SATURS
IEVADS ………………………………………………………………………………………………………………….. 3
1. KAS IR AKTĪVAIS TŪRISMS NORVĒĢIJĀ UN LATVIJĀ? DEFINĪCIJAS PROBLEMĀTIKA……………………………………………………………………………………………………. 5
1.1 Aktīvā tūrisma filosofija………………………………………………………………………………………… 7
2. AKTĪVĀ TŪRISMA VĒSTURE NORVĒĢIJĀ UN LATVIJĀ. AKTĪVAIS TŪRISMS KĀ DAĻA KŪLTŪRAS …………………………………………………………………………………………………. 9
2.1. Aktīvā tūrisma vēsture Norvēģijā…………………………………………………………………………….9
2.2 Aktīvais tūrisms kā daļa norvēģu kultūras………………………………………………………………..13
2.3. Aktīvā tūrisma vēsture Latvijā………………………………………………………………………………14
2.4. Dabas nozīme latviešu kūltūrā……………………………………………………………………………….17
3. AKTĪVĀ TŪRISMA IESPĒJAS UN IZPAUSMES LATVIJĀ UN NORVĒĢIJĀ ………19
3.1. Iespējas Norvēģijā……………………………………………………………………………………………….19
3.2. Iespējas Latvijā …………………………………………………………………………………………………..19
3.3. Aktīvā tūrisma pedagoģija, gidu, instruktoru apmācīšana. Aktīvais tūrisms kā pasniegšanas metode…………………………………………………………………………………………………..21
3.4.Aktīvā tūrisma likumdošana Latvijā un Norvēģijā…………………………………………………….23
3.4.1. Likumdošana Norvēģijā……………………………………………………………………………………..23
3.4.2.Likumdošana Latvijā…………………………………………………………………………………………..24
3.5. Aktīvā tūrisma ietekme uz sabiedrību……………………………………………………………………..25
NOBEIGUMS……………………………………………………………………………………………………………27
KOPSAVILKUMS…………………………………………………………………………………………………….28
ABSTRACT………………………………………………………………………………………………………………29
ANNOTERING ………………………………………………………………………………………………………..30
IZMANTOTO AVOTU UN LITERATŪRAS SARAKSTS …………………………………………..31
PIELIKUMI ……………………………………………………………………………………………………………..34IEVADS
Mūsdienās tūrisms ir viena no attīstītākajām nozarēm pasaules ekonomikas telpā. Arī Latvijā tūrisms ir viens no attīstītākajiem ekonomikas sektoriem. Tūrismam ir vairāki veidi, piemēram, dziednieciskais tūrisms, lauku tūrisms, darījumu tūrisms, kā arī aktīvais tūrisms. Latvijas jaunā tūrisma tēla pamatideja ir “Nesteidzīga atpūta Latvijā”. Kā viens no priekšnosacījumiem šīs pamatidejas realizēšanai ir ekotūrisma tirgus attīstīšana Latvijā. Pēc manām domām, ekotūrisma neatņemama daļa ir aktīvais tūrisms.
Tēmas izvēle balstās augošajā aktīvā tūrisma pieprasījumā. Viens no tēmas izvēles iemesliem ir tas, ka pati brīvajā laikā nodarbojos ar aktīvo tūrismu. Esmu pavadījusi vienu mācību gadu Voldas augstkolā (Høgskulen i Volda), kurā studēju aktīvā tūrisma pamatus.
Kursa darba mērķis ir raksturot aktīvo tūrismu kā kultūras fenomenu, izpētīt aktīvā tūrisma attīstību Latvijā un Norvēģijā. Gūt ieskatu aktīvās atpūtas tirgū un aktīvā tūrisma piedāvājumā Latvijā un Norvēgijā.
Lai sasniegtu darba mērķus, tika izvirzīti šādi uzdevumi:
1. izpētīt, kas ir aktīvais tūrisms un ko tas sevī ietver;
2. izpētīt tā vēsturi un tendences Latvijā un Norvēģijā;
3. gūt ieskatu aktīvā tūrisma piedāvājumā Latvijā un Norvēģijā.
Darbā izmantoti šādi avoti – specializētā literatūra, piemēram, Aināra Brenča „Aktīvais tūrisms”, interneta resursi, piemēram, Tūrisma attīstības valsts aģentūras vietne, lekcijās gūtās zināšanas, lekcijās veiktie pieraksti, kā arī personīgā pieredze jomā.
Pirmajā nodaļā (Kas ir aktīvais tūrisms Norvēģijā un Latvijā? Definīcijas problemātika.) ir izskaidrota definīcijas problemātika kā arī sniegts ieskats aktīvā tūrisma jēdziena iespējamajās interpretācijās. Aktīvais tūrisms tiek apskatīts kā daļa ekoloģijas filosofijas.
Otrajā nodaļā (Aktīvā tūrisma vēsture Norvēģijā un Latvijā. Aktīvais tūrisms kā daļa kultūras.) tiek apskatīta fenomena attīstība abās valstīs, kā arī tā nozīme norvēģu kultūras pašapzināšanās procesā. Daba tiek apskatīta kā bieži izmantota tematika latviešu literātu darbos.
Trešajā nodaļā (Aktīvā tūrisma iespējas un izpausmes Latvijā un Norvēģijā.) tiek apskatīts piedāvājums abās valstīs, ar ko var nodarboties? Nodaļā ir aprakstītas dažas no piedāvātajām izklaidēm, kuras ir saistītas ar aktīvo tūrismu. Aktīvais tūrisms tiek apskatīts kā pasniegšanas metode un mācību priekšmets Norvēģijas skolās. Nodaļā ir sniegts ieskats gan Latvijas gan Norvēģijas likumdošanā saistībā ar cilvēka uzturēšanos dabā, aktīvo tūrismu. Pēdējā nodaļā ir aprakstīta aktīvā tūrisma labvēlīgā ietekme uz sabiedrību un dabas aizsardzību.1. KAS IR AKTĪVAIS TŪRISMS NORVĒĢIJĀ UN LATVIJĀ? DEFINĪCIJAS PROBLEMĀTIKA
„Katram normālam cilvēkam ir dziļa tieksme būt vienotam ar dabu, pārliecināt sevi, ka viņa saknes ir vēl joprojām ieugušas zemē. Šī tieksme liek mums, pilsētniekiem, doties pie jūras, doties mežā, kāpt kalnos.”
(C.V. Rūbensons 1914.g.)
Vairumam latviešu Norvēģija asociējas ar kalniem, troļļiem un fjordiem. Daba ir daļa norvēģu kultūras. Skandināvi gadiem ilgi ir smēlušies iedvesmu saviem mītiem, leģendām un ticējumiem dabā. Piemēram, norvēģi uzskata, ka troļļa tēls esot cēlies no akmeņiem kalnos. Lielos akmeņu veidojumus Norvēģijas kalnos krēslas laikā neapšaubāmi varēja asociēt ar pārdabiskām būtnēm, kuras dienas laikā mājoja alās un naktīs nāca ārā. Cilvēks troļļus var sastapt tikai tumsas laikā, jo pat mazākais saules stariņš spēj trolli pārvērst par akmeni. Norvēģus raksturo rūpes par dabas aizsardzību, jaunu dabas parku dibināšana. Daba ir pieejama katram un uzturēšanās tajā vairo sabiedrības labklājību. Norvēģiem ir izstrādāta likumdošana saistībā ar dabu un tās izmantošanu. Likumos ir skaidri rakstīts, ko cilvēks drīkstēs un nedrīkstēs atļauties, būdams dabā. Uzturēšanos dabā norvēģi asociē ar terminu friluftsliv, kas tiešā tulkojumā būtu brīvā gaisa dzīve. Latvieši friluftsliv dēvētu par aktīvo tūrismu. Šeit rodas plaisa, jo norvēģi ar friluftsliv nesaprot to pašu, ko latvieši ar aktīvo tūrismu. Iespējams tas ir tāpēc, ka Norvēģijas daba spēj sniegt vairāk aktīvā tūrisma nozarei nekā Latvijas daba, kā arī aktīvā tūrisma kultūra Norvēģijā ir ar dziļākām saknēm un pazīstamāks fenomens nakā Latvijā.
No sākuma jāapskata, kas ir tūrisms? Latvijas Tūrisma attīstības Nacionālajā programmā tūrisms tiek definēts šādi: personu darbības, kas saistītas ar ceļošanu un uzturēšanos ārpus savas pastāvīgās dzīvesvietas brīvā laika pavadīšanas, lietišķo darījumu kārtošanas vai citā nolūkā ne ilgāk par vienu gadu.
Tūrists savukārt tiek definēts šādi: fiziska persona, kura ceļo ārpus savas pastāvīgās dzīvesvietas ne ilgāk kā vienu gadu, uzturas sabiedriskā vai privātā mājvietā ne mazāk kā vienu nakti un apmeklētajā vietā neveic algotu darbu.
Latvijas Tūrisma attīstības Nacionālajā programmā rodama arī definīcija aktīvajam tūrismam: tūrisma vedis, kurā tūrists visas viņam nepieciešamās darbības veic pats.
Respektīvi, tūrists pats vai daļēji pats saviem spēkiem pārvietojas un nodrošina sevi ar ēdienu un naktsmītni, izmantojot fiziskas aktivitātes kā relaksācijas līdzekli.
Aktīvā tūrisma ideja ir, ka tūrists pats aktīvi piedalās procesā, balstoties uz savām interesēm. Aktīvo tūrismu var iedalīt kājinieku tūrismā, slēpošanas tūrismā, ūdenstūrismā u.t.t., bet, ja fiziskās aktivitātes nav procesa virzītājas, tad darbības varētu nodēvēt par komerctūrismu. Piemēram, ja tūrists nopērk tūrisma birojā paketi slēpošanas braucienam uz kādu kompleksu Austrijā, tad tas ir komerctūrisms ar aktīvā tūrisma iezīmēm. Klasiskajā aktīvā tūrisma slēpju pārgājienā nebūtu pacēlāju un kafijas dzeršanas kompleksa kafejncā.
Norvēģijas valdības nolikumā nr.40 (1986–87) „Par aktīvo tūrismu” (Stortingets melding om friluftsliv) ir definēts termins friluftsliv „uzturēšanās un fiziskas aktivitātes svaigā gaisā, brīvajā laikā, pievēršot uzmanību izmaiņām vidē, kā arī gūstot iespaidus dabā”. Tieši daba ir aktīvā tūrisma izpausmes vieta, tā sniedz tūrismam tik vitālos dabas resursus (kalni, meži, upes u.t.t.). Lai labāk izprastu augstāk minēto definīciju, norvēģu rakstiens Andrē Horgens (Andre Horgen) ir izveidojis tabulas, kurās sniedz vienu no iespējamajiem fenomena friluftsliv izskaidrojumiem (skatīt pielikumu Nr.1.). Tabulas parāda aktīvā tūrisma daudzpusību Norvēģijā. Tās attaino defininīcijas problemātiku, kuras pamatā ir tas, ka termina friluftsliv izskaidrojums nav konstants un ir interpretējams. Ar friluftsliv saistītās aktīvitātes A. Horgens iedala pēc norises vietas: pilsētā ( riteņbraukšana, slēpošana tam paredzētā trasē) vai laukos ( briežkopība, medīšana, ogošana). A. Horgens uz…skata, ka friluftsliv var definēt balstoties 19. gs. zemnieku sabiedrības uzskatā, ka daba ir maizes devēja, vai romantisma laikmeta dabas cildināšanā, no kuras izriet dabas nozīme mūsdienu urbānajā kultūrā. Tomēr tūrismam katrā valstī būs cits vārds un cita definīcija, no tā arī izriet definēšanas problemātika. Mēs kļūdīsimies pieņemdami, ka cilvēki, būdami dabā, vienmēr ir jutuši un uztvēruši vidi nemainīgi. Tikai tāpēc, ka tika veiktas tās pašas darbības. Pat 20.gs. laikā motivācija aktīvai atpūtai dabā ir bieži mainījusies un process turpinās. Mūsdienu norvēģis ar vārdu friluftsliv var asociēt gan atpūtu dabā, gan mācību priekšmetu, gan filosofijas novirzienu, kā arī dzīvesstilu. Turpretim lielākā daļa latviešu aktīvo tūrismu asociē tikai ar atpūtu dabā. Friluftsliv atšķiras no aktīvā tūrisma arī ar to, ka iekļauj sevī ogošanu, sauļošanos un tamlīdzīgas darbības.
Termins friluftsliv pirmo reizi tikai izmantots Henrika Ibsena 1859.gada dzejolī „Augstumos” (På Vidderne).
I den øde sæterstue
al min rige fangst jeg sanker;
der er krak og der er grue,
friluftsliv for mine tanker. Iekš pamestās kalnu mājiņas
Visu, kas man pieder vācu;
Tur ir sirds un tur ir uguns
Un frilufsliv manam prātam
Henriks Ibsens „På Vidderne”
Kopš tā laika termins tiek pastāvīgie lietots norvēģu valodā. Friluftsliv norvēģiem asociējas ar ugunskuru un telti pie ezera, bet latviešiem aktīvais tūrisms vairāk asociējas ar Mežakaķi vai rodeļiem. Norvēģi friluftsliv mēdz dēvēt arī par labo dzīvi (det gode livet), kura ir nesarežģīta, pareiza un nomierinoša, kurā mēs esam neliela visuma daļiņa. Det gode livet ir viena no izplatītākajām norvēģu filosofu apceres tēmām. Det gode livet ļauj atslābināties no ikdienas un brīvais laiks tiek pavadīts, lai uzlabotu savas dvēseles stāvokli. Aktīvais tūrisms ir vitāls labklājības vairošanas līdzeklis sabiedrībā.
Biznesa augstskolas Turība lektors Ainārs Brencis savā grāmatā „Aktīvais tūrisms” piemin trīs šī tūrisma veida priekšrocības: „Aktīvā tūrisma priekšrocība, salīdzinot ar citiem tūrisma veidiem, ir tā pieejamība jebkuram cilvēkam bez būtiskiem veselības traucējumiem. Otrā priekšrocība- aktīvā tūrisma pasākumā viss ir tūrista rokās. Viņš pats izlemj, kur iet, cik ātri iet, kur apstāties un ko skatīties. Aktīvais tūrisms ir pretstats sportam, kura mērķis ir augstu gala rezultātu sasniegšana. Aktīvajā tūrismā salīdzinājumā ar sportu nav zaudētāju. Tur ir tikai ieguvēji- cilvēki, kuri papildina fizisko un garīgo potenciālu. Trešā priekšrocība ir pats process un tā kontrole. Aktīvā tūrisma pasākumos ir kaut kas vairāk, sākot ar grūtībām, kontroli pār situāciju un visbeidzot gandarījumu par paveikto paršrutu”. Tieši šīs priekšrocības atšķir aktīvo tūrismu no citiem tūrisma veidiem. Lai labāk izprastu fenomenu, mums tas ir jāapskata laika gaitā, tā vēsture un tā nozīme kultūras attīstībā.1.1 Aktīvā tūrisma filosofija
Aktīvā tūrisma mērķis ir radīt labsajūtu un gandarījumu dalībniekos. Aktīvs dzīvesveids padara cilvēkus laimīgākus, enerģiskākus, ļauj tiem atslābināties. Aktīvais tūrisms ļauj cilvēkam iepazīt pašam sevi, apzināt savas iespēju robežas, atrast savu vietu pasaulē. Daba ir piemērota vide sevis meklējumiem un filosofiskām pārdomām. Bieži, būdami dabā, mēs aizdomājamies par mūsu mijiedarbību ar to, par tās bagātību un nozīmi. Apgaismības laikmeta filosofs Žans Žaks Ruso bija brīvības piekritējs. Ruso uzskatīja, ka „Cilvēks piedzimst brīvs, taču visur viņš ir važās”. Ruso aicina atgriezties pie dabas ( kad cilvēks nebija samaitāts). Saprātā vajag atjaunot juteklisko un intuitīvo pusi. Ruso bija viens no romantisma pamatlicējiem. Laikam ejot, cilvēki aizdomājās par dabu, dabas aizsardzību, par to, kā cilvēks iejaucas dabas procesos. „Tehnikas un dabas pretstats ir viena no Rietumu civilizācijas pamatiezīmēm. To sekmē filosofiskā nostādne, kas cilvēka garīgumu pretstata dabas materialitātei, tā atraujot cilvēku no dabas. Pastāv pārliecība, ka tas, ko radījis cilvēks, ir nozīmīgāks par dabā eksistējošo”. Dabas un cilvēka attiecības apskata ekoloģijas filosofija, kura radās 20. gs. otrajā pusē. Norvēģu filosofs un alpīnists Ārne Naess (Arne Næss), iepazinies ar Reičelas Kārsones grāmatu „Klusais pavasaris”, aizsāka šo filosofisko domāšanu Norvēģijā. Ekoloģijas filosofija cenšas izskaidrot cilvēka negatīvo mijiedarbību ar dabu, meklē iespējas mainīt cilvēka vardarbīgo attieksmi pret dabu. Būdams alpīnists, Ārne bieži uzturējās dabā un varēja novērot no augšas kā vairojas elektrības stabu skaits pļavās, kā jaunu ceļu labā tiek upurēta dabīgā vide. Mūsdienās aktīvais tūrisms piesaista cilvēku uzmanību saticīgai dzīvei ar dabu.2. AKTĪVĀ TŪRISMA VĒSTURE NORVĒĢIJĀ UN LATVIJĀ. AKTĪVAIS TŪRISMS KĀ DAĻA KŪLTŪRAS.
Cilvēks ir attīstījies kā daļa dabas un ar laiku ir pamazām attālinājies no tās. Mūsdienu klasiskais aktīvais tūrisms atgādina pirmatnējo tautu staigāšanu. Gluži kā pirmatnējie cilvēki tūristi pārvietojas, nodrošinot sevi ar naktsmītni dabā, kā arī iegūstot pārtiku no tās. Vienīgā atšķirība ir motivācijā. Mūsdienās cilvēki cenšas šādā veidā atpūsties nevis izdzīvot. Šajā sakarā var pieminēt mūsu ērā aizsākušos svētceļojumus, kuru laikā cilvēki paši sevi apgādāja ar pārtiku un naktsmītni. Tomēr mūsdienās šāds ceļošanas veids ir kļuvis ekskluzīvs. Tūristi dod priekšroku pasīvajam tūrismam, piemēram, braucienam uz Lasvegasu vai nedēļas nogalei smalkā Turcijas kūrortā. Par iemeslu tam ir komerciālās darbības plašāka izplatība pasīvajā tūrismā. Ne kurš katrs vēlētos maksāt par riskantu pārgājienu kalnos, kā arī ne visiem ir nepieciešamās iemaņas, lai piedalītos šādā pasākumā.2.1. Aktīvā tūrisma vēsture Norvēģijā
No sākuma apskatīsim svarīgus notikumus, kuriem ir nozīme pasaules tūrisma, kā arī Norvēģijas friluftsliv attīstības vēsturē. Jau mūsu ēras sākumā grieķi būtiski attīstīja karšu sastādīšanas mākslu, kā arī sāka izmantot magnētu virziena noteikšanai. Tas palīdzēja sastādīt drošākus maršrutus kuģniecībā, kā arī sekmēja ģeogrāfiskos atklājumus. Nākamie vērā ņemamie notikumi norisinājās 12.gs. 1174. gadā Londonā uz aizsalušās Temzas upes mūks vārdā Fits Stefans (Fitz-Stephen) izveidoja publisko slidotavu. Tādējādi pievēršot Londonas iedzīvotāju uzmanību aktīvai brīvā laika pavadīšanai, kura nebūtu saistīta ar medībām u.t.l. darbībām. 1492. Gadā tika iekarota kalna Aiguille virsotne (2085m). Ar šo notikumu aizsākās virsotņu iekarošanas sacensība alpīnistu vidū. 1555. Gadā zviedru arhibīskaps Olaus Magnus attēloja norvēģu dievības Ullu un Skādi ar slēpēm kājās (skatīt pielikumu Nr.2), kā arī attēloja slēpju pielietojumu armijā un parasto iedzīvotāju starpā. No zīmējumiem mēs varam spriest par tik veco slēpošanas kultūru Norvēģijā. 1598. gadā tikai pagatavota vecākā zināmā karte Norvēģijā. Karte ir aktīvā tūrisma pamat inventārs, bez tās orientēšanās vidē būtu gandrīz neiespējama. 17. gs. ir ievērojams ar apgaismības laikmeta uzplaukumu Ziemeļos, kā arī zinātnieku pievēršanos dabas izzināšanai. Tiek rīkotas ekspedīcijas, pārgājienos līdzi tiek ņemti termometri, mēģenes un cits aprīkojums. Pateicoties dabas izznāšanas kārei, attīstās pārgājienos izmantotais inventārs, piemēram, 1689. gadā tiek pirmo reizi izmantoti moderna tipa dzelzs dzelkšņi, kuri tika piestiprināti pie zābaku zoles. Tas sekmēja augstāku kalnu virsotņu iekarošanu, kuras klāja ledus vai ciets sniegs.18. gs. tūristi sāka doties Alpos, lai piedzīvotu dabas skaistmu. Šamonī (Chamonix), kura atrodas Alpu augstākās virsotnes Monblāna pakājē kļūst par populāru vietu, kurā uzsākt kalnu pārgājienu. Mūsdienās Šamonī pilsēta ir Francijas augstkalnu kūrorts (skatīt pielikumu Nr.3).
18. gadsimta vidū attīstās inventārs, tiek izgatavoti pirmie rokas kompasi, kurus pārsvarā izmantoja zemes mērīšanā. 1750. gads ir ievērojam arī ar to, ka apgaismības ietekmē daba tiek asociēta ar det gode livet. Tā mēs varētu turpināt ilgi un dikti (skatīt peilikumu Nr.13). Sasummēsim svarīgākās tendences.
18. gs. ir ivērojams arī ar to, ka klajā nāca liels daudzums ar ģeogrāfijai un bioloģiaji veltītu literatūru. 18. gs. tiek dibināts pirmais karšu institūts, kuru vēlāk pārdēvēja par Norvēģijās Ģeogrāfijas uzmērīšanas biedrību. Sākas strauja topogrāfijas attīstība. 1778. gadā tiek dibināts pasaulē pirmais nacionālais parks Bogdkhan Uul Mongolijā. Parka atvēršana sekmēja dabas parku tradīcijas attīstību. Bogdkhan Uul parkam kā nākamais sekoja ASV teritorijā izveidotais Jeloustonas nacionālais parks. 1789. gadā sākās Franču revolūcija, kura izplatīja romantisma idejas visā Eiropā. Romantisms ievieš cilvēkos mīlestību pret dabu un aicina tos atgriezties pie visa dabiskā. Cilvēki sāk pamazām pievērsties nopietnai fiziskajai audzināšanai. Aktīvais tūrisms kļūst pieejams katram. To pirāda 1809. gadā Šamonī pilsētā strādājošā viesmīle Marija Paradī (Maria Paradis), iekarojot Monblāna virsotni. 1814. gada 17. maijā formāli tika pieņemta Norvēģijas konstitūcija, neilgi pēc tam tā iestājās savienībā ar Zviedriju. Šis notikums uzsāka likumdošanas procesu, kurš attiecās arī uz likumiem, kas saistīti ar dabu un tās izmantošanu. 1815. gadā tika dibināts pirmais alpīnistu klubs pasaulē. Britu biedrība sevi nodēvēja par „Lokgoilhedas augstieņu kalnu klubu” (The Highland Mountain Club of Lochgoilhead). Kluba dalībnieku piekopa kalnu tūrismu ikdienā, brīvajā laikā. Šis notikums saasināja konkurenci alpīnistu vidū. Aizvien vairākas virsotnes tika iekarotas. Alpīnismu var uzskatīt par ekstrēmā sporta pirmsākumu. 1854. gadā tika iekarota viena no Alpu virsotnēm Vetterhorna (3692 m). Šis notikums tiek uzskatīts par alpīnisma kā sporta sākumu. 1823. gadā Sers Artūrs Kapels de Brūks (Arthur Capell de Brooke) sarakstīja… grāmatu „Ceļojumi pa Zviedriju, Norvēģiju un Somiju līdz Nordkapai” (Travels through Sweden, Norway and Finnmark to the North Cape). Nordkapa ir tālākais Eiropas ziemeļu zemesrags, kas atrodas 2000 km attālumā no Ziemeļpola. Ceļojumu aprkasti bija 19. gs. pieprasīta un lasīta literatūra, kura pamudināja lasītājus pievērsties tūrismam. 1835. gadā norvēģu rakstnieks Pēters Asbjornsens (Peter Chr. Asbjørnsen) uzsāk savu ceļojumu kalnos, lai pierkastītu tautas pasakas. Pēters par sava pārgājiena mērķi nosprauda nevis atpūtu dabā, bet darbu. Norvēģu romantismā šim pārgājienam ir atvēlēta nozīmīga vieta. 1837. gadā tiek izveidots pirmais parks Bīgdoijā (Bygdøy), kurš bija paredzēts pilsētnieku pastaigām svaigā gaisā. Neilgi pēc tam publikai tiek atklāta pirmā slēpošanas trase Trondheimā. Aizvien vairāk Skandināvijas iedzīvotāju savu brīvo laiku sāka veltīt aktivitātēm dabā. 1854. gadā iznāca Henrija Deivida Thoro (Henry David Thoreau) grāmata „Walden”. Tajā amerikāņu rakstnieks apraksta savu dzīvi divu gadu garumā netālu no Voldenas dīķa. Rakstnieks dzīvoja pašceltā meža mājiņā. Herijs vēlējās būt izolēts no sabiedrības. Rakstnieku uz šādu soli pamudināja romantisma laika filosofija. Pat mūsdienās ne kuram katram ir tik stipra vēlme būt vienotam ar dabu kā Deividam. 1865. gadā tika nodibināts Norvēģijas Sarkanais Krusts. Kam tajā laikā bija noteicošā loma tūristu glābšanas darbos. Šāds notikums vairoja aktīvā tūrisma izplatību Norvēģijā, jo lielākā daļa nevēlējās doties pārgājienos drošības apstākļu dēļ. 1868. gadā tiek nodibināta Norvēģu Tūristu apvienība DNT (Den Norske Turistforenin) ar 233 biedriem. DNT uzsāk kalnu mājiņu celtniecību. Pirmā tūristiem paredzētā mājiņa „Krokan” tika uzcelta pie Rjukanas ūdenskrituma. Mājiņu celtniecība sekmēja kalnu tūrismu, jo sniedza drošu pajumti katram gribētājam. 1879. gadā DNT izdod savu pirmo „Tūrista rokasgrāmatu”, kurā tiek aplūkoti Norvēģijas teritorijā izveidotie maršruti. Aktīvais tūrisma kļuva pieejamāks. Tūrists varēja veltīt vairāk laika pašam pārgājienam, jo plānošana vairs neaizņēma tik daudz laika. 19. gs. un 20. gs mija ir ievērojama ar transporta attīstību. Vilciena ceļu atklāšana būtiski sekmēja tūrisma attīstību. 1888. gadā norvēģu zinātnieks Frīdrofs Nansens (Fridtjof Nansen) ar slēpēm kājās devās ekspedījcijā uz Grenlandi. Ziemu kopā ar saviem pieciem biedriem Nansens pavadīja pie vietējiem inuītiem. 1890. Gadā iznāk Nansena grāmata „Ar slēpēm Grenlandē”. 1888. gadā Ole Berge (Ola Berge) atver viesnīcu Sogne kalna pakājē. Tūrisms ar ekstrām: mīkstu gultu un virtuvi. Komrecdarība aktīvā tūrisma jomai piesaistīja aizvien vairāk piekritēju. 20. gs. sākās ar strauju iedzīvotāju pieaugumu un urbanizāciju. Norvēģijā bija vairāk nekā 2,2 miljoni iedzīvotāu, no kuriem jau 30% dzīvoja pilsētās.
1905. gadā izjuka savienība ar Zviedriju, Norvēģija piedzīvoja ekonomisko augšupeju. Ar laiku tika celtas hidroelektrostacijas, šī iejaukšanās dabā pamudināja likumu „Par dabas aizsardzību” izstrādi, sākās protesta akcijas. Sākās ekoloģiskā domāšana. Tika pieņemti vairāki likumi, piemēram, likumi par kultūru un tās vērtību saglabāšanu. 1907. gadā divi norvēģu alpīnisti Karls Rūbensons un Ingvalds Os (Carl Wilhelm Rubenson un Ingvald Monrad Aas) uzstādīja jaunu rekordu. Viņu mērķis bija iekarot Himalaju virsotni Kabru (7320 m). Tomēr pēdējos 50 m viņi nespēja veikt slikto laikapstākļu dēļ. Viņu rekords bija 7270 metri virs jūras līmeņa. 1910. gadā spēkā stājās pirmais Norvēģijas likums „Par dabas aizsardzību”. Tanī pat gadā DNT izlaida pirmo gidiem paredzēto grāmatu „Īss apraksts ceļa rādīšanā alpīnismā un ledāju tūrismā” (Kort veiledning i brævandring og klatring). Sākās organizēts tūrisms. Friluftsliv bija laba atpūta, kā arī pamudināja nopietnāk pievērsties dabas skaistuma saglabāšanai.
Tanī pat gadā Zviedri izdod grāmatu par aktīvo tūrismu (friluftsliv). Tam ir liela nozīme, jo tad visi varēja iepazīties ar šo fenomenu. Kā arī izcēla friluftsliv kā nozari, darba lauku un domāšanas v…eidu, dzīvesstilu. 1950. gadā Norvēģi sāk izmantot aerofotogrāfiju karšu pagatavošanā, šāds notikums sekmēja tūrismu, kā arī jaunu ceļu izbūvi. 1953. gadā tika iekarots Everests (8848 m). To paveica jaunzēlandietis Edmunds Hilarijs un Tenzings Norgejs. Ar šo gadu beidzas alpīnisma zelta laikmets. 1957. gadā norvēģi pieņem likumu „Par friluftsliv”. 1962. gadā tiek izveidots pirmais Norvēģijas nacionālais parks Rondāne. Tajā pašā gadā amerikāņu rakstniece Reičela Karsone (Rachel Carson) publicēja darbu „Klusais pavasaris” (Silent spring). Grāmatā ir paustas zaļo kustības idejas. Gramatā rakstniece pauda savu nepatiku pret pesticīdiem. Grāmata bija kā atspēriena punkts aktīvai dabas aizsardzības kustībai.
1964. gadā visi algotie darbinieki iegūst tiesības uz četru nedēļu garām brīveinām. Norvēģi ieguva vairāk brīvā laika, kuru liela daļa izmantoja, lai aizbrauktu uz savām kalnu mājiņām un izbaudītu dabas nomierinošo spēku. 1967. gada pavasaris Norvēģijā bija traģisks, Lieldienu brīvdienu laikā bojā gāja sešpadsmit slēpotāju. Pēc šī notikuma norisinājās akcija “Laipni lūgti kalnos, bet atbildību uzņematies paši!”. Akcijas mērķis bija pievērst tūristu uzmanību drošības pasākumiem brīvdienu laikā.
Tajā pašā gadā norvēģu aktīvā tūrisma gids Nils Forlunds (Nils Faarlund) dibināja Norvēģijas kalnu skolu (Norges høgfjellsskole). Skolā friluftsliv kļuva par darba sfēru un mācību priekšmetu. Friluftsliv kļuva par mācību priekšmetu, viens no priekšmeta apguves uzdevumiem bija semkmēt drošu tūrismu. Drīz vien tiek veikta pirmā aptauja saistībā ar brīvā laika pavadīšanu, kā arī friluftsliv popularitāti tautas starpā. 89% aptaujāto paziņoja, ka nodarbojas ar aktīvo tūrismu vismaz reizi gadā. 2000. gadā jau 70% Norvēģijas iedzīvotāju uzturējās pilsētās. Tiek dibināti jauni nacionālie parki. Notiek strauja kalnu mājiņu tirdznicība, celtniecība. Gandrīz katrai ģimenei bija sava kalnu mājiņa ārpus pilsētas. Septiņi no desmit norvēģiem labprātāk pavadītu vairāk laika dabā. Jau 2005. Gadā Norvēģijā bija 24 nacionālie parki. Tajā pašā gadā sākās kustība, kuras moto bija „Daba visiem!”. Dažas dabas takas un nacionālie parki tika labiekārtoti, lai uzlabotu piekļuvi cilvēkiem ar īpašām vajadzībām.Dabas aizsardzības darbi turpinās, tiek atjaunoti meži, radīti jauni nacionālie parki, notiek aktīva dzīvnieku aizsardzība. Īpaša uzmanība mūsdienās tiek pievērsta teritorijām, kuras norvēģi dēvē par villmark. Villmark ir teritorija, kurai 5 km rādiusā nav neviena ceļa, elektrības staba vai mājas. Cilvēka neaizskarta dabas teritorija. 1900. Gadā gandrīz 50% Norvēģijas atbilda villmarkas aprakstam, mūsdienās aprakstam atbilst jau zem 11% teritorijas.2.2 Aktīvais tūrisms kā daļa norvēģu kultūras
Aktīvajam tūrismam (friluftsliv) ir liela nozīme norvēģu klultūrā. Daba vieno šo tautu. Tajā ir visa nacionālā saknes. Māksla ir ļoti stipri ietekmējusies, tajā tiek apdziedāts dabas skaistums un tās varenība. Daba ir daļa norvēģu mentalitātes. Viņi labprāt dosies pārgājienā, pavadīs savu brīvo laiku teltī. Jāpiezīmē, ka norvēģu klimats ir mitrs, bieži līst un ir auksts laiks. Par spīti tam visam, ar gumijniekiem kājās un smaidu sejā, viņi dodas ārā. Visspilgtāk daba iezīmējas norvēģu kultūrā tieši romantisma laikā. Ekspresīvajai kalnu dabai tika piedēvēta simboliska nozīme, kas bija saistīta ar jaunās paaudzes identitāti un jauno laiku ideāliem, attālināšanos no ikdeinas dzīves. Gleznas uzsver dabas dziļo raksturu un varenību. Daudzos darbos redzam cilvēku dabā. Piemēram,
Johannesa Flintoes glezna „Haugenā” ap 1822. g. (skatīt pielikumu Nr. 7).
Gleznā redzam lauku sētas, kuras atrodas Jūstedāles (Jostedalen) šļūdoņa apkaimē. Mūsdienās Jūstedālē ir izveidots nacionālais parks, celtniecība šļūdoņa apkaimē tiek strikti uzraudzīta. Savukārt 19. gadsimta pirmajā pusē cilvēki dzīvoja cieši plecu pie pleca ar dabu. Tas ir tikai pašsaprotami, ka viņi dabā saskatīja spēku un piedēvēja tai simbolisku nozīmi. Varu teikt no savas pieredzes, ka Jūstedāle ir gluži maģiska vieta. Esmu uzkāpusi šļūdoņa augstākajā punktā un man jāsaka tā, ka tanī mirklī es sajutos kā maza daļiņa apkārtējās vides. Dzīvodami šāda objekta tuvumā, cilvēki aizdomājās par pasaules varenību un sevi tajā. Šādā dzīvesveidā rodami ekoloģiskās filosofijas pamati.
Dabai ir atvēlēta nozīmīga loma norvēģu literatūrā. Darbos autori aprakstīja savas pārdomas par pasauli un savu vietu tajā. Dabas tēli tika izmantoti gan kā spēcīgs emociju avots, gan arī kā literāro varoņu emociju izteicējs. Autori apcerēja dabas skaistumu un nozīmi. Piemēram, augstāk minētā norvēģu dzejnieka Kristofera Randerša (Kristofer Randers) krājums „Saule un ēna”. Dzejoļu krājumā ir skaisti Norvēģijas, kā arī Itālijas dabas apraksti.
1845. gadā norvēģu dzejnieks Henriks Vergelands, būdams uz nāves gultas, sniedza interviju, kurā uz jautājumu „Kura bija labākā tēma, par kuru rakstīt?” Vergelands atbildēja: „Es mīlu dabu, ziedus un dzīvniekus”.
Henrika Ibsena lugā „Pērs Gints” tiek izmantoti daudzi dabas tēli. Lugā ir estētiskās vērtības, kuras ar prātu nevar izskaidrot. Ko nozīmē būt „Es pats”? Pērs Gints ir mītisks varonis un zemes cilvēks. Tēla saknes meklējamas nacionālajā folklorā. Lugā ir tēlaina valoda ar metaforām un simboliem, piemēram, savītušās lapas var interpretēt kā zudušos sapņus, rasas pilienus kā asaras. Lugai ir bagāts darbības vides tēlojums, spilgi upju, kalnu un ezeru apraksti.
Norvēģu literatūra nav iedomājama bez spilgtiem dabas aprakstiem, kā arī māksla bez dabas ainām, marīnām. Kultūras saknes meklējamas daiļajā kalnu ainavā.2.3. Aktīvā tūrisma vēsture Latvijā
Aktīvā tūrisma kultūra Latvijā nav tik sena un bagāta kā Norvēģijā. Tomēr dabas tēma arī mūsu mākslā ir izplatīta un iecienīta. Aplūkosim aktīvā tūrisma attīstību Latvijā, tā ir vairāk saistīta ar kūrortu un kompleksu izveidi.
Latvijas teritorijā dzīvojošie cilvēki vienmēr ir bijuši ciešā saskarē ar tās dabu. Latvieši ir kokapstrādātāji, mednieki un visbeidzot zvejnieki. Tieši saistībā ar Baltijas jūru Latvija ir attīstījusi kūrortus un atpūtas kompleksus. Laika posmā no 13. gs. līdz 16. gs. lielākajā daļā piekrastes izveidojās aizvien jauni zvejniekciemi. Daži no tiem izauguši par pilsētām, bet citi kļuvuši par brīvdabas muzejiem. „It īpaši zvejniekciemiem bagāta ir Rīgas jūras līča Kurzemes piekraste. Sena osta ir Roja, kuru pat izmantojuši senie vikingi, par ko liecina viņu apbedījumi Rojas upes krastos – tā sauktās velna laivas. Kurzemes hercogistes laikā Rojā būvēti kuģi, arī tagad Rojas ostā notiek aktīva darbība – zvejniecība, kravu pārvadāšana, no Rojas var sarunāt arī kuģīti uz aizraujošo Roņu salu Rīgas jūras līci. Rojā atrodas arī Jūras zvejniecības muzejs” . Mūsdienās zvejniekciemu teritorijas cenšas saglabāt, lai vēsturiskā zvejniekciemu ainava nepazustu pavisam. Agrāk jūrā devās, lai izdzīvotu, mūsdienās Latvieši dodas ar laivu jūrā, lai izbaudītu aktīvo tūrismu, kā arī zvejotu.
17. gs., Kurzemes hercoga Jēkaba laikā, uzplauka Slokas pilsēta. Līdz ar to tā sāka piesaistīt tūristu uzmanību.
19. gs. pirmajā pusē tika izteikts priekšlikums visu jūrmalu sadalīt, ar starpzonām, divās daļās. Vienā daļā visu dienu varēs peldēties un pastaigāties sievietes, bet otrajā – vīrieši. Iedalījums bija nepieciešams, jo tolaik vēl nebija peldkostīmu.
Pirmo māju peldviesiem izveidoja 1825. g., bet Ķemeru kūrorta oficiālais dibināšanas datums ir 1838. g., kad šeit uzbūvēja valsts peldiestādi, kūrorta pārvaldes ēku un labiekārtoja sēravotu. 1890. g. Ķemerus ar Jaunķemeru jūrmalu savienoja tramvaja satiksme, bet 1911. g. atklāja tiešo vilcienu satiksmi Ķemeri – Maskava. Padomju laikos Ķemeri bija vissavienības nozīmes kūrorts, kur veselību atguva tūkstošiem pacientu.
1875. gadā presē parādījās kautrīgs ierosinājums, ka peldēšanas kārtību varētu uzlabot, ja atpūtnieki peldētos peldkostīmos. Pirmo soli, vecu tradīciju laušanā 1881. gada sezonā, spēra Dubultu peldu biedrība. Jaunā peldēšanas kārtība paredzēja, ka no pulksten 6 – 9 vīrieši un no pulksten 9-11 sievietes, varēja peldēties kā iepriekš, toties pēc pusdienām no pulksten 15 – 17 peldēja sievietes kostīmos un no pulksten 17-19 – vīrieši peldēja kostīmos, bet pa jūrmalu varēja pastaigāties kostīmos gan sievietes, gan vīrieši ( 1914. gadā peldēties bez peldkostīma aizliedz visā jūrmalā). 1877. gadā tika atklāta dzelzceļa līnija Rīga- Tukums. Šis notikums sekmēja tūristu pieplūdumu peldvietām.
1920. gadā izveidojās Jūrmalas pilsēta apvienojot atsevišķus peldu miestus, agrākos zvejnieku ciematus.
Sākās aktīva kūrortu celtniecība. Jūrmala kļuva par pasaulē atzītu kūrorta pilsētu. Mūsdienās pilsētā rodamas arī aktīvā tūrisma iespējas.
Runājot par 20.gs. sākumu un vidu man gribētos pieminēt 2004. gada 1. septembrī portālā Apollo.lv publicēto rakstu „Aktīvais tūrisms «Latvijas laikā»”. Rakstā pausts, ka tā laika moto bija „Dzimtenes apceļošana stiprina tēvzemes mīlestību!”. Notika „plašas veicināšanas kampaņas («Apceļo dzimto zemi!»), kas mudināja cilvēkus iepazīt Latvijas skaistākās vietas, turklāt tūrisma propaganda bija cieši saistīta ar veselīgu dzīvesveidu — dažādiem labumiem kā miesai, tā dvēselei, tūrisms tika pat saukts par «tautas veselības avotu»”. Tas ir gandrīz tas pats, kas notika Norvēģijā 19. gs. vidū un beigās. Radās tūristu iedalījums, piemēram, „Zaļumnieks ir tas, kas ar tuviniekiem vai paziņām uz pāris stundām atstāj pilsētu, lai pastaigātos gar tuvējo ezera krastu vai pa mežu.” Rakstā ir jūtama izsmiekla piegarša par Ulmaņlaiku vietējo tūrismu.
«Īpašs zaļumnieka paveids — ekskursants — lielākās grupās un modernos ielas uzvalkos, apbruņojušies ar lie…liem ēdamo un dzeramo krājumiem, patafonu un spēļu kārtīm, ar vilcienu vai automobili izbrauc uz 1–2 dienām omulīgi pavadīt brīvdienu, meklējot svaigu gaisu, jo to iesaka ārsti. Šos ekskursantus var redzēt visur, kur izmētātas olu čaulas, papīri, sadauzītas pudeles, papirosu kārbiņas. [..] Pilsētā tie atgriežas, noguruši līdz nāvei, apkrāvušies ar saplūktiem zaļumiem…» Jā, arī mūsdienās tādu ceļotāju diemžēl nav mazums, un, vismaz pēc tā laika datiem, tie ir populāro galamērķu — Siguldas, Kokneses pilsdrupu, Ogres — viesi, ko laucinieki pat bija pamanījušies dēvēt par ekur-sātaniem.”
1969. gadā tiek uzcelts Siguldas vagoniņš. Tas ir vienīgais Baltijas valstīs. Būvēts sadarbojoties Siguldas un Gruzijas pilsētas Čiatūras speciālistiem.
1999. gadā Latvijas Gumijlēcēju klubs rīkoja akciju „Plikie lec par brīvu”. Uz notikuma vietu ieradās 60 izģērbušos lēkt gribētāju, savukārt ziņkārīgu skatītāju bijis daudz, daudz vairāk – aptuveni 1000.
20. gadsimta otrajā pusē Latvijā sākās aktīvas zaļo kustības, ekoloģiskā domāšana sasniedza arī latviešus.
1973. gadā tiek izveidots Gaujas nacionālais parks. Tā platība ir 91745 ha.
1997. gadā tiek izveidots Ķemeru nacionālais parks.
1999. gadā tiek izveidots Slīteres nacionālais parks.
Realizējot Tūrisma likumu 1999. gada februārī izveidoja Latvijas Tūrisma attīstības aģentūru, kuras uzdevums ir nodrošināt valsts tūrisma attīstības politikas īstenošanu. Saskaņā ar Ministru Kabineta rīkojumu par Latvijas Tūrisma attīstības aģentūras reorganizāciju un Publisko aģentūru likumu ar 2002. gada 1. septembri tiek izveidota Tūrisma attīstības valsts aģentūra.
2002.gada 1.maijā tiek izveidota Dabas aizsardzības pārvalde. Dabas aizsardzības pārvaldes mērķis ir saglabāt dabas daudzveidību un veicināt cilvēka un dabas harmonisku līdzāspastāvēšanu.
2007. gadā tiek izveidots Rāznas nacionālais parks.
Diemžēl visi četri Latvijas nacionālie parki sastāda tikai 3,2% Latvijas teritorijas. Latvijā ir arī rezervāti un dabas parki, pat viens biosferas rezervāts – Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāts, kura platība ir 4576 km2. Tomēr, pēc manām domām, mums vēl ir daudz teritoriju, kuras derētu iekļaut aizsargājamo zonu sarakstā, piemāram, Gaujas ieleju no Gulbenes līdz Valmierai.
Deviņdesmitajos gados sākās atpūtas kompleksu bums, piemēram, tika dibināts uzņēmums SIA „Rāmklani”. 20. gs. beigās latviešu aktīvais tūrisms asociēja savu nākotni ar pārgājieniem Ķemeru nacionālajā parkā, kā arī rodeļiem. Mūsdienās durvis vaļā ver aizvien jauni kompleksi, piemēram, Siguldā Kaķīškalna komplekss, kā arī piedzīvojumu parks Tarzans.2.4. Dabas nozīme latviešu kūltūrā
Dabai ir liela nozīmē Latviešu kultūrā. Mūsu folkloras saknes meklējamas dabā. Mūsu senči dzīvoja saskaņā ar dabas (dievu) likumiem. Latvieši personificē dabas parādības. Dabas parādības kļūst par dievībām, peimēram, pērkons kļuva par Debesu kalēju. Arī mūsdienās folkloras ietekme uz kultūru ir stipra, piemēram, mūzikā folkmetāla grupa Skyforger (skatīt pielikumu Nr. 10). Dabas tēls ir svarīgs arī mākslā un literatūrā. Kā piemēru dabas pilietojumam latviešu literatūrā varam minēt Friča Bārdas dzejoļu krājumu „Zemes dēls”, kurš tapis slimnīcas palātā, kurā Fricis Bārda nonācis ar smagu nieru kataru. Dzejoļus rakstīja uz slimnīcas papīriem. Fricis Bārda krājumā Dievu identificē ar dabu un attēlo pasauli kā Dieva iemiesojumu. Fricis Bārda savos dzejoļos ir izmantojis dabas parādības un ainavas. Attēlo savu māju „Rumbiņu” apkārtējo vidi.
Mani sapņi
Es sapņotājs. Mūžam pār galvu
Man ziedoša liepa šalc.
Manas dienas atpeld un aizpeld
Kā gulbju pulks mākoņu balts…
Pie manis paliek tik skumjas-
Kluss, tumši zāļš pīniju mežs…
Tik sapņi un tumšzaļas skumjas
Manu dvēseles nemieru dzēš.
Tik sapņos un tumšzaļās skumjās
Man debess ir tuvu un mirdz.
Kā rožu pumpurs pilns smaržas,
Tā sapņu un skumju mana sirds…
Ak gulbji, ak pīnijas manas!
Es nezinu pats, kā tad būs,
Kad liepa aiz akmeņu sētas
Uz mūžību izšķirs reiz mūs…
Fricis Bārda „Mani sapņi”
Latviešu mākslā, par kuras sākumu varam uzskatīt 19. gs., dabas tēma vienmēr ir bijusi iecienīta. Par piemēru varam minēt Vilhelma Purvīša darbus. Viņa pavasara ainavas. Purvītis atveidoja dabas formas ar maksimālu precizitāti, tajā pašā laikā piešķirot ainavai emocionālu nokrāsu, uzsverot dabas spēku (skatīt pielikumu Nr. 11).
Latviešu mākslā nozīmīga vieta ir veltīta Baltijas jūrai, to mēs redzam latviešu marīnista Eduarda kalniņa darbos (skatīt pielikumu Nr. 12).3. AKTĪVĀ TŪRISMA IESPĒJAS UN IZPAUSMES LATVIJĀ UN NORVĒĢIJĀ
3.1. Iespējas Norvēģijā
Norvēģijā aktīvais tūrisms ir pieejams visiem, to nodrošina augstāk minētās visu- cilvēku tiesības (almenheten). Katram ir tiesības uzturēties mežā un kāpt kalnos, to ir iespējams darīt uz savu roku, kā arī ar instruktora, gida palīdzību. Katram ir iespēja kļūt par Norvēģu Tūristu apvienības DNT (Den Norske Turistforenin) dalībnieku. Lai kļūtu par DNT dalībnieku ir jāaizpilda pieteikšanās anketa DNT mājaslapā, kā arī jāiemaksā biedra nauda NOK 510, studentiem, skolēniem un pensionāriem ir atlaides. DNT biedri saņem biedra karti, kuru uzrādot iegūst atlaides sporta inventāra pirkumiem. Katrs DNT biedrs saņem atslēgas DNT mājiņām. Tas nozīmē, ka pārgājiena laikā var nakšņot DNT tūristu mītnēs. DNT mājiņas var iedalīt divos veidos: pašapkalpošanās mājiņas (Selvbetjente hytter) un bez servisa mājiņas (ubetjente hytter). Visās DNT mājiņās ir gultas, tepiķi, ēdiena pagatavošanas iespējas, trauki, galda piederumi. Atšķirība ir tanī, ka pašapkalpošanās mājiņās ir ēdiens (maize, ievārījums, cīsiņi, kartupeļi u.t.t.). Ēdiena krājumi tiek regulāri papildināti. Pirms mājiņu pamešanas tūrisitem tās ir jāsakārto, jāienes malka, kā arī jāiemaksā nedaudz naudas mājiņas kasē (dzelzs kastītē). Norvēģijā ir vairāk nekā 460 DNT tūristu mājiņu.
Lielāko daļu pakalpojumu, kuri ir saistīti ar aktīvo tūrismu sniedz tieši DNT. Ir arī privātfirmas, kurām pieder slēpošanas centri, laivu nomas. Ir daudz uzņēmumu, kuri darbojas tūristu izmitināšanas jomā. Ir uzņēmumi, kuri piedāvā alpīnisma inventāra nomu, kā arī gida, instruktora pakalpojumus. Tomēr gidi un instruktori pārsvarā darbojas kā privātpersonas, ar kuriem ir iespējams sarunāt pārgājienu sevis izvēlētajā maršrutā.
Par piemēru varētu ņemt norvēģu firmu „Telemark opplevelser”. Firma piedāvā vairākas aktivitātes instruktoru pavadībā, piemēram, lecienu ar gumiju no 84 m augstā Vēmorkas tilta (Vemorkbrua).3.2. Iespējas Latvijā
Latvijas daba ir piemērota vieglajam aktīvajam tūrismam (pārgājieniem, laivošanas pasākumiem, distančslēpošanai). Latvijā ir uzņēmumi, kuri piedāvā laivu, slēpju un cita inventāra nomu. Ir firmas, kā arī privātpersonas, kuras piedāvā aktivitātes gidu, instruktoru pavadībā, piemēram, laivošanu pavasara palu laikā vai alu tūrismu (speleotūrismu). Lielākā daļa ar aktīvo tūrismu saistītajām firmām Latvijā nodarbojas ar tūristu izmitināšanu (kempingi, viesnīcas), inventāra nomu. Latvijā ir daudzas apsaimniekotas slēpošanas trases, piemēram, „Lido” kalns.
Latvieši ir iecienījuši izklaides parkus, kā „Tarzans”, „Rāmklani”, „Kaķīškalns”. „Rāmkalni” piedāvā nobraucienus rodeļu trasē, dullo bumbu un citas izklaides.
„Tarzans” piedāvā uzšauties gaisā 20m augstumā ar katapultu.
„Kaķīškalns” piedāvā atpūsties piedzīvojumu parkā „Mežakaķis”, kura pamat piedāvājumu sastāda koku alpīnisms. Siguldā ir iespējams gūt ekstrēmas sajūtas, gan „Mežakāķī”, gan vertikālajā vēja tunelī „Aerodium”, kā arī izlekt ar gumiju no Siguldas vagoniņa.
Latvijas aktīvais tūrisms ir vairāk tendēts uz ekstrēmām sajūtām izklaides parkos.
Jūrmalā ir divi ūdens atraksciju parki: „Nemo” un „Līvu akvaparks”. „Līvu akvaparks” piedāvā 40 veidu ūdensatrakcijas, ūdens bāru, brīvdabas baseinu ar trubām. Jūrmala ir iedeāla pilsēta mierīgām pastaigām, kā arī velo tūrismam. Ķemeros ir Lielā Ķemeru tīreļa taka 3 km, Dumbrāja taka 1km, Slokas ezera taka 1km, Raga kāpas dabas parka taka 1,5 km, kā arī kanoe noma.
Apskatīsim aktīvās atpūtas iespējas Kurzemē. Talsos tiek piedāvātas izjādes ar zirgiem. Talsos ir iespējams noīrēt riteņus un doties 2 dienu velo maršrutā „Krišjāņa Valdemāra bērnības zeme”. Kolkā ir iespējams uzsākt 65 km garo velo braucienu „Kolkas aplis”. Maršruta apraksts: Kolka, Kolkas rags, Evažu stāvkrasta taka, Rīgzemju ozols – viens no resnākajie Latvijas ozoliem, Slīteres bāka – otra vecākā Latvijas navigācijas būve, Slīteres dabas taka, Mazirbe ar Mazirbes luterāņu baznīcu, Mēra akmeņiem, Lībiešu tautas namu, seno Laivu kapsētu un balto smilšaino pludmali; „Lībiešu krasts” (Sīkrags, Košrags, Pitrags, Saunags un Vaide), Vaides ragu muzejs. Un tad atpakaļ uz Kolku. Maršruts ir labi izstrādāts un iekļauj sevī skaistus dabas skatus. Liepājā ir iespējams gūt ekstrēmākas sajūtas vindsērfinga klubā „Rietumkrasts”, kā arī Liepājas lidosta piedāvā iespēju izlekt ar izpletni. Pāvilostā piedāvā izbaudīt zvejnieka darba sūrumu un prieku par gūto lomu. Tūristiem ir iespēja doties kopā ar Pāvilostas zvejniekiem jūrā un vilkt tīklus.
Latgalē ir irspējams spēlēt pļavu golfu viesu mājā „Akmeņi”. Iespējama 5 km gara izjāde ar zirgiem, kura notiek Eversmuižas kultūrvēstures takā- Eversmuiža, katoļu baznīca, Kazlavsku pilskalns, Felicianovas ūdensdzirnavas, Plenna muiža, Ludzas upes ieleja. Iespējama arī vizināšanās droškā vai kamanās. Maršruta garumu var izvēlēties tūrei gar Krievijas robežu 5,5km vai 10km garumā( ietverot atpūtu mednieku namiņā), vai braucienu uz Kārsavas mazpilsētu un Malnavas muižu 18 km garā ceļā. Šādu izklaidi piedāvā viesu māja ,,Eglaines,, Malnavas pagastā.
Dabas parkā „Daugavas loki” ir iespējams brauciens ar plostu pa Daugavu, maršruta garums ir 20 km. Plostu ir iespējams izīrēt Sporta klubā “Beibuks”. Susāju pagastā ir iespēja izbaudīt neskartu dabu. Maršruts ir 22 km garš un ir veicams tikai gida pavadībā. Maršruta teritorija nav bijusi apdzīvota ļoti ilgi, pirmie iedzīvotāji parādījās 20.gs sākumā Latvijas republikas 1.zemes reformas gaitā. Maršruts piedāvā izbaudīt estētisko dabas vērtību, kā arī iepazīstina ar biotopu jēdzienu.
Aktīvā atpūta Vidzemē ir pārsvarā saistīta ar velo tūrismu. Alūksnes rajonā ir 250 km garš maršruts, kurš sevī iekļauj Gulbenes pilskalnu, Veco staciju un tējas namiņu, savvaļas zirgus, Muģi un Lakstīgalu gravu. Aktīvā tūrisma centrs „Eži” piedāvā 15 km garu pastaigu Strīķupes takā. Maršruts iekļāuj Strīķupes ieteku Gaujā, Iņķu iezi, Kalēja alu, Nebraukšiezi ar alu, Dižegli, Stoķu klintis un Patkula alu, Vaidavas… dzirnavas. Tūrisma aģentūra „Makars” piedāvā izklaidi Jeep safari Siguldā. Pasākumā ietilpst Līgatnes dabas taku un briežu dārza apmeklējums. Asāku izjūtu cienītājiem piedāvā nobraucienus Siguldas bobsleja trasē.
Aktīvās atpūtas cienītājiem Zemgalē tiek piedāvāti vairāki velo maršruti. SIA „Ritums” Jelgavas pag. piedāvā ūdensslēpošanu gan vasarā, gan ziemā. Skrīveru TIP piedāvā lidojumu ar paraplānu instruktora pavadībā. Iecavas novadā, bijušajā kara bāzē, ir iespēja izbaudīt ekstrēmo peintbolu.
Latvijā ir daudz aktīvā tūrisma iespēju. Gribētāji var atrast informāciju par atpūtas vietām TAVA mājaslapā http://tava.gov.lv/akt/index.php?akt_id=120.
Kā arī informāciju par iespējamajām izklaidēm un cenām var atrast mājaslapā http://www.davanuserviss.lv/.3.3. Aktīvā tūrisma pedagoģija, gidu, instruktoru apmācīšana. Aktīvais tūrisms kā pasniegšanas metode
Aktīvā tūrisma pedagoģijai varētu būt tāds pats priekšmets kā vides mācība, tomēr klases vietā skolnieki tiek izglītoti brīvā dabā. Aktīvā tūrisma pedagoģija ir saistīta ar praksi, zināšanu iegūšanu, kā arī pielietojumu dabā. Iekštelpās tiek apgūta tikai drošības tehnika, kā arī teorija. Mācības vada nevis gids, bet ceļa rādītājs (veileder). Atšķirība ir tāda, ka gidi strādā pēc izstrādātas programmas, bet ceļa rādītāji improvizē balstoties uz savu pieredzi. Viņi māca nevis izklaidē. Pārgājiena mērķis ir ļaut dalībniekiem mācīties un izmēģināt savus spēkus. Tas nozīmē, ka pastāv risks. Ceļa radītājs ļaus dalībniekiem kļūdīties, protams, ka saprāta robežās, kā arī improvizācija ne vienmēr var izdoties. Gidu darbā risks ir minimāls, dalībnieki tiek vesti pa drošiem, sen zināmiem ceļiem, tūristi seko jau izstrādātai programmai. Ceļa rādītājs ļauj pašiem dalībniekiem noteikt ceļu, tempu un izvēlēties aktivitātes, kuras būs iekļautas pārgājienā. Šinī gadījumā skolnieki mācās no kļūdām, darot. Topošā instruktora, ceļa rādītāja pieredze tiek celta uz kļūdu bāzes. Protams ceļa rādītājs darbojas pēc principa pārgājiens spriežot pēc līmeņa (tur etter evne). Tas ir pamatnosacījums drošībai. Lai pārgājiens būtu atbilstošs spējām, vadītājam ir jāiepazīst grupa, tās mērķi un pieredze. Grupas ideālais lielums ir 5-8 cilvēki, ieskaitot ceļa rādītāju. Lai nodrošinātu spējām atbilstošu pārgājienu, to grupa plāno kopā, visi piedalās plānošanā, proti, vietas, ceļa, ēdiena izvēlē, kā arī nostāda mērķi, ko vēlas iemācīties, piedzīvot. Pārgājiena laikā visi piedalās, piemēram, slēpojot rindā, jānotiek rotācijai, proti, lai visi varētu būt rindas priekšā un ar kompasa un kartes palīdzību varētu izvēlēties virzienu, kurā vest grupu. Ceļa rādītāja loma rotē, tomēr vadītājs vienmēr var iejaukties un būt autoritāte, aizrādīt un izlabot kļūdas. Norvēģu aktīvajā tūrismā valda uzskats, ka cilvēkam ir jāuzņemas risks un jāpiedzīvo bailes, ja viņš vēlas dzīvot pilnvērtīgi. Jāmācās no situācijām. Ceļa rādītāja loma ir katrā situācijā saskatīt pamācību. Tiek izmantota induktīvā mācīšanas metode, kurā pārgājiens ir mērķis. Vakarā pārgājiena vadītājam ir jāsavāc grupa kopā, piemēram, pie ugunskura. Mērķis ir saruna. Dalībniekiem jāpastāsta par to, ko viņi dienas laikā apguva un ko vēlētos darīt nākamajā dienā. Tas ir svarīgi, lai ceļa rādītājs būtu informēts par grupas interesēm, savu darbu un tā efektivitāti. Mācīšanās dabā notiek draudzīgā un atklātā atmosfērā, dalībnieki var droši aizrādīt vadītājam un mainīt notikumu gaitu. Norvēģijā ir ļoti attīstīta mācīšanās caur praksi, personīgi ceru, ka Latvijā šis mācīšanās veids attīstīties, jo prakse ir ļoti svarīga. Saistībā ar aktīvā tūrisma pedagoģiju jāmin Aristoteļa zināšanu iedalījums: Episteme, techne un phronesis. Episteme- zināšanas par vispār pieņemto, universālo. Zināšanas rodas no analītiskās domāšanas: ja es izdarīšu tā, tad rezultāts būs tāds. Teorētiskā sapratne, analītiskā domāšana ir svarīga aktīvajā tūrismā. Techne- māksla un prakstisks problēmu risinājums. Techne sevī iekļauj ķermeni un sajūtas, tā ir konkrēta, atkarīga no konteksta, izpaužas rīcībā. Phronesis ir veselais saprāts, kurš ir saistīts ar vērtību realizēšanu. Phronesis ir domāšana saistīta ar vērtībām, to analīzi – „labs” vai „slikts”. Phronesis ir par situācijas analīzi, atšķirt svarīgo no nesvarīgā, balstoties uz savu pieredzi. Mācēt izmantot situāciju mācību nolūkos. Aktīvā tūrisma pedagoģija ir efektīva, apgūtais paliek prātā uz mūžu. Ceļa rādītājs ir gan instruktors, gan grupas dalībnieks, gan kļūdu labotājs un domāšanas izraisītājs. Atraktīvs pasniegšanas veids. Aktīvo tūrismu nevar apgūt, sēžot iekštelpās. Lielākā daļa lekciju notiek mežā, teltī, pie ugunskura. Mācības ir saistošas un teorētiskajai daļai seko prakse. Uzskatu, ka Latvijas izglītības sistēmai vajadzētu ņemt piemēru no Norvēģijas un pievēsties nopietnāk prakses nozīmei mācību procesā.3.4.Aktīvā tūrisma likumdošana Latvijā un Norvēģijā
Abās valstīs likumdošana saistībā ar cilvēka uzturēšanos dabā ir labvēlīga turpmākai aktīvā tūrsima attīstībai, tā ir ieinteresēta jaunu nacionālo parku izveidē, kā arī kopējā tūrisma attīstībā.3.4.1. Likumdošana Norvēģijā
1957. gadā Norvēģijā tika izveidots likums „Par friluftsliv”, kurā ietilpa
visu-cilvēku tiesības (almenheten). Visu cilvēku tiesības nodrošina katram likumīgu uzturēšanos dabā. Visu cilvēku tiesības nosaka, ka katrs var brīvi uzturēties neapsaimniekotā teritorijā gan vasarā, gan ziemā. Ar apsaimniekotu teritoriju likumā saprot apstrādātu zemi, apstādījumus, ganību pļavas, lauku sētas, citus objektus, kuru saimniekus varētu traucēt tūristu uzturēšanās uz viņa zemes. Tajā vasaras laikā uzturēties nedrīkst. Toties ziemas laikā, kad zeme ir sasalusi, droši drīkst uzturēties apsaimniekotā teritorijā. Visu cilvēku tiesībās ir arī minēti ierobežojumi:
– Nedrīkst lauzt zaļus zarus ugunskuram, tie jāsavāc no zemes.
– Apmetni nedrīkst celt vietā, kurā uzturēšanās traucētu citiem. Minimālais telts attālums no mājām, kalnu mājiņām ir 150 m. Vienā vietā drīkst pārnakšņot ne ilgāk kā divas naktis.
– Pirms apmetnes pamešanas teritorija ir jāuzkopj un ugunskurs ir jānovāc. Ja ierodoties ir bijusi pieejama malka aizkuram, tā ir jāsagatavo un jānoliek redzamā vietā nākamajiem apmetnes lietotājiem.
– Nedrīkst neievērot likumu „Par friluftsliv”.
– Nedrīkst medīt bez medību atļaujas un mednieka apliecības.
Likums paredz ierobežojumus sakarā ar motoru darbināmu ierīču izmantošanu dabā, kā arī nosaka kādu zivju zvejniecībai ir nepieciešama atļauja.
1972. gadā Norvēģijā tika dibināta Vides ministrija , kurai tika piesaistīts katrs Norvēģijas apgabals. Vides ministrija nodarbojas ar jaunu apsargājamo teritoriju izveidi, karšu sastādīšanu un tamlīdzīgiem uzdevumiem.
Norvēģiem ir pamatīgi izstrādata likumdošana saistībā ar aktīvo tūrismu un likumi ir pieejami publiskajā telpā.3.4.2.Likumdošana Latvijā
Pārskatāmus noteikumus tūristiem Latvijā es neatradu. Toties mums ir ar tūrismu saistītas instances, kuras nodarbojas ar tūrisma popularizēšanu, vides aizsardzību, kā arī ir Krimināllikums, kurš paredz sodu par noziedzīgiem nodarījumiem pret dabas vidi.
Saeima ir pieņēmusi Valsts prezidenta izsludināto Tūrisma likumu, kurā ir iekļauti tādi panti kā 13.pants. Obligātās prasības tūristu mītnēm, 15.pants. Gidu darbība. Likumā nekas nav minēts par to, kur drīkst uzstādīt telti u.t.t. Likumi pārvsarā ir saistīti ar pakalpojumu sniegšanu tūristiem.
Latvijā 2002. gada 1. septembrī tika izveidota Tūrisma attīstības valsts aģentūra. Tūrisma attīstības valsts aģentūra (TAVA) ir valsts iestāde Ekonomikas ministrijas pārraudzībā, kas izveidota, lai īstenotu tūrisma attīstības valsts politiku. Aģentūra īsteno valsts tūrisma politiku un veicina tūrisma kā tautsaimniecības nozares attīstību Latvijā.
2002.gada 1.maijā tiek izveidota Dabas aizsardzības pārvalde. Dabas aizsardzības pārvaldes mērķis ir saglabāt dabas daudzveidību un veicināt cilvēka un dabas harmonisku līdzāspastāvēšanu. Tās uzdevums ir jaunu aizsargājamo teritoriju izveide. Tomēr Vides ministrija ir vadošā valsts pārvaldes iestāde vides aizsardzības nozarē.
Latvijā Krimināllikums paredz sodu par noziedzīgiem nodarījumiem pret dabas vidi, tā ir Krimināllikuma XI nodaļa, piemēram, 114.pants. Valsts īpaši aizsargājamo dabas objektu iznīcināšana un bojāšana. Par valsts īpaši aizsargājamo dabas teritoriju vai dabas objektu iznīcināšanu vai bojāšanu, ja ar to radīts būtisks kaitējums, – soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu līdz simt minimālajām mēnešalgām. Katram tūristam Latvijā ir jāņem vērā Krimināllikuma XI nodaļa.3.5. Aktīvā tūrisma ietekme uz sabiedrību
Informācija par aktīvā tūrisma (friluftsliv) ietekmi uz Norvēģijas sabiedrību ir atrodama Norvēģijas valdības nolikumā nr.39 (2000-2001) „Friluftsliv- ceļš uz augstālu dzīves kvalitāti” (Stortingets melding om friluftsliv). Šis dokuments pamato manu nostāju, ka aktīvās atpūtas dabā popularizēšana Latvijas sabiedrībai nāks par labu, kā arī dos jaunu atspēriena punktu Latvijas dabas aizsardzībā.
Saistībā ar nolikuma izveidi tika veikta aptauja „Kāpēc Norvēģi nodarbojas ar friluftsliv?”. 87% aptaujāto dodas brīvā dabā, lai izbaudītu klusumu un mieru, paelpotu svaigu gaisu, mazinātu stresu. 73% aptaujāto dodas brīvā dabā, lai būtu kopā ar ģimeni, jo ikdienā neatliek laika pilnvērtīgai ģimenes dzīvei. 71% aptaujāto uzskata, ka aktīvais tūrisms ir svarīgs veselībai. 12% aptaujāto aktīvajā tūrismā izmēģina savus spēkus, iepazīst sevi un gūst gandarījumu par ceļā paveikto. Norvēģijas valdība uzskata, ka mūsu „mazkustības” ēras laikā dabai ir liela nozīme veselības uzturēšanā. Norvēģijā ir speciāli bērnudārzi ar ievirzi friluftsliv sfērā. Bērni pavada daudz laika spēlējoties vietējā mežā, dodoties pārgājienos. Norvēģu pētījumu rezultāti apliecina, ka jaunieši, kuri bērnībā ir spēlejušies ārā un devušies regulāros ģimenes pārgājienos, ir mierīgāki un prot labāk risināt problēmas, kā arī ir sociāli aktivāki nekā bērni, kuri pavadījuši bērnību iekštelpās pie datora vai televizora. Jaunieši, kuri nodarbojas ar sportu vai rudens mēnešos dodas sēņot, ir laimīgāki un mazāk pakļauti stresam, kā arī labāk saplāno savu laiku, nav noguruši un ir vairāk ieinteresēti apkārt notiekošajā. Pieaugušie sporta nodarbību laikā atbrīvojas no sakrātā stresa un kopumā ir laimīgāki un apmierinātāki ar savu dzīvi nekā mazkustīgā sabiedrības daļa. Ģimenes izbraukumi pie dabas stiprina to un veido labākas attiecības partneru starpā, kā arī vecāku un bērnu starpā. Visi Norvēģijas iedzīvotāji nodarbojas ar aktīvo tūrismu vismaz reizi gadā, jo tas ir tik viegli pieejams un tā ir laba atpūta, kura nemaksā gandrīz neko. Aktīvajam tūrismam ir liela nozīme sabiedrības veselības uzturēšanā. Lai arī kā norvēģi censtos, tomēr mūsdienās sievietes sver vidēji pr 5,8 kg vairāk nekā 15 gadus atpakaļ, kā arī 12% jauniešu ir liekais svars. Savukārt Latvijā jau 20% jauniešu ir liekais svars un tendence pieaug.
Lielākajā daļā Eiropas valstu, kurās aktīvais tūrisms nav tik populārs kā Norvēģijā, liekais svars ir 25% iedzīvotāju. Latvijā palielināta ķermeņa masa ir 30% iedzīvotāju. Skaitļi norāda uz to, ka Norvēģijā ir krietni mazāk cilvēku ar svara problēmām nekā Latvijā, kurā mazkustīgums ir izplatītāks nekā Skandināvijā.
Aktīvais tūrisms un tā pieejamība visiem ir manāmi uzlabojiusi sabiedrības labklājības līmeni. Katru ziemu Norvēģijā Bjorles pilsētā tiek rīkots pasākums „Spenningskurset”. Piecu dienu ilgais kurss ir paredzēts cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Pasākums palīdz viņiem integrēties sabiedrībā un izbaudīt ziemas priekus instruktoru un tuvinieku pavadībā. Pagājušajā gadā kursā piedalījās 110 dalībnieki un 105 instruktori (friluftsliv studenti). Dalībniekiem bija iespēja vizināties suņu pajūgā, slēpot, braukt ar kamaniņām, izmēģināt koku alpīnismu, kā arī pārnakšņot sniega iglā. Domāju, ka Latvijas sabiedrībai šāda tipa pasākumi nāktu tikai par labu. Pēc manām domām, Latvijā ir maz aktīvā tūrisma, aktīvās atpūtas iespēju, kuras būtu pieejamas visiem. „Spenningskurset” (skatīt pielikumu Nr.8) līdzīgs pasākums veicinātu objektu pieejamības uzlabošanas darbus, kā arī palīdzētu invalīdiem integrēties Latvijas sabiedrībā.
Norvēģijas valdības nolikumā nr.39 (2000-2001) „Friluftsliv- ceļš uz augstālu dzīves kvalitāti” ir minēta aktīvā tūrisma nozīme dabas aizsardzībā. Aktīvais tūrisms vairo interesi par dabu sabiedrībā. Viens no aktīvā tūrisma nosacījumiem ir neaizskarta daba. Cilvēku augošā interese par uzturēšanos brīvā dabā vairotu dabas aizsardzību Latvijā. Pateicoties friluftsliv kustībai Norvēģijā tika dibināti jauni nacionālie parki, tika risināts atkritumu pā…rstrādes jautājums, kā arī attīstījās dabai draudzīga iepakojuma izstrāde. Tika pievērsta lielāka uzmanība izmirstošo sugu saglabāšanai, kā arī biotopu aizsardzībai. Turpretim aktīvais tūrisms sekmēja Norvēģijas kultūrvēsturisko objektu saglabāšanu. Uzskatu, ka aktīvais tūrisms Latvijā atstātu tik pat labu iespaidu uz dabas aizsardzību un sabiedrības labklājības vairošanu kā Norvēģijā.NOBEIGUMS
Secinājumi
1. Kas ir aktīvais tūrisms Norvēģijā un Latvijā? Definīcijas problemātika.
Latvijas Tūrisma attīstības Nacionālajā programmā rodama definīcija aktīvajam tūrismam: tūrisma vedis, kurā tūrists visas viņam nepieciešamās darbības veic pats.
Norvēģijas valdības nolikumā nr.40 (1986–87) „Par aktīvo tūrismu” (Stortingets melding om friluftsliv) ir definēts termins friluftsliv „uzturēšanās un fiziskas aktivitātes svaigā gaisā, brīvajā laikā, pievēršot uzmanību izmaiņām vidē, kā arī gūstot iespaidus dabā”.
Definīcijas problemātika ir termina plašājā pielietojumā un iespējamajās variācijās, balstoties kontekstā. Aktīvais tūrisms ir daļa ekoloģijas filosofijas, kura cenšas izskaidrot cilvēka negatīvo mijiedarbību ar dabu, meklē iespējas mainīt cilvēka vardarbīgo attieksmi pret dabu.
2. Aktīvā tūrisma vēsture Norvēģijā un Latvijā. Aktīvais tūrisms kā daļa kultūras.
Aktīvā tūrisma kultūra ir izplatitāka Norvēģijā nekā Latvijā. Norvēģu aktīvā tūrisma saknes ir dziļākas un aktīvā tūrisma vēsturei ir nozīmīga loma kopējā fenomena attīstībā, piemēram, norvēģu alpīnisti ir būtiski attīstījuši alpīnisma tehnikas un uzlabojuši sportā izmantoto inventāru. Latviešu aktīvā tūrisma vēsture pārsvarā iet roku rokā ar Jūrmalas kūrortu attīstību.
Aktīvajam tūrismam ir ierādīta nozīmīga vieta Norvēģu kultūrā, tas visspilgtāk izpaužas romantisma laika darbos. Protams, daba ir viena no apcerētākajām tēmām latviešu literatūrā.
3. Aktīvā tūrisma iespējas un izpausmes Latvijā un Norvēģijā.
Gan Latvijā gan Norvēģijā ir daudz iespēju nodarboties ar aktīvo tūrismu. Latvijā ir daudz atrakciju parku, kuri piedāvā nodarboties ar koku alpīnismu, daudz slēpošanai paredzētu trašu, kā arī mežos aug sēnes un ogas, kuras katrs gribētājs var doties lasīt nedēļas nogalē. Gandrīz katrs norvēģis nedēļas nogalēs mēdz doties uz savu kalnu mājiņu, lai relaksētos un būtu dabā. Dodoties uz savu ārpus pilsētas īpašumu, katram norvēģijm ir jāņem vērā visu cilvēku tiesības, kuras ietilpst likumdošanā par aktīvo tūrismu. Likumdošana šajā jomā norvēģiem ir smalkāk izstrādāta nekā latviešiem.
Aktīvais tūrisms Norvēģijā mēdz izpausties dažādi un ir sastopams dažādās jomās, piemēram, izglītībā. Aktīvais tūrisms ir viena no pedagoģijas metodēm, kā arī valdības apstiprināts priekšmets Norvēģijas skolās.
Aktīvajam tūrismam ir nozīmīga loma veselības jomā. Tas uzlabo cilvēku pašsajūtu, kā arī, piemēram, palīdz regulēt svaru.KOPSAVILKUMS
1. Latvijas Tūrisma attīstības Nacionālajā programmā tiek minēta šāda aktīvā tūrisma definīcija: „tūrisma vedis, kurā tūrists visas viņam nepieciešamās darbības veic pats”.
2. Friluftsliv ir uzturēšanās un fiziskas aktivitātes svaigā gaisā, brīvajā laikā, pievēršot uzmanību izmaiņām vidē, kā arī gūstot iespaidus dabā.
3. Aktīvā tūrisma saknes ir rodamas seno cilvēku pārvietošanās veidā, kurš balstījās uz to, ka ceļotājs pats sevi nodrošināja ar naktsmītni dabā, kā arī ar pārtiku.
4. Izplatītākais norvēģu brīvā laika pavadīšanas veids ir aktīvais tūrisms, kurš biežāk izpaužas kā nedēļas nogales pārgājiens līdz ģimenes kalnu mājiņai.
5. Norvēģi aktīvajam tūrismam nopietni sāka pievērsties 1968. gadā, kad tika samazināts darba nedēļas ilgums no 48 līdz 42,5 stundām.
6. Aktīvais tūrisms ir viens no iemesliem norvēģu augstajam labklājības līmenim sabiedrībā, kā arī viens no galvenajiem atspēriena punktiem aktīvai dabas aizsardzībai.
7. Veiksmīga zaļā tūrisma pamatā ir ekoloģiskā filosofija, kura ir cēlusies no aktīvā tūrisma un cenšas izskaidrot cilvēka negatīvo mijiedarbību ar dabu, meklē iespējas mainīt cilvēka vardarbīgo attieksmi pret to.
8. Ja Latvijas sabiedrība nopietnāk pievērstos aktīvajam tūrismam, labklājības līmenis celtos, kā arī Latvijai būtu vieglāk realizēt jauno Latvijas tūrisma tēlu “Nesteidzīga atpūta Latvijā”.
9. Aktīvā atpūta manāmi uzlabotu tautas veselības stāvokli, jo jau 30% Latvijas iedzīvotāju sūdzas par lieko savru.
10. Vides mācības, kā arī pārgājienu ieviešana skolu programmās manāmi uzlabotu jauniešu veselību un viņu attieksmi pret apkārtējo vidi un pasauli kā tādu. IZMANTOTO AVOTU UN LITERATŪRAS SARAKSTS
1. Brencis, Ainārs. Aktīvais tūrisms. Rīga: Biznesa augstskola Turība, 2003.
2. Einang, Ola; Erik Wold, Dag Artikkelsamling Ansvar;didaktikk og forvaltning. Volda:
HVO, 2009.
3. Erik Wold, Dag Artikkelsamling Friluftsliv og samfunn. Volda: HVO, 2009.
4. Kūle, Maija; Kūlis, Rihards Filosofija. Rīga: Zvaigzne ABC, 1998.
Izmantotie elektroniskie avoti
1. Elektroniskā avīze „Daria”. Fakti par Vergelandu. (Skatīts 2010.gada 2. septembrī) Pieejams: http://www.daria.no/skole/?tekst=3003
2. Ceļvedis e-Latvijā. Zvejniekciemi. (Skatīts 2010.gada 3.septembrī) Peejams: http://www.latvia.travel/lv/zvejniekciemi
3. Interneta enciklopēdija „Wikipedia”. Peldēšana. (Skatīts 2010.gada 3. septembrī) Pieejams: http://lv.wikipedia.org/wiki/Peld%C4%93%C5%A1ana
4. Kur un kā pavadīt brīvo laiku. (Skatīts 2010. Gada 3. septembrī) Pieejams: http://www.irlaiks.lv/tourism/articles/article.php?id=8388628
5. Norvēģijas valdības vietne. Nolikums nr. 39. (Skatīts 2010.gada 20. maijā) Pieejams: http://www.regjeringen.no/nb/dep/md/dok/regpubl/stmeld/20002001/stmeld-nr-39-2000-2001-.html?id=194963
6. Ziņu portāls Apollo. Aktīvais tūrisms «Latvijas laikā» I. (Skatīts 2010. Gada 4. septembrī) Pieejams: http://www.apollo.lv/portal/fun/articles/14054
7. Siguldas novada portāls. Vagoniņš. (Skatīts 2010. Gada 3. septembrī) Pieejams: http://tourism.sigulda.lv/public/lat/apskates_objekti/vagonins
9. Tūrisma attīstības valsts aģentūra. Vēsture. (Skatīts 2010. Gada 3. septembrī) Pieejams: http://tava.gov.lv/tava/index.php?kd_id=2521
10. Dabas aizsardzības pārvaldes portāls. Vēsture. (Skatīts 2010. Gada 5. septembrī) Pieejams: http://www.daba.gov.lv/public/lat/par_mums/vesture/
11. Interneta enciklopēdija „Wikipedia”. Latvijas nacionālie parki. (Skatīts 2010. Gada 28.augustā) Pieejams: http://lv.wikipedia.org/wiki/Latvijas_nacion%C4%81lie_parki
12. Tūrisma ceļvedis Latvijā. Tūrisma likums. (Skatīts 2010.gada 1. septembrī) Pieejams: http://travelnet.lv/lv/latvijas-turisma-likums/likumdosana-jedzieni-termini/noteikumi.php?m=222
13. DNT mājaslapa. Kā kļūt par biedru. (Skatīts 2010. Gada 12. maijā) Pieejams: http://www.turistforeningen.no/index.php?fo_id=311
14. Telemarkas piedzīvojumi. (Skatīts 2010.gada 4. septembrī) Pieejams: http://telemark-opplevelser.no/no/index/
16. Pārtikas portāls. Aptaukošanās – veselības problēmas. (Skatīts 2010. Gada 4. septembrī) Pieejams: http://matportalen.no/artikler/2009/3/1236322895.35
17. Ziņu portāls Tvnet. Jaunāko klašu skolēnu liekais svars. (Skatīts 2010. Gada 4. septembrī) Pieejams: http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/300584ceturtdalai_jaunako_klasu_skolenu_liekais_svars
18. Tūrisma attīstības valsts aģentūra. Latvijas tūrisma tēls. (Skatīts 2010. Gada 5. septembrī) Pieejams: http://tava.gov.lv/tava/index.php?kd_id=2885
Pielikums Nr. 13
Friluftsliv vēsture
1755.g. dāņu teologs Ērihs Pontopidans (Erich Pontoppidan) saraksta darbu „Pētījums par Norvēģijas dabisko vēsturi” (Forsøk til Norges naturlige historie), kurš ir viens no svarīgākajiem apgaismības laikmeta norvēģu topogrāfiskās literatūras darbiem. Grāmatā aprakstīta Norvēģijas fauna un flora, tās izmantošanas iespējas. Grāmata sniedz sistemātiksu
dabas resursu pārskatu. „Forsøk til Norges naturlige historie” uzsāka veselu grāmatu ķēdi par dabu un tās nozīmi.
1773. gads ir nozīmīgs Norvēģijas karšu sastādīšanas vēsturē, tiek dibināts pirmais karšu institūts, kuru vēlāk pārdēvēja par Norvēģijās Ģeogrāfijas uzmērīšanas biedrību. Mūsdienās biedrība ir nodēvēta par Valsts karšu institūtu.
1778. gadā tiek dibināts pasaulē pirmais nacionālais parks Bogdkhan Uul Mongolijā. daba ir nosacījums patīkamam pārgājienam aktīvā tūrisma ietavros.
1786. gada 8. augustā Itālijas kalnu gids Žaks Balmā (Jacques Balmat) un itāļu ārsts Mišels Gabriels Pakārs (Michel Gabriel Paccard) iekaro Monblānu (4810 m).
1789. gadā sākās Franču revolūcija, kura izplatīja romantisma idejas visā Eiropā.
1792. gadā Norvēģijā tikai izdots „Topogrāfiskais žurnāls”.
1798. gadā …mācītājs Nīels Hercbergs (Niels Hertzberg) dodas ar saviem mācekļiem slēpju pārgājienā, kurš bija daļa no mācītāja ieviestās ķermeņa vingrināšanas stundas.
19. gadsimts ir īpaši svarīgs aktīvā tūrisma attīstībā. Tas izveidoja jaunas attiecības dabas un cilvēka starpā, tas bija dabas zinātņu uzplaukuma gadsimts, kā arī romantisma ideju laiks.
1809. gads ir īpašs ar to, ka izceļ aktīvā tūrisma pieejamību ikkatram. Šamonī pilsētā strādājošā viesmīle Marija Paradī (Maria Paradis) iekaroja Monblāna virsotni.
1811. gadā Kristiānijā tiek dibināta universitāte, notikums sekmēja dabaszinību attīstību, kā arī filosifijas un teoloģijas.
1814. gada 17. maijā formāli tika pieņemta Norvēģijas konstitūcija, neilgi pēc tam tā iestājās savienībā ar Zviedriju. Šis notikums uzsāka likumdošanas procesu, kurš attiecās arī uz likumiem, kas saistīti ar dabu un tās izmantošanu.
1815. gadā tika dibināts pirmais alpīnistu klubs pasaulē. Britu biedrība sevi nodēvēja par „Lokgoilhedas augstieņu kalnu klubu” (The Highland Mountain Club of Lochgoilhead). Kluba dalībnieku piekopa kalnu tūrismu ikdienā, brīvajā laikā.
Laikā no 1819. gada līdz 1825. gadam dāņu- norvēģu mākslinieks Johanes Flintone (Johannes Flintoe) ceļo pa Norvēģiju un glezno dabu. Daudzi darbi ir izcili norvēģu nacionālromantisma laika mākslas paraugi (skatīt pielikumu Nr.4).
1823. gadā Sers Artūrs Kapels de Brūks (Arthur Capell de Brooke) sarakstīja grāmatu „Ceļojumi pa Zviedriju, Norvēģiju un Somiju līdz Nordkapai” (Travels through Sweden, Norway and Finnmark to the North Cape). Nordkapa ir tālākais Eiropas ziemeļu zemesrags, kas atrodas 2000 km attālumā no Ziemeļpola. Ceļojumu aprkasti bija 19. gs. pieprasīta un lasīta literatūra, kura pamudināja lasītājus pievērsties tūrismam.
Jau 1825. gadā Norvēģijā bija nedaudz vairāk par vienu miljonu iedzīvotāju, no kuriem 11% dzīvoja pilsētās.
1826. gadā norvēģu mākslinieks Johans Dāls (Johan Christian Klausson Dahl) sāka gleznot savus nacionālromantisma darbus (skatīt pielikumu Nr.5).
1830. gadā sākās norvēģu nacionālromantisma uzplaukuma laiks, kurš ilga aptuveni līdz 1850. gadam.
1832. gadā Henriks Vergelands dodas ilgā pārgājienā Norvēģijas kalnos. Pārgājienā gūtie iespaidi atspoguļojas viņa darbos.
1835. gadā norvēģu rakstnieks Pēters Asbjornsens (Peter Chr. Asbjørnsen) uzsāk savu ceļojumu kalnos, lai pierkastītu tautas pasakas.
1836. gadā amerikāņu zinātnieks J.L. Rūdolfs (Jean-Louis Rudolphe) sāks pētīt šļūdoņus, ieliekot pamatus mūsdienu glacioloģijai, kura ir svarīga mūsdienu aktīvajam tūrismam šļūdoņu teriotārijās.
1837. gadā karalis izveido pirmo parku Bīgdoijā (Bygdøy), kurš bija paredzēts pilsētnieku pastaigām svaigā gaisā.
1840. gadā Henriks Vergelands sāk izmantot savos sacerējumos vārdu „brīvais laiks” (fritid). Tieši savā brīvajā laikā cilvēki var atļauties ceļot un būt dabā.
1848. gadā tapa viena no pazīstamākajām norvēģu nacionālromantisma gleznām „Kāzas Hardangerā” (skatīt pielikumu Nr.6), kuras autori ir Hanss Gūde un Ādolfs Tīdemans (Hans Gude un Adolf Tidemand).
1849. gadā publikai tiek atklāta pirmā slēpošanas trase Trondheimā.
1850. gadā tika iekarota augstākā Norvēģijas virsotne Galhēpigens (2469 m). To paveica trīs kungi: Steinārs Sūlheims, L. Arnēsens un S. Flottens (Steinar Sulheim, L. Arnesen un S. Flotten).
1854. gadā tika iekarota viena no Alpu virsotnēm Vetterhorna (3692 m). Šis notikums tiek uzskatīts par alpīnisma kā sporta sākumu. Periods no 1854. g. Līdz 1865. g. tiek dēvēts par zelta laikmetu alpīnismā.
1854. gadā iznāca Henrija Deivida Thoro (Henry David Thoreau) grāmata „Walden”. Tajā amerikāņu rakstnieks apraksta savu dzīvi divu gadu garumā netālu no Voldenas dīķa. Rakstnieks dzīvoja pašceltā meža mājiņā. Herijs vēlējās būt izolēts no sabiedrības. Rakstnieku uz šādu soli pamudināja romantisma laika filosofija.
1857. gadā tiek nodibināta Norvēģijas mednieku biedrība, kā arī britu „Alpīnistu klubs”.
1860. gadā Bernts Lunds (Bernt Lund) saraksta slēpotājiem veltītu dzejoli „Trysil-Kn…ut”.
1865. gadā angļu advokāts Džons Mak-Gregors (John McGregor) uzbūvēja koka laivu “Rob-Roi” un veica posmu no Trondheimas līdz Sundsvallai Zviedrijā, kļūstot par sportiskās smaiļošanas tēvu. 1866. Gadā viņš nodibināja “Karalisko kanoe klubu”.
1865. gadā tika nodibināts Norvēģijas Sarkanais Krusts. Kam tajā laikā bija noteicošā loma tūristu glābšanas darbos.
1866. gadā Norvēģijā jau bija vairāk par 1,7 miljoniem iedzīvotāju, no kuriem 20% dzīvoja pilsētās.
1867. gadā klajā nāk Henrika Ibsena luga „Pērs Gints”, kurā liela nozīme ir dabas aprakstam.
1868. gadā tiek nodibināta Norvēģu Tūristu apvienība DNT (Den Norske Turistforenin) ar 233 biedriem. DNT uzsāk kalnu mājiņu celtniecību. Pirmā tūristiem paredzētā mājiņa „Krokan” tika uzcelta pie Rjukanas ūdenskrituma. Mājiņu celtniecība sekmēja kalnu tūrismu, jo sniedza drošu pajumti katram gribētājam.
1869. gadā Geirangeras fjordā iepeld pirmais tūristu kuģītis.
1870. gadā kalnu tūrismā sāk izmantot ledus cirtni. Ledus cirtnis kombinācijā ar dzelkšņiem nodrošināja viglāku un drošāku piekļuvi ledus noklātām kalnu virsotnēm. Tajā pašā gadā tiek izstrādāti speciāli kalnu tūrismam paredzēti zābaki.
1870. gadā spēkā nāca likums, kurš attiecās uz kalnu tūrismu.
1871. gadā tiek nodibināta Norvēģijas Mednieku un Zvejnieku biedrība.
1872. gadā ASV tiek nodibināts Jeloustonas nacionālais parks (Yellowstone National Park).
1874. gadā DNT izstrādāja un izbūvēja pirmo tūristiem paredzēto taku.
1875. gadā britu tūrisma birojs „Cooks” piedāvā ceļojumus uz Norvēģiju. Sākas komerciāla tūrisma darbība Norvēģijas teritorijā.
1879. gadā DNT izdod savu pirmo „Tūrista rokasgrāmatu”, kurā tiek aplūkoti Norvēģijas teritorijā izveidotie maršruti.
1880. gadā tika pabeigts dzelzceļš Kristiānija- Trondheima, sekmējot vieglāku tūristu piekļuvi maršrutiem. Turpmākajos gados rodas daudzas citas nozīmīgas dzelzceļa, kā arī prāmju līnijas.
1888. gadā norvēģu zinātnieks Frīdrofs Nansens (Fridtjof Nansen) ar slēpēm kājās devās ekspedījcijā uz Grenlandi. Ziemu kopā ar saviem pieciem biedriem Nansens pavadīja pie vietējiem inuītiem. 1890. Gadā iznāk Nansena grāmata „Ar slēpēm Grenlandē”.
1888. gadā Norvēģijā tika sarīkotas pirmās distanču slēpošanas sacensības, kurās maršruts bija 50 km garš.
1888. gadā Ole Berge (Ola Berge) atver viesnīcu Sogne kalna pakājē. Tūrisms ar ekstrām: mīkstu gultu un virtuvi.
1891. gadā Nansens saraksta grāmatu „Inuītu dzīve”.
1891. gadā Zviedrijā durvis atver pasaulē pirmais friluftsliv veltītais muzejs.
1896. gadā Fritc Huitfelds (Fritz Huitfeldt) ierosina, ka skolās būtu jāpasniedz slēpošanas māksla.
1897. gadā Roalds Amundsens un Johans Korens (Johan Koren) pavada ziemu Antraktīdā.
1897. gadā Kristiānijas Sportistu apvienība organizē pasaulē pirmās orientēšanās sacensības.
1898. gadā tiek nodibināta Norvēģijas Mežu Sabiedrība. Sākas mežu aizsardzība.
1899. Netālu no Kristiānijas esošais Frognes mežs tiek pasludināts par aktīvā tūrisma teritoriju, pilsētas iedzīvotāju labklājības celšanai.
Saistībā ar 19. gs. būtu īpaši jāizceļ romantisma nozīme friluftsliv attīstībā. Romantisms bija kustība, kura radās industrializācijas iespaidā, pretreakcija Apgaismības laikmeta sociālajām, politiskajām un estētiskajām normām. Romantisms uzsvēra spēcīgu emocionālo pārdzīvojumu nozīmi cilvēka attīstībā. Cilvēks izzināja sevi, iepazīstot dabas diženumu un varenību. Romantismam bija raksturīga interese par nacionālo, par tautas pasakām, mūziku u.t.t. Gleznās bieži tika attēlota daba kā varens spēks. Cilvēki aizdomājās par savu vietu dabā, kā arī to, ka viņas nākotne ir atkarīga no viņiem. Daba kļuva par vietu pārdomām. Norvēģijā romantisms izpaudās kā nacionālromantisms. Daba kļuva par norvēģu identitātes simbolu, tā vienoja tautu. 19. gs. bija spilgts kultūras uzplaukuma laiks Norvēģijā.
20. gs. sākās ar strauju iedzīvotāju pieaugumu un urbanizāciju. Norvēģijā bija vairāk nekā 2,2 miljoni iedzīvotāu, no kuriem jau 30% dzīvoja pilsētās.
1905. gadā izju…ka savienība ar Zviedriju, Norvēģija piedzīvoja ekonomisko augšupeju. Ar laiku tika celtas hidroelektrostacijas, šī iejaukšanās dabā pamudināja likumu „Par dabas aizsardzību” izstrādi, sākās protesta akcijas. Sākās ekoloģiskā domāšana. Tika pieņemti vairāki likumi, piemēram, likumi par kultūru un tās vērtību saglabāšanu.
Tanī pašā gadā alpīnismā sāk izmantot mūsdienīgas karabīnes, kuras nozīmīgi uzlaboja drošību kalnos. Drošības sajūta ir viens no nosacījumiem, lai pavairotu dalībnieku skaitu aktīvajā tūrismā.
1907. gadā divi norvēģu alpīnisti Karls Rūbensons un Ingvalds Os (Carl Wilhelm Rubenson un Ingvald Monrad Aas) uzstādīja jaunu rekordu. Viņu mērķis bija iekarot Himalaju virsotni Kabru (7320 m). Tomēr pēdējos 50 m viņi nespēja veikt slikto laikapstākļu dēļ. Viņu rekords bija 7270 metri virs jūras līmeņa.
Tanī pat gadā Norvēgijā bija 44 239 kalnu lauksaimniecības. Četrdesmit gadu laikā to skaits saruka uz pusi.
1908. gadā divpadsmit norvēģi nodibināja savu alpīnistu klubu (Norsk Tindeklub). Tiek nodibināta arī Norvēģijas Slēpotāju apvienība. Tanī pat gadā Anglijā tiek nodibināts Dāmu Alpīnisma Klubs (Ladies Alpine Club). Cilvēki vairāk tiecās aizmirst par satraukto pilsētas dzīvi, labs patvērums bija daba. Radās vairākas dabas mīļotāju organizācijas. Tās sekmēja dabas aizsardzības darbu sākšanos.
1909. gadā tiek atklāts dzelzceļš Oslo- Bergena. Transporta uzplaukuma laiks. Jaunās pārvietošanās iespējas sekmēja tūrisma attīstīšanos. Tanī pat gadā Norvēģijas Alpīnistu klubam pievienojās pirmā dāma Terēze Berta (Therese Bertheau). Savas dzīves laikā viņa iekaroja vairāk nekā trīsdsmit virsotnes.
1910. gadā spēkā stājās pirmais Norvēģijas likums „Par dabas aizsardzību”. Tanī pat gadā DNT izlaida pirmo gidiem paredzēto grāmatu „Īss apraksts ceļa rādīšanā alpīnismā un ledāju tūrismā” (Kort veiledning i brævandring og klatring). Sākās organizēts tūrisms. Friluftsliv bija laba atpūta, kā arī pamudināja nopietnāk pievērsties dabas skaistuma saglabāšanai.
Tanī pat gadā Zviedri izdod grāmatu par aktīvo tūrismu (friluftsliv). Tam ir liela nozīme, jo tad visi varēja iepazīties ar šo fenomenu. Kā arī izcēla friluftsliv kā nozari, darba lauku un domāšanas veidu, dzīvesstilu.
1911. gadā Norvēģijā tiek nodibināta skautu apvienība zēniem. Sporta nozīme jaunatnes audzināšanā pieauga ar katru gadu. Bērniem tika ieaudzināta mīlestība pret dabu, tas sekmēja tās aizsardzību.
1911. gadā norvēģu dzejnieks Kristofers Randerš (Kristofer Randers) izdod krājumu „Saule un ēna”, kurā apcer dabas skaistumu.
1912. gadā Norvēģu Alpīnisma klubs (Norsk Tindeklub) organizē apmācības kursu DNT potenciālajiem gidiem. Tanī pat gadā Norvēģu Alpīnisma klubam bija jāsastāda dalībnieku saraksts Olimpiskajām spēlēm Stokholmā.
1913. gadā norvēģu laikraksts „Sociāldemokrāts” (Social-Demokraten) publicēja rakstu „friluftsliv nozīme pilsētnieku veselības uzlabošanā”.
1915. gadā tika pieņemts likums „Par īpašuma robežu noteikšanu”. Aktīvajā tūrismā starp privātīpašumu un neapsaimniekotu zemi ir atšķirība, jo uz katru no teritorijām attiecas citi noteikumi. Tie tiks apskatīti sadaļā par likumdošanu saistībā ar friluftsliv Norvēģijā.
1919. gadā notika svarīgs pavērsiens pilsētnieku dzīvēs. Tika noteikta četrdesmit astoņu stundu darba nedēļa, kā arī oficiālais darba dienas ilgums tagad bija astoņas stundas. Radās tāda lieta kā brīvais laiks, kuru varēja izmantot pastaigām dabā, atpūtai, filosofiskām pārdomām.
1920. gadā spēkā stājās likums, kurš nodrošināja katram darbiniekam divas apmaksātas, brīvas nedēļas gadā.
Tanī pat gadā aktīvajā tūrismā sāk izmantot ledus skrūves, vēl viens no drošības nosacījumiem.
1921. gadā F. Nansens notur savu runu „Friluftsliv”, kurā uzsver friluftsliv nozīmi jauniešu audzināšanā.
1923. gadā tika sarīkota pirmā slēpošanas instruktoru apmācība Norvēģijā. Papildus tam Oslo durvis atver slēpēm veltīts muzejs.
Tanī pašā gadā tiek izdota „Sporta grāmata”, kurā tika aprakstītas dažādas slēpošanas, kā arī alpīnisma tehnikas.
192…4. gadā norita pirmās Ziemas Olimpiskās spēles Šamonī. Tajās norvēģi izcīnīja visas zelta medaļas.
Tajā pašā gadā tika dibināta Strādnieku Sporta apvienība, kurā bija 50 000 dalībnieku. Apvienībai bija politisks raksturs. Vēlākos gados to pārņēma komunisti.
1925. gadā klajā nāca pirmā norvēģu sportistam veltītā grāmata „Slēpju karalis Tūleifs Heugs” (Skikongen Tholeif Haug).
1926. gadā Norvēģijā tiek uzcelta meteoroloģiskā observatorija. Laika prognozei ir svarīga nozīme droša un patīkama ceļojuma izplānošanā.
1932. gadā DNT sāk organizēt tūristu pārgājienus gidu pavadībā. Tanī pat gadā norvēģu dāma Anna Sethe (Anna Sethne) organizēja pirmo apsmetnes skolu (leirskole). Mūsdienās leirskole tiek pārsvarā piedāvāta pamatskolas skolniekiem. Klase dodas vismaz četru dienu pārgājienā, kura laikā gūst zināšanas par dabu, tās aizsardzību un nozīmi.
1933. gadā pasaule tiek iepazīstināta ar jaunu sporta veidu, proti, kalnu slēpošanu slīpās nogāzēs (45o slīpumā).
1936. gads norvēģu filosofs Ārne Naess (Arne Næss) iepazīstina Norvēģiju ar ekstrēmo kalnu tūrismu. Alpīnismu stāvās nogāzēs, izmantojot modernāko inventāru tūrisma sfērā.
1937. gadā Norvēģijā sāk izstrādāt likumu „Par friluftsliv”.
1939. gadā katram skolniekam vismaz divas dienas mācību gada ietvaros bija jāpavada nodarbojoties ar sportu vai citām aktivitātēm dabā.
1940. gadā Norvēģiju okupē Vācija. Kara laikā bija nepieciešama speciāla atļauja, lai ceļotu, tas attiecās arī uz aktīvo tūrismu, lai kāptu kalnos, bija nepieciešama atļauja.
1941. gadā Lielbritānijā radās organizācija Outward Bound. Organizācija izmantoja aktivitātes dabā kā līdzekli sevis izzināšanai un identitātes attīstīšanai.
1945. gada 9. Aprīlis bija Norvēģijas atbrīvošanas diena. Tajā pašā gadā jau 50% Norvēģijas iedzīvotāju uzturējās pilsētās.
1946. gadā 20-30 000 cilvēku piedalījās protestā pret celtniecības darbu uzsākšanu Normarkā. Protests notika Rātslaukumā Oslo.
1947. gadā spēkā stājas astoņpadsmit dienu ilgas apmaksātas brīvdienas.
Tajā pašā gadā Tūrs Heijerdālsv (Thor Heyerdhal) ar plostu Kon-Tiki devās ekspedīcijā pāri Klusajam okeānam.
1950. gadā Norvēģi sāk izmantot aerofotogrāfiju karšu pagatavošanā.
1952. gadā Norvēģijā norit Ziemas Olimpiskās spēles.
1953. gadā tika iekarots Everests (8848 m). To paveica jaunzēlandietis Edmunds Hilarijs un Tenzings Norgejs.
1954. gadā tiek pieņemts jauns likums „Par dabas aizsardzību”
1957. gadā tiek pieņemts likums „Par friluftsliv”.
1960. gadā Norvēģijā sākas aktīva auto tirdzniecība. Notiek arī aktīva kanoe laivu izmantošana skautu vidū. Tajā pašā gadā valdība sāk izstrādāt likumu „Par ūdenskritumu aizsardzību”. Kurš paredzēja aizliegumu elektrostaciju izvietošanai uz ūdenskritumiem.
1962. gadā tiek izveidots pirmais Norvēģijas nacionālais parks Rondāne. Tajā pašā gadā amerikāņu rakstniece Reičela Karsone (Rachel Carson) publicēja darbu „Klusais pavasaris” (Silent spring). Grāmatā ir paustas zaļo kustības idejas. Gramatā rakstniece pauda savu nepatiku pret pesticīdiem. Grāmata bija kā atspēriena punkts aktīvai dabas aizsardzības kustībai.
1964. gadā visi algotie darbinieki iegūst tiesības uz četru nedēļu garām brīveinām. Norvēģi ieguva vairāk brīvā laika, kuru liela daļa izmantoja, lai aizbrauktu uz savām kalnu mājiņām un izbaudītu dabas nomierinošo spēku.
1967. gada pavasaris Norvēģijā bija traģisks, Lieldienu brīvdienu laikā bojā gāja sešpadsmit slēpotāju. Pēc šī notikuma norisinājās akcija “Laipni lūgti kalnos, bet atbildību uzņematies paši!”. Akcijas mērķis bija pievērst tūristu uzmanību drošības pasākumiem brīvdienu laikā.
Tajā pašā gadā norvēģu aktīvā tūrisma gids Nils Forlunds (Nils Faarlund) dibināja Norvēģijas kalnu skolu (Norges høgfjellsskole). Skolā friluftsliv kļuva par darba sfēru un mācību priekšmetu.
1968. gadā tika samazināts darba nedēļas ilgums no 48 līdz 42,5 stundām.
Tajā pašā gadā durvis atvēra Norvēģijas Sporta augstskola, kurā jau 1970. Gadā varēja apgūt friluftsliv. Arne Naess 1968. Gadā organizē…ja semināru „Cilvēks un daba”. Tiek arī nodibināta Norvēģu Leirskoļu (leirskole) organizācija.
1970. gadā Norvēģijas Sarkanais krusts uzsāk apmācības kursu cilvēku glābšanā lavīnas nogruvuma gadījumā.
1970. gads tika pasludināts par dabas aizsardzības gadu. Gada laikā tika dibināti četri jauni nacionālie parki. Sjoas upe tika pasargāta no elektrostacijas būvniecības.
Tiek veikta pirmā aptauja saistībā ar brīvā laika pavadīšanu, kā arī friluftsliv popularitāti tautas starpā. 89% aptaujāto paziņoja, ka nodarbojas ar aktīvo tūrismu vismaz reizi gadā.
1973. gadā tiek pieņemts likums „Par leduslāču aizsardzību”.
1974. gadā skolās tiek ieviests jauns priekšmets friluftsliv.
1977. gadā tiek pieņemts likums „Par braucamrīku izmantošanu uz ūdens un neapsaimniekotās teritorijās”.
1986. gadā tiek publicēts Norvēģijas valdības nolikums nr.40 „Par aktīvo tūrismu”. Tajā tiek pievērsta uzmanība šī tūrisma veida nozīme sabiedrības dzīvē, kā arī dabas saglabāšanas jomā.
1993. gads tika pasludināts par friluftsliv gadu. DNT starpā jau bija 170 000 biedru. 341 upes tika pasargātas pret elektrostaciju izbūvi.
2000. gadā jau 70% Norvēģijas iedzīvotāju uzturējās pilsētās. Tiek dibināti jauni nacionālie parki. Notiek strauja kalnu mājiņu tirdznicība, celtniecība. Gandrīz katrai ģimenei bija sava kalnu mājiņa ārpus pilsētas. Septiņi no desmit norvēģiem labprātāk pavadītu vairāk laika dabā. Jau 2005. Gadā Norvēģijā bija 24 nacionālie parki. Tajā pašā gadā sākās kustība, kuras moto bija „Daba visiem!”. Dažas dabas takas un nacionālie parki tika labiekārtoti, lai uzlabotu piekļuvi cilvēkiem ar īpašām vajadzībām.