Akmens sirds sāpju tēlojums E. Birznieka- Upīša „Pelēkā akmens stāstos”.
E. Birznieka- Upīša „Pelēkā akmens stāstos” akmens ir tēls, kurš izstāsta mums par cieminieku dzīvi, kurš palīdz mums izprast katra iedzīvotāja vai nu prieku, vai nu traģēdiju, vai nu sāpes, vai nu laimi un viņš ne tikai palīdz mums to izprast, bet arī pats priecājās, vai nu skumst ar cieminiekiem.
Karā akmens stāstā mēs redzam visdažādākās jūtas, kuras akmens mums ļoti sirsnīgi izklāsta. Stāstā „Ilze” tie parādītas akmens jūtas pret Ilzi, viņš redzēja kā viņa auga un vienmēr pārdzīvoja par ikvienu viņas nelaimi. Un nu, kad Ilze ir izaugusi, kad viņai jau ir vīrs un bērni, viņš- akmens pārdzīvo arī par visu viņas ģimeni, viņš pārdzīvo Ilzes vīra nāvi, viņš priecājās par Ilzes dēla- Andreja priecīgām kāzām, priecājās par pašas Ilzes prieku par dēla kāzām. Un vēl, akmens atkal kā jau bērnībā, skumst ar Ilzi, redzot viņas asiņainas asaras, kuras ir redzamas viņas acīs, dēlu pavadot karā. Akmens nevar noturēt savas emocijas un saka mums: “Un atkal man viņas tik ļoti, ļoti žēl…”. Un šīs akmens skumjas par Ilzi paliek arī mūsu sirdīs.
Akmens stāsts „Smēde” sākās ļoti priecīgi, laimīgi, kad jauns vīrs „nāca pa priekšu, noņēmis raibuļu- gosniņu pie saites, un viņa sieva pati nāca raibuļai nopakaļus, ratiņu plecos, rīkstīti rokā un mazu meitenīti pie otras rokas” un beidzās ļoti skumji un traģiski „vecais kalējs bija ielikts orī pusguļus, kalējiene, aizmugurē sēžot, turēja puisēnu klēpī un ar roku atbalstīja vīra galvu Maza meitenīte sēdēja mātei blakus”. Un pa vidu tam visam bija bēdīgs akmens stāsts par šīs ģimenes nelaimi. Sākumā viss gāja labi, kalējs strādāja un priecājās par šo darbu ar visu savu ģimeni. Akmens arī priecājās un ar savu prieku atbalstīja visu kalēja ģimeni. Un nu kādu dienu viss izmainījās., kalēja, pēc akmens stāsta: „āmura sitieni vairs nav tik spēcīgi, nedimd vairs tik dikti kā senāk un uz brīžiem apklust pavizama”. Akmens ļoti satraucās par šiem notikumiem un pārdzīvoja līdz ar kalēja ģimeni, kura vienmēr atbalstīja slimnieku.. Akmens ļoti pārdzīvoja tad, kad jau pavisam apslimis kalējs gāja apraudzīt savu, paša rokām taisītu smēdi, ar kuru viņš saistīja tik daudz cerību, bet diemžēl, tām nekad nebija lemts piepildīties. Un nu vairs ne jau kalējs nāca pa priekšu, bet viņu veda orē pusguļus un aizveda viņu no viņa nepiepildīta sapņa… Tik jutekliski mums visu izklāsta akmens, ka mēs nevaram nepārdzīvot līdzi šai nelaimīgajai ģimenei.
Visskumjākais ir Pelēkā akmens stāsts „Šūpooles”, kurā ir tik daudz pārdzīvojumu par Dārtas un Jura nepiepildītu mīlestību, kura par tādu kļuva kāda nejauša negadījuma dēļ un izpostīja dzīvi ļoti daudziem cilvēkiem- gan Jurim un Dārtai, gan Sapai, gan visai Oļiņu ģimenei. Un akmens to visu ļoti pārdzīvoja, viņš nevarēja saprast, kāpēc Dārta nav līgavas kleitā, viņš nesaprata kāpēc Sapa ir ģērbusies brūtas uzvalkā, viņš nesaprata, kāpēc Jurim kāzu dienā ir tik bēdīga eja, bet viņš saprata to, ka šī diena ir bēdīga visiem, viņš to saprata un skuma, viņš raudāja ar savām akmens asarām un skuma ar savu akmens sirdi un nezināja, ko darīt, nezināja, kā lai dzīvo tālāk ar tādām bēdām un skumjām savā akmens dvēselē.
Šie pelēkā akmens stāsti ir ļoti sirsnīgi un piesātināti ar jūtām, ka rodas jautājums, kā akmens var tā pārdzīvot, kā viņš ar savu akmens sirdi var kaut ko just? Bet tā tas notiek, akmens ir dzīvs radījums, kuram tāpat kā visam dzīvam ir savas jūtas, savi pārdzīvojumi, kurš var mīlēt un skumt kopā ar cilvēkiem, kuri atrodas viņam blakus. Tas nav parasts akmens, tas ir tēls, kurš ne tikai izklāsta mums par cilvēku bēdām un priekiem, bet kurš arī skumst un priecājās, pārdzīvo par šiem cilvēkiem un palīdz mums labāk izprast viņu, biežāk, traģiskas dzīves.