Albērs Kamī „Mēris”

Domraksts.

Albērs Kamī „Mēris”

Varoņu raksturojums.

Izvēlējos tēmu „Varoņu raksturojums” tāpēc, ka, manuprāt, ir interesanti pavērot kā mainās cilvēku attieksme dažādās situācijās. Rakstīšu par diviem šī romāna varoņiem, ārstu Bernāru Rjē un žurnālistu Remonu Rambēru, jo, manuprāt, šie abi arī ir šī romāna galvenie varoņi. Arī tie, kuru situācijas visvairāk izmainās. Šoreiz nerakstīšu par tādām lietām kā varoņu ārējo izskatu vai ģērbšanās stilu, bet gan vairāk par raksturu un to, kā viņi spēja tikt galā ar dažādām dzīves situācijām.

Orānas pilsētiņas ārsts – Bernārs Rjē. Visādā ziņā ļo

o
oti jauks, izpalīdzīgs cilvēks, nenoliedzami arī labs ārsts un vīrs. Rjē bija sieva, kura vēl joprojām savos trīsdesmit gados bija kā jaunībā – skaista, vienkārši apburoša priekš viņa. Sieva jau gadu bija slima, un viņai bija jādodas uz kādu kalnu sanatoriju ārstēties, kas arī spēlēja diezgan lielu lomu visā šajā stāstā, tādēļ, ka viņa nebija kopā ar Rjē laikā, kad Orānā plosījās šis žurku mēris. Rjē, protams, pietika raizes par sievu, ko ļoti mīlēja, tomēr viņš bija ārsts un arī savādāk ci
i
ilvēks, kurš nespēj atstāt otru nelaimē. No sākuma man likās mazliet nožēlojami tas, ka viņš tā īsti neko nedarīja lietas labā, kad mira pirmais upuris – durvju sargs Mišels. Jā, saprotu, ka tā bija neziņa, tāda slimība nebija pazīstama, bet tā vi
i
ietā, lai vienkārši liktu viņam izmērīt temperatūru un gulēt mājās, viņam, manuprāt, vajadzēja uzreiz darboties – kā jau ārstam. Vēlāk, kad jau sāka parādīties visi daudzie upuri un tika secināts, ka tas ir mēris, turklāt no žurkām, tad gan viņš sāka darboties. Apbrīnojami ir tas, ka viņš spēja sevi savākt un palīdzēt citiem cilvēkiem arī tad, kad viņa sieva sanatorijā nomira. No vienas puses, analizējot šo gadījumu, var spriest, ka, kas gan cits viņam atlika, jo nekā cita dārgāka viņam nebija, bet no otras puses, ne katrs spēj atgūties un vēl palīdzēt citiem pēc tik smaga zaudējuma. Viņš pārvarēja grūtības un lielākoties tikai ar viņa palīdzību rezultāts bija tāds kāds bija, tika izglābti pēc iespējas vairāk cilvēki un, beigu beigās, šis mē
ē
ēris apkarots un atcelta karantīna Orānas pilsētiņā. Tajā viņam bija ļoti liels nopelns. Ja viņš nebūtu spējis atgūties, tad diez vai mēris tiktu tik ātri apkarots.

Remons Rambērs – vienkāršs žurnālists no, ja nemaldos, Parīzes, jo romānā bija minēts, ka viņš strādā kāda liela Parīzes laikraksta uzdevumā. Rambērs, īsi sakot, gadījās neīstajā vietā un laikā, jo viņš bija tikai iebraucējs, turklāt, imūns pret mēri. Taču, protams, kad tika izsludināta karantīna, arī viņu no Orānas pilsētiņas ārā vairs nelaida, jo arī viņš, kaut ne
e
eslimoja, varēja būt šī mēra pārnēsātājs. Tas, protams, Rambēru ļoti satrieca, jo arī viņam mājās palika mīļotā, kuru viņš ļoti mīlēja. Kā nekā viņš jutās pavisam nepamatoti tajā visā iejaukts. Viņš par visu varu mēģināja tikt ārā no šīs pilsētiņas, daļēji dēļ bailēm ,daļēji dēļ pretīguma, jo visa pilsēta bija kā viena liela kapsēta. Domāju, ka tas, ka viņš mēģināja tikt prom, ir tikai normāli, jo kuru gan cilvēku nepārņemtu bailes šādā situācijā saslimt arī pašam. No sākuma viņam nekādi neizdevās no Orānas tikt prom, taču, krietni vēlāk, viņam izdevās sarunāt ar Rjē, ka viņu tomēr izlaidīs. Un tad Rambērs pēkšņi izmainījās – saprata, ka tādējādi viņš var aiznest mēri arī citur, ieskaitot savu mīļoto, un par to būtu atbildīgs tieši viņš. Viņš palika Orānā, un lielākoties palika tāpēc, lai palīdzētu kopt slimos, palīdzētu apkarot mēri, jo viņš bija viens no tiem nedaudzajiem, kas pret šo mēri bija imūns. Viņu tas neķēra. Te parādijās Rambēra patiesais raksturs. Viņš nebija gļēvs, nebija patmīlīgs, viņš vienkārši sākumā bija apjucis, kāds būtu jebkurš normāls cilvēks no mums tādā situācijā, jo viņam nemaz nebija tur jābūt. Viņš taču bija tur ieradies tikai, lai uzrakstītu rakstu un pēc tam dotos prom. Ārsts Rjē to augstu novērtēja un beigās jau Rambērs bija, kā saka, viņa „labā roka”. Lielākais palīgs, bez kura palīdzības tas viss varēja arī neizdoties.

Manuprāt, šī romāna morāle ir tāda, ka īstais cilvēka raksturs parādās tikai tad, kad viņš nonāk patiešām lielās grūtībās un saskaras ar tām aci pret aci. Tad ir jāizdara izvēle, un ne visi spēj izvēlēties to pareizāko. Var jau būt, ka kļūdos, bet es to sapratu tieši tā.

Manas domas par romānu. Romāns man patika, tikai šķiet, ka daudzās vietās bija pārāk smalki apraksīti visi sīkumi, kas, man liekas, tur nemaz nebija vajadzīgi. Tas grāmatu padarīja mazliet garlaicīgu, jo kāds nepacietīgākais to vienkārši nebūtu tālāk lasījis. Visādi citādi grāmata, varētu pat teikt ir pamācoša un liek aizdomāties. Arī es pats, lasot šo romānu, aizdomājos, ko tad es darītu šādā situācijā – slēptos, bēgtu vai palīdzētu.

Leave a Comment