Mēs pazīstam tikai to ko pieradinām.

Domraksts.

„Mēs pazīstam tikai to, ko pieradinām”

Sākšu ar to, ka šim apgalvojumam piekrītu. Domāju tieši tāpat, lai gan es šo atziņu būtu noformulējis savādāk. Bet doma, protams, tā pati.

Mūsdienās uzticēties nevar nevienam, par to pats esmu pārliecinājies un redzējis kā par to pārliecinās daudz apkārtējo – draugi, radi u.c. Ja godīgi, tad uzskatu, ka pat pats sev vairs nevar uzticēties, jo ir tik daudz dažādu apstākļu, kas to visu ietekmē, ka nevari paredzēt, cik ātri mainīsies tavas domas un ko gribēsi darīt nā

ā
ākošajā brīdī, pēc minūtes vai stundas, kur nu vēl pēc dienas vai nedēļas. Tādā ziņā, ka, ja kautko apsoli, tik un tā nekad nevari būt drošs, vai spēsi nepievilt un solījumu izpildīt, jo no tā var pēkšņi kļūt atkarīgs kaut kas cits – pašam ļoti svarīgs, un tad ņem un izdomā kā pareizāk rīkoties.

Mans visizcilākais piemērs šai atziņai par uzticēšanos tikai tam, ko pieradinām, ir par tomātu. Ja tev ir pašam sava siltumnīca, tu iestādi tomātu, audzē, kop to, laisti, u.t.t., ka
a
ad tas izaug, tu to droši norauj un apēd, zinot, ka viss būs kārtībā. Turpretī, ja tomātu nopērc veikalā, tad ēdot to, tu nezināsi kā tas ir audzēts, ar ko „piebarots” un ar ko saslimsi to apēdot. Izcils piemērs ir tā
ā
āpēc, ka tas ir tieši tāpat kā ar cilvēkiem. Cilvēkam, ar ko kopā esi audzis, dzīvojis un pazīsti, tu vari uzticēties (kaut arī ne vienmēr pilnīgi), turpretī, neviens taču neuzticēsies cilvēkam, kuru nupat uz ielas ir saticis. Tāpat ir arī ar dzīvniekiem. Ja kaķēnu esi audzinājis, barojis un rūpējies par viņu, tad arī, izaugot liels, tas atgriezīsies pie tevis, turpretī, svešs kaķis diez vai tev tā vienkārši uzticēsies un nāks klāt (protams ir arī izņēmumi).

Tāpat šo apgalvojumu var arī apgāzt, jo bieži vien mūs pieviļ tieši tie, kurus vislabāk pazīstam un kam uzticamies. Diemžēl tā notiek, un tad, tu nabaga cilvēks, sāc domāt, kam tad īsti lai uzticas? Rezultātā viss šis apgalvojums zaudē savu jēgu, jo tu taču domāji, ka
a
a šo cilvēku pazīsti, ka zini, kāds viņš ir, ka nepievils, bet izrādās, ka viņam bija arī otra puse, par kuru tev nebija ne jausmas.

Teiksim tā, ka šo vienu apgalvojumu dažādi cilvēki var pieņemt dažādi – optimisti to uzskatīs par patiesu un teiks, jā tas tā ir, bet pesimisti – tieši pretēji, noliegs to. Un te nu atkal ir dilemma, kā tad nu īsti ir – patiess vai nepatiess. Droši vien, ka par to zinātnieki strīdas vēl šodien.

Manas domas. Neesmu pesimists, bet vairāk ši
i
im apgalvojumam nepiekrītu kā piekrītu. Sākumā rakstīju, ka piekrītu, bet piekrītu tādā ziņā, ka tas attiecināms līdz zināmai robežai. Nekam nopietnam to piesaistīt nevar. Tādām tīri ikdienišķām lietām, vienkāršai sadzīvei, jo parasti tas īstais cilvēka raksturs parādās tikai grūtākajos brīžos un tad vairs nevar zināt, kurš izturēs, kurš salūzīs. Tas arī ir tas galvenais, ko gribēju pateikt. Vairāk par šo tēmu man nekas piebilstams nav, jo nevaru būt otrā pusē un nezinu kā būtu, ja būtu naivs un akli uzticētos visiem. Varbūt tad būtu vieglāk dzīvot, bet man ir labi tā kā ir un esmu ar to mierā.

Leave a Comment