Divupe

Divupe

Divupes senākās civilizācijas centrs bija tās dienvidu daļa. Vēl 4.gt.p.m.ē. tur bija daudz purvu un niedru, paaugstinātās vietās bija retas apmetnes. Bija auglīga upju sanešu augsne un zemkopība bija iespējama, veicot smagus zemes ierīcības un irigācijas darbus.

Ziemeļos un austrumos ieleja pārgāja Armēnijas un Irānas kalnzemēs, kur dzīvoja kareivīgas kalniešu ciltis, bet rietumos un dienvidrietumos pletās Sīrijas sausā stepe un Arābijas tuksnesis, kur klejoja semītu lopkopju ciltis. Divupes auglīgā un dabisku šķēršļu neaizsargātā ieleja vienmēr bija pakļauta kalniešu un stepju un

n
n tuksnešu klejotāju sirojumiem un migrācijai. Iebrucēji bieži pārņēma varu, kā rezultātā radās jaunas valstis.

Divupes kultūrā bija jūtama daudzu svešu kultūru ietekme, jaunie varas pārstāvju daudzējādā ziņā pielāgojās augstākās vietējās kultūras tradīcijām.

Divupes izdevīgais ģeogrāfiskais stāvoklis veicināja tirdzniecību, tā sniedzās līdz pat Indai, Bahreinai, Afganistānai, arī Sīrijai, Feniķijai, Mazāzijai un Armēnijas kalnzemei.

Tigrā un Eifratā nebija iespējams plūdus paredzēt – ja kalnos sasniga daudz sniega vai plūdu laikā vējš no Persijas līča dzina ūdeni atpakaļ.

Šumeru pilsētvalsts

Pirmā Divupes civilizācija izveidojās di

i
ienvidu daļā un to radīja šumeri 4.-3.gt. mijā p.m.ē. viņi nepazina lielas valsts organizāciju. Tie radīja pilsētu civilizāciju. 4.-3.gt. mijā p.m.ē. risinājās ciemu saplūšana paaugstinātās plūdu neskartās vietās. Pilsētas apņēma mūris, to centrā atradās pilsētas galvenā dieva – aizgādņa templis. Katra pi
i
ilsēta ar lauku novadu un lokālu irigācijas sistēmu veidoja patstāvīgu noslēgtu politiskas organizācijas vienību – pilsētvalsti. Katrai pilsētvalstij bija savs valdnieks, sākotnēji tas bija tempļa virspriesteris, vēlāk galvenais priesteris un valdnieks dalīja varu.

Pilsētvalstis bija vairāk par 10 (Ūra, Uruka, Lagaša, Umma, Kiša, Sipara, Mari, Ešnunna, Ašūra u.c.). šumeru garīgais centrs bija Nipūra. Starp pilsētām notika cīņa par zemi un apūdeņošanas sistēmām, kas izraisīja karus par hegemoniju. Tā parasti bija īslaicīga virskundzības atzīšana, saglabājoties vietējo valdnieku varai.

24.gs.p.m.ē. lielu valsti, pakļaujot visu Šumeru un dažus tās kaimiņus, izveidoja Ummas valdnieks Lugalzagesi.

Akadas valsts

Jau 3.gt. pirmajā pusē p.m.ē. Divupē sāka iespiesties semīti – akadieši. Tie apmetās uz ziemeļiem no šumeriem un kļuva par vietsēžiem – zemkopjiem. Šumeri semītus uzskatīja par barbariem, kas nepazīst “mājas”, “labību” un

n
n “meklē tuksnešos trifeles”, ēd jēlu gaļu un savus mirušos neapbedī. Akadieši Divupē pilnīgi izmainīja politisko situāciju.

Sargons, zemas izcelsmes semīts, apvērsuma rezultātā ap 2340.g.p.m.ē. sakāva Ummas valdnieku Lugalzagesi, pakļāva Šumeru, Ziemeļdivupi, daļu Elamas (zeme dienvidaustrumos no šumeriem pie Persijas līča), Irānas kalnienes rietumu daļu, teritorijas Sīrijā un Mazāzijas austrumos. Viņš izveidoja pirmo dinastisko lielvalsti Divupē. Sargonīdi – Sargona I dibinātās dinastijas valdnieki – pasludināja sevi par dieviem. Sargona I mazdēls Naramsins lika sevi saukt par dievišķo Narmsinu, visvarenāko Akadas dievu.

Sargons ce
e
entās nostiprināt savu valsti. Pirmo reizi pasaules vēsturē viņš radīja 5400 vīru lielu pastāvīgu karaspēku ar profesionāliem karavīriem, kas bija pilnīgi pakļauti valdniekam un “ēda pie viņa galda”. Tika veikti plaši irigācijas un upju regulēšanas darbi visas valsts mērogā. Pamazām tika apstrādātas nepagūtās zemes, kas pilsētvalstu ierobežoto irigācijas sistēmu dēļ atradās starp pilsētu teritorijām. Tika ieviesta vienota svaru un mēru sistēma, kas atviegloja tirdzniecību. Akadieši tirdzniecības jomā daudz ko pārņēma no civilizētākajiem šumeriem, arī rakstību, daudzus reliģiskus priekšstatus, zinātnes atziņas.

Vecbabilonijas valsts

Divupē ienākušie amorīti sajaucās ar akadiešiem. Viņi nodibināja Babilonas pilsētu netālu no Akadas. Šī pilsēta gandrīz divus gadu tūkstošus bija viens no galvenajiem seno civilizāciju centiem. Vecbabilonijas visizcilākais valdnieks bija apdāvinātais un darbīgais Hammurapi (1792-1750.g.p.m.ē.). ar karu un diplomātijas palīdzību viņš pakļāva Šumeru, Akadu un citus kaimiņus un izveidoja lielvalsti. Hammurapi radīja ievērojami saliedētāku un centralizētāku valsti, nekā Srgonīdi. Babilonijā izveidojās kopīga šumeru-akadiešu-amorītu kultūra. Akadiešu valoda kļuva par valsts valodu, bet šumeru valoda saglabājās reliģijā, kulta ceremoniālos; amorītu dievs, Babilonas pilsētas aizgādnis Marduks kļuva par visas valsts galveno dievu. Hammurapi likumu sakārtošanas darba rezultātā tika izveidots tā saucamais Hammurapi kodekss ar 282 pantiem, kas ir pirmais zināmais tik detalizēti izstrādātais likumu apkopojums pasaulē. Hammurapi laikā tika veikti plaši irigācijas darbi, viņš daudz laika veltīja mierīgam valsts celtniecības darbam.

Vecbabilonijas valsts laikmets beidzās 16.gs.p.m.ē. sākumā, kad pie varas nāca kasītu dinastija, kas valdīja līdz 1168.g.p.m.ē.

Sabiedrība un pārvalde. Tehniskie sasniegumi

Tāpat kā senajā Ēģiptē, arī senajā Divupē sabiedrība bija hierarhiska. Augstākajā pozīcijā atradās valdnieks. Viņš sākotnēji sevī apvienoja laicīgo un garīgo varu.

Sabiedrība sastāvēja no tādiempašiem hierarhiski pakārtotiem slāņiem, kā Ēģiptē.

Divupē pastāvīgu iaraspēku izveidoja Akadas valdnieks Sargons I.

Valts pārvalde tāda pati kā Ēģipē.

Tehniskie sasniegumi

Uzskata, ka Divupē ir radusies zemkopība. Atklāja, kā cept neraudzētas mīklas plāceņus, pamazām iemācījās cept maizi.

Divupes celtniecības materiāls bija māla ķieģeļi, sākumā saulē izkaltēti, bet Ūras III dinastijas laikā tika atklāta ķieģeļu apdedzināšanas tehnika. Galvenā monumentālā celtne Divupē bija varākpakāpju torņi – zikurāti ar svētnīcu uz augšējās platformas.

Šumeri jau 3.gt.p.m.ē. prata veidot velves un arkas. Ap pilsētām cēla varenus aizsardzības mūrus.

Kuģojumiem pa upēm izmantoja ieapaļas laivas – no zariem gatavotu koka karkasu pārvilka ar ādām. Vēlāk sāka būvēt kuģus. Zeltu šumeri ieveda no Indijas R rajoniem, akmeni – no Irānas, sudrabu no Mazāzijas. Pašiem šumeriem pieejamas bija niedres, māls, vilna, ādas un lini.