IEVADS 2
1. AGRESIVITĀTES PROBLĒMAS UN JĒDZIENA SKAIDROJUMS PSIHOLOĢIJĀ. 4
2. PUSAUDŽU VECUMPOSMA ATTĪSTĪBAS NOTEICOŠIE FAKTORI 11
2.1 AGRESIVITĀTES ĪPATNĪBAS PUSAUDŽU VECUMĀ 15
NOBEIGUMS 20
LITERATŪRAS SARAKSTS 23IEVADS
Agresivitātes izpausmes pusaudžu vecuma bērniem, mūsdienās ir aktuāla tēma, kurai būtu jāpievērš vairāk uzmanības. Lai gan savstarpējās attiecībās daļa cilvēku ar apkārtējiem mēs nav agresīvi un nežēlīgi, ir grūti iedomāties kādu mūsdienu masu informācijas līdzekli, kur nebūtu kāds paziņojums par agresijas izpausmēm ikdienā.
Mūsu ikdienas situācijā, kad sabiedrībā un apkārtnē viss tik strauji mainās, par ikdienišķu parādību agresijas aktu izpausmes. To ir grūti izturēt pieaugušam cilvēkam, kur nu vēl bērnam, kas pasauli jau tāpat uztver daudz emocionālāk un saasinātāku.
Saasinoties šīm problēmām, jāatzīst, ka stress, trauksme, vardarbība un agresivitāte ir vienas no nopietnākajām problēmām ar ko šodien saskaras cilvēki. Agresija un vardarbība ir viens no līdzekļiem kā pieveikt pretinieku, un tomēr kāpēc indivīds, kurš pielieto šo spēku pēc atklātas uzvaras neatkāpjas no pretinieka un turpina pielietot vardarbību. Kādu ietekmi uz mums atstāj apkārtējās vides stimulatori? Kāpēc pusaudži rīkojas agresīvi, kas viņus satrauc, ko viņi domā, kādi ir viņu uzvedības un darbības paraugi? Pusaudži skolās izceļas ar savu kustīgumu un skaļumu, kas, protams, ir atkarīgs no katra fiziskās un psihiskās attīstības īpatnībām un rakstura iezīmēm. Tāpēc rodas jautājums, kas tie ir par iemesliem, kas rada agresivitāti pusaudžu vecumā, cik tā ir atkarīga no individuālajām īpatnībām, cik no vecuma īpatnībām, cik no apkārtējās vides ietekmes?
Šie ir daudzi no jautājumiem, kas ir aktuāli, un uz kuriem tiks meklētas atbildes šajā kursa darbā.
Skaidrs, ka agresivitātes cēloņi var būt dažādi, teorijas, kuras tiks apskatītas tālāk, to parādīs. Taču neatkarīgi no tā, kādu viedokli pārstāv attiecīgās teorijas radītāji, visi atzīst, ka ģimenes, draugu, sociālās vides ietekme uz cilvēka agresijas līmeni ir nenoliedzama.
Centrālais notikums pusaudžu vecumā, kā uzskata E. Eriksons, ir identitātes meklēšana. Lai veiksmīgi noritētu identitātes veidošanās process, ir svarīgi saskaņot bijušo t.i. bērnību ar turpmāko. Eriksons uzskata, ka tas ir nozīmīgi, lai veidotos “stiprās” iezīmes, kas rada identitātes jūtu nostiprināšanos.
Viens no pusaudžu vecuma attīstības uzdevumiem ir socializācijas pārkārtošanās. Šeit galveno lomu spēlē vienaudžu grupas, kas palīdz apgūt dzīves mērķus un vērtības, tikumiskos ideālus, uzvedības normas. Pusaudži mācās veidot dažāda veida un līmeņa savstarpējās attiecības. Taču arī šīs attiecības ne vienmēr izdodas.
Agresija parasti saistīta ar sociālo neatzīšanu, kas pusaudžu vecumā, nemitīgi mainot draugu loku un vienaudžu grupas, skolā un ārpus tās novērojama samērā bieži.
Agresija ir jebkuras formas uzvedība, kura tiek izdarīta ar nolūku apvainot vai radīt cita veida pāri darījumus jebkurai dzīvai būtnei, kura to nevēlas.
Agresiju un tās izpausmes ir apskatījuši tādi zinātnieki kā Z. Freids, K. Lorencs, L. Berkovics, E. Froms u.c.
Pie tam pusaudžu vecums ir tas vecums , kad bez sevišķas piepūles iegūt labas un ļoti labas sekmes mācībās vairs nav iespējams, kā tas varēja būt sākumskolā. To nosaka mācību saturs, kur krasi palielinās apgūstamo priekšmetu skaits un padziļinās mācību vielas izklāsts, gan skolotāju prasību paaugstināšanās pamatskolas vecākajās klasēs sevišķi uz eksāmenu tuvošanās rēķina. Tas viss uzliek papildus slodzi nenobriedušajai personībai un bieži šī pārslodze izpaužas kā emocionālie traucējumi.
Kursa darba temats – agresijas izpausmes 11–13 gadus veciem pusaudžiem.
Kursa darba pētījuma priekšmets – agresija, pusaudži.
Pētījuma mērķis – teorētiski izpētīt agresijas rašanās, mijsakarības un attīstības cēloņus 11 – 13 gadus veciem pusaudžiem.
Kursa darba uzdevums Veikt literatūras analīzi ar mērķi izveidot darba teorētisko pamatojumu..
Kursa darba jautājums- Vai pastāv agresijas rašanās un attīstības cēloņu mijsakarības 11-13 gadus veciem pusaudžiem.
Pētījuma metodoloģija Vispārzinātniskās pētīšanas metodes. Darbs ar literatūru. bibliogrāfijas izveide, literatūras atlase, atbilstoši tematam, dažādu autoru t…eoriju apzināšana par agresivitātes cēloņiem, ietekmējošiem faktoriem, par pusaudžu vecuma īpatnību izpausmēm.
Darba struktūra Darbs sastāv no ievada, teorētiskās daļas, secinājumiem, literatūras saraksta.1. AGRESIVITĀTES PROBLĒMAS UN JĒDZIENA SKAIDROJUMS PSIHOLOĢIJĀ.
“Agresija destruktīva uzvedība (parasti ļaunprātīga), uzbrukums pirmām kārtām cilvēkam. Daži psihologi uzskata, ka galvenais agresijas iemesls ir frustrācija, citi uzskata ka agresija veidojas kā iemācīta, sociāli akceptēta uzvedības forma.” [8;7.]
Vārds agresija ir cēlies no latīņu vārda “ aggredī, agress”, kas tulkojumā nozīmē “uzbrukt”. Berkovics savā grāmatā “Aggression” dod šādu definīciju: “Agresija – uzvedība, kuras mērķis ir ievainot kādu objektu. [13]
Agresija savā fundamentālajā nozīmē ļauj organismam izmantot apkārtējo vidi savu vitāli svarīgo vajadzību apmierināšanai. Šajā nozīmē agresija ir normāla.[19;169]
Agresija ir uzvedība ar mērķi ievainot citu personu (fiziska vai verbāla) vai iznīcināt priekšmetus. Šīs definīcijas uzsvars tiek likts uz mērķi, nodomu. Ja persona nejauši pārpildītā liftā uzkāpj kādam uz kājas un pēc tam atvainojas, to nevar uzskatīt par agresijas aktu. ”. [6]
Agresija ir sarežģīts uzvedības komplekss, un tāpēc nevar runāt par cilvēka smadzenēs precīzi noteiktu agresijas centru. Kaut gan kā cilvēkam tā arī dzīvniekiem zinātnieki ir atklājuši tādas nervu sistēmas daļas, kas atbild par agresijas rašanos. Pie šo daļu aktivizācijas naidīgums pieaug un otrādāk. Ķīmiskais asins sastāvs ir vēl viens faktors, kas ietekmē nervu sistēmas aktivitāti agresijas stimulācijai. Agresivitāti arī ietekmē vīriešu hormons testesterons. Tātad pastāv bioloģiskie, ģenētiskie un bioķīmiskie faktori, kas nodrošina agresijas rašanos.[15;462]
Tā kā daudzi agresivitātes pētījumi ir tikuši veikti ar dzīvniekiem, tad nepieciešams apskatīt arī agresivitātes klasifikāciju dzīvniekiem. Pēc Moiera agresivitātes klasifikācijas shēma ir balstīta uz objektu, kuram uzbrūk, un uzbrucēja uzvedību. [12]
Agresīva uzvedība ir saistīta ar simpātiskās nervu sistēmas aktivāciju- aktivējas tā veģetatīvās nervu sistēmas daļa, kura mudina mūs « mesties cīņā vai glābties bēgot». Galvenais šīs sistēmas mehānisms ir visdažādāko somātisko reakciju (piemēram, acu zīlīšu paplašināšanos, asinsspiediena paaugstināšanos u.c.) izsaukšana situācijās, kuras ir bīstamas cilvēka drošībai, un šīs reakcijas mums palīdz tikt galā ar priekšā stāvošo bīstamo situāciju. Fizioloģiskā uzbudinājuma pētījumi parāda, ka uzbudinājums spēj sekmēt agresivitāti. Dominējošais uzskats apgalvo, ka uzbudinājums pastiprina agresijas attīstības iespējamību. Noteiktos apstākļos agresivitātes aktualizēšanu var sekmēt paaugstināts uzbudinājums, kuru izraisa darbība konkurences apstākļos , intensīvas nodarbības ar sportu, troksnis un stimulatoru izmantošana. Attiecība starp uzbudinājumu un agresiju ir divpusēja. Uzbudinājums sekmē agresijas izpausmi, bet arī agresija ietekmē uzbudinājuma līmeni. Cilvēkiem, kuriem bija iespēja būt fiziski vai verbāli agresīviem, novēroja uzbudinājuma samazināšanos. Tiem cilvēkiem, kuriem šāda iespēja netika dota, kuri agresiju tikai iztēlojās, saglabājās austs uzbudinājuma līmenis. Pastāv uzskats, ka agresijas izpausmes samazina uzbudinājumu- katarses efekts. [14]
Agresivitāti galvenokārt aplūko psiholoģijas zinātnes. Šīs zinātnes mēģina atrast atbildes uz jautājumiem- vai par agresivitāti var uzskatīt tikai apzinātu agresīvu uzvedību, vai darbība ar agresīvu nodomu, kura apstākļu sakritības dēļ nav realizēta , un objekts nav cietis no agresijas akta, arī uzskatāma par agresīvu. Šādu jautājumu bija daudz, un tikpat daudz un dažādas bija arī atbildes uz tiem. Daudzi psihologi ir izstrādājuši teorijas, mēģinot izprast agresivitātes dabu un atklāt tās uzvedības nozīmi un jēgu. Psihologu atšķirīgais skatījums uz agresivitāti liek secināt, ka zinātnē nav viennozīmīgas agresiju skaidrojošas un definējošas teorijas.[20;429]
Par vienu no pirmajām pieejām agresijas pētīšanā jāmin Freida instinktu koncepcija, kura ieguva lielu popularitāti divdesmitajos, trīsdesmitajos gados. Arī šeit nepastāv pilnīga Par vienu no pirmajām pieejām agresijas pētīšanā jāmin Freida instinktu koncepcija, kura ieguva lielu popularitāti divdesmitajos, trīsdesmitajos gado…s. Arī šeit nepastāv pilnīga vienprātība. Agresijas instinktu koncepcijas pārstāvju vidū valda vienprātība par to, ka naidīgas tendences pamatā ir neapgūtas, tātad instinktīvas atbildes uz noteiktiem stimuliem. Taču viedokļi dalās attiecībā uz agresiju izraisošiem stimuliem. [24;367]
Psihoanalītiskās teorijas pamatlicējs un autors Zigmunds Freids uzskata, ka agresija ir iedzimta un ka tā ir instinktīvu, iedzimtu faktoru sekas, un to gandrīz nav iespējams novērst. Ir iespējams vienīgi uz īsu laiku tās aizturēt vai arī pavājināt to intensitāti. Viņš uzskatīja, ka cilvēku tāpat kā dzīvnieku uzvedību vada pamatinstinkti (galvenokārt, dzimuminstinkts un agresija). Freids apgalvoja, ka agresija ir instinkts, un tas nozīmē, ka cilvēki ir agresīvi, lai izpaustu iedzimtu vēlmi. [1; 110]
Freids ilgu laiku agresivitāti, destruktivitāti un naidīgumu savos darbos nepiemin. Savos darbos viņš runā par instinktīvajiem rosinātājiem dzīvības saglabāšanas nodrošināšanā, kā, piemēram, slāpju, bada, seksuālo vajadzību apmierināšanu. Viņš to nosauc par Erosa – dzīvības instinktu.
Agresija ir galvenā izpausme nāves instinktam, kuras varā nonākot indivīdi mēģina bojāt citus vai sevi. Freids domāja, ka agresīvie impulsi ir ļoti stipri. Cilvēkiem piemīt agresijas vēlēšanās valdonīgais spēks, kuru var uzskatīt par daļu no viņu instinktu bagātības. [5;36]
Agresiju apskata arī no etioloģiskās pieejas puses: “Biologi agresiju bieži vien saprot kā iedzimtu instinktu, kas izplatīts visā dzīvnieku pasaulē. Etiologs K. Lorencs uzskata, ka agresija pilda galvenokārt sugas iekšējās atlases mehānisma funkciju, kas sabiedrībā zaudē savu nozīmi, bet saglabājās panākumu kaldināšanā sportā, karā un citās ekstremālās vai konkurences situācijās” [8;8]
K. Lorencs uzskatīja, ka agresijai piemīt sava veida enerģija, kurai pamati meklējami cīņas instinktā. Šī enerģija cilvēka organismā ģenerējās spontāni, nepārtraukti, patstāvīgā tempā un uzkrājās regulāri nepārtrauktā tempā. Jo lielāks agresīvās enerģijas daudzums ir organismā, jo spontānāka ir agresīvās uzvedības izpausme.
Saskaņā ar sociālbioloģisko pieeju agresija ir viens no līdzekļiem, ar kuru palīdzību indivīdi cenšas paņemt savu resursu daļu, kas savukārt nodrošina veiksmīgu dabīgo atlasi.[11]
J. Dolards un citi psihologi uzskata, ka agresija nav automātiskas organisma tieksmes, tā ir reakcija uz frustrāciju, tie ir šķēršļi, kas cilvēkam neļauj darboties savās interesēs. Ilgstošas frustrācijas stāvoklī cilvēks kļūst dusmīgs un agresīvs.[10]
Frustrācijas pieeja, ko piedāvā D. Dollards ir pretrunā ar iepriekšminētajām teorijām. Šeit agresīva uzvedība tiek skatīta kā situatīvs, nevis evolucionārs process. Par pamatpostulātiem šai teorijai ir pieņemti: frustrācija vienmēr ved pie jebkura veida agresijas, kā arī agresija vienmēr ir frustrācijas rezultāts.[11]
Sociālajām zinātnēm ir svarīga nozīme agresijas izpētē, jo bez sabiedrības nav iespējams aplūkot agresivitātes izpausmes. Tās ietver sevī divus dažādus agresijas veidus. Šie abi agresijas veidi ir raksturīgi dzīvniekiem: tā ir sociāla agresija, kurai ir raksturīgi demonstratīvi niknuma uzliesmojumi un apslēptā agresija, ko izrāda plēsīgs zvērs pirms uzbrūk savam upurim. Pīters Mārlers uzskata, ka šie abi agresijas veidi ir saistīti ar atsevišķu smadzeņu daļu funkcionēšanu. Cilvēkiem izšķir naidīgo un instrumentālo agresiju. Naidīgās agresijas pamatā ir ļaunums. Tās vienīgais mērķis ir kaitēt kādam. Instrumentālās agresijas variantā kaitējuma sagādāšana nav galvenais mērķis, bet gan kāda cita pozitīva iznākuma sasniegšana. Dažreiz ir ļoti grūti atšķir naidīgo agresiju no instrumentālās agresijas. Tas, kas dažreiz sākās ar aprēķinu var beigties ar naidīgumu. Neskatoties uz to sociālie psihologi uzskata šo atšķirību par pozitīvu. [16]
Sociālās iemācīšanās teorija, atšķirībā no citām apgalvo, ka agresijai piemīt sociālās iemācīšanas īpašības caur noteiktu uzvedības manieru novēršanu un sociālu pastiprinājumu, t.i., notiek cilvēka uzvedības izprašana, caur iemācīšanos….
A. Bandura ilgstošu pētījumu rezultātā izveido sociālās iemācīšanās teoriju, kura ietver sevī apgūtu uzvedību. Viņš uzskata, ka dusmu emocijas nav noteicošais faktors kas izraisa agresiju. Agresivitāte rodas socializācijas pamatā, vērojot atbilstošu darbības veidu un apgūstot to. Viņš pētīja cilvēku uzvedību, kas tiek orientēta uz paraugu.[9]
A.Bandura agresivitāti skaidro, definē kā ļaunuma darīšanu. Skaidrojot agresivitātes teoriju autors nepievērš uzmanību motīviem, spēkiem, kas izskaidrotu, kāpēc cilvēks tā rīkojies. Viņu interesē sociālie stimuli un uzvedības tips, kas veido šo uzvedību.[ 17]
A. Bandura pievērš uzmanību tam, kā šie uzskati tiek pieņemti zinātnieku aprindās, un cik plašu atzinību tie gūst kopumā. Viņš uzskata, ka šīs teorijas panākumi ir meklējami skaidrojumu vienkāršībā, taču viņš iebilst, ka tik sarežģīta uzvedības forma kā agresivitāte tiek skaidrota ar izplūdušiem terminiem. Frustrēti indivīdi ne vienmēr verbāli vai fiziski uzbrūk apkārtējiem, viņi drīzāk demonstrē visu reakciju spektru uz frustrāciju sākot no paļāvības un nomāktības, līdz pat aktīvām darbībām, lai novērstu šķēršļus savā ceļā.[9]
Biheivioristi apgalvo, ka cilvēks veido savu uzvedību, reaģējot uz apkārtējo vidi. Cilvēki izvēlas rīkoties tā, lai šī rīcība saņemtu atzinību, atalgojumu un cilvēki spēj apgūt agresivitāti. Apbalvojumi, protams, atšķiras; tie var būt – nauda, saldumi, sociālā atzinība, izvairīšanās no nepatīkamām izjūtām u.c. Ir trīs veidu apbalvojumi un nosodījumi, kuriem ir ietekme uz agresīvas uzvedības regulēšanu. Pirmkārt, tie ir materiālie apbalvojumi un nosodījumi, sabiedriskā atzinība un nosodījums, negatīvās attieksmes no citu puses vājināšanās vai stiprināšanās. Otrkārt, agresivitāti ietekmē novērotais – citu cilvēku apbalvošana vai nosodīšana. Treškārt, arī pats cilvēks var sevi apbalvot vai sodīt par agresīvu rīcību. [14]
Cilvēku agresijai ir vismaz trīs funkcijas sava mērķa sasniegšanai, atslodze, pašrealizācija un pašapliecināšanās. Bērnībā agresija izpaužas kā sekundārs process, kā reakcija uz nelabvēlīgu stimulu vai bērna nespēju ar konstruktīvu darbību un saskarsmi apmierināt savas vajadzības un intereses. Daudzi pētījumi liecina, ka zēni gandrīz visos vecumos aizraujas ar fizisko agresiju. [8;9]
Mērķtiecīgs vai pilnīgi apzināts nolūks nodarīt ļaunumu otram cilvēkam vai cilvēku grupai ir raksturīgs naidīgai jeb ļaunprātīgai agresijai. Tā var būt gan īslaicīga, gan ilgstoša. Gadījumā, kad upuris nepretojas, tā ir īslaicīga. Pretošanās gadījumā tā kļūst ilgstoša.
Neskatoties uz to, ka naida un agresijas mijiedarbība nav smalki pētīta, tiek izdalīts nešaubīgs pieņēmums. Vairumam cilvēku naidīguma emocijas neved uz agresīvu uzvedību. Bet attiecīgos gadījumos, kas atkārtojas vairākkārt cilvēka dzīvē naids ved uz fizisku vai verbālu agresiju, kas var būt kā fizisks akts, kurš dažreiz tiek uzturēts ar emocijām, kas ietilpst naidīguma kompleksā. Šis akts tiek veikts, lai sagādātu negatīvas emocijas sev vai citam cilvēkam. Termins fiziskais akts ietver sevī kā fizisku, tā arī verbālu darbību. Sagādātais kaitējums var būt gan psiholoģisks, gan fizisks(sitiens pa ķermeni vai pašcieņu). Tieši tāpat sāpes, ko izsauc agresīva darbība var būt gan fiziskas, gan psiholoģiskas.[15]
Kad ir dusmu sprādziens bez mērķtiecības, tā ir reaktīva agresija. Tas ir ātri pārejošs ,un reaktīvai agresijai ir vairākas izpausmes. Ne vienmēr tas ir uzbrukums. Bērniem tās var būt kaprīzes vai stūrgalvība. Šo izpausmju cēloņi ir upura ceļā likti šķēršļi .Ja darbība nav pakļauta subjekta gribai, tā ieiet afektā. Tas ir straujš un relatīvi īslaicīgs emocionāls pārdzīvojums. Afekta stāvoklis veidojas kritiskās situācijās, kad cilvēks nav spējīgs kontrolēt savu rīcību. Afekta brīdī notiek daudz psihisku procesu, notiek domāšanas bremzēšana, cilvēks var sarunāt rupjības, sist, lamāties. Vācu psihologs L. Berkovics šāda veida uzvedību nosauc par impulsa agresiju.[13]
Kad subjekta mērķis ir neitrāls, bet agresija tiek izmantota kā viens no līd…zekļiem, šādos apstākļos instrumentālā agresivitāte. Tā var būt šantāža, kas saistīta ar draudiem kādai personai, varmācība pret nevainīgu gūstekni, vai stingra audzināšana, pielietojot sodus. Bieži instrumentālajā agresijā ietilpst ļaunprātības elementi, visbiežāk tas ir gadījumos, ja upuris pretojas. Šie trīs galvenie agresiju veidi var cieši savīties kopā, tie var izpausties vienlaicīgi, laika gaitā mainoties, pāriet no viena veida otrā. S.Fešbahs instrumentālo agresiju iedala- individuālajā un sociālajā, kā arī sociālajā un antisociālajā agresijā. [23]
A. Ādlers agresija apskata ne tikai no bioloģiskā, bet arī no sociālā viedokļa. Viņš uzskata, ka agresija ir neatņemama apziņas sastāvdaļa, kas organizē cilvēka darbību. Dzīvās matērijas universāla īpašība ir cenšanās pēc pārākuma, cīņa par pirmo vietu. Šie bāzes instinkti var kļūt autentiski tikai tad, ja cilvēks pareizi izprot sociālās intereses. Cilvēka apziņa var radīt dažādas agresīvās formas gan atklātās, gan simboliskās (piem., lielīšanās ir simboliska pārākuma realizācija).Tas izskaidrojams ar to, ka agresīvais instinkts ietver sevī narcistisko kompleksu, kas prasa cieņu un atzīšanu. Agresivitātei piemīt arī citas simboliskās formas (rituāli, ceremonijas), kas saistītas ar dažādām kultūrām.
A. Ādlers uzskata, ka atbildes agresija ir dabīga, apzināta vai neapzināta cilvēka reakcija uz nelabvēlīgu ietekmi, jo katrs cilvēks grib justies kā subjekts, nevis kā objekts.[2]
Ē.Fromms izdala aizsardzības agresiju. Tā ir kopēja gan cilvēkiem, gan dzīvniekiem – tas ir filoģenētiski ieprogrammēts impulss uz uzbrukumu vai bēgšanu situācijā, kad tiek apdraudēta dzīvība. Šai formai ir bioloģiska rakstura izcelsme. Tā pazūd, kad cilvēka dzīvībai briesmas vairs nedraud. [23]
Pēc Ē. Fromma otra forma ir ļaunprātīgā agresija- destruktīvisms un cietsirdība, kas piemīt tikai cilvēkam un nav vērojama citiem zīdītājiem. To nosaka dažādi sociālie un psiholoģiskie faktori. [23]
Ē.Fromms agresiju skaidro tikai no instinktīvistu pozīcijām. Viņš uzskata, ka ir būtiski diferencēt instinktus un raksturu, norādot, ka ir atšķirība starp dabiskajām tieksmēm, kuras sakņojas fizioloģiskās vajadzībās, un specifiski cilvēciskajām kaislībām, kuru izcelsme ir cilvēka raksturs. Viņš mēģina pierādīt, ka raksturs ir cilvēka otra daba. Viņaprāt raksturs ir vāji attīstīto instinktu aizstājējs, un instinkti ir atbilde uz fizioloģiskām vajadzībām, bet kaislības, kas izriet no rakstura, ir atbilde uz eksistenciālām vajadzībām. Viņš uzskata, ka ir jāpēta agresīva impulsa izcelšanās un intensivitāte, nevis no motivācijas atrauta agresīva uzvedība. Pēc viņa domām agresīvi impulsi var būt apzināti, bet vairumā gadījumu tie ir integrēti patstāvīgajā personības struktūrā. Viņš cenšas pierādīt, ka cietsirdība un destruktīvisms ir tikai cilvēkam piemītošs netikums. Viņš saka: ”Cietsirdība grauj dvēseli, ķermeni un pašu dzīvi; tā iznīcina ne tikai upuri, bet arī pašu mocītāju’’[23]
Pēc Fromma domām agresīvi impulsi var būt apzināti, bet vairumā gadījumu tie ir integrēti patstāvīgajā personības struktūrā. Viņš cenšas pierādīt, ka cietsirdība un destruktīvisms ir tikai cilvēkam piemītošs netikums. Fromms raksturu definējis interesanti un savdabīgi: “raksturs ir permanenta forma, kādā tiek novadīta (kanalizēta) cilvēka enerģija asimilācijas un socializācijas procesā”. Dzīves procesā cilvēks stājas (globāli) divās attiecību formās ar pasauli. [5;103]
Daži zinātnieki uzskata, lai tās vai citas darbības tiktu klasificētas kā agresija, tām ir jāiekļauj sevī tieksmi uz apvainojumiem, nevis tiem ir jā būt gala mērķim.
Ņemot vērā to, ka agresijai piemīt liela daudzveidība zinātnieks Bass piedāvā agresīvu uzvedību ietvert konceptuālās nostādnēs. [14]
Bass novērtēja agresiju kā “atbildi, kas satur stimulus, spējīgus nodarīt ļaunumu citai dzīvai radībai”. Nodarbojoties ar turpmākajām izmaiņām, viņš piedāvā izcelt apakšklases naidīgi – agresīvajā uzvedībā. Pieņēmumi par vairākām eksistējošām struktūrām, kuras jāņem vērā veicot pēt…ījumus, balstās uz klasifikācijas shēmas, kurā izšķir agresiju un naidīgumu, pie kam, agresīvā uzvedība sadalās tiešajā un netiešajā, kā arī aktīvajā un pasīvajā. Bass un Darki nosaka divu veidu naidīguma līmeni (sašutums un aizdomīgums) un piecus agresijas veidus (uzbrukums, netiešā agresija, aizkaitinājums, negatīvisms un verbālā agresija).
SECINĀJUMI:
• Pastāv trīs galvenās teorijas, kas saistītas ar agresivitātes cēloņu izpausmēm:
1. Instinktu teorijas, kuras paredz, ka agresija ir viens no cilvēka instinktiem. Z. Freids uzskata, ka agresīva uzvedība pēc savas dabas ir neizbēgama un instinktīva. Agresija ir instinkts, un tas nozīmē, ka cilvēki ir agresīvi, lai izpaustu iedzimtu vēlmi. Evolucionārās teorijas uzskata, ka cilvēka tieksme uz agresivitāti ir dabiskās izlases ietekmes rezultāts. Pastāv uzskats, ka agresija nodrošināja bioloģisku pārsvaru, labumu mūsu senčiem.
2. Frustrācijas teorija, kas paredz, ka agresija ir subjekta ceļā likto šķēršļu rezultāts. Agresīva uzvedība tiek skatīta kā situatīvs, nevis evolucionārs process. Par pamatpostulātiem šai teorijai ir pieņemti: frustrācija vienmēr ved pie jebkura veida agresijas, kā arī agresija vienmēr ir frustrācijas rezultāts
3. Sociālās apmācības teorija, kas uzskata, ka agresivitātes cēloņi ir negatīvs sociālais paraugs. Agresīva uzvedība var tikt apgūta tad, ja par tās izmantošanu tiek saņemts apbalvojums (instrumentālā apguve); agresīva uzvedība var tikt apgūta, arī novērojot un imitējot citu cilvēku agresiju (modelēšana).
• Pastāv dažādi agresivitāti stimulējoši faktori, piemēram, nolūks, atmaksas gaidas, pašnovērtējums un citu cilvēku vērtējums.
• Agresija- tā ir jebkuras formas uzvedība, kura tiek izdarīta ar nolūku apvainot vai radīt cita veida pāri darījumus jebkurai dzīvai būtnei, kura to nevēlas; uzvedība, kuras mērķa reakcija ir tās personas ievainošana, pret kuru tā ir vērsta; jebkura mērķtiecīga uzvedība, kuras rezultāts ir kādas personas vai dzīvnieka fiziska vai garīga ievainošana vai īpašuma sabojāšana vai iznīcināšana; uzvedība ar nolūku izraisīt sāpes vai kaitējumu.
• Agresija tiek iedalīta arī verbālajā jeb vārdos izteiktajā un neverbālajā jeb fiziskajā.2. PUSAUDŽU VECUMPOSMA ATTĪSTĪBAS NOTEICOŠIE FAKTORI
Pusaudžu vecums ir vecums starp bērnību un pieaugušu cilvēku un briedumu. Ir diezgan grūti noteikt pusaudžu vecuma perioda robežas. Ja tā sākumu nosaka bioloģiskie kritēriji, tad perioda beigas konkrēti nav nosakāmas, kad tiek sasniegta intelektuālās attīstības augstākā pakāpe – formālās operācijas vai vārdiski loģiskais intelekts. [18]
Visbiežāk literatūrā sastopamās pusaudžu perioda robežas ir no 11-12 līdz 15-16 gadiem, Rietumu psiholoģijā tas tiek atzīmēts līdz 18 –19 gadiem. Daudzi pētnieki, nevēlēdamies runāt par jauniešiem, izmanto sekojošu dalījumu: 11-14 gadi – agrīnais pusaudžu vecums un 15-19 gadi – vidējais jeb vēlīnais pusaudžu vecums. [18;387]
Vajadzība pēc draudzīgām attiecībām mudina pusaudžus veidot noturīgas attiecības ar vienaudžiem: izvēlēties draugu vai draugus. Agrīnā vecumā pusaudži pavada ilgu laiku pie telefona sarunām, apmeklē kopā skolu, pulciņus, izklaides pasākumus, kopē viens otra ģērbšanās manieres un uzvedības. Parasti labākais darbs draugs ir ar tādu pašu sociālekonomisko statusu, etnisku izcelsmi, līdzīgu audzināšanu, ar līdzīgām interesēm un tāda pašā vecumā. Harmoniskas, draudzīgas attiecības pamatojas tajā, cik spējīgi draugi ir apmierināt viens otra vajadzības. Tuvu draugu izvēles pamatā ir līdzība- pusaudži izvēlas tos, kuri viņiem ir līdzīgi. [18]
“Psihologi uzsver, ka pusaudža vecums ir sensitīvs, t.i., labvēlīgs izziņas interešu attīstībai. Skolēnu izziņas darbības aktivizēšanai mācību procesā izmanto dažādus līdzekļus. Izšķir vispārējos un konkrētos izziņas darbības aktivizēšanas līdzekļus. Vispārējie izziņas darbības aktivizēšanas līdzekļi ir izglītības un mācību saturs, mācību metodes un paņēmieni, mācību darba formas, skolotāja pedagoģiskā meistarība, sasniegumu novērtēšana un pašvērtēšana. Šie līdzekļi ir savstarpēji ļoti cieši saistīti un veido vienotu veselumu.” [1;32]
Pusaudzim, kurš jau ir apguvis spēju vispārināt, jāapvieno viss, ko viņš jūt un zina par sevi kā skolnieku, draugu un citām sociālajām lomām, lai izveidotu iekšējo pasauli kā viengabalainu veselumu. Viengabalainības izjūta rodas, apgūstot tradīcijas, nostādnes, priekšstatus, kurus sniedz konkrētā sabiedriskā un kultūrvēsturiskā vide. Cilvēks vienmēr savu Es cenšas formulēt jēdzienos, kuri sakņojas šajā vidē (5;167). Runa ir par identitāti, kuru var formulēt kā individuālā Es stabilitātes un nepārtrauktības izjūtu, kura saglabājas pie visām ārējām izmaiņām, tā ir savas unikalitātes izjūta.
“Saskarsmē ar pusaudžiem ļoti svarīgi ir apzināties, ka viņu galvenā vajadzība ir būt piederīgiem pie kaut kā, justies kā daļai no veselā, identificēties ar savu skolu, vienaudžiem, ģimeni un sabiedrību. Tomēr sacensību gaisotne, kas valda lielākajā daļā vidusskolu, rada skolēnos godkāri un alkas pēc uzvaras. Skolotāja attieksme šajā gaisotnē izpaužas atzīmju izlikšanā, mācību plānos, skolēnu dalīšanā grupās pēc viņu spējām un cerībās uz atsevišķu audzēkņu sasniegumiem. Līdz ar to daudziem skolēniem ir liegta iespēja gūt piederības izjūtu līdzdarbojoties un sadarbojoties, jo skolas, kur skolēnu, kurš guvis ievērību ar saviem panākumiem mācībās, sabiedriskajā darbā vai sportā, ir daudzi simti audzēkņu, kuriem šāda iespēja liegta. Šie audzēkņi pievēršas tādai uzvedībai, kuru apbrīno viņu vienaudži, bet nosoda skolotāji. Pie šādas uzvedības veidiem pieder smēķēšana, narkotisko vielu, alkohola lietošana, zagšana, autoritāšu ignorēšana, skolotāju personiska aizvainošana”[ 5;168].
Tika izpētīts, ka skolēniem, kuriem ir grūtības mācībās, var izdalīt kopējās iezīmes: negatīvisms, nepilnvērtības izjūta, augsts trauksmes līmenis, skumjas, paaugstināta tieksme aizstāvēties. [18]
M. Klē, kas pusaudžu vecuma izpētei velta ļoti daudz, izdala 4 galvenās attīstības zonas, nosakot tajās galvenos attīstības uzdevumus.
1. Pubertātes attīstība. Vidēji 4 gadu laikā bērna ķermenis ļoti būtiski mainās. Līdz ar to viens no uzdevumiem ir rekonstruēt savu identitāti un pāriet uz pieaugušo seksualitāti.
2. Kognitīvā attīstība. Pusaudžu intelekt…uālās sfēras attīstību raksturo gan kvantitatīvas, gan kvalitatīvas izmaiņas: viņiem kļūst pieejama abstraktā domāšana un paplašinās laika perspektīva.
3. Socializācijas pārkārtošanās. Attīstības uzdevumi ir: atbrīvošanās no vecāku rūpēm un saistīšanās ar pusaudžu grupām, kas kļūst par socializācijas kanāliem un palīdz veidot konkurences un sadarbības attiecības gan ar zēniem, gan ar meitenēm.
4. Identitātes izveidošanās, kur pusaudža uzdevums ir atrast savu es laika ritumā, apzināties sevi kā atšķirīgu sevi no vecāku tēla, realizēt izvēles sistēmu, kas nodrošina personības vērtības.
Attīstība tiek realizēta pēc shēmas ķermenis – domāšana – sociālā dzīve – Es.
Dzimumnobriešanas sākumā vairums pusaudžu sāk veikt stingru sevis vērtēšanu, salīdzinot ķermeņa uzbūvi, fizisko attīstību, intelektuālās spējas un sociālās prasmes ar savu vienaudžu īpašībām un spējām. Šo kritisko sevis vērtēšanu vienlaicīgi pavada kautrība un mulsums. Tāpēc pusaudži ir ļoti norūpējušies, lai kaut kā varētu apvienot personisko un ideālo Es. [18]
R. Ņemovs atzīmē, ka vēlme līdzināties kādam, pusaudžu vecumā mainās. Ja sākumposmā tai ir stihisks raksturs – to maz kontrolē prāts un griba, tad vēlāk pusaudžu vecumā tā kļūst vadāma un kalpo daudzu intelektuālo vajadzību apmierināšanai un sevis pilnveidošanai.
Identitātes terminu psiholoģijā ieviesis E.Eriksons. Psiholoģijas vēsturē ir bijuši vairāki mēģinājumi analizēt priekšstatu, kas saistās ar sevi, attīstību, taču viņa pieeja ir īpaši svarīga, jo tā sniedz vienotu dinamisku ES koncepciju.[3;142]
E. Eriksons izdala četrus neadekvātas identitātes attīstības pamattipus :
1. Aiziešana no tuvām savstarpējām attiecībām, ko veicina bailes zaudēt savu identitāti. Nevēlēšanās veidot ļoti ciešas starppersonu attiecības noved pie formalizācijas, kontaktu stereotipizācija, intīmās saskarsmes veidošanas nespējas, izolācijas.
2. Laika izpratnes trūkums. Šajā gadījumā vērojama nespēja veidot nākotnes plānus un nevēlēšanās kļūt pieaugušam. Bailes no pārmaiņām, neticība tam, ka kaut kas mainīsies uz labo pusi, to visu apstiprina trauksmainas nojausmas par izmaiņu neizbēgamību
3. Pusaudžiem, kas izvairās no iesaistīšanās, neattīstās prasme produktīvi strādāt. Aizsargājot savu nenoturīgo identitāti, pusaudži baidās pilnībā nodoties darbībai, tāpēc nedarbojas sekmīgi. Šī aizsardzība izpaužas sūdzībās par nespēju koncentrēties darbam un par uzmanības problēmām.
4. Negatīva identitāte – naidīga loma tam, ko augstu vērtē ģimene un apkārtējie, nepieņemšana, mēģinājumi atrast identitāti, kas tieši pretēja tai, ko sagatavo un vēlētos redzēt tuvākie.
Norobežotās vienaudžu grupas pusaudžu vecumā kļūst noturīgākas, tajās attiecības starp bērniem tiek pakļautas noteiktiem stingriem likumiem. R. Ņemovs raksta, ka pusaudžu vidū parādās divi jaunu attiecību tipi, kas agrākajos attīstības periodos nebija vērojami. Tās ir biedriskās (pusaudžu vecumā sākumposmā) un draudzīgās (pusaudžu vecuma beigu posmā) attiecības. Vēlākajā pusaudžu periodā parādās jau trīs veidu savstarpējās attiecības. Tās katra pilda savu funkciju dzīvē un atšķiras pēc tuvības pakāpes un satura. Iekšējie, epizodiskie “lietišķie” kontakti, kas dziļi neietekmē personību, ir nepieciešami, lai apmierinātu tūlītējas intereses un vajadzības; saskarsme biedriskuma līmenī nodrošina zināšanu, prasmju un iemaņu savstarpējo apmaiņu; draudzīgās attiecības ļauj risināt dažus personiskus emocionālas dabas jautājumus.
SECINĀJUMI:
• Visbiežāk literatūrā sastopamās pusaudžu perioda robežas ir no 11-12 līdz 15-16 gadiem, Rietumu psiholoģijā tas tiek atzīmēts līdz 18 –19 gadiem. Daudzi pētnieki, nevēlēdamies runāt par jauniešiem, izmanto sekojošu dalījumu: 11-14 gadi – agrīnais pusaudžu vecums un 15-19 gadi – vidējais jeb vēlīnais pusaudžu vecums.
• Saskarsmē ar pusaudžiem ļoti svarīgi ir apzināties, ka viņu galvenā vajadzība ir būt piederīgiem pie kaut kā, justies kā daļai no veselā, identificēties ar savu skolu, vienaudžiem, ģimeni un sabiedrību.
• M. Klē izd…ala četras galvenās attīstības zonas, pubertātes attīstība, kognitīvā , attīstība, socializācijas pārkārtošanās, identitātes izveidošanās. Attīstība tiek realizēta pēc shēmas ķermenis – domāšana – sociālā dzīve – Es.
• Šajā vecumā mainās apstākļi, kas ietekmē bērna personības attīstību. Šie apstākļi ir saistīti ar organisma fizioloģiju, attiecībām ar pieaugušajiem, vienaudžiem un sociālo vidi, izziņas procesu, intelektu un spēju attīstības līmeni. Pusaudžu vecumā tiek likti tikumiskie pamati, veidojas sociālās nostādnes, attieksme pret sevi, cilvēkiem, sabiedrību.2.1 AGRESIVITĀTES ĪPATNĪBAS PUSAUDŽU VECUMĀ.
Bērns un pusaudzis šajā sabiedrībā ir pastāvīgi agresīvu modeļu lokā un kad situācijas iespaidā viņi reproducē pieaugušo agresīvo uzvedību, viņu agresīvās reakcijas tiek sociāli akceptētas, bet neizdevusies agresīva rīcība tiek negatīvi pastiprināta.
R. Dreikus pētīja agresijas cēloņus bērniem un skolēniem. Viņa skatījumā uzvedības problēmas nav iedzimtas nevienam bērnam. Tās radās sociālās un psiholoģiskās attīstības gaitā . Ja bērns neizjūt piederības sajūtu, viņš sāk tiekties pēc īpaša statusa un pārākuma pār citiem. Bērna nepareizi izvēlētais mērķis sasniegt pārākumu, izraisa agresiju. Bērni meklēdami vietu ģimenē un kolektīvā, sastopas ar grūtībām. Ja viņus neatbalsta, bērns zaudē ticību saviem spēkiem, Vecāki, kuri nepieņem bērnu tādu kāds viņš ir, grauj bērna ticību sev. Bērns sāk domāt, ka nav pietiekami labs, nav spējīgs savu piederību apstiprināt ar noderību. Mazvērtības izjūta bērnā sāk izpausties nepieņemamas uzvedības formā. Lai sevi apliecinātu bērns sāk vērsties pie citiem un cenšas būt labāks par viņiem. Bērns kļūst neiecietīgs un agresīvs. Bērnā var sākt attīstīties slēptā agresija. Viņš uzskata, ka jebkura agresīva uzvedība ir vērsta uz vienu no trijiem mērķiem: demonstrēt varu, pievērst uzmanību un atriebties.
Varas demonstrēšanas gadījumā tipiskas uzvedības formas ir tēlošana, dumpis, dusmu lēkmes un kaušanās.
Agresīvās uzvedības veidošanās ir komplicēts process. Bērni zinā¬šanas par agresīvas uzvedības mo¬deļiem iegūst no Iris pamatavotiem. Ģimene var vienlaicīgi de¬monstrēt agresīvas uzvedības mo¬deļus un nodrošināt to nostiprinā¬šanu. Bērnu agresīvas uzvedības iespēja ir atkarīga no tā, vai bērni sastopas ar agresivitātes izpaus¬mēm pie sevis mājās. Agresivitāti viņi apgūst ari mijiedarbībā ar vien¬audžiem, bieži uzzinot spēļu laikā agresīvas uzvedības priekšrocības. Un beidzot – bērni mācās agresīvas reakcijas ne tikai no reāliem piemē¬riem (vienaudži un ģimenes locek¬ļu uzvedība), bet ari no simbolis¬kiem piemēriem, ar kuriem sasto¬pas ikdienā – televīzijā, video utt.
Tieši ģimenē notiek bērna pirmā socializēšanās. Ģimenē uz savstar¬pējo attiecību fona bērns mācās mijiedarboties ar citiem cilvēkiem, apgūst uzvedību un attiecību formas
, kuras viņam saglabāsies pus¬audža un brieduma gados. Vecāku reakcija uz bērna negatīvo uzvedī¬bu, bērnu un vecāku savstarpējo at¬tiecību raksturs, ģimenes harmoni¬jas vai disharmonijas līmenis, at¬tiecību ar brāļiem un māsām rak¬sturs – lūk, faktori, kuri var noteikt bērna agresīvu uzvedību ģimenē un ārpus tās, kā arī ietekmēt viņa attiecības ar apkārtējiem brieduma gados.
Savukārt Petersons ģimenes savstarpējo attiecī¬bu modelī, kas balstās uz piespie¬šanu, demonstrē vecāku savstarpē¬jo attiecību nozīmi bērna agresivi¬tātes veidošanā.
Galvenais princips cīņā pret negatī¬vo ietekmi un agresīvo reakciju vei¬došanos ir savlaicīga aizsargmehā¬nismu izveidošana bērnos, sava vei¬da imunitātes radīšana.
Varam pievienoties psihologa I.Plotnieka viedoklim, ka pats svarī¬gākais ir saglabāt dzīvu, patiesi abpu¬sēji ieinteresētu kontaktu ar savu bēr¬nu visu problēmu apspriešanā un iz¬vērtēšanā, atbrīvojoties no klaji di¬daktiska toņa un pārgudrām pamācī¬bām un brīdinājumiem. (7;20)
Bērniem, kuru ģimenēs valda ne¬saskaņa un kuru vecāki ir atsvešinā¬jušies un auksti, ir daudz lielāka nosliece uz agresīvu uzvedību. Ir pierādīts, ka bērni, kas uzauguši ne¬sakārtotā un vardarbības apņemtā vidē – uz ielas, mājās, elektroniska¬jās spēlēs -, kļūst mazāk jūtīgi pret to. kas savukārt pastiprina viņu ag¬resivitāti. Bērniem, kuri ar agresivi¬tāti satiekas savās mājās un kuri pa¬ši kļūst par agresivitātes upuriem, ir tieksme uz agresīvu uzvedību. Bēr¬niem, kuriem ir reāla pieeja iero¬čiem, manāmi pieaug iespējas kļūt vardarbīgiem. Nežēlīgus bērnus rada nežēlīgi vecāki un agresīva, atsveši¬nāta vide. Faktiski, cenšoties no¬vērst negatīvas attiecības starp sa¬viem bērniem, vecāki neapzinoties var veicināt to pašu uzvedību, no kuras grib izvairīties. Ģimenes va¬dības raksturs tie…ši ietekmē bērnu un pusaudžu agresīvas uzvedības rašanos un nostiprināšanos. Vecāki, kas izmanto īpaši smagus sodus un kas nekontrolē savu bērnu nodarbī¬bas, riskē ar to. ka var konstatēt, ka viņu bērni ir agresīvi un nepaklausī¬gi. Kaut ari sodi ļoti bieži ir neefek¬tīvi audzināšanas līdzekļi, pareizs to lietojums var sniegt spēcīgu pozitī¬vu ietekmi uz uzvedību.
Bērns informāciju par agresiju sa¬ņem ari no saskarsmes ar vienau¬džiem. Novērojot vienaudžu uzvedī¬bu, bērni mācās uzvesties agresīvi. Ļoti agresīvi bērni un pusaudži pa¬rasti tiek izstumti no savas vecuma grupas vairākuma. Tad viņi meklē jaunus draugus un paziņas citā vidē, kur agresīvā kompānijā rodas sav¬starpēja tās dalībnieku agresijas pa¬lielināšanās kopīgās izdarībās.
Viens no galvenajiem veidiem, kā bērni apgūst agresīvu uzvedību: ci¬tu agresijas novērošana. Viens no strīdu avotiem agresijas apguvē ir masu informācijas līdzekļi. Ļoti ilg¬stošu un daudzveidīgu pētījumu rezultāta vēl nav noskaidrota to ietek¬mes pakāpe uz bērnu agresivitātes veidošanos. Varam tikai apgalvot, ka masu medijiem ir kaut kāda ietekme, bet tās ietekmējošais spēks vēl pilnībā ir neizpētīts un nezināms.
Arī nespēja līdzināties savam izvēlētajam ideālam pusaudžu vecumā rada pārdzīvojumus. Skola ir viena no tām vietām, kur pusaudzis pavada lielāko daļu laika, nonākot saskarsmē ar vienaudžiem un skolotājiem. Attiecības ar skolotājiem ir savādākas kā attiecības, kuras pusaudzis mācās veidot ar vienaudžiem.[10]
Nosacīti jāatšķir:
– vesela bērna agresīvās reakcijas
– bērna agresivitāte kuriem ir minimāla cerebrāla disfunkcija, attīstības traucējumi ar to radītajām sekām- galvassāpēm, uzbudinātu garastāvokli, bailēm, jūtīgumu, kontaktēšanās grūtībām, “ bremžu trūkumu “u.c.
– agresivitātes izpausmes noteicošā ir agrās bērnības emocionālā pieredze tas cik daudz vai cik maz bērns ir saņēmis mīlestību, glāstus, līdzsvarotu, saprotošu attieksmi, cik bagāta vai cik nabadzīga bijusi viņa emocionālā bagāža.
Situācijas, kas veicina agresivitāti:
– jebkuras ciešanas, sāpes, kas rada pēkšņu un spēju atbildes reakciju- atriebties, sist pāridarītājam;
– bailes, nedrošība, neskaidrība;
– stress, emocionālā nestabilitāte, kad emociju virspusē valoda dusmas, nesavaldība pēc kā seko bezspēcība;
– gadījumi, kad rāda agresīva darbība ir veicinājusi panākumus un agresivitāte ir nostiprinājusies kā pozitīvs darbības modelis;
– sociālās grupas, kurās agresivitāte ir nostiprinājusies kā sabiedriskās uzvedības ikdienišķa norma.
ASV psihologs Dž.Kretijs teicis: “Pasaki, kāda bija tava audzināšana un vide agrā bērnībā, un es pateikšu, cik agresīvs tu būsi.”[10; 108.]
Ir tikuši veikti burtiski tūkstošiem pētījumu par agresijas televizoru ekrānos ietekmi uz cilvēku uzvedību, pastāv noteikti uzskati šajā jomā. Kādā pētījumā bērniem rādīja agresīva rakstura multiplikācijas filmas, neitrālas filmas vai pamācošas filmas par sadarbības nozīmi 4 nedēlu ilgā laika periodā. Agresivitātes noteikšanai vēroja agresiju pret vienaudžiem rotaļu laikā. Pētnieki dokumentēja agresivitāti arī pirms, pēc un filmu demonstrēšanas perioda laikā. Viņi atklāja, ka agresīvās filmas stimulēja agresivitāti tajos bērnos, kuriem jau iepriekš bija novērota slieksme uz agresiju. Šo bērnu agresivitāte samazinājās, ja viņiem nerādīja agresīvās filmas. Šī pētījuma rezultāti bija tādi paši kā korelācijas un laboratorijas pētījumu rezultāti – agresīvu uzvedību stimulē agresīvu modeļu vērošana televīzijā. Vairāki psihologi uzskata, ka šī attiecība ir divvirzienu – vardarbības vērošana televīzijā izraisa agresivitāti un agresivitāte cilvēkā liek viņam izvēlēties agresīvas TV pārraides.
A. Ādlers runā par grūti audzināmiem bērniem, kuru agresija izpaužas uz āru. Viņaprāt ir divi galvenie faktori, kas nosaka bērna un cilvēka veidošanos; ir inforioritāte (mazvērtības sajūta) un superrioritāte (pārākuma sajūta) . Visas šīs inforioritātes un superrioritātes problēmas attīstās un iesakņojas bērnā jau ģimenē.
Viņaprāt agresīvu uzvedīb…u izraisa vai nu mazvērtības sajūta vai pārākuma sajūta . Mazvērtības sajūtu izraisa nevis nepilnība pati par sevi , bet gan tās sekas – nespēja pielāgoties apkārtnei .
Viņš uzskata, ka grūtības sagādā izlutinātie bērni. Šie bērni savās ģimenēs ir atradušies uzmanības centrā un pakļāvuši vecākus savām iegribām. Nonākot sabiedrībā viņiem šīs prioritātes zūd. Šādi bērni nav piemēroti dzīves problēmām. Viņiem ir grūtības kontaktēties ar apkārtējiem cilvēkiem, viņi ir valdonīgi un naidīgi.
A. Ādlers runā arī par t. s. brīnumbērniem. Skolas dzīvē iekļaujas apmierinoši, bet vēlāk viņu izteiktās superioritātes dēļ, sabiedrībai viņu dzīves plāns izrādās nepiemērots.
Ja bērns nav drosmīgs, viņš jūtas nepilnvērtīgāks par citiem un nespēj radīt piederības sajūtu vai attīstīt gribu sadarboties. Šādā gadījumā pusaudzis cenšas sasniegt mērķus, kas dod tīri personiskas vai egocentriskas priekšrocības. Viņš vairs nav ieinteresēts sadarboties ar citiem, kļūdams egocentrisks un izceldamies. Pusaudži sāk tiekties pēc pārākuma pār citiem, izmantodami varu, visatļautību, lai pārvarētu savas neatbilstības un mazvērtības izjūtu.
A.Ādlers savā teorijā runā par superioritātes un inforioritātes kompleksiem, ar superoritātes kompleksu apzīmējot gadījumus, kad pārākuma izjūta izpaužas pārspīlētā veidā, un inferiotitātes kompleksu – mazvērtības sajūtu, kad bērnam šķiet, ka viņš neko nespēj, ka citus dzīve atzīst vairāk. Inforioritātes jūtas un tieksme pēc superioritātes ir vispārīga parādība, un tie ir galvenie faktori, kas ietekmē cilvēka izturēšanos. Esot dažādās situācijās, katrs cilvēks rīkojas viņam vien raksturīgā veidā, tas ir viņa dzīves stils. Cilvēka dzīves stils ir kaut kāds kopums, viņa rīcība konkrētās situācijās, kas izveidojies laika gaitā un nosaka viņa darbību .[2]
SECINĀJUMI:
• Pēc R. Dreikusa domām uzvedības problēmas nav iedzimtas nevienam bērnam. Tās radās sociālās un psiholoģiskās attīstības gaitā . Ja bērns neizjūt piederības sajūtu, viņš sāk tiekties pēc īpaša statusa un pārākuma pār citiem. Bērna nepareizi izvēlētais mērķis sasniegt pārākumu, izraisa agresiju. Mazvērtības izjūta bērnā sāk izpausties nepieņemamas uzvedības formā. Lai sevi apliecinātu bērns sāk vērsties pie citiem un cenšas būt labāks par viņiem. Bērns kļūst neiecietīgs un agresīvs. Bērnā var sākt attīstīties slēptā agresija. Viņš uzskata, ka jebkura agresīva uzvedība ir vērsta uz vienu no trijiem mērķiem: demonstrēt varu, pievērst uzmanību un atriebties.
• Nosacīti jāatšķir: vesela bērna agresīvās reakcijas, bērna agresivitāte kuriem ir minimāla cerebrāla disfunkcija, attīstības traucējumi ar to radītajām sekām- galvassāpēm, uzbudinātu garastāvokli, bailēm, jūtīgumu, kontaktēšanās grūtībām, “ bremžu trūkumu “u.c., agresivitātes izpausmes noteicošā ir agrās bērnības emocionālā pieredze tas cik daudz vai cik maz bērns ir saņēmis mīlestību, glāstus, līdzsvarotu, saprotošu attieksmi, cik bagāta vai cik nabadzīga bijusi viņa emocionālā bagāža.
• Situācijas, kas veicina agresivitāti: jebkuras ciešanas, sāpes, kas rada pēkšņu un spēju atbildes reakciju- atriebties, sist pāridarītājam, bailes, nedrošība, neskaidrība, stress, emocionālā nestabilitāte, kad emociju virspusē valoda dusmas, nesavaldība pēc kā seko bezspēcība, gadījumi, kad rāda agresīva darbība ir veicinājusi panākumus un agresivitāte ir nostiprinājusies kā pozitīvs darbības modelis, sociālās grupas, kurās agresivitāte ir nostiprinājusies kā sabiedriskās uzvedības ikdienišķa norma….NOBEIGUMS
Visā pasaulē par ikdienišķu parādību ir kļuvusi spriedze, agresija, depresija, frustrācija un trauksme. Lai spētu izprast un cīnīties ar šo problēmu, vispirms tā ir jāizpēta, jāanalizē un jāsaprot.
Šajā kursa darbā tika pētīta savstarpējā mijsakarība starp 11 – 13 gadīgu pusaudžu agresivitāti, attīstību un rašanās cēloņiem.
Secinot uzskatu, ka darba uzdevumu un mērķus, kuri tika uzstādīti kursa darba sākumā ir realizēti. Tika noskaidrots galveno teorētisko teoriju pieeju agresivitātes rašanās, veidošanās jautājumā.
Darbā tika analizētas Z. Freida , A. Banduras, G. Dolarda, A. Froms un citu autoru teorētiskas par agresiju, M. Kle , E. Eriksona un citu autoru atziņas par 11 – 13 gadīgu pusaudžu īpatnībām.
Agresiju lielā mērā nosaka bioloģiskie faktori. Starp bioloģiskajiem faktoriem, kuri tiek minēti kā agresiju ietekmējoši ir ģenētiskie (iedzimta, hromosomu anomālijas), īpašu smadzeņu struktūru (limbiskā sistēma, galvas smadzeņu garoza) un hormonālie faktori (testosterons, progesterons,), kā arī fizioloģisks uzbudinājums.
Agresijas kā instinkta teorijas (Freida psihoanafitiskā un evolucionārās) uzskata, ka agresija ir iedzimta, neizbēgama, un tās izpausmes ir grūti kontrolējamas. Freids uzskata, ka agresijas cēlonis ir cilvēka nāves instinkts tanatos, turpretim Lorencs uzskata, ka agresīvās enerģijas avots ir cīņas par izdzīvošanu instinkts. Šo teoriju pārstāvji uzskata, ka no agresijas iespējams izvairīties tikai uz īsu brīdi, to izlādējot (katarses efekts).
Teorijas, kuras pārstāv viedokli, ka agresiju izraisa situacionāli faktori ir frustrācijas- agresijas teorija un sociālās apguves biheivioristiskā pieeja. Frustrācijas teorija par agresijas vienīgo izraisītāju pieņem frustrāciju, bet sociālās apguves biheivoristiskās pieejas pārstāvji uzskata, ka agresija tiek apgūta (caur novērošanu, imitēšanu, kā arī apbalvojumu vai sodu saņemšanu). Šo teoriju pārstāvji uzskata, ka agresiju iespējams novērst, izmanot, atbilstoši uzlabojot apkārtējās vides faktorus.
Laikā, kad katrai no agresijas teorijām ir savi atšķirīgi uzskati, tām visām ir kaut kas kopīgs. Kopumā visu teoriju pamatā ir uzskats, ka agresija ir iedzimtu faktoru un instinktu rezultāts, kā arī, ka nav iespējams novērst cilvēka agresīvo izturēšanos. Pat ja cilvēks apmierinās visas savas vajadzības, tās nespēs novērst agresijas izpausmju impulsus. Pats lielākais, ko varētu veikt šajā sakarā ir nepieļaut šāda veida izpausmes vai mazināt to intensitāti. Tāpēc saskaņa ar apskatītajām teorijā, agresijas klātbūtne būs vienmēr. Svarīgs ir fakts, ka agresija ir neatņemama cilvēka dabas sastāvdaļa.
Pusaudžu vecums ir ļoti sarežģīts posms cilvēka attīstībā. Pusaudžu vecums ir pārejas posms no bērna uz pieaugušu cilvēku. Dažādu autoru teorijās par pusaudžu vecumu, tiek likti dažādi akcenti. Pētījumā tika izvēlēts pusaudžu vecums tāpēc, ka šajā vecumā cilvēkam parādās spēcīgas tendences uz patstāvību. Ja līdz šim vecumam bērna dzīvi kontrolē pieaugušie, tad pusaudzis cenšas būt neatkarīgs, veidot savu dzīvi patstāvīgi.LITERATŪRAS SARAKSTS.
1. Andersone R. (2001) Pusaudžu sociālo prasmju veidošanās., RAKA- 80 lpp.
2. Ādlers A.(1992) Psiholoģija un dzīve. – R.,IdeA, -178 lpp.
3. Ēriksons Ē.(1998) Identitāte:jaunība un krīze.-R., Jumava, – 271 lpp.
4. Freids Z. (1994) Psihoanalīzes nozīme un vēsture.- Lielvārde, -197 lpp
5. Karpova Ā. (1999) Personība. Teorijas un to radītāji. – R. Zvaigzne ABC,-222 lpp
6. Meikšāne Dz.(1998) Psiholoģija mums pašiem. – Raka, – 166 lpp.
7. Plotnieks 1. Psiholoģija ģimenē.-R.: Zvaigzne, 1988.-172 Ipp
8. Psiholoģijas vārdnīca(1999), dr. habil. Psihol. G. Berslava redakcijā. – Rīga, Mācību grāmata, -157 lpp.
9. Reņģe V. Psiholoģija.(2000) Personības psiholoģija – Zvaigzne ABC, – 125. lpp.
10. Vecgrāve A. (1996)Kā patiesi mīlēt savu bērnu. -R., Zvaigzne -187 lpp.
11. Interneta mājas lapas;
www.psi.lib.ru
www.referatz.narod.ru
12. P.M. Groves, G.V. Rebec, Introduction to biological psychology. – Wm. C. Brown Publishers, 1988. – 623p.
13. Rutter M., Hersov L.(1985) Child and Adolescent Psyhiatry Modern Apreaches.2.edition, Blackwell Scientifik Public.
14. Берон Р Ричардсон Д .(1999) Агрессия –. СПб, – 351 с.
15. Кэрол Э.(1999) Психология эмоций- . СПб,- 460 с.
16. Майерс Д.(2000) Социальная психология- СПб, 682 с.
17. Раммер М (1987) Помощь трудным детям Москва Прогресс . СПб – 420 с.
18. Райс Ф. (2000) Психология подросткого и юнешского возраста. –. СПб -616 с.
19. Рогов Е. И. (1998) Настольная книга практического пихолога. М-383 с.
20. Хьелл Л., Зиглер Д. (1999) Теории личности. СПб, Питер,- 608 с.
21. Сельченок К В (1999)Психология человеческой агресивности – Минск, Харвест, – 653 стр..
22. Соварь практического психолога (1998). –Минск,-798 с.
23. Cеменюк Л. М.(1998) Психологические особенности агрессивного поведения подростков и условия его коррекции – Москва изд. “Флинта” – 93 с.
24. Фромм Э. (1998) Анатомия человечесской деструктивности. Москва АСТ, -672с