Abpus ekvatora (4 – 5o Z p. un D p.), Kongo (Zairas) upes baseinā un gar Gvinejas līci uz ziemeļiem no ekvatora, ir izvietojusies ekvatoriālo mežu zona.
Klimats. Zona atrodas ekvatoriālā klimatiskā joslā. Tā kā Saule šeit visu gadu ir zenītā vai arī tuvu tam, gaiss sasilts patstāvīgi un vienmērīgi. Mēneša vidējā temperatūra visu gadu ir +25, 27oC. Nokrišņu ir daudz – 1500 – 2000 mm, kalnos pat 3000 mm un vairāk. Lietus līst vienādi visos gadalaikos, nedaudz vairāk pavasarī un rudenī.
Augsnes. Ekvatoriālo mežu augsnes veidojas krasta un mitra klimata apstākļos. Šeit, tāpat kā citās zemeslodes mazo ģeogrāfisko platumu teritorijās, cilmežos atrodas daudz dzelzs savienojumu, un tāpēc tie ir sarkanā krāsā. Arī augsnes, kas veidojas virs šiem iežiem, iegūst sarkanu nokrāsu. Tā kā mitro ekvatoriālo mežu augsnēsir daudz dzelzs un alumīnija, tās sauc par sarkanajām feralītajām augsnēm. Ekvatoriālajā joslā ir labvēlīgi apstākļi augu, dzīvnieku un mikroorganismu dzīvības procesu norisei. Tas ļoti ietekmē augšņu veidošanos. Organiskās vielas, kas lielā daudzumā nokļūst augsnē, neuzkrājas, bet gan īsā laikā pilnīgi sadalās. Augi šos barības elementus tūlīt uzsūc. Tādējādi lielākā daļa barības vielu atrodas augu segas sastāvā. Mitruma pārpilnības dēļ augsne nepārtraukti tiek izskalota lielā dziļumā un vietumis pat pārpurvojas.
Augu valsts. Karstais klimats un mitruma pārpilnība veicina biezas mūžzaļo kokaugu veģetācijas attīstību. Ekvatoriālie meži aug vairākos stāvos. Gaismu mīlošie koki tiecas pretim Saulei un 40 – 50 m augstumā veido augšējo stāvu. Atsevišķi koki vietumis paceļas augstāk par 60 m. Koku stumbri slejas augšup kā kolonnas, un tikai pašā galotnē tiem ir biezi vainagi. Zem šiem milžiem vairākos stāvos aug koki, kuru garums nav tik liels un kuriem gaisma ir mazāk vajadzīga.
Ekvatoriālajā mežā pat dienā valda krēsla, jo Saules stari tik tikko spēj izlauzties cauri biezajai lapotnei. Pie koku stumbriem un zariem ir piestiprinājušie augi, ko sauc par epifītiem (sūnas, ķērpji, papardes, ziedaugi). Augsto koku lapas ir cietas un blīvas, ar spīdīgu , it kā nolakotu virsmu. Tādējādi no lapām neiztvaiko daudz ūdens, tās neapdedzina svelmainie Saules stari un nesakapā stiprais lietus. Zemāko stāvu augu lapas, gluži pretēji, ir plānas un trauslas. Garajiem kokiem ir raksturīgas dēļiem līdzīgas saknes, kas aug stumbra lejasdaļā un kalpo par papildu balstu.
Ekvatoriālie meži ir mūžzaļi, jo koki tajos lapas nenomet uzreiz, bet gan pakāpeniski. Šie meži ārkārtīgi daudzveidīgi sastāva ziņā. Koku sugu skaits vien pārsniedz 1000. Augšējo stāvu veido gumijkoki, palmas u.c. Zemākajos stāvos aug banāni, kokveida papardes, kafijkoki. Kokus apvij liānas (vīteņaugi, kuriem dažkārt ie kokveida stumbrs). Mežos, kas izauguši izcirtumos vai izdegās, liānas blīvi apvij koku stumbrus līdz pat galotnēm, atgādinot virves vai čūskas. No augšas tās nokarojas vītnēs, un biezoknis vietām kļūst necaurejams.
Krūmi un zāles sega ekvatoriālajā mežā ir vāji attīstījušies.
Ekvatoriālie meži ir daudzu vērtīgu augu dzimtene. Pie šiem augiem pieder plaši izplatītās eļļas palmas, no kuru augļiem iegūst eļļu. Daļa koku – ebenkoki, sarkankoki, dzelzskoki un citi – tiek izmantoti dārgu mēbeļu izgatavošanai, un tos lielā daudzumā eksportē. Ebenkokam ir melna vai tumši zaļa koksne. Dzelzskoks ieguvis savu nosaukumu tāpēc, ka tā koksne ir īpaši cieta.
Dzīvnieku valsts. Mitro ekvatoriālo mežu dzīvnieku valsts ir ļoti bagāta un daudzveidīga. Liela daļa dzīvnieku mīt kokos. Tajos bez putniem, grauzējiem un kukaiņiem dzīvo pērtiķi, kas pārtiek no augļiem, jaunām atvasēm, kukaiņiem, putnu olām.
Meža apakšējā stāvā uz zemes mājo kārpcūkas un sīkie nagaiņi (Āfrikas briedīši, kuru augstums nepārsniedz 40 cm, pundurantilopes kaķa lielumā u.c.). Meža malās un ūdenstilpju krastos mīt pundurbehemoti (augumā līdz 80 cm) un okapi, kas pieder pie žirafu dzimtas. Ekvatoriālo mežu lielie plēsēji ir leopardi.
Arī paši lielākie cilvēkpērtiķi – gorillas – apdzīvo apakšējo stāvu. To skaits ir ļoti samazinājies. Gorillas sastopami tikai cilvēkam grūti pieejamās nomaļās vietās.
Visos meža stāvos mājo dažādas skudras. Tā saucamās klepotājskudras pārvietojas garās kolonnas, iznīcinādamas savā ceļā visu dzīvo.
Augsnē un arī kokos dzīvo daudz termītu un citu kukaiņu, kas pārtiek no augu atliekām. Irdenajā zemē un meža zemsegā sastopami ciršļi, čūskas un dažāda veida ķirzakas.
Vairums dzīvnieku paraduši dzīvot slēptās vietās, un tāpēc šķiet, ka ekvatoriālajā mežā dzīvnieku ir maz.
Sakarā ar vērtīgo koku izciršanu un plaši izvērsto zemkopības līdumu sistēmu (pēc tam kad koki ir izcirsti, tos šeit uz vietas arī sadedzina un nolīsto zemes gabalu apsēj ar lauksaimniecības kultūrām) ievērojami samazinās mežu platība un dzīvnieku un augu sugu skaits kļūst nabadzīgāks. Turklāt izcirstajās teritorijās augsne ātri noplicinās.
Āfrikas zālainos līdzenumus sauc par savannām. Tā ir mājvieta daudziem lieliem, maziem Āfrikas iemītniekiem. Savannas klāj gandrīz ceturto daļu no Āfrikas teritorijas – galvenokārt šī kontinenta austrumos un dienvidos. Savannas veido dabas zonu, kam ir raksturīga sausās un mitrās gada sezonas maiņa un zāles sega ar atsevišķiem koku un krūmu puduriem.
Savannas gadalaiki
Savannas izskats mainās pa gadalaikiem. Sausajā periodā zāle izdeg, daudzi koki nomet lapas un savanna kļūst dzeltena. Taču, sākoties lietus periodam, pārsteidzoši ātri izaug sulīgā zāle, un kokiem ataug lapas. Piecās, sešās dienās šeit notiek tādas pārmaiņas, kādas mērenajā joslā notiek nepilnus trīs mēnešus. Vietās, kur lietus līst ļoti ilgi, zāle var pat sasniegt 5 m augstumu – to sauc par ziloņzāli.
Klimats
Tropiskās gaisa masas valda sausajā sezonā, ekvatoriālās gaisa masas – lietus sezonā. Raksturīgākās pazīmes vasarā ir lietus sezona, bet ziemā – sausā sezona. Parasti visu gadu ir silts, pat karsts laiks +240, +26 0 C. Vidējais nokrišņu daudzums ir aptuveni 1500 mm gadā.
Augsnes
Subekvatoriālās joslas savannās ir izplatītas sarkanās un sarkanbrūnās augsnes. Nokrišņu sezonalitāte ietekmē arī augsnes veidošanās procesus. Lietus periodā (vasarā) organiskās vielas sadalās un ieskalojas augsnē. Turpretim sausajā gadalaikā (ziemā) mitruma trūkuma dēļ mikroorganismu dzīvības procesi palēninās un bagātīgās zāles segas atliekas nesatrūd pilnīgi. Līdz ar to augsnē uzkrājas trūdvielas. Sausākajās vietās veidojas tuksneša savannu sarkanbrūnās augsnes, bet tuvāk mitrajiem ekvatoriālajiem mežiem – garzāļu savannu sarkanās feralītās augsnes.
Dzīvnieku valsts
Zebras
Zebra ir vienīgā zirgu dzimtas pārstāve, kurai ir svītrains apmatojums. Kaut arī zebras izskatās līdzīgas, melnbaltais zīmējums ir atšķirīgs. Zebras ir ļoti sabiedriski dzīvnieki, kuri uzturas baros. Bēgot no kāda plēsēja, šis dzīvnieks spēj skriet ar ātrumu 65 km/h.
Degunradži
Mūsdienās degunradži ir iekļauti aizsargājamo sugu sarakstā. Degunradži ir zālēdāji jeb augēdāji. Pasaulē mīt piecas degunradžu sugas, bet Āfrikā tikai divas sugas – melnais un baltais degunradzis. Šie dzīvnieki ir tuvredzīgi, taču viņiem ir teicama oža un laba dzirde. Dzīvnieka rags ir veidots no cietas matveidīgas šķiedras. Raga iekšpusē nav kaula. Degunradzis ir enerģisks un ļoti kustīgs dzīvnieks, lai gan tā ķermenis ir liels un smags. Sajuzdams briesmas degunradzis tūdaļ metas uzbrukumā, taču dzīvnieka vājās redzes dēļ uzbrukums bieži vien ir neveiksmīgs. No negaidītas satikšanās ar degunradzi cenšas izvairīties pat zilonis. Lai regulētu ķermeņa temperatūru un atbrīvotos no kukaiņiem, dzīvniekam ik dienas ir nepieciešamas dubļu peldes.
Ziloņi
Septiņdesmito gadu beigās Āfrikā dzīvoja apm. 1,3 miljoni ziloņu, bet mūsdienās ir palikusi puse no šī daudzuma. Ziloņus nogalina malumednieki, lai iegūtu ziloņkaulu. Tagad ziloņi ir iekļauti apdraudēto sugu sarakstā. Āfrikas ziloņu tēviņš ir 3m augsts un sver vairāk nekā 5,5 tonnas. Šis lielākais dzīvnieks pasaulē, meklē barību ar savu snuķi, un atvēsinās ar savām milzīgajām ausīm. Caur snuķi zilonis saož smaržas. Ziloņi parasti uzturas ar zemiem krūmiem un ziloņu zāli apaugušos plašos līdzenumos, taču arī mežā tie jūtas kā mājās.
Masīviem, augumā milzīgie ziloņi spēj klusu izlauzties cauri neizbrienamiem meža brikšņiem vai ātri un veikli, uzkāpt kalnā pa krauju nogāzi.
Antilopes
Ir apmēram 100 antilopju sugas. Vislielākā ir Dienvidāfrikas antilope, kas dzīvo savannās. Dienvidāfrikas antilopei nav jādzer, jo nepieciešamo ūdens daudzumu tā uzņem, ēdot augus. Šī antilope dzīvo aptuveni 15 gadus. Vītņragainā antilope dzīvo Āfrikas savannā. Tās vilna ir rūsgana, ar baltām svītrām, un tāpēc dzīvnieku savannā ir grūti pamanīt.
Kārpcūka
Āfrikas kārpcūka mīt savannu krūmājos, parasti ūdens tuvumā. Uz kārpcūkas masīvās galvas ar garo, galā paplašināto snuķi un varenajiem ilkņiem ir kārpām līdzīgi izaugumi. Šis dzīvnieks pārtiek galvenokārt no augiem, taču ēd arī kāpurus, tārpus, kukaiņus un maitas. Āfrikā cilvēki ir ļoti iecienījuši cūkas gaļu, jo tai piemīt īpaša garša un smarža. Reizēm var redzēt kārpcūku mātītes ar 12 – 14 sivēniem. Šis lopiņš ir nekaitīgs, bet smieklīgs.
Nīlzirgs
Nīlzirgs ir viens no pasaules smagākajiem dzīvniekiem. Viņš var svērt pat vairāk nekā 2,7 tonnas. Dienā nīlzirgs vāļājās dubļos vai peld ezeros un upēs, virs ūdens izbāžot tikai acis, ausis un nāsis. Naktī nīlzirgs izlien uz sauszemes, kur barojas ar ūdens tuvumā augošiem augiem. Nīlzirgi ir ļoti rijīgi – naktī katrs apēd aptuveni 200 kg zāles un lapu. Šie dzīvnieki līdzinās pēc milžcūkām. To āda ir līdz 5 cm bieza, melna, pelēka vai brūna. Visiem nīlzirgiem ir mazas actiņas un nelielas ausis, kas, dzīvniekiem klausoties, saslejas stāvus. Daudzas reizes uz nīlzirga ādas var redzēt dziļas rētas, kas radušās no dažādām cīņām ar nīlzirgiem. Lielāko dienas daļu nīlzirgi pavada, iebriduši seklā ūdenī vai guļot zālītē.
Bifeļi
Šos dzīvniekus izmanto gan darbam, gan gaļas un piena ieguvei. Ar saviem platajiem nagiem un druknajām kājām bifeļi viegli spēj pārvietoties pa upju un ezeru purvainajiem krastiem. Viņus bieži izmanto, lai apstrādātu applūdinātos rīsa laukus. Bifelis ir viens no pašiem bīstamākajiem Āfrikas dzīvniekiem. Kad spēcīgais dzīvnieks dodas uzbrukumā, to nevar apturēt nekas, tikai nāvējoša lode. Ievainots bifelis dažkārt apmet lielu loku, un pēc tam metas medniekam virsū no aiz muguras.
Žirafe
Žirafe ir augstākais dzīvnieks pasaulē. Liels tēviņš var sniegties pat 5m augstumā. Šo dzīvnieku garās kājas un kakls ļauj aizsniegt lapas augstu kokos, kur netiek klāt citi dzīvnieki. Žirafes garā aste ar rupju akotu galā ļoti labi kalpo mušu un citu kukaiņu atbaidīšanai. Žirafes ēd augstās akācijas. Jau kopš laika gala žirafes tiek uzskatītas par mēmiem dzīvniekiem, lai gan viņām ir labi attīstītas balss saites. Žirafes tomēr spēj izdot kaut ko līdzīgu blēšanai un rukšķēšanai. Augstā dzīvnieka mēle spēj izstiepties pat 30 -50 cm, tā ir lieliska barības satveršanai. Bez lauvas žirafei ir tikai viens ienaidnieks – cilvēks. Āfrikā nogalināja tūkstošiem dzīvnieku, lai iegūtu to stiprās ādas, kā arī gaļu. Saiknes starp jaunajām žirafēm ir daudz ciešākas nekā starp pieaugušajām. Miera stāvoklī žirafes sirds pukst 90 -100 reižu minūtē, bet straujā skrējienā līdz 175 sirds pukstiem. Žirafes ir iemācījušās dzert no cementa silēm, no kurām dzer mājlopi, tā savannā neuzdrošinās neviens savvaļas dzīvnieks.
Zvīņnesis
Āfrikas savannās un tropiskajos mežos sastopama ķirzaka, kuru sauc par zvīņnesi jeb pangolīnu. Tās ķermeni klāj ragveida plātnītes, tāpēc dzīvnieks atgādina egles čiekuru. Šis dzīvnieks ēd termītus un skudras, bet dažreiz arī apēd kādu augu. Briesmu gadījumā bēgot, tas lec uz pakaļkājām kā ķengurs, ar ātrumu 5km/h. Lai aizsargātos no ienaidniekiem, tas saritinās kamolā un pasargājas ar zvīņām.
Lauvas
Lauvas parasti dzīvo savannās un krūmājos. Lauvas ir vienīgie kaķi, kas dzīvo baros, ko sauc par praidiem. Barā var būt ap 30 lauvām. Bars klejo vairāk nekā 100 km2 lielā teritorijā. Lielie lauvu tēviņi aizsargā bara ieņemto teritoriju no citiem bariem un savas mātītes no citiem lauvu tēviņiem. Šiem dzīvniekiem ir īss, stiprs galvaskauss ar spēcīgiem žokļiem. Lielie dzerokļi noder gaļas ēšanai. Parasti lauvas medī antilopes, zebras u.c., pietiek ar vienu žirafi, lai paēstu viss lauvu bars. Barvedis ir visstiprākais bara loceklis. Viņa garums var būt 2,4 m, bet plecu augstums 1 m. Izsalkumu remdējis lauva nekad neēd cilvēkus. Visbiežāk lauvenes medī naktīs, un galvenais palīgs tām ir acis, nevis deguns.
Leopardi
Leopardi sver ap 60 kg. Viņa ķermenis ir ap 1,5 m garš. Leopardi spēj labi pielāgoties dažādiem dzīves apstākļiem. Viņi var dzīvot gan savannās, gan tropiskajos mežos, gan aukstās kalna nogāzēs un pat pilsētu un ciemu tuvumā. Šie dzīvnieki ir stipri izmedīti, lai iegūtu ādas. Mūsdienās pastāv likums, kurš aizliedz tirgošanos ar lielo kaķu ādām. Leopardi veikli rāpjas kokos. Koku zaros viņi guļ, atpūšas un uzglūn laupījumam. Arī neapēsto medījumu viņi mēdz uzstiept kokā, lai pasargātu barības rezervi no maitēdājiem.
Gepards
Gepards ir visātrākais dzīvnieks īsās distancēs. Viņš var sasniegt
ātrumu 100 km stundā. Parasti lielie kaķi spēj un māk ievilkt nagus, bet gepards to nespēj, jo viņam nagi vienmēr ir izlaisti. Tāpēc gepards var labi atsperties, sākot skriet. Gepardi nekad neuzbrūk, ja nav pietuvojušies upurim tuvāk par 200 metriem. Sekmīgs ir katrs otrais geparda uzbrukums, parasti tie medī zebras, antilopes, žirafes u.c.
Hiēnas
Šī medniece un maitēdāja medī naktīs un ēd visu – kazas un citus zīdītājus, putnus, čūskas, augļus un citu plēsēju medījuma pārpalikumus. Visas hiēnas ārēji līdzinās suņiem, taču hiēnas ir radniecīgas mangustiem. Cilvēkam tās neuzbrūk.
Krokodili
Pavisam pasaulē ir 14 krokodilu sugas. Nīlas krokodils sastopams daudzos Āfrikas ūdeņos. Tāpat kā daudzi citi rāpuļi, arī krokodilu mātīte dēj olas, kuras uzmana, līdz izšķiļas mazuļi. Apmēram pēc 3 nedēļām mazuļi izšķiļas, un māte tos sargā no lielām ķirzakām un no lapsām. Izšķīlušies mazuļi, dzirdot mātes soļus, sauc viņu. Tad krokodiliene vairākus mazuļus paņem mutē un nogādā tos drošībā – ūdenī. Nīlas krokodils sasniedz 6 m garumu un sver vairāk par 1 tonnu. Krokodili bieži guļ saulē ar plaši atvērtu muti. Tā šiem dzīvniekiem rodas enerģija. Krokodilveidīgie ir plēsīgi rāpuļi, kas slēpjas upēs, ezeros, purvos, uzglūnot dažādiem laupījumiem. Zivis un vardes krokodili aprij veselas. Lielos medījumus tie sakampj un izrauj upurim miesas gabalu. Āfrikā krokodili uzbrūk cilvēkiem biežāk nekā citi zvēri. Ļoti spēcīgajos krokodilu žokļos ir rindas asu zobu, nodilušo zobu vietā ataug jauni. Apakšžoklis ir nekustīgs, kustas tikai augšējais. Krokodiliem ir smalka dzirde un asa redze. Šis rāpulis uzbrūk tikai tiem, kurus tas spēj pieveikt.
Strauss
Strauss ir vislielākais putns pasaulē. Tas sasniedz 2,5 m augstumu un mīt Āfrikas sausajās savannās. Strausa spalvas ir mīkstas un pūkainas, bet olas ir lielākas nekā jebkuram citam putnam. Parasti olas perē strausa tēviņš. Olas čaumala ir 3 mm bieza, bet ļoti cieta. Strausa ola sver 1,5 -2,0 kg. Lai to sadauzītu jāņem āmurs. Strausa ola ir 20 cm gara un 30 reizes smagāka nekā vistas ola. Strausulēni izšķiļas pēc 42 dienām un aug 1 cm dienā. Olas parasti aprūpē tēviņš, bet mazuļus aprūpē abi vecāki. Strausa kājas ir spēcīgas, ar lielām lokanām pēdām. Strauss ir visātrākais putns pasaulē, kurš skrien pa sauszemi. Dažas minūtes viņi var skriet ar ātrumu 50 km/h un īsās distancēs var sasniegt ātrumu 70 km/h. Strauss prot rēkt un ņurdēt kā lauvas. Strausa spalvu var izmantot kā rotājumu cepurēm. Pašu strausu cilvēki izmanto par ganu un sargu.
Marabu
Marabu – tā sauc putnu, kas augstumā sasniedz cilvēka auguma garumu. Tas pieder pie stārķu dzimtas. Marabu uzturas arī apdzīvotās vietās un reizēm pastaigājas kopā ar vistām. Marabu ir ļoti rijīgs. Dienās tas var dežūrēt pie lopkautuves, lai dabūtu kādu gaļas kumosu. Marabu ēd arī atkritumus un pārējo dzīvnieku atstāto medījumu paliekas. Turklāt šis putns – “sanitārs” strādā par velti.
Sekretāri
Starp plēsējiem putniem īpašu ievērību ar savu izskatu un saviem paradumiem guvuši sekretāri. Tiem ir dzērvēm līdzīgas kājas. Sekretāri pārtiek galvenokārt no sīkiem grauzējiem un rāpuļiem, it īpaši no čūskām. Panākuši čūsku, putni to samīda ar
kājām.
Flamingi
Āfrikas flamingi ligzdo lielās grupās – kolonijās. Ienaidnieki var viegli pamanīt flamingus, bet daudzie putni rada tādu troksni, ka tikai daži plēsēji uzdrošinās iekļūt putnu kolonijā. Flamingu kolonijā drošību rada lielais putnu skaits.
Flamingu ligzdas ir konusveida. Tās būvētas no dūņām. Flamingi mēdz būt dažādās krāsās orandžīgi, rozīgi vai balti. Parasti šie putni uzturas pie ūdenskrātuvēm.
Grifi
Grifi galvenokārt pārtiek no mirstošiem vai beigtiem dzīvniekiem jeb maitas. Viņi riņķo augstu gaisā, lūkojoties pēc barības. Ka kāds grifs to ieraudzījis, viņš strauji laižas lejā. Pārējie grifi tam seko, tāpēc pie maitas var salasīties 50 un vairāk grifu.
Spļāvējkobra
Arī klajā savannā ir sastopamas čūskas. Viena no tām ir spļāvējkobra. Iztraucēta un sakaitināta čūska izliecas un raida pret ienaidnieku smalku, smalku indes strūkliņu. Strūklas šļāciena attālums ir 3 m, trāpījums – precīzs. Rezultāts – pilnīgs aklums, ja nelieto ārkārtējus medikamentu līdzekļus.
Termīti
Lielas briesmas visai dzīvajai radībai Āfrikā ir termīti. Tās parasti “ceļo” blīvā kolonnā, kuras platums ir 10 – 20 cm. Daudzu sugu termīti iekārto nelielas ligzdas zemē vai atmirušā koksnē. Dažu sugu termīti būvē veselas termītu pilētas, kurās dzīvo miljoniem termītu. Karstajos apgabalos šīs mītnes sniedzas līdz 6 m. Termīti savās mītnēs var nodzīvot pat 50 gadus.
Cece muša
Lielu postu nodara cece muša. To kodieni cilvēkiem izraisa miega slimību. Agrāk šīs slimības dēļ katru gadu gāja bojā desmitiem tūkstošu cilvēku. Tagad iedzīvotāji pret to tiek potēti.
Augu valsts
Baobabs
Apbrīnojams koks ir baobabs, kura stumbra diametrs sasniedz 9 m, bet augstums – vidēji 12 m. Baobaba koksne ir ļoti mīksta, tādēļ stumbrā bieži veidojas lieli dobumi. Kāds no šiem dobumiem senāk kalpojis par cietumu. Koka ziedi plaukst vasarā un zied tikai vienu nakti. Tie ir balti, ap 20 cm diametrā lieli. Ziedu nektārs pievilina sikspārņus, kas pa dienu slēpjas koka galotnē. Koka apkārtmērs mainās atkarīgi no nokrišņu daudzuma gadā. Sausā laikā tas samazinās, mitrā laikā tas izplešas. No koka mizas gatavo virves un diegus, no kuriem auž audumus. Noplēstā miza no jauna ataug. Lapas un augļus vietējie iedzīvotāji lieto pārtikā. Uz dažu baobabu mizas ir saglabājušās zīmes, kas tajā iegravētas XV gadsimtā.
Desukoks
Savannai un mitrajiem tropiskajiem mežiem raksturīgs ir desukoks. No tā zariem nokarājas augļi, kas ir līdzīgi aknu desai. Taču līdzība ir tikai izskatā. Desukoka augļi nav ēdami. Šie augļi ir 0,5 m garumā un 10 cm diametrā.
Maizeskoks
Maizeskoks aug gan mitrā savannā, gan tropiskajos mežos. Tā augļi ir cilvēka galvas lielumā, ar barojošu, sulīgu mīkstumu bez sēklām. Tie aug tieši uz stumbra vai uz resnākajiem zariem. Šie augļi ir bagāti ar cieti. Vietējie iedzīvotāji tos izmanto pārtikā vārītus un ceptus. Raudzēti maizeskoka augļi pārveidojas staipīgā, mīklai līdzīgā masā, no kuras cep plāceņus. Ar viena 15 -20 gadus veca maizeskoka ražu veselu gadu var pārtikt 2 -3 cilvēki. Koksni izmanto par būvmateriālu, kā arī dažu sīku izstrādājumu darināšanai.
Eļļaspalmas
Eļļaspalmas aug savvaļā. Palmas augļi ir sarkanie palmu rieksti. Palmu eļļu izmanto ziepju, margarīnu ražošanai. No ziedkopas iegūst sulu, kas noder palmu vīnu gatavošanai. Šī koka koksni izmanto dēļiem, sērkociņiem. No lapām pin somas, un darina audumus.
Kokospalma
Kokospalma no citām palmām atšķiras ar mazliet izliekto stumbru. Augstā stumbra galā zem plūksnaino lapu vainaga redzami iegareni, zaļi rieksti. Šie rieksti ir ļoti lieli un smagi ( to garums aptuveni 26 cm, diametrs – 18-20 cm). Katra palma gadā dod 20-60 riekstu. Rieksta čaumala ir bieza un cieta. Rieksta galu nošķeļ ar asu nazi un bezkrāsaino šķidrumu augļa dobumā- kokospienu- izdzer. Tas lieliski veldzē slāpes.
Augļa mīkstumu – gatava rieksta kodolu – sauc par kopru. To sagriež, žāvē, presē un tādējādi iegūst kokoseļļu. Tā tiek izmantota ziepju vārīšanai. Attīrītu eļļu lieto uzturā. No tās ražo arī margarīnu. Pēc eļļas izspiešanas paliek rauši, kas noder lopbarībai. Auglī vēl ir šķiedraina viela, no kuras vij virves, darina pīteņus un mašas.
Ar palmas lapām vietējie iedzīvotāji noklāj būdas un citas ēkas un izmanto tās arī nojumju celšanai.
Pogukoks
Pogukoks aug savannās. Tā stumbru grezno pogām līdzīgi augļi līdz pat 25 cm diametrā. Šīs “pogas” labprāt ēd ziloņi, žirafes u.c. dzīvnieki.
Tuksneši ir dabas zona, kam raksturīgs ļoti niecīgs daudzums nokrišņu un reta augu valsts. Vietumis tuksnešos augu nav nemaz. Dabas apstākļu un veidošanās ziņa tuksneši cits no cita atšķiras.
Āfrikā ziemeļu un dienvidu puslodē savannas un skrajmeži pakāpeniski pāriet tropu pustuksnešos un tuksnešos. Šīs pārejas cēloņi ir lielais tropu gaisa sausums un nokrišņu daudzuma samazināšanās. Vislielāko platību tuksneši aizņem Ziemeļāfrikā. Ar tuksnešu zonas īpatnībām iepazīsimies, aplūkojot Sahāru.
Sahārā gada nokrišņu summa gandrīz visur ir mazāka par 50 mm. Tuksneša vidienē lietus reizēm nelīst pat vairākus gadus pēc kārtas. Tā kā mākoņi ir reta parādība, Saules stari ļoti stipri sakarsē Zemes virsu. Vasarā dienā karstums sasniedz +40o ēnā. Lai paglābtos no dedzinošiem Saules stariem, vietējie iedzīvotāji valkā brīvus, garus tērpus. Karstums sevišķi ir panesams svelmaino un sauso vēju dēj. Šie vēji nes sev līdzi putekļus un smiltis.
Dienas un gada temperatūras amplitūdas izraisa iežu pastiprinātu fizisko dēdēšanu. Ieži saplaisā un sadrūp, pārvēzdamies akmeņu, šķembu un smilšu kaudzēs. Sahārā lielas platības aizņem akmeņu tuksneši – līdzenas, akmeņiem klātas teritorijas. Akmeņu tuksneši mijas ar māla tuksnešiem un smilšu tuksnešiem, kuros vietumis paceļas kāpas un barhani.
Tā kā tuksnešos ir nabadzīga veģetācija, augsnē nokļūst ļoti maz organisko vielu. Šeit veidojas tropu tuksnešu augsnes. Tajās ir ļoti maz trūdvielu. Māla tuksnešu augsnēs satopami minerālsāļi, kas nepieciešami augu dzīvei. Tie no augsnes neizskalojas, jo lietus nelīst. Māla tuksnešus apūdeņojot, var iegūt labu ražu. Lielās akmeņu un smilšu tuksneša platībās augsnes segas vispār nav.
Sahāras augu valsts ir ārkārtīgi nabadzīga, un vietām, it īpaši centrālajā daļā, tās nav nemaz. Šur tur redzami vienīgi atsevišķi zāļu kušķi un dzeloņaini krūmi. Tuksnešu augiem, piemēram, kamieļērkšķiem, ir labi attīstīta sakņu sistēma, un tādējādi tie spēj uzsūkt ūdeni no liela dziļuma un no plašas teritorijas. Daudziem augiem lapas ir ļoti mazas vai arī lapu vietā aug dzeloņi. Līdz ar to no šiem augiem mazāk iztvaiko ūdens. Daži augi parādās tikai pēc lietus. Tie neparasti ātri izaug, nozied, nogatavina sēklas un pēc tam nokalst. Akmeņu tuksnešos izplatīti ir ķērpji, bet sasāļotās augsnēs – sālszāles un vērmeles.
Virtās, kur gruntsūdens atrodas tuvu Zemes virsai, ir izveidojusies bagāta augu valsts. Šādas vietas sauc par oāzēm. Pie lielajām oāzēm ir izauguši ciemati un pat pilsētas. Plaši izplatīts augs oāzēs ir dateļpalma.
Sahāras dzīvnieki ir piemērojušies tuksneša klimata apstākļiem. Tā, piemēram, antilopes, meklējot ūdeni un barību, spēj noskriet lielus attālumus. Ķirzakas, bruņurupuči un čūskas var ilgi iztikt bez ūdens. Lielā daudzumā tuksnešos mīt vaboles, siseņi, skorpioni. Sahāras nomalēs sastopamas hiēnas un lauvas.
Dienvidāfrikas tuksnešu zona aizņem Atlantijas okeāna piekrasti. Šeit atrodas Namība tuksnesis, kam raksturīgs savdabīgs augs – velvīčija. Tās īsais un resnais stumbrs paceļas virs zemes tikai 50 cm augstu. Velvīčijas galotnē atrodas divas līdz 3m garas cietas, ādainas lapas. Tās aug nepārtraukti no stumbra, pakāpeniski atmirdamas galos. Velvīčijas var pārsniegt 150 gadu vecumu.
Dienvidāfrikas tuksneši austrumu un ziemeļu virzienā pāriet pustuksnešos. Tajos aug galvenokārt dzeloņaini, spilvenveidīgi augi, kā arī eiforbijas un alvejas, kas piemērojušās sausajam klimatam un uzkrāj mitrumu stumbros, stublājos vai lapās. Raksturīgi augi te ir savvaļas arbūzi. To sulīgie augļi vietējiem iedzīvotājiem un dzīvniekiem bieži aizstāj ūdeni.
Lielu dzīvnieku tuksnesī ir visai maz. Tie ir vienīgi kamieļi, kuri savvaļā tikpat kā vairs nav sastopami. Ja barībā ir kaut nedaudz mitruma, kamieļi var mēnešiem ilgi iztikt bez ūdens. Kamieļiem nav arī tauku slāņa, lai būtu vēsāks. Viņu tauku rezerves ir kupros. Liels tuksneša dzīvnieks ir arī Sahāras zobenragantilope, kurai ir spirāliski savīti ragi. Šī antilope nekad nedzer, viņa uzņem ūdeni tikai ar barību. Antilopes un gaceles spēj ātri un tālu pārvietoties, lai sameklētu ūdeni.
Tuksnesī dzīvo daudzi sīki pelēm līdzīgi grauzēji. Šeit mīt lēcējpeles un smilšpeles, kuras visu sev vajadzīgo ūdeni iegūst no augiem. Sīkos grauzējus medī tuksnešu lapsiņas – fenekas. Tuksnesī mīt arī rāpuļi – bruņurupuči, ķirzakas, čūskas. Gan rāpuļi, gan sīkie grauzēji dienā no Saules svelmes slēpjas alās vai aiz akmeņiem. Tuksneša putni dzīvo oāžu tuvumā un pārtiek no kukaiņiem un sēklām. Ligzdas tie parasti ierīko uz zemes.
Ekvatoriālā josla nešķērso visu kontinentu, tā aizņem tikai nelielu gabalu Gvinejas līča piekrastē. Šeit visu gadu valda mitrā un karstā ekvatoriālā gaisa masas. Gaisa temperatūra ir augstāk apar +24oC, un lietus līst gandrīz katru dienu. Gada nokrišņu daudzums ir ap 200 mm.
No rīta debesis ir skaidras. Saule karsē aizvien stiprāk. Ap pusdienlaiku pamalē parādās gubu mākoņi, kuri plešas plašumā. Kļūst tumšs, sākas stipra lietusgāze un bieži vien arī pērkona negaiss. Pēc pāris stundām lietus norimst, debesis noskaidrojas. Gaiss ir tveicīgs un mitrs.
Šāda bagātīga mitruma apstākļos ir izveidojušies biezi mitrie tropiskie meži, kuros ir vairāki stāvi. Paši garākie koki sasniedz pat 80 m augstumu, bet to apkārtmērs – 20 m. Daudziem kokiem ir ļoti resnas virszemes saknes, kas koku balsta un savijušās kopā veido īstu jūkli. Zemāk aug 20 – 40 m augsti ātraudzīgi koki ar mīkstu koksni. Vēl zemāk atrodas 10 -15 m augsti koki, kam nevajag tik daudz gaismas. Vairumam šo koku ir smaga un blīva koksne. Mitrajos tropiskajos mežos sastopamas gandrīz 3000 koku sugas. Daudziem kokiem ir ļoti vērtīga koksne – sarkankokam, ebenkokam, sandalkokam. Šeit aug arī koki, no kuru sulas iegūst dabisko kaučuku, eļļaspalmas, kafijkoki, kolaskoki. Kolas riekstus izmanto medicīnā un pārtikas rūpniecībā, piemēram, kokakolas ražošanā. Zemāk aug papardes, banāni, gumijkoki. Kokus apvij vīteņaugi – liānas, uz to zariem aug milzīgs daudzums citu augu, jo šeit ir gaišāks nekā uz zemes. Daudziem augiem ir gaisa saknes, ar kurām tie uzsūc mitrumu no gaisa.
Šajos mežos mīt galvenokārt nelieli dzīvnieki, kuri vai nu spēj izlīst caur liānu un gaisa sakņu biezokni, vai arī veikli kāpelē pa kokiem. Ļoti daudz ir dažādu mērkaķu. Ir arī lieli cilvēkpērtiķi – šimpanzes un gorillas.
Šimpanze
Zem kokiem pārvietojas pundurbifeļi, okapi, dukeru antilopes, pušķausu cūkas. Lielākie plēsēji šajos džungļos ir leopardi. Pa koku zariem ložņā pangolīni jeb kokķirzakas, lidvāveres. Starp kokiem lidinās papagaiļi un milzīgi tauriņi. Daudz ir arī dažādu čūsku, varžu un kukaiņu, kuri pārtiek no mirušo organismu atliekām.
Tā kā nokrišņi ir bagātīgi, arī upju ir daudz. Šeit plūst Āfrikas ūdeņiem bagātākā upe – Kongo ar savām pietekām. Gar upēm stiepjas tā saucamie magrovju meži, kuros aug zemi koki: papirusi un liānām apvītas palmas. Pār nelielākām upēm koku un krūmu zari veido it kā zaļu jumtu. Ir tādi koki, kuru augļi sāk dzīt asnus, vēlāk karājoties koka zaros virs ūdens. Kad augļi nokrīt dūņainajā augsnē, tie ātri iesakņojas. Upēs mīt krokodili un nīlzirgi, kā arī dažādi putni – flamingi, pelikāni. Purvainajos apvidos ir daudz knišļu un moskītu.
Lielajā mitrumā viss aug, vairojas un arī satrūd ļoti ātri. Koka būves ātri sapūst vai arī tās sabojā dažādi kukaiņi un grauzēji, tāpēc daudzi vietējie iedzīvotāji izcērt mežus. Tā kā meži tiek izcirsti straujāk, nekā spēj atjaunoties, to platība samazinās.
Plašos Āfrikas ziemeļos un dienvidos valda subtropiskais Vidusjūras tipa klimats. Tas ir vēsāks nekā tropu joslā. Ziemā gaisa temperatūra ir ap +8oC, taču reizēm tā var noslīdēt arī zem 0oC, īpaši apvidos pie Atlasa kalniem. Vasarā, kad šeit valda karstās un sausās tropiskās gaisa masas, temperatūra ir aptuveni +24oC un nokrišņu ir maz. Tāpēc tad, kad augiem mitrums ir visvairāk vajadzīgs, tā trūkst. Lietus līst ziemā, kad šeit ieplūst mērenās joslas gaisa masas.
Augi ir piemērojušies vasaras sausumam – to lapas klāj vaska kārtiņa vai arī daļa no lapām ir pārveidojušās ērkšķos.
Āfrikas ziemeļos subtropu zonā aug korķozoli, no kuru koksnes iegūst dabisko korķi, akmensozoli, tūjas, kas pie mums ir apstādījumu koki, zemeņkoki, mirtes, oleandri, efejas. Ērkšķaino krūmu un koku audzes sauc par makvisu. Sausākajās vietās ļoti daudz ir alfazāles – graudzāles, no kuras vietējie iedzīvotāji vij auklas, pin grozus un paklājus. Šo zāli aizved arī uz Eiropu, kur to izmanto mākslīgā zīda un ādas izgatavošanā, kā arī augstvērtīga papīra ražošanā.
Dzīvnieku pasaulē līdzās mīt gan Āfrikas tuksnešu, gan Eiropas subtropisko mežu iemītnieki – meža cūkas, lapsas, vāveres, brieži, pērtiķi, leopardi, antilopes.
Vietējie iedzīvotāji audzē dažādus augļus – olīvas, citronus, apelsīnus, vīnogas. Daudz ir arī kviešu un miežu lauku. Tiek audzēti dažādi dārzeņi (tomāti, sīpoli), ko izved uz Eiropu. Piekrastes iedzīvotāji zvejo zivis.
Klimats Āfrikas dienviddaļā ir līdzīgs, taču augu un dzīvnieku pasaule subtropiskajos mežos ir cita. Šeit aug Kāpzemes olīvkoki, Āfrikas riekstkoki, milzu kadiķi, dažādas pelargonijas.
Tā kā subtropu zona atrodas biezi apdzīvotajā Dienvidāfrikas Republikā, daudzi dzīvnieki ir jau izzuduši. Šķērsojuši visu Āfriku, šeit pārziemot apmetas daudzi Eiropas putni, piemēram, bezdelīgas, stārķi. Kāpas kalnos sastopamas antilopes, kalnu zebras, leopardi un paviāni.