienaiņu sporām sugu identificēšanā nepiešķir tik lielu nozīmi kā agrāk, tomēr tās ir palikušas viena no noteicošām pazīmēm. Ja sporu veida noteikšanai lieto pilnveidotus instrumentus un tehniku, tad sporu krāsu var noteikt arī ar neapbruņotu aci. To var panākt šādi. Ievāktai cepurīšu sēnei nogriež kātiņu tuvu cepurītes himeniālam slānim, uzliek cepurīti uz tīra papīra ar himenoforu uz leju (uz melna papīra, ja sporas ir gaišas vai baltas; uz balta papīra, ja tās tumšas). Pēc tam cepurīti nosedz ar stikla kupolu. Ja pēc zināma laika atkarībā no sporulācijas intensitātes (sporu izēšanās spēju pakāpes) uzmanīgi noņem cepurīti no papīra, tad redzam tiešu, no izbirušām sporām izveidotu himēnija attēlu un šīm sporām raksturīgo krāsu. Ir nepieciešams, lai sporas izbirtu uz papīra iespējami biezā kārtā. Ja kārta ir par plānu, tad sporas jāsabīda kopā un jāsaspiež ar segstikliņu.
Sporas
Agrāk sporas apzīmēja vienkārši par kārpainām vai dzeloņainām. Mūsdienās, kad, apskatot sporas mikroskopā, lieto imersijas eļļu, redzam, ka dzelonīšiem un kārpiņām ir dažāds veids. Tiklab kārpiņas, kā dzelonīši ir savstarpēji savienoti tīklojumā, ko veido dzīslas jeb stiegras. Katras atsevišķas sporas ornamentējums ir pietiekami patstāvīgs, lai speciālisti varētu atšķirt vienu sugu no otras. Turklāt sporas, kas ievāktas no pienaiņu augļķermeņiem, kuri auguši dažādās vietās, raksturīgas ar konstantu sporu ornamentējumu. Vispārējā nemainība tomēr neizslēdz zināmu dažādību.
Pretstatā bērzlapju sporām tikai dažu pienaiņu sporas ir ar pilnīgi vai aptuveni izolētām kārpiņām vai dzelonīšiem, piemēram, kamparu pienainei.
Ir svarīgi, lai sporu mērīšanai lietotu tikai tādas sporas, kuras ievāktas pēc izbiruma metodes. Pienaiņu sporu veids var būt no plati ovālām līdz gandrīz lodveida. Izteikti ovālas sporas ir parastam vilnītim un sarkandzeltainei. Gandrīz lodveida sporas ir baltajai krimildei, smaržīgai pienainei un saldai krimildei.
Pienaiņu ģints ietvaros sporu krāsa var būt no baltas un bālganas līdz koši okerdzeltenai. Pienaines ar krējuma krāsas vai bālganām okerkrāsas sporām (un tādas ir lielākai pienaiņu daļai) ir raksturīgas ar to, ka izbirušām sporām ir skaidri saredzama sarkanīga nokrāsa. Jāievēro arī tas apstāklis, ka vairāku pienaiņu sporu krāsa, kaut arī šaurās robežās, var vienmēr stipri mainīties.
Pienaiņu izplatība Latvijā
Pienaines aug mežā, mežmalās un tuvējās pļavās, cik tālu sniedzas koku saknes, kā arī zem atsevišķiem kokiem parkos un citur. Pienaiņu daudzums Eiropā pēc M. Mozera datiem sasniedz 77. Pie mums līdz šim reģistrēto pienaiņu skaits ir 44. Šajā sakarā jāievēro, ka sēnes Latvijā attīstījušās pēc ledus laikmetā, jo agrāko ģeoloģisko laikmetu sēnes gāja bojā ledus laikmetā. Turklāt sēnes ne vienmēr aizņem visu to areālu, kādu tām, ņemot vērā klimatiskos un augsnes faktorus, potenciāli būtu iespējams aizņemt.
Pienaiņu ģeogrāfiskā izplatība Latvijas Republikā vēl nav pietiekami noskaidrota, tādēļ pēc turpmākās izpētes reģistrējamo sugu skaits var pieaugt, vēl jo vairāk tāpēc, ka introducētos kokaugus parasti pavada šo kokaugu simbionti – augstākās sēnes. Meža dižskābardis, kā zināms, pie mums ir introducēta koku suga. Jāpiebilst, ka ne tikvien cilvēku darbība pārveido sēņu areālus, bet novērota arī spontāna robežu pārvietošanās klimatisko pārmaiņu ietekmē. Tātad kopumā sēņu, tāpat kā augu izplatības robežas nav konstantas.
Tā kā pienaines lielākoties ir mikorizas sēnes, tad to izplatība ir atkarīga no attiecīgās meža bioģeocenozes kokaugu sastāva. Latvijas PSR mežos nav daudz koku sugu, to sadalījums procentos attieksmē pret platību, kas apklāta ar mežu, 1976. gada 1. janvārī bija šāda: (1. tabula)
Pienaiņu saimnieciskā nozīme
Indīgu sēņu starp pienainēm nav un gandrīz visas tās var lietot uzturā. Tomēr, lai atbrīvotu no liekā sīvuma tādas sugas kā krimildes, vilnīšus, cūcenes, alksnenes un citas, pirms lietošanas uzturā tās jānovāra vai jāmērcē sālītā ūdenī, kas pēc tam nolejams. Arī pēc iesālīšanas dažas pienaiņu sugas var lietot tikai pēc zināma laika, kad rūgšanas process ir pilnīgi izbeidzies, piemēram, sīvo krimildi.
Pienaines lielākoties ir gaļīgas sēnes un to masa salīdzinājumā ar citām cepurīšu sēnēm ir diezgan liela. No mikofāģijas (sēņu lietošanas uzturā) viedokļa, sēnes parasti iedala četrās kategorijās, pie tam 1. kategorijai pieskaita vislabākās ēdamās sēnes.
1. kategorijas ēdamās pienaines ir: saldūksne, eglene un priežu rudmiese. 2. kategorijas ēdamās pienaines ir: apšu pienaine, parastais vilnītis, bālais vilnītis, meduszvīņu krimilde un morgalviņas pienaine. Pārējās pienaines ir 3. un 4. kategorijas ēdamās sēnes, izņemot neēdamās. Pie pēdējām pieskaita: skropstaino pienaini, cūku pienaini, pelēkbālgano pienaini un seruma pienaini.
Ikviena produkta uztura vērtību nosaka tā ķīmiskais sastāvs, to skaitā arī vitamīni. Pienaines satur samērā daudz tiamīna jeb B1 vitamīna un riboflavīna jeb B2 vitamīna.
B1 vitamīns ir nepieciešams normālai vielu maiņai katrā nervu šūnā, kā arī pareizai asinsrites sistēmas darbībai. B1 vitamīns ietekmē gremošanas orgānu un pirmām kārtām kuņģa darbību. Svarīga nozīme B1 vitamīnam ir ogļhidrātu (cukura un cietes), kā arī olbaltumvielu maiņā. B1 vitamīns ietekmē organisma pretestības spējas pret infekcijas slimībām. B1 vitamīna patēriņa norma diennaktī pieaugušiem ir 2 – 3 mg atkarībā no darba intensitātes, bērniem 1 – 2 mg atkarībā no vecuma.
B2 vitamīnam regulē šūnu elpošanu. Līdz ar to B2 vitamīns piedalās ogļhidrātu, olbaltumvielu un taukvielu maiņā, veicinot to izmantošanu organismā. B2 vitamīna nepieciešams normālai nervu sistēmas darbībai. Tikpat svarīga nozīme B2 vitamīnam ir priekš normālas redzes. B2 vitamīns regulējoši ietekmē asinsķermenīšu veidošanos. Cilvēkam diennaktī vidēji nepieciešams 2 mg B2 vitamīna.
Tiamīna un riboflavīna saturs pienaiņu augļķermeņos, rēķinot mg uz 1 kg sausnes (pēc A. Šivrinas un L. Korjakinas pētījumiem 1966. gadā), ir šāds: (2. tabula)
Vairākas pienaines satur ergosterolu. Ergosterola preperātus lieto, ārstējot ādas slimības. Pēc E. Platonovas (1966. gadā) pētījumiem (procentos no sausnes), ergosterolu satur: sarkandzeltaine – 0,10, alksnene – 0,27, parastais vilnītis – 0,07, cūcene – 0,36 un baltā krimilde – 0,21 mg vienā kilogramā sausnes.
Pienaiņu nozīme meža biocenozēs
Meža biocenozēs sēnēm ir ievējojama nozīme. Dažādu cepurīšu sēņu sugu pielāgošanās noteiktām koku sugām ir vispārpazīstama parādība.
Ar veģetatīvo sēņu ķermeni, kas sastāv no sazarotiem, savā starpā savītiem pavedieniem (hifām) un kuru sauc par micēliju, daudzām sēņu sugām ir tiešs sakars ar koku saknēm. Tādējādi izveidojas simbiotiska asociācija, kuru sauc par mikorizu. Mikorizas partnera saistīšanai micēlija pinums apņems īsās un samērā resnās koku saknītes, pie kam viena sīko hifu daļa iespiežas koku epidermas šūnu vidū, lai tur izveidotu tā saucamo „Hartiga tīklu.”
Ir saprotams, ka sēnes, iestājoties šajā asociācijā, cenšas no koka saknēm saņemt savai attīstībai nepieciešamās vielas. Koki savukārt aizsargā savas saknes no iznīcināšanas tādējādi, ka epidermas šūnas iespiedušās orgānus agri vai vēlu savā vielu maiņas norisē noārda un izlieto. Abas aktivitātes tādas tiek līdzsvarotas un kaut arī tām piemīt savstarpējs parazītisma raksturs, neviens no tā necieš. No otras puses, tā saucamās simbiozes pazīmes ir pārsvarā, jo abi partneri savstarpējos sakarus izlieto kā viens, tā arī otras puses labā. Sēnes savai attīstībai saņem saimniekauga ogļhidrātus, taču tās savukārt ar savu plašā micēlija palīdzību piegādā koku sakņu sistēmai ūdeni un izšķīdinātās minerālvielas.
Pie ļoti mikotrofām koku sugām pieskaita vairākas mūsu mežu koku sugas, to skaitā arī visizplatītākās – priedi, egli, kurām par savu eksistenci jāpateicas mikorizai.
Jāpiebilst, ka vairākas sēņu sugas nonāk simbiozē ar vairākām koku sugām. Tās ir sēnes ar plašu simbotisku amplitūdu, bet citas, būdamas šauras specializācijas mikorizas sēnes, patstāvīgi pielāgojušās tikai vienam saimniekaugam, respektīvi, koku sugai.
Bekas
Bekas ir visizplatītākās un vērtīgākās stobriņu sēnes. Cepurīte parasti ar biezu mīkstumu. Kātiņš samērā resns un stingrs. Stobriņu slānis jaunām sēnēm galvenokārt balts vai pelēcīgs, līdzīgs mīkstumam, dažām sugām dzeltens vai brūns. Latvijas Republikā atrodamas vairākas beku ģintis.
Baravika
Cepurīte gaišāki vai tumšāki brūna, jaunākām baravikām gandrīz apaļa, ar ieliektu malu, vecākām izliekta, līdz 20 cm plata. Virsa vāji viļņota vai krokota. Miziņa mitrā laikā nedaudz lipīga. Jaunas baravikas ir cietas, ar gandrīz baltu stobriņu slāni; vecas kļūst mīkstas, stobriņi dzeltenīgi zaļi, mīkstums pelēcīgs, ūdeņains. Kātiņš balts, ar baltu tīklveida zīmējumu, jaunām sēnēm olveida, vecām – apakšgalā paresnināts.
Piemērotos klimatiskos apstākļos baravikas parādās jau jūnija beigās un atrodamas visu vasaru līdz pat rudens salnām. Galvenais augšanas periods ir septembris. Baravikas atrodamas gan bērzu birzīs, gan egļu mežos pie jaunām eglītēm. Vislabāk tās aug sausās, 10–13 gadu vecās, izretinātās priežu jaunaudzēs un retos, sausos priežu mežos.
Baravika ir viena no mūsu mežu visgaršīgākajām un vērtīgajām sēnēm. Pirms cepšanas tās nav jāvāra. Lielākā daudzumā savāktas baravikas žāvējamas. Vislabāk svaigu baraviku garša saglabājas, ja tās konservē. Sālītas, iepriekš novārītas baravikas ir gaiši dzeltenas. Arī no šādām baravikām pagatavots ēdiens ir garšīgs.
Ozolu beka
Ļoti līdzīgas baravikai. Cepurīte pelēkbrūna vai dzeltenbrūna, jaunām sēnēm gandrīz apaļa, vecākām – nedaudz izliekta, ar asu cepurītes malu (baravikām noapaļota). Cepurītes virsa gluda.
Kātiņš dzeltenīgi brūns līdz pelēcīgi brūns, ar vāju tīklveida zīmējumu, īsāks nekā baravikām, ciets. Vecākām sēnēm kātiņa apakšgalā dažreiz neliels dobums. Mīkstums balts līdz vāji dzeltenīgs, ļoti ciets. Vecas ozolu bekas ir daudz cietākas nekā tāda paša vecuma baravikas. Stobriņi ļoti īsi, balti vai vāji dzeltenīgi. Stobriņu slānis kā jaunām, tā arī vecākām ozolu bekām ciets. Stobriņi cieši pieauguši cepurītei.
Atrodamas augusta beigās un septembrī. Mēdz augt zem ozoliem, bieži vien lielās grupās. Ļoti laba sēne.
Apšu beka
Cepurīte var būt dažādā krāsā – dzeltena, dzelteni brūna, iesārta, brūni sarkana; izaug līdz 25 cm plata. Jaunām apšu bekām cepurīte salīdzinājumā ar kātiņu ir ļoti maza, pusapaļa, vēlāk izplešas. Kātiņš balts, ar tumši brūnām vai melnām gareniskām zvīņām. Stobriņu slānis jaunām apšu bekām gaiši pelēks, ciets, vecām – tumši pelēks, mīksts, viegli atdalāms no cepurītes mīkstuma. Jaunām sēnēm mīkstums balts, vecākām – pelēcīgs, griezuma vai lauzuma vietās kļūst tumšs. Mušu kāpuru bojājumu vietas – melnas.
Atrodama galvenokārt retās lapu un jaukto koku jaunaudzēs, mežmalās. Visbiežāk aug tur, kur ir apses. Galvenais augšanas periods augusts un septembris.
Ļoti garšīga sēne. Lieto bez iepriekšējas novārīšanas. Saskaroties ar gaisu, apšu bekas mīkstums kļūst pelēks, tāpēc pagatavotās bekas ir pelēkas. Ļoti laba sēnes marinēšanai.
Sviesta beka
Jaunām sēnēm cepurīte pusapaļa, dzeltenbrūna; vecākām izpletusies, pa lielākai daļa ar nelielu izcilni vidū. Krāsa nedaudz tumšāka nekā jaunām sviesta bekām. Mitrā laikā cepurīte gļotaina. Parasti tā neizaug lielāka par 5 – 6 cm diametrā.
Jaunām sēnēm cepurītes malu ar kātiņu savieno balta plēve – daļējais plīvurs. Vēlāk plīvurs paliek gredzenveida uz kātiņa un bieži vien kā lēverainas bārkstis pie cepurītes malām. Mīkstums iedzeltens, griezuma vietās krāsu nemaina. Vecākām sviesta bekām mitrā laikā mīkstums ļoti ūdeņains. Stobriņu slānis tumšāka par mīkstumu, grūti atdalāms.
Visvairāk atrodamas augusta beigās, septembrī retās skuju koku jaunaudzēs, mežmalās, upmalās un citās saulainās vietās, ko ietver priežu mežs. Labi aug uz mežu stigām un zāli apaugušiem meža ceļiem. Sviesta beka ir garšīga sēne.
Nobeigums
Milzums ļaužu priecājas un jūsmo par ziediem laukos, pļavās un mežā, turpretim sēņu savrupu krāšņumu pamana nebūt ne visi. Tam, kas sēnēs saskata tikai uzturlīdzekli, dabas izpausmes veidi ne vienmēr būs saprotami. Un tomēr, kā cilvēkam, tā arī apkārtējai dabas videi būtu daudz līdzēts, ja cilvēks saprastu, ka arī sēnēm ir būtiska vērtība, ka tās nepieciešamas viņa emocionālo vajadzību apmierināšanai un harmoniskai attīstībai.
Secinājumi
Visu apkopojot esmu uzzinājusi daudz par cepurīšu sēņu daudzveidību: piensulu, cepurīšu dažādām formām, par kātiņu, interesantām sēņu smaržām un kā vairojas sēnes.
Man šķita dīvains tas, ka dažas sēnes pirms dažiem gadiem tika uzskatītas par ēdamām, bet tagad par ļoti indīgām sēnēm.
Par cepurīšu sēnēm es varētu teikt: piesargies no neēdamajām sēnēm un it sevišķi no ļoti indīgajām sēnēm! Bet tomēr lielākā daļa cepurīšu sēņu ir ēdamas, kas var iepriecināt sēņotājus un citus sēņu draugus.
Taču, lai cik tas dīvaini nebūtu, arī labas ēdamas sēnes var kļūt indīgas tad, kad tās ir ilgi nostāvējušas un vecas.
Skaidrojošā vārdnīca
Augļķermenīši – sēņu hifu veidojumi, kuros attīstās aski un bazīdiji.
Bioģeocenoze – viendabīga vidēja lieluma eksistence, kurā ietilpst biocenoze un tās eksistencei nepieciešamā vide – ekotops.
Ergosterols – viela, kas atrodas pienainēs, un izmanto medicīnā.
Hifas – mikroskopiski šūnu pavedieni, kas veido sēņu veģetatīvo daļu — sēņotni jeb micēliju.
Himeniālais slānis – asku un bazīdiju sēņu, arī ķērpju augļķermeņa slānis, kas sastāv no sporu veidotājiem orgāniem.
Himenofors – sēņu sporu veidotāju orgāni.
Introducēts – augu sugas un šķirnes ieviest vietās, kurās tās iepriekš nav augušas un dzīvojušas.
Konsistence – vielas daļiņu savstarpējās saistības pakāpe.
Micēlijs – sēņotnes veģetatīvs sēņu ķermenis, kas sastāv no tieviem pavedieniem un parasti atrodas substrātā.
Mikoloģija – bioloģijas nozare, kas pētī sēnes.
Mikrometri – atvasināta starptautiskās mērvienību sistēmas mērvienība – metra miljondaļa.
Mikoriza – sēņu micēlija un augstāko augu sakņu kopdzīve.
Mikotrofa – tāds augs, kas barojas ar sēņu starpniecību.
Riboflavīns – B vitamīns, kas izskatās kā dzeltena kristāliska viela.
Sferocists – lodveida šūnas pienainēm, kas atrodas sterilajā daļā.
Simbionti – simbiozē iesaistīts organisms.
Simbiotisks – organismu sadzīvošana.
Tiamīns – B1 vitamīns, ūdenī šķīstoša kristāliska viela.
Veģetatīvs – tāds, kas saistīts ar augu organismu dzīvības un attīstības procesiem.
Izmantotās literatūra
• Balodis A. Sēņotāja rokasgrāmata. – Rīga: Avots, 1980. – 12 – 17., 99. – 103. lpp.
• Lūkins V. Pienaines. – Rīga: Liesma, 1979. – 5. – 21. lpp.
• Lūkins V., Vimba E.//Daba un mēs//Sēnes. – Rīga: Zinātne, 1989. – 5. – 10., 16. – 33. lpp.
Pielikums
1. tabula
Koku sugu skaits Ar mežu apklātā platība
tūkstošos ha %
Priede 822,3 50,7
Egle 273,9 16,9
Kopā skuju koki 1096,2 67,6
Bērzs 400,3 24,8
Apse 48,0 2,9
Melnalksnis 40,7 2,5
Baltalksnis 24,2 1,5
Osis 8,4 0,5
Ozols 3,0 0,2
Liepa, kļava, goba, vīksna u.c. lapu koki 0,8 —
Kopā lapu koki 525,4 32,4
Pavisam kopā skuju un lapu koki 1621,6 100
2.tabula
Pienaiņu suga Tiamīns (mg/1 kg sausnes) Riboflavīns (mg/1 kg sausnes)
Sarkandzeltaine 8,03 40,30
Ceriņu pienaine 5,76 45,70
Maigā pienaine 10,05 25,20
Alksnene 4,26 12,40
Parastais vilnītis 3,72 18,90
Cūcene 12,80 34,90