Pasaule ir ļoti liela, bet salīdzinot to ar cilvēka iekšējo pasauli , tad redzam, ka īstenībā realitāte ir ļoti vienkarša . Alberts Bels romānā spilgti atveido cilvēka iekšējo pasauli. Skarti vairāki jautājumi . Visi cilvēki sevi iesprostojuši būros.
Romānā izsekoju triju vīriešu likteņiem , un atklāju , ka viņi sevi iesprostojuši būrī . Tas ir policijas inspektors Valdis Struga , kurš romānā saprot , ka viņš meklē pats sevi . Viņa dzīvē galvenais ir bijušie sakari. Kārlis Dindans – taksometru parka šoferis . Darbs viņam paticis , taču viņu vajāja bailes no saviem pasažieriem , un , lai tās pārvarētu viņš kļuva par noziedznieku . Galvenā vērtība dzīvē ir nauda . Edmunds Bērzs – arhitēkts , cilvēks, kurš 40 dienas pavada vientulības būrī – mežā . Alberts Bels būri veido kā personības pārbaudījumu . Kad Dindans nozaga Bērza automašīnu ar nolūku to pārdot detaļās , viņš Bērzu ieslodzīja nomaļā vietā , meža klajumā būrī. Atrodoties būrī uz dzīvības un nāves sliekšņa , Bērzs apdomāja savu dzīvi un atzina , ka daudzas reizes dzīvojis ar svešo gribu un svešo padomu , griezies līdzi ar vāveri ritenī. Vairākkārt viņa rīcību bija diktējusi tieksme atdarināt , nevis nepieciešamība . Viņš nedrikstēja atpalikt. Mēs savā dzīvē izmantojam pārak daudz jau gatavu šablonu, bet vajag censties pašiem veidot tos. Viņš pats saka : „ Es negribu dzīvot sliktāk pār visiem , bet es neesmu tāds muļķis , lai tā liegtu muguru kā visi .” Mūsdienās , paliek tas pats , ka cilvēks vēlas uzlabot savu dzīvi. Atrodoties uz nāves nogāzes , tu apdomā visu , sāc pats sevi iedzīt būrī. Man šķiet , ka Alberts Bels atveidoja fizisko krātiņu , kurā ieslodzīts Bērzs. Pats Bērzs ir tikai simbols daudziem neredzamiem būriem , kas saista gan mūs , gan romāna varoņus . Viņu dzīves veids ir būris , visa apkārtējā sabiedrība ir būris . Bailes – būris. Aizspriedumi – būris. Egoisms – būris. Šis romāns man liek pārdomāt būrus , kādos ietveros es pats lieku sev dzīvot, un kādos ietvaros man liek dzīvot citi. Es izvēlēšos visprimitīvāko piemēru , uz kuru mūsdienu meitenes neapzināti un psiholoģiski tiecas. Tās pašas „Barby” leles – skaistas, tievas , garas . Tās ļoti ietekmē uz bērna psiholoģiju . Jaunas meitenes cenšas līdzināties tām aizmirstot par garīgām vērtībām , jo dzīvē nekas nav ideāls . Jābūt tam , kas tu esi .Kā teica Bērzs sežot būrī : „Ja būris ļautu viņam kaut cik rūpēties par pārtiku , siltumu , guļamvietu , tad būrī itin labi varētu dzīvot. Visas nelaimes cēlās no salīdzināšanas ”, atkal un atkal viņš atgriezās pie šīs domas. Nav jātiecas pēc vairākuma , vairākums ir nekas – tukšums, lēmumus vienmēr pieņem mazākums , bet vairākums tos izpilda. Albera Bela romāns mudina mani padomāt par vērtībām , jo dzīvība ir pakļauta riskam kā Edmundam Bērzam . Tas aicina mani ieskatīties cilvēka pasaulē gan tuvāk , gan skatīt to globālāk – kā sabiedrības un pasaules daļu. Tieši fiziskais un psiholoģiskais būrīs , liek cilvēkam aizdomāties. Ja tu ej gulēt , pastāv iespēja rīt nepamosties, padomā par savu dzīvi, cik daudz tu izdarīji? Varbūt tieši tas kalpos par pamatu sākt kaut ko mainīt. Bieži vien pārdzimšana ir tikpat sāpīga kā dzimšana , tās sāpes mēs atcerāmies daudz ilgāk. Lasot, atradu vairākas atziņas: ,,Cilvēks pats par sevi nav nekas, tikai saskarsmē ar sabiedrību viņš klūst cilvēks.’’ Sabiedrībai ir liela nozīme, bet kamēr tu esi sabiedrībā , tu neesi brīvs. Sabiedrība ir nosacīts būrīs. Es sapratu , ka vienatne ir laba tikai tad, ja pats to kurā katrā brīdī vari pārtraukt. Vientulība ir visbaismīgākais Dieva sods. Cilvēkam nav jādzīvo kā uz karstām oglēm , ir jāatrod savas dzīves harmoniju. Šim darbam ir daudz atdziņu, ar tām autors nav skopojies. Bels šo darbu rakstījis 20.gs. 60-to gadu beigās, vērojot padomju sabiedrības ekonomiskās un ideoloģiskās pārmaiņas. Izveidojās stabils padomju vidusšķiras slānis. Valdīja noteikti uzskati : kāds darbs tev jāstrādā, cik jāpelna, kādā rajonā jādzīvo, cik bērniem jābūt un tamlīdzīgi, lai tu varētu sevi uzskatīt par laimīgu. Un cilvēki tam ticēja , un pūlējās sasniegt šo ideālu , kas patiesībā varbūt nav nemaz tik perfekts. Tas, protams , pastāv arī šobrīd. Cilvēks tiecas pēc naudas ,pēc varas un pēc baudas , ko var nopirkt par nopelnīto naudu. Cilvēks sāk saprast naudas vertību un apkartējie apstakļi to tikai atbalsta. Droši vien tapēc mūsdienu vīrieši izvairās no atbildības , un sievietes kļūst jau mazāk sievišķīgākas. Viss darbs cieši saistīts ar cilvēka likteni. Manuprāt, Bērzam , tas bija vissarežģītākais: „Būris kā nemitīgas zobu sāpes atgādināja Bērza dzīves, Bērza esamības niecību. Dzīves īslaicību ? Un reizē arī dzīves mūžību , dzīves vienreizību un dzīves bezgalību , jo nekad viņam citas dzīves nebūs. Nav un nebūs.” Šie vārdi tiešam liek aizdomāties par savas dzīves vērtībām. Jo katrs cilvēks nāk pasaulē ar noteiktu mērķi , un katram ir dota sava laika soma. Dzīvē jācenšas būt pozitīviem kā kvadrātsakne. Man joprojām palika prātā Bērza vārdi , kur romāna beigās viņš saka šādus vārdus : ,, Es esmu palicis cilvēks.’’
Mums jāvērtē katrs dzīves brīdis. Katram cilvēkam ir savs būris ar savu īpašnieku. Nedrīkst sevī aprakt egoisma būrī. Jo tikai mirstot cilvēks zaudē savu būri , bet būris zaudē savu sirdi. Katram tomēr jāizvēlas savs ideāls un jātiecās pēc tā. Alberts Bels mudina kļūt par cilvēkiem. Kā teica Stanislavs Ježi Lecs: ,,Nevienā pulkstenī neatradīsi radītājus dzīvei .’’ Mums jāpilda tikai viens darbs-jādzīvo.