Gunars Janovskis „Sōla”.

Domraksts.
Gunars Janovskis „Sōla”.

Mēģināšu īsumā izstāstīt svarīgāko, izteikt savas domas par Gunāra Janovska grāmatu, precīzāk, romānu, „Sōla”.
Sākšu jau ar to, ka savā veidā grāmata man patika,bet teikšu godīgi – manuprāt, ne ar ko īpašu tā neatšķīrās no citiem romāniem, ko esmu lasījis, bet patika ar to, ka viss aprakstīts diezgan sīki un no latviešu skatījuma – tā kā bija patiesībā. Nav nekādu melu, par to, ka padomju savienībā bija kaut kādi ziedu laiki. Parādītas cilvēku grūtās dzīves ārpus dzimtenes, kad tur nedrīkstēja atgriezties un tml. Nenoliegšu, visvairāk patika tas kā romānā stāstīts par krieviem – neesmu gan pats tajā laikā dzīvojis, bet, pēc sev zināmā un citu cilvēku stāstītā, varu spriest, ka tā ir taisnība, un arī mūsdienās ļoti labi var redzēt kāda šī tauta ir. Arī man pašam, zināmu iemeslu dēļ, ir neliels naids pret šo tautu, neesmu nekāds rasists, bet tomēr.
Protams, galvenais romāna varonis – latvietis. Artūrs bija ļoti spilgta personība, tomēr man viņš ne visai patika. Kāpēc? Tāpēc, ka viņš reti kurā situācijā mācēja pastāvēt par sevi, labāk izpildīja samnieku norādījumus un dzīvoja kluss un maziņš. Sākumā vēl viņam tas lepnums, atbraucot uz Sōlas salu, kaut drusciņ bija – kad viņš nodomāja, vai mazgāt vai nemazgāt podu saimnieka mājā (piemērs), bet ar laiku tas noplaka un parādijās tikai sapņos, kādā murgā un tml. Nesaprotu, kāpēc viņš pacieta to visu, kādēļ nedevās atpakaļ uz dzimteni un nemēģināja tikt pie labākas dzīves. Kāpēc viņš iedomājās, ka ir zemākas šķiras cilvēks? Kāpēc gan viņš nevarēja būt vienlīdzīgs ar visiem, „gulēt” ar augstāku šķiru sievietēm u.c. Tā bija lieta, ko nesapratu. Tādā ziņā es būtu rīkojies pavisam savādāk. Protams, neesmu dzīvojis tajā laikā un nevaru 100% spriest kā es būtu rīkojies, bet domāju, ka labāk būtu devies atpakaļ uz savu Dzimteni un cīnijies par to, nevis gaidījis, kad okupanti paši no turienes aizvāksies. Domāju, ka arī, ja vajadzētu, atdotu savu dzīvību tās labā! Tas bija fakts, kas man likās nožēlojams. Protams, Artūram bija arī ļoti daudz labo īpašību kā, piemēram, draudzība, sirsnīgums. Kā nekā, arī viņš bija cilvēks ar dvēseli un savām jūtām. Par viņa gaumi attiecībā pret meitenēm – īsti komentēt negribu, jo man liekas, ka tā bija nožēlojama! Vispirms viņš klusībā pie sevis nodomā, ka: šī jau nu man nederēs, esmu pelnījis ko labāku, bet pēc tam, kad savu, ne visai labo spriešanas spēju dēļ, secina, ka citu nevar dabūt, viņš ir gatavs mesties ap kaklu tai pašai, kura viņam tik ļoti nepatika… Lai gan, cik noprotu viņš zināja arī to, ko nozīmē skaista meitene, jo Vainraita meita Vaioleta un sekretāre Norma viņam patika – tās gan patika visiem Sōlas salas iedzīvotājiem, bet tomēr, vismaz kaut kāda pazīme.
Otra spilgtākā personība bija igaunis Juhans, ko angļi sauca par Džoni, jo, cik sapratu, nespēja izrunāt pareizi viņa īsto vārdu. Patriotisma ziņā Juhans man patika visvairāk, jo viņš bija cilvēks, kas visās lietās varēja pastāvēt par sevi un ja nebija, kas palīdz, tad viņš arī bez palīdzības iztika un pats tika galā. Viņš ļoti mīlēja dzimteni, bija no tās aizgājis ar godu (nevis aizšmaucis vai patriekts), un ļoti vēlējās tur atgriezties. Doma pašam mēģināt kaut ko lietas labā darīt, lai to atgūtu, viņam gan nebija. Kapēc? Nezinu. Juhanā nepatika tas, ka viņš necīnijās ar savu vēzi, bet gan vienkārši dzēra, lai nejustu sāpes. Tas manā skatījumā bija pat gļēvi, it sevišķi, priekš tāda spēcīga un, atļaušos apgalvot, arī diezgan gudra vīra kā viņš. Protams, ka viņš par to samaksāja ar diezgan pāragru nāvi. Juhans bija ļoti lādzīgs vīrs ar saviem uzskatiem. Tieši ar viņu Artūrs visvairāk sadraudzējās un pavadīja laiku. Lielā mērā tapēc, ka abi bija no Baltijas – kaimiņvalstīm. Pazina situāciju un bija piedzīvojuši visu to, kas tur notika okupācijas laikā uz savas ādas. Tas deva viņiem tādu kā kopības sajūtu. Juhans gan nepārtraukti apgalvoja, ka īsti latviešiem neuzticoties, bet tas vairāk bija tāds kā pricipa jautājums.
Šie angļi romānā man likās, kā Gundars teiktu „lēti” un arī naivi, jo viņi dzīvoja naudas pēc un uzskatīja, ka viņiem ir labi, tajā pašā laikā nemaz nezinot, ko grib, skrēja pakaļ katram, kas solīja ko labāku un visas svešās valodas, ko nesaprata, uzskatīja par poļu valodu. Varbūt vienīgi Žanetei, ko, protams, visi uzskatīja par dumju, bij daudzmaz saprāta, neskatoties uz to, ka viņai bija tikai 15 gadi! Tikai 15, bet jau daudz gudrāka par dažu labu pieaugušu angli. Kas jāatzīst, ir tas, ka diezgan laipni un pieklājīgi cilvēki šajā romānā bija aprakstīti angļi, nekādus kašķus nemeklēja un cienīja cits citu. Tāda mazliet neizprotama tauta. Par darbu gan viņiem, manuprāt, nekādas sajēgas nebija, jo, ja viņi piespiestos, tad varētu izdarīt daudz vairāk, nevis vilkt vienu darbu visu dienu. No vienas puses Artūram tas, protams, gāja pie sirds – mazāk bija jāvergo viņu labā.
Grāmatā patika arī tas, ka viss romāns bija normālā, mirstīgajiem saprotamā valodā, nebija nekādu sarežģītu murgojumu vai kas tamlīdzīgs, kā tas bieži mēdz būt. Tās arī manas domas. Sajūsmā neesmu, bet par romānu nesūdzos un, ja jātbild konkrēti, saku, ka lasāms ir.