Albānija

Albānija atrodas Balkānu pussalas rietumu malā, un to apskalo Adrijas jūra. Ziemeļos valsts robežojas ar Serbiju un Melnkalni, austrumos – ar Maķedoniju, bet dienvidos – ar Grieķiju.

Valsts platība – 29000 km2

Iedzīvotāju skaits – 3,11 miljoni

Galvaspilsēta – Tirāna (279000 iedzīvotāji)

Galvenā valoda – albāņu

Galvenās reliģijas – islāms (sunnīti), kristietība (pareizticīgie)

Naudas vienība – leks

Prezidents – Alfrēds Moisiu

Premjerministrs – Sali Beriša

Valsts iekārta – republika; daļēja demokrātija

Galvenās eksportpreces – rūpniecības preces, hroms un varš, pārtika, tabaka

Albānija ir bijusi vairākkārt okupēta. 1912. gadā tā atbrīvojās no Turcijas jūga. 1939. gadā Albāniju okupēja Itālija. Otrā pasaules kara laikā to okupēja fašistiskā Vā

ā
ācija. 1943. gada rudenī Albānijas Nacionālā atbrīvošanas armija atbrīvoja no okupantiem lielāko daļu savas valsts teritorijas. 1946. gada 11. janvārī tika proklamēta Albānijas Republika.

Albānijas teritorija atrodas mūžzaļo cietlapju mežu un krūmāju dabas zonā, kā arī kalnu rajonu ar augstumjoslojumu dabas zonā. Albānijā valda subtropu joslas Vidusjūras klimats, izplatītākie augi ir krūmi un cieta zāle.

Valsti var sadalīt divos ģeogrāfiskajos rajonos. Albānijas rietumdaļā plešas piekrastes zemienes. Lai gan dažviet zemienes ir purvainas, to lielākajā daļā augsne ir auglīga, un tās tiek intensīvi apstrādātas. Šī teritorija ir ar

r
rī visbiezāk apdzīvotā valsts daļa. Pārējo Albānijas teritoriju aizņem galvenokārt kalni. Valsts lielākās upes sākas kalnos, plūst rietumu virzienā un ietek Adrijas jūrā.

Albānijas lielākās upes ir Devoli, Vjosa, Išmi,

lielākais ezers ir Prespas ezers,

augstākā virsotne ir Korabi (2751 m vjl.),

lielākās pilsētas ir Ti
i
irāna (galvaspilsēta), kas dibināta 17. gs. Un atrodas Išmi upes krastā,

Eļbasami,

Fieri,

Vlora,

Durresi,

Škodra.

Derīgie izrakteņi ir hroms un varš.

Puse no visiem strādājošajiem cilvēkiem ir nodarbināti lauksaimniecībā. Visvairāk valstī audzē kviešus, kukurūzu, kartupeļus un cukurbietes. Daudz ir arī aitu – apmēram 1,9 miljoni.

Albānijas iedzīvotāji ir vieni no etniski viendabīgākajiem Eiropā, jo tikai 2% no tiem nav etniski albāņi. 20. gs. Lielāko daļu Albānija ir bijusi izolēta no pārējās pasaules, jo valstī pastāvēja komunistiskā diktatūra. Tās rezultāts – valsts ir ekonomiski mazattīstīta. Albānija ir viena no nabadzīgākajām Eiropas valstīm.

Lai gan Albānijā ir metāla rūdu, dabas gāzes un naftas resursi, tās rūpniecības attīstība atpaliek salīdzinājumā ar pārējām Eiropas valstīm. Albāņi pieder pie trūcīgākajiem iedzīvotājiem Eiropā, un tāpēc daudzi jaunieši emigrē, lai sameklētu darbu. Ārzemēs dzīvo vairāk etnisko albāņu nekā pašā Albānijā.

Valsts ne

e
eietilpst ne ES, ne NATO.