Es uzskatu, lai arī kāds ceļš būtu veicams agrārās reformas attīstība, tas tomēr veicināja Latvijas izaugsmi 1920. – 30.-tajos gados. Ļāva Latvijai brīvi konkurēt līdz ar citām Eiropas valstīm saimnieciskajā tirgū, paplašināja tās realizācijas daudzumus, attīstīja valsti. Manuprāt, latvieši līdz ar to arī sāka izjust ilgi loloto brīvības garšu.
Līdz pirmajam pasaules karam vairāk nekā puse no visas zemes platībām Latvijas teritorijā veidoja muižu lielsaimniecības, kuras lielākoties bija baltvāciešu rīcībā. Atsevišķu baltvāciešu dzimtu īpašumā vienlaikus atradās vairākas muižas ar vairāku simtu tūkstoš hektāru kopplatības. Latgale ievērojamas platības piederēja bijušo poļu muižnieku dzimtām. Tātad pats par sevi saprotams, ka lielākā Latvijas lauku iedzīvotāji bija bezzemnieki, kas sev iztiku pelnīja kā algots darbaspēks turīgu latviešu zemnieku saimniecībās vai muižās. Vidzeme un Kurzemē lielākā daļa no lauku iedzīvotājiem bija bezzemnieki, savukārt Latgalē tas bija ievērojami mazāk, taču citkārt viņu saimniecības nespēja nodrošināt ģimenēm iztiku, jo bija salīdzinoši mazāk ar muižnieku zemēm.
Protams, sociāla spriedze laukos bija krājusies gadiem ilgi. To pierāda 1905. gada revolūcija, kā arī Pirmais pasaules karš un tam sekojošās Neatkarības cīņas, kas sociālo un saimniecisko situāciju laukos vēl vairāk saasināja. Uzskatu, ka latviešu vēsturiskie fakti par vāciešu, krievu jūgu ir reāls pierādījums tam, ka neapmierinātība un savstarpēji konflikti, daudzu cilvēku uzskati izteikšana, brīvības cīņas ir tikai pieņemams veids, kā pierādīt savu eksistenci un būt vienlīdzīgiem līdz ar cittautiešiem, kas valdīja Latvijas zemē. Līdzīgi pārējiem eiropiešiem, kas bija piedzīvojuši kara šausmas, arī Latvijas iedzīvotāji bija enerģijas pilni sākt jaunu pēckara dzīvi. Laukos tas bija iespējams apstrādājot zemi, daudzi atgriežoties no kara savas agrākās saimniecības vietā redzēja aizaugušas pamestas mājas ar neapstrādātu zemi, savukārt daudziem tādas vispār vairs nebija. Tāpēc nav jābrīnās, ka dažos pagastos 20-to gadu sākumā bezzemnieki un sīkzemnieki pašiedvesmoti sāka dalīt zemi. Daudzas no muižām bija pamestas novārtā, to saimnieki bija izceļojuši vai tos negalinājuši boļševiki. Tāpēc Latvijas valdībai un parlamentam agrārā jautājuma risināšana kļuva par vienu no galvenajiem uzdevumiem. 1920. gada septembrī Latvijas Republikas Satversmes apstiprināja likumu par agrāro reformu, kā realizācija turpinājās līdz 30-to gadu otrajai pusei. Saskaņā ar likumu bijušiem muižnieki, kuri kara gados nebija sadarbojušies ar Golcu un Bermontu, varēja paturēt 50 ha zemes, ieskaitot muižu centrus un parkus. Pēc tam zemi sāka sadalīt Latvijas pilsoņiem, dodot priekšrocības Neatkarības cīņu dalībniekiem, kuriem vajadzēja maksāt pusi no zemes cenas, savukārt kara invalīdi zemi saņēma bezmaksas, kas, manuprāt, ir cēlā rīcība Latvijas zemes aizstāvjiem un brīvības cīnītājiem. Toties jaunajiem zemniekiem jeb jaunsaimniekiem bija jāmaksā ap 10 -20 Ls par ha.
Agrārā reforma visā Latvijā tika pabeigta 1937. gadā. Tā pilnīgi mainīja iedzīvotāju sociālo struktūru. Arī pilsētnieku skaits vairs nebija tik liels, tās sāka sarukt. Turpretī pieaugu lauku iedzīvotāju skaits. Taču līdz ar to parādījās citas problēmas – daudzi bezzemnieki bija kļuvuši par jaunsaimniekiem, tas nozīmēja, ka bija jūtams brīvi algotu darbinieku trūkums, tāpēc tos sāka pieņemt no blīvi apdzīvotās un nabadzīgās Latgales, kā arī Lietuvas un Polijas. Latvija pārtrauce importēt pārtiku, tā pati sāka eksportēt produkcijas uz Eiropas valstīm. Valdība veicināja piena un gaļas lopbarības attīstību, tāpēc sviests, cūkgaļa un lini kļuva par visas Latvijas galveno eksportpreci. Manuprāt, šis solis veicināja Latvijas attīstību kopumā, tas sekmēja arī lauku iedzīvotāju labklājību un agrārā reforma Latvijā bija solis uz priekšu valsts attīstībā.