aizvēsture

Akmens laikmets.

Akmens laikmets ir plašs aizvēstures periods, kurā cilvēki izgatavoja darbarīkus no akmens, jo nebija tehnoloģijas labākiem materiāliem. Lietoja arī koku, kaulus un citus materiālus, bet no akmens (it īpaši krama) tika veidoti asi darbarīki un ieroči.

Sākums un beigas

Akmens laikmets sākās apmēram pirms 2 līdz 5 miljoniem gadu, kad pirmie cilvēki (pirmscilvēki) sāka izgatavot darbarīkus. Akmens laikmets pārgāja Bronzas laikmetā, kad metālapstrādes attīstība padarīja populārus bronzas darbarīkus. Dažos reģionos gan pārgāja uzreiz uz dzelzs darbarīkiem un Dzelzs laikmetu. Uzskata, ka Tuvajos Austrumos un

n
n dienvidaustrumu Āzijā Akmens laikmets beidzās ap 6000.g. p.m.ē., Eiropa, pārējā Āzija un Āfrika – 4000 g. p.m.ē., bet Amerikas civilizācijās tas turpinājās līdz 2500. g. p.m.ē..

Cilvēki Akmens laikmetā

Apmetnes cilvēki sāka veidot Jaunajā Akmens laikmetā. Tās nepieciešamības gadījumā varēja viegli savākt, piemēram, lai pārceltos uz citu vietu. Plaši tika apdzīvotas arī alas un dabīgi patvērumi klintīs. Akmens laikmets Eiropā beidzās līdz ar pēdējo Ledus laikmetu. Līdz ar to svarīgākā Akmens laikmeta iezīme bija cilvēka pielāgošanās mainīgajiem apkārtējiem dzīves apstākļiem, ārējiem faktoriem. Pakāpeniski zināšanas, da

a
ažādi darbarīku un citi uzlabojumi, salīdzinājumā ar ārējiem faktoriem, sāka spēlēt arvien nozīmīgāku lomu.

Akmens laikmeta attēlošana mūsdienu popkultūrā

Amerikāņu animācijas seriāls Flinstoni, kura darbība norisinās dīvaini attīstītā akmens laikmeta pilsētā Bedrokā, kur cilvēkiem ir pieejamas mūsdienu tehnoloģiju primitīvas versijas (piemēram, televīzori un

n
n automobīļi, kas darināti no akmens), kļuvis par vienu no visu laiku populārākajām multfilmām.

Bronzas laikmets

Bronzas laikmeta (Auklas keramikas, jeb Kaujas cirvja kultūras) izplatība Eiropā

Bronzas laikmets ir civilizācijas attīstības periods, kurā cilvēki iemācījās veidot vara un alvas sakausējumu – bronzu. Bronzas laikmets ir viens no trim lielajiem aizvēstures periodiem, kas lielākajā daļā pasaules sekoja tūlīt pēc neolīta. Dienvidāfrikā neolītam sekoja dzelzs laikmets.

No bronzas pamatā gatavoja darbarīkus un ieročus, lai gan ir atrasti arī rituālie priekšmeti.

Bronzas laikmeta tehnoloģija

Bronzas laikmeta galvenā pazīme ir metalurģijas (vara un bronzas apstrādes) apgūšana. Tas bija milzīgs apvērsums cilvēku zināšanās, darba un dzīves organizācijā. Metalurģija civilizācijas vēsturē uzskatāma arī par pirmo uz zināšanām balstītu tehnoloģiju. Kopumā šī tehnoloģija bija arī integrēts daudzu inovāciju komplekss, atšķirībā no atsevišķiem, daļējiem to vai ci

i
itu darbarīku un sadzīvē izmantojamo priekšmetu uzlabojumiem iepriekš.

Vara un bronzas metalurģijas un liešanas tehnoloģijas apgūšana ļāva izgatavot daudz sarežģītākus, diferencētākus un efektīvākus darbarīkus un ieročus. Bronzas un vara tehnoloģijas attīstība tādēļ bija viens no galvenajiem Neolīta revolūciju veicinošiem faktoriem. Kausēšanas un liešanas tehnoloģijas apgūšanu atviegloja tas, ka praksē jau pastāvēja krāsnis māla apdedzināšanai, kas arī uzskatāms par nozīmīgu inovāciju un, kuras nedaudz pilnveidojot, varēja piemērot metalurģijas prasībām.

Bronza ne tikai aizstāja agrākos darbarīku, ieroču un ceremoniālo priekšmetu izgatavošanas materiālus, – no tās va
a
arēja izgatavot daudzas tādas lietas, kas nebija iespējams no akmens laikmeta materiāliem. Eiropā Bronzas laikmets aizsākās ap 2000.g. p.m.ē. un beidzās ap 700.g. p.m.ē. Vidējos Austrumos tas sākās daudz ātrāk – ap 5000.g. p.m.ē.

Vara rūdas bija pieejamas dažādās Vidējo Austrumu un Eiropas vietās. Piemēram, rūdas iegulas pie Rudna Glava Serbijā tika izmantotas jau kopš 4500.g. p.m.ē. Šahtas šeit sasniedza 20m dziļumu. Turklāt vara rūdas slāņi mijās ar malahīta dzīslām. Lielas vara rūdas atradnes bija Kiprā, kuras nosaukums arī cēlies no grieķu vārda varš.

Taču vara pielietošanai bija arī savi trūkumi. Attiecīgo rūdu iegulas dabā atrodamas daudz retāk, nekā akmens, kas ir pieejams gandrīz visur. Varu gan varēja viegli kalt pat nesakarsētu, bet arī tas īstenībā bija trūkums, jo darbarīku un ieroču virsmas tad bija pārāk mīkstas un to efektīva izmantošana tādēļ bija visai ierobežota. Tomēr drīz vien arī šī tehnoloģija tika pilnveidota, metalurģiskajā procesā varam piejaucot ap 10 procentu alvas un rezultātā iegūstot bronzu. Tādējādi tika būtiski atvieglots arī pats metāla liešanas process, jo bronzas sakausējums ir plastiskāks (labāka viskozitāte).

Bronzas priekšmeti.

Galvenais uzlabotās tehnoloģijas ieguvums bija tas, ka no bronzas izgatavotie priekšmeti bija daudz cietāki un izturīgāki nekā no vara. Tai pat laikā bronzas priekšmetu galvenās priekšrocība slēpās ne tik daudz cietumā un izturībā – mūsdienu eksperimenti parādījuši, ka šinī ziņā no bronzas izgatavotas virsmas īpašības sevišķi neatšķiras no krama virsmām. Izšķirošā bronzas tehnoloģijas priekšrocība bija iespējā izgatavot diferencētus, specializētus un samērā precīzas konfigurācijas priekšmetus. Kļuva iespējams izstrādāt asas un smailas priekšmetu formas, kas ir izšķirošs apstāklis darbarīku un ieroču izgatavošanā. Turklāt, nodeldētos asmeņus varēja viegli uzasināt un tie atkal kalpoja tāpat kā jauni. Tādējādi bronzas tehnoloģija, runājot mūsdienu terminoloģijā, pēc savas būtības izrādījās ļoti inovatīva, jo tā pavēra ceļu neskaitāmām inovācijām visdažādākajās dzīves jomās un tām masveidā uzkrājoties, vienai otru papildinot, nodrošināja tik strauju cilvēces attīstību un tās iespēju paplašināšanos, kāds iepriekšējā akmens laikmetā bija neiedomājams.

Sociālās sekas

Bronzas tehnoloģiskā apvērsuma efekts bija tik nozīmīgs, ka tas izraisīja Neolīta revolūciju un kvalitatīvas, dziļas izmaiņas sabiedrības dzīves pamatos. Cilvēka darbs kļuva tik ražīgs, ka Eiropā strauji sāka pieaugt iedzīvotāju skaits, aktivizējās migrācija, sākās arī sabiedrības noslāņošanās. Par to liecina daudzas senās kapu vietas. Ja kapu vietās, kur apglabāti nabadzīgāki iedzīvotāji, veicot arheoloģiskos izrakumus, atrodami pārsvarā māla vai akmens (krama) priekšmeti, tad bagātnieku kapu vietās netrūkst bronzas, sudraba un zelta

Ekonomiskās sekas.

Vara un vēl jo vairāk alvas rūdu iegulu vietas gan Āzijā, gan Eiropā ir samērā retas. Tādēļ bronzas tehnoloģija veicināja plašu tirdzniecības attīstību ar bronzas izstrādājumiem. Bronzas rūdu atradnes, bronzas metalurģijas un amatniecības centri, tirdzniecības vietas un ceļi kļuva par stratēģiski svarīgiem objektiem, kas veicināja cīņu par kontroli pār tiem. Tas, kura rīcībā bija šādi objekti, ieguva milzīgu ekonomisko potenciālu, militāro spēku un politisko ietekmi.

Tomēr, pateicoties plašai tirdzniecībai, bronza kļuva pieejama arī tām sabiedrībām, kuru rīcībā nebija vara un alvas rūdas, piemēram, Skandināvijā. Skandināvijā bronza un tās izstrādājumi tika importēti lielā skaitā, iespējams, apmaiņā pret dzintaru, kas bija plaši iecienīts visur Eiropā un Āzijā.

Pateicoties starpniecībai un tirdzniecībai ar bronzas un citiem izstrādājumiem uzplauka Baktrija – sena irāņu izcelsmes cilšu apdzīvota valsts starp Hindukuša kalniem un Amudarjas upi. Tās teritorija daļēji aptvēra triju mūsdienu valstu – Afganistānas, Uzbekistānas un Tadžikistānas zemes. Baktrija bija Mezopotāmijas, Ēģiptes, Indas ielejas un Ķīnas seno civilizāciju laikabiedrs. Neskatoties uz ne visai labvēlīgo Baktrijas atrašanās vietu – tuksnešu un stepju reģionā – caur šo reģionu gāja svarīgs tirdzniecības maršruts, kas savienoja Eiropu un Āziju un ielika pamatu vēlākajam slavenajam Zīda ceļam.

Arī citās Bronzas laikmeta pilsētās attīstījās amatniecība un amatnieku darbs kļuva arvien profesionālāks, izgatavojamie priekšmeti kvalitatīvāki, estētiskāki un to pielietošana efektīvāka.

Tai pat laikā bronzas tehnoloģijas pielietošanai bija arī negatīvi rezultāti. Daudzos antīko civilizāciju apdzīvotos reģionos palielinājās zemes ekspluatācija. Pieauga augsnes erozija. Piemēram, Kiprā, mežu izciršanas un intensīvas zemes apstrādes rezultātā plānā, jūtīgā augsne uz pauguru nogāzēm tika gandrīz pilnībā iznīcināta vēl agrīnā Bronzas laikmetā. Ūdens, kas lietus laikā plūda no atkailinātajām nogāzēm, nesa līdzi sedimentu – kalnu iežu nogulas – kas piesārņoja kādreiz bagāto ieleju augsni. Rezultātā lauksaimniecības produktivitāte šeit strauji kritās. Tādējādi izrādījās, ka bronzas tehnoloģija (kā daudzas citas senas un mūsdienu tehnoloģijas), ir kā abpusēji griezīgs zobens – tās sniegtās iespējas, nekontrolēti izmantotas, var pārvērsties neatgriežamos zaudējumos.

Bronzas laikmeta tehnoloģija būtiski izmainīja arī militāro stratēģiju un taktiku. Parādījās pilnīgi jauni ieroču veidi, piemēram, zobens, kas bija viens no efektīvākajiem kaujas ieročiem daudzu gadsimtu laikā. Rezultātā kari kļuva daudz asiņaināki, bojāgājušo skaits krasi pieauga.

Dzelzs laikmetu sauc cilvēces attīstības stadiju, kad cilvēki iemācījās apstrādāt dzelzi un izgatavot no tā ieročus un darbarīkus. Šī jaunā materiāla ieviešana bieži vien sakrita ar citām izmaiņām aizvēsturiskajās sabiedrībās, piemēram, jaunu lauksaimniecības tehniku, reliģisko uzskatu un mākslas stilu rašanos.

Dzelzs laikmeta ilgums

Dzelzs laikmets ir pēdējais lielais aizvēstures periods, tā nozīme atšķiras atkarībā no reģiona. Dzelzs laikmets sekoja pēc Vara laikmeta un Bronzas laikmeta, kurš savukārt sekoja tūlīt pēc kādas no Akmens laikmeta stadijām.

Dzelzs laikmets Eiropā aizsākās ap 700.g. p.m.ē. Savukārt šī laikmeta beigas virkne vēsturnieku saista ar periodu starp 27. gadu un 68.g. p.m.ē. – laika posmu, kad Romas impērijā plaši izplatījās izglītība un radikāli izmainījās sabiedrības dzīves kvalitāte. Šāds atskaites punkts gan uzskatāms par visai nosacītu. To varētu interpretēt tā, ka, piemēram, reģioni, kurus romiešu karaspēks nekad nav iekarojis – Skandināvija, Vācijas centrālā un ziemeļu daļa, Lielbritānijas ziemeļu daļa, Baltija tā arī joprojām dzīvo Dzelzs laikmetā.

Dzelzs laikmeta tehnoloģija.

Kas attiecas uz Dzelzs laikmeta tehnoloģisko pusi, tad jāatzīmē, ka dzelzim, salīdzinājumā ar bronzu bija virkne būtisku priekšrocību. Dzelzs rūda daudz plašāk nekā vara vai alvas rūda bija izplatīta daudzos Eiropas reģionos. Tādēļ pārejot no bronzas uz dzelzs pielietošanu ievērojami samazinājās transporta izmaksas.

Lai iegūtu bronzu bija jāsakausē varš ar alvu. Toties dzelzi varēja iegūt tieši no rūdas neveicot nekādus sakausējumus. Rezultātā arī metalurģiskais process stipri vienkāršojās. Tomēr dzelzs tehnoloģijai bija arī savi trūkumi. Dzelzs, salīdzinājumā ar varu, alvu un to kopproduktu – bronzu, daudz grūtāk padevās apstrādei. Dzelzs laikmeta sākumā un vēl ilgi tā gaitā kausēšanas krāsnīs tā arī neizdevās iegūt pietiekami augstu temperatūru lai no rūdas izdalītu dzelzi un bez lielas dažādu piemaisījumu devas. Tādēļ dzelzs rūda tika uzkarsēta, no tās mehāniskā veidā tika izlobīti dzelzs komponenti, kuri pēc tam vēlreiz tika uzkarsēti un “salipināti” lielākos gabalos, kurus varēja transportēt vai izmantot kalšanai – galīgas lietošanas priekšmetu izgatavošanai.

Ņemot vērā šīs dzelzs apstrādes grūtības, no dzelzs sākotnēji izgatavoja pārsvarā liela izmēra, smagus darbarīkus vai ieročus. Bronza, tāpat kā sudrabs vai zelts, saglabāja savu lomu dažādu dekoratīvu elementu vai ne pārāk intensīvi lietojamu instrumentu un darbarīku izgatavošanā.

Tiek uzskatīts, ka pirmie dzelzs tehnoloģiju varētu būt apguvuši heti vēl ilgi pirms dzelzs laikmeta plašākas izplatības – starp 2000. un 1500.g. p.m.ē. No viņiem šo tehnoloģiju drīz pārņēma pārējie Vidējo Austrumu un tai tuvākie Eiropas reģioni, galvenokārt Grieķija un Roma, kā arī virkne barbaru cilšu. Tomēr bija nepieciešami vairāki gadsimti lai dzelzs tehnoloģija izplatītos pa visu Eiropas apdzīvoto daļu.

Halštates periods

Halštates periods (1200.-400.g. p.m.ē.), tā nosaukts pēc pirmajiem dzelzs priekšmetu atradumiem pie Halštates (Hallstatt) pilsētiņas Austrijā, uz dienvidrietumiem no Vīnes. Līdzīgi priekšmeti tika atrasti arī citos Austrijas reģionos un Bavārijā. Dzelzs laikmeta Halštates periods raksturojas ar dzelzs apstrādes tehniku, kurā atrodami gan Centrālās Eiropas, gan Vidējo Austrumu meistariem raksturīgi paņēmieni.

Halštates atradumi liecina par prasmīgu dzelzs tehnoloģijas pielietošanu izgatavojot zobenus, dunčus, nažus, cirvjus, bruņas un pat dzelzs ornamentus, piemēram, uz zirglietu izstrādājumiem. Halštates sabiedrība izcēlās arī ar pārsteidzošu pārticību. Tiesa, tās pamatā bija ne tikai dzelzs tehnoloģija, bet arī sāls raktuves (kurās tika izmantoti dzelzs darbarīki), kas atradās tuvumā un, kuru izmantošana tirdzniecībā deva labus ienākumus.

Latēnas periods

Latēnas periods (450.-50.g. p.m.ē.), nosaukts pēc apdzīvotas vietas La Téne Šveicē, kur atrasti metālizstrādājumi, izpildīti ļoti augstā profesionālā līmenī. Tai skaitā, meistarīgi apstrādāti, augstas kvalitātes kaujas ieroči (zobeni, dunči u.c.), kas, starp citu, atspoguļo ne tikai Dzelzs laikmeta tehnoloģijas augsto attīstības pakāpi, bet arī sabiedrības dzīves veidu. Latēnas kultūrai raksturīga ne tikai metālapstrādes tehnoloģija, bet arī prasmīgi uzbūvēti, stipri kalnu cietokšņi.

Daudzi vēsturnieki atzīmē, ka lielākie nopelni Dzelzs laikmeta tehnoloģijas izstrādāšanā un noslīpēšanā ir ķeltiem. Arheoloģiskajos izrakumos, it īpaši Latēnā, atrasto priekšmetu apdare satur feniķiešu, etrusku, skitu un pašu Centrālās Eiropas līdzenumus apdzīvojošo tautu elementus.

Iedzīvotāju nodarbošanās Latvijā dzelzs laikmetā. Zemkopība – līdumu un tīrumu zemkopība. Zemkopības kultūras – rudzi, mieži, auzas, zirņi, griķi, lini, kaņepes. Lopkopība- mājlopus turējapāretikas produktu ieguvei [gaļa, piens, olas, vilna], mēslojuma iegūšanais, kā darbaspēku un satiksmei. Dravniecība- medus un vaska ieguvei. Medniecība un zvejnieciba- papildus pārtikas ieguvei, zvērādu ieguvei. Amatniecība-apģērbu, darbarīku, sadzīves priekšmetu, ieroču un rotaslietu izgatavošana. Tirdzniecība- ieved sāli, metālu, ieročus un rotaslietas, izved medu, vasku, zvērādas. Naudas vietā lieto sudraba stienīšus – ozeriņus [100g], zvērādas, vasku.

Leave a Comment