prieks

Prieks.

Prieks ir svarīga dzīves sastāvdaļa, jo visiem patīk priecīgi cilvēki. Ir patiess prieks, kad cilvēks priecājas par kādu notikumu. Ir arī “viltots” prieks, kurš rodas, ja cilvēks priecājas par kāda cita cilvēka panākumiem, lai gan tas viņam nesagādā prieku un viņš negrib to izrādīt otra cilvēka klātbūtnē. Un ir ļaunais prieks, kad cilvēks priecājas par cita nelaimi.
Prieks ir saistīts ar panākumiem un veiksmi. Piemēram, kad cilvēks uzvar kādās sacensībās, viņš priecājas par savu panākumu, jo viņš ir bijis labākais šajās sacensībās. Šādus priekus sauc par patiesiem priekiem. Tātad panākumi rada patiesu prieku.
Turpretim patiesam priekam ir “viltots” prieks. Piemēram, ja šajās pašās sacensībās uzvar kāds cits, tad, kad tu dodies viņu apsveikt, apsveicot viņu, tu izliecies priecīgs par viņa panākumu, lai gan pats gribēji uzvarēt. Šajā gadījumā cilvēks izliekas priecīgs, jo negrib sabojāt uzvarētāja prieku. Tāds prieks liecina par cilvēka augsto kultūras līmeni. Tātad neveiksmes vai arī cita panākumi rada “viltoto” prieku.
Turpretim par cilvēka zemo kultūras līmeni liecina tas, ka viņš priecājas par kāda cita neveiksmi. Piemēram, ja šajās sacensībās kāds konkurents pieļauj muļķīgu kļūdu un tu priecājies par viņa neveiksmi, tad tas ir ļaunais prieks. Ļaunais prieks ir par negatīvām lietām un notikumiem.
Par prieka cēloni var būt gan savi panākumi, gan cita panākumi, gan cita neveiksmes. Tomēr nevajag priecāties par citu neveiksmēm, bet gan priecāties par jebkura, arī saviem, panākumiem. Tātad vajag priecāties par pozitīvām lietām un notikumiem.