Saturs.
DARBA ALGA. 3
DARBA ALGAS LIELUMU IETEKMĒJOŠIE ĀRPUSTIRGUS FAKTORI: 3
ALGU VEIDI: 3
VALSTS IEJAUKŠANĀS DARBA TIRGŪ. 4
DEKLARĒJOT GADA APLIEKAMOS IENĀKUMUS, AR NODOKLI NEAPLIEK: 4
LAUKSAIMNIECĪBA. 4
NODARBINĀTĪBA. 5
IENĀKUMI. 6
TIEŠIE MAKSĀJUMI. 7
VALSTS ATBALSTS – SUBSĪDIJAS. 8
SECINĀJUMI 9
IZMANTOTĀ LITERATŪRA 10
PIELIKUMS 11Darba alga.
Alga ir samaksa par cilvēka darba izmantošanu.
Darba algas lielumu ietekmē:
• Pieprasījums un piedāvājums
• Strādnieka nodrošinājums ar kapitālu (iekārtām, mašīnām, darba galdiem) līdz ar to strādnieks spēj radīt lielāku gala produktu, un uzņēmums var maksāt lielākas darba algas.
• Resursu kvalitāte. Gala produkts būs lielāks un kvalitatīvāks, to varēs saražot ar mazākām izmaksām, ja kvalitatīvāki būs resursi – gan dabas resursi, gan kapitāls, gan cilvēku resursi, tajā skaitā darbs.
• Tehnoloģija un darba organizācija.
• Darba kvalitāte, to būtiski paaugstina izglītība, augstāka kvalifikācija.
• Tirgus ietilpība. Uzņēmumiem ir lielāks saražotās produkcijas noieta tirgus.
• Sociālie, politiskie apstākļi, valsts ekonomiskā politika.
Darba algas lielumu ietekmējošie ārpustirgus faktori:
• Darba algas reģionālās atšķirības
• Darba diskriminācija pēc dzimuma un nacionālās piederības
• Minimālās darba algas līmeņa, virsstundu darba, darba dienas ilgumu valstiskā regulēšana, kas notiek likumdošanā noteiktajā kārtībā.Algu veidi:
• Bruto alga – naudas summa, ko saņem strādājošais (stundā, mēnesī) Šī naudas summa parādās algu sarakstā.
• Neto alga – naudas summa, kuru strādnieks saņem “uz rokas”. Neto alga ir mazāka par bruto algu, jo ir atskaitīti nodokļi
• Reālā alga – to preču un pakalpojumu daudzums, ko var nopirkt par neto algu, esot noteiktam cenu līmenim. Tā ir atkarīga no neto algas un inflācijas.
Valsts iejaukšanās darba tirgū.
• Valstij ir būtiska loma darba resursu sagatavošanā – dzimstības sekmēšana, izglītības politikā un migrācijas politikas īstenošanā.
• Valsts nosaka minimālo algu – mazāko darba samaksu par pilnu darba slodzi (nosaka darba algas grīdu)
Deklarējot gada apliekamos ienākumus, ar nodokli neapliek:
• Mācību maksu
• Medicīnas izdevumus
• Subsīdijas
• Stipendijas
• No budžeta izmaksājamos pabalstus, izņemot slimības pabalstus
• Dividendes un apdrošināšanas atlīdzības
• Ienākumus no noguldījumiem
• Ienākumus no lauksaimnieciskās ražošanas līdz 3000 Ls gadā
Lauksaimniecība.
Lauksaimniecība ir tautsaimniecības nozare, ko tāpat kā citas nozares ietekmē vispārējie ekonomiskie apstākļi gan valstī, gan globālā mērogā, bez tam daudz vairāk nekā citas tautsaimniecības nozares ir saistīta ar dabas apstākļiem (sausums, lietavas, zemas temperatūras, negaisi, kaitēkļi un daudz kas cits iejaucas zemnieka darbā).
Zemnieku, fermeru, ir daudz. Salīdzinot ar tiem monopoluzņēmumiem, kas viņiem “stāv pretim” kā uzpircēji, tehnikas lieltirgotāji, enerģētisko resursu saimnieki, agroservisa pakalpojumu sniedzēji un diktē cenas, viņi ir sīki un samērā nevarīgi. To mēs redzam arī no savas pieredzes.
Zemnieka ražošanas cikls un līdz ar to arī naudas aprite ir gara, daudz garāka nekā tirdzniecībā un rūpniecībā. No sējas līdz ražai paiet minimums 3 – 4 mēneši, no teļa piedzimšanas līdz piena govij – gandrīz 2 gadi. Visā šajā laikā ir vajadzīgi līdzekļi ražošanai, dzīvei.
Zemnieku saimniecības lielākoties ir specializētas. Ja kādā nozarē tajā gadā ir laba raža, bet kādā citā slikta, tad no vienas uz otru pārslēgties tomēr ir neiespējami, kā to var izdarīt tirdzniecība vai pat rūpniecībā.
Rūpniecība un tirdzniecība ar dažādu reklāmas fokusu palīdzību bieži rada cilvēkos vēlmi iegādāties to vai citu modes ilglietošanas preci. Bet pārtikas pieprasījums lielākoties ir stabils. Protams, augot cilvēka ienākumiem, sevišķi, ja tie bijuši visai mazi, mainās arī viņa “pārtikas groza” struktūra – viņš sāk ēst vairāk gaļas, augļu, saldumu, mazāk maizes, miltu, putraimu. Taču ja ienākumi arī turpmāk aug, pārtikas patēriņš un struktūra nemainās, respektīvi, cilvēks tās iegādei vairs netērē proporcionāli vairāk naudas. Līdz ar to pienāk brīdis, kad tirgus ar zemnieka saražoto produkciju ir jau piesātināts, vairāk viņam nav nozīmes ražot, jo nav, kas pērk. Tāpēc attīstītās valstis ir izstrādājušas dažādus funkcionējošus mehānismus, kā ietekmēt lauksaimnieciskās ražošanas struktūru, fermeru ienākumus, sociālo sfēru, starpnozaru attiecības, agrāro tirgu. Ir vesela ekonomisko sviru sistēma (cenas, kredīti, nodokļi, dotācijas, muitas, kvotas), bieži ir izstrādātas attīstības programmas katrai nozarei, parasti 2 – 5 gadiem, bet ir arī perspektīvas programmas.
Nodarbinātība.
Darba apsekojuma rezultāti liecina, ka kopumā valstī bija nodarbināti 1035,9 tūkst. cilvēku (57,1 % no iedzīvotāju kopskaita vecumā no 15 līdz 74 gadiem). Salīdzinot ar iepriekšējo gadu, 2005.gadā palielinājās gan nodarbināto iedzīvotāju skaits (2004. gadā tas bija 1017,7 tūkst. cilvēku), gan nodarbināto īpatsvars iedzīvotāju kopskaitā (2004.gadā šis rādītājs bija 56,1 %).
Kopējam nodarbināto skaitam Latvijā ir tendence palielināties. Salīdzinot 2005. gadu ar 2001. gadu, kopējais nodarbināto skaits Latvijā ir pieaudzis par 8 %. Taču lauksaimniecības nozarē nodarbināto īpatsvars katru gadu samazinās. Kopš 2001. gada lauksaimniecībā pamatdarbā nodarbināto īpatsvars (15-74 gadu vecumā) sarucis no 12,3 % līdz 8,5 % jeb par 30,5 tūkst. cilvēku.
Savā lauku …saimniecībā ar mērķi saražot produkciju personiskajam patēriņam bija nodarbināti 6,1 tūkst. cilvēku (0,6 % no nodarbināto kopskaita). (skat. 1.tabulu pielikumā)
Galvenā ekonomiskā aktivitāte laukos ir lauksaimniecība. Ļoti lēni laukos pieaug nodarbinātība citās nozarēs, jo lauku ekonomikā esošajām pamatnozarēm ir salīdzinoši ierobežotas alternatīvas. Lauku iedzīvotājiem trūkst finanšu kapitāla, ideju un zināšanu uzņēmējdarbībā, lai attīstītu jau esošās un apzinātu visas iespējamās nozares.
Laukos darba meklētāju īpatsvars bija zemāks nekā pilsētās – attiecīgi 7,4% un 9,3%. Daļējs izskaidrojums zemākam īpatsvaram laukos varētu būt tas, ka par nodarbinātām tiek uzskatītas arī tās personas, kurām nozīmīgs iztikas avots ir darbs piemājas vai personīgajā saimniecībā tikai savam personiskajam patēriņam.
Faktiskais bezdarba līmenis laukos ir būtiski augstāks, jo ir izplatītas dažas slēptās bezdarba formas, piemēram, neapmaksātā darbā iesaistīto ģimenes locekļu īpatsvars laukos, nepilnu darba laiku strādājošo īpatsvars laukos. Būtiska problēma ir bezdarba pieaugums pirmspensijas vecuma (sākot no 50 gadiem) lauku iedzīvotāju vidū.
Nemainīgi augsts bezdarba līmenis saglabājas Latgalē. Visaugstākais reģistrētā bezdarba līmenis 2004.gada 1.decembrī bija šādos rajonos: Ludzas – 27,6%, Rēzeknes rajonā – 26,2%, , Balvu – 25,9%, Daugavpils – 21,7%, Krāslavas – 21,2%, Preiļu – 19,4%.
Ienākumi.
Lauksaimniecības nozarē strādājošo ienākumu līmenis ir zemāks ne kā vidēji valstī (1.3. attēls). Lauksaimniecībā, medniecībā strādājošo darbinieku vidējā bruto darba samaksa 2005. gadā bija Ls 178,3 mēnesī, kas ir tikai 72,6 % no vidējās bruto darba samaksas valstī. Salīdzinājumā ar 2004.gadu, 2005.gadā vidējā bruto darba samaksa lauksaimniecībā un medniecībā pieauga straujāk kā iepriekšējos gados, palielinoties par 24,2 %, un vidējā bruto darba samaksa strādājošajiem tautsaimniecībā palielinājās par 16,5 %. (skat. 2.tab. pielikumā)
Lauksaimnieku gūtie ienākumi ir aprēķināti visām saimniecību kategorijām un lauksaimnieciskās darbības veidiem kopā, apkopojot datus par ražotās produkcijas apjomiem, produktu izlietojumu, cenām, ražošanas izmaksām un ienākumu pārdali.
Ienākumu analīzē tiek izmantota gala produkcija, kura no kopējās saražotās atšķiras ar to, ka tajā neietilpst patērētais pašu saimniecībā sēklai, pašu pārstrādei (jo ietilpst pārstrādātā galaprodukta vērtība), zudumi, lopkopības produkti lopbarībai, kā arī blakusprodukti (ganību zāle, kūtsmēsli).
Salīdzinot ar 2004.gadu, kas bija īpašs gads, jo lauksaimnieku ienākumi gandrīz divkāršojās, 2005.gadā ienākumi turpināja pieaugt, taču vairs ne tik strauji. Ienākumi palielinājušies, pieaugot galvenokārt produkcijas apjomiem augkopībā un cenām lopkopībā, kā arī lielāku platību maksājumu dēļ (palielinoties pieejamajam finansējumam, kā arī uzlabojoties apguvei).
2005. gadā apjomu pieaugums deva papildus Ls 36,4 milj. produkcijas vērtībā, cenu kāpums Ls 21,6 milj., bet subsīdiju kopējā summa palielinājās par Ls 24,7 milj. (no tām – uz produktiem attiecināmās – par Ls 1,3 milj.). Kopējā nozares izlaides vērtība 2005. gadā pārsniedza Ls 500 milj.
Izsakot ienākumus no sektora uz vienu pilna laika lauksaimniecībā nodarbināto, izmantojot gada darba vienības (GDV), aprēķinātā bruto ienākumu vērtība veido Ls 1597 gadā jeb Ls 133 mēnesī, kas ir tikai 54 % no vidējās bruto darba samaksas valstī. Savukārt, salīdzinot neto ienākumus lauksaimniecībā (Ls 1541 gadā jeb Ls 128 mēnesī) un vidējo neto darba samaksu valstī (Ls 176), tiek iegūts augstāks rādītājs – 73 % no vidējās neto darba samaksas valstī. Tomēr 2005. gadā citos sektoros neto ienākumi auguši nedaudz straujāk nekā lauksaimniecībā (attiecīgi par 17,3 % un 16,3 %).
Neskatoties uz to, ka ekonomiskie rādītāji pastāvīgi uzlabojas, sabiedrības dzīves kvalitātes līmenis joprojām ir zems. Iedzīvotāju ienākumu pieaugums ir ļoti nevienmērīgs. Nabadzīgo iedzīvotāju skaits pamazām pieaug, turklāt ir vērojama nabadzības feminizācija…. Saskaņā ar Kopējās sociālās iekļaušanās memorandu 2005. gadā 19% Latvijas iedzīvotāji bija pakļauti nabadzības riskam. Labklājības ministrijas veiktie pētījumi pierāda, ka salīdzinoši plaša lauku sabiedrība dzīvo arvien pieaugošā nabadzībā un mājsaimniecībā iztikas nolūkiem tiek uzturēta naturālā saimniecība. To apliecina arī būtiskā starpība starp valstī noteikto viena iedzīvotāja pilna iztikas minimuma preču un pakalpojuma groza vērtību, kas valstī 2005. gadā tika noteikta Ls 105 apmērā, un vidējo mājsaimniecības ienākumu uz vienu lauku iedzīvotāju šajā periodā bija Ls 86,36 mēnesī.
3. attēlā redzams, ka rīcībā esošais ienākums uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī pa gadiem palielinās, taču pilsētu mājsaimniecību ienākumi pieaug straujāk nekā lauku mājsaimniecību ienākumi. (skat. 4.attēlu pielikumā)
Tiešie maksājumi.
2005.gadā Latvijā, tāpat kā citās jaunajās dalībvalstīs (izņemot Maltu un Slovēniju), turpināja īstenot vienotā platības maksājuma shēmu, ar kuras starpniecību tiek ieviesti tiešie maksājumi.
Shēmas pamatā ir vienotais platības maksājums, ko var saņemt par lauksaimniecībā izmantojamo zemi, kas uzturēta labā lauksaimniecības un vides stāvoklī neatkarīgi no tā, vai uz tās notiek lauksaimnieciskā ražošana vai nē. Šīs shēmas ietvaros tiek atļauts arī ieviest papildu valsts tiešos maksājumus, kas ir atsevišķi maksājumi konkrētu lauksaimnieciskās produkcijas ražošanas virzienu stimulēšanai.
ES tiešie atbalsta maksājumi jaunajās ES dalībvalstīs tiek ieviesti pakāpeniski. 2005.gadā Latvijas lauksaimnieki varēja saņemt ES tiešos atbalsta maksājumus 60% apmērā no tiem maksājumiem, kādus lauksaimnieki saņēma „vecajās” ES dalībvalstīs. Katru gadu ES tiešo atbalsta maksājumu līmenis jaunajās ES dalībvalstīs pakāpeniski pieaug (skat.5.attēlu), 2013.gadā sasniedzot 100% ES „veco” dalībvalstu līmeni.
ES tiešo atbalsta maksājumu finansēšanā līdz 2013.gadam tiek izmantots dažādu avotu finansējums – gan ES budžets, gan katras valsts nacionālais budžets. Līdz 2006.gadam tiešo maksājumu finansēšanā pieejams arī Lauku attīstības plāna finansējums. 2005.gadā no Lauku attīstības plāna budžeta bija pieejami 10 procentu no ES tiešo maksājumu maksimālā apjoma.
2005.gadā 100 procentu apmērā no ES budžeta tika segts vienotais platības maksājums, no Lauku attīstības plāna budžeta 100 procentu apmērā tika segts lopbarības platību maksājums un 23 procentu apmērā laukaugu platības maksājums (Lauku attīstības plāna finansējums 80 procentu apmērā ir ES nauda, bet 20 procentu apmērā tiek segts no nacionālā budžeta), pārējie papildu valsts tiešie maksājumi 100 procentu apmērā tika segti no nacionālā budžeta. Sākot ar 2013.gadu, tiešie maksājumi pilnībā tiks finansēti no ES budžeta.
Papildus vienotajam platības maksājumam lauksaimnieki 2005.gadā varēja saņemt sešu veidu papildu valsts tiešos maksājumus, kur papildu valsts tiešais maksājums par liellopiem un aitu mātēm ietver trīs atbalsta veidus: par nokautiem vai eksportētiem liellopiem, par zīdītājgovīm un potenciālajām zīdītājgovīm, par aitu mātēm, tādējādi kopā papildu valsts tiešajos maksājumos tika noteikti astoņi dažāda veida maksājumi.
Tiešo maksājumu saņemšanas nosacījumus regulē Ministru kabineta 2005.gada 19.aprīļa noteikumi Nr.273 „Kārtība, kādā tiek piešķirts valsts un Eiropas Savienības atbalsts lauksaimniecībai un lauku attīstībai”.
Valsts atbalsts – subsīdijas.
Lai sekmētu lauksaimniecības un lauku attīstību, kā arī paaugstinātu dzīves līmeni lauku teritorijas iedzīvotājiem, papildus ES atbalstam valsts nodrošina valsts atbalstu jeb subsīdijas. Saskaņā ar lauksaimniecības likumu ir noteikts minimālais subsīdiju apjoms valsts atbalstam lauksaimniecības attīstībai, kas katru gadu nedrīkst būt mazāks par 2,5 procentiem no gada pamatbudžeta kopējiem izdevumiem. Subsīdijas tiek segtas no dotācijām no vispārējiem ieņēmumiem, atskaitot iemaksas Eiropas Savienības budžetā. Šis likuma panta formulējums nosaka minimālo naudas plūsmas apmēru, kas novirzāms lauksaimnie…cības konkurētspējas attīstībai un ir vienīgais normatīvais akts, kas nosaka regulāru un prognozējamu valsts atbalsta finanšu līdzekļu apjomu.
Piešķirto subsīdiju līdzekļu apjoms programmas ietvaros 2005.gadā bija 27 601 197 latu, kas, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, nav būtiski mainījies. No programmas ietvaros piešķirtajiem līdzekļiem Ls 23,4 miljoni tika izlietoti nacionālo subsīdiju maksājumiem (ietver arī maksājumus par ārkārtas pasākumiem lauksaimniecībā 2,7 miljonu latu apmērā) un 4,1 milj. latu izmaksāts SAPARD programmas līdzfinansējumam.
Valsts atbalsta pasākumi 2005.gadā tika noteikti, pamatojoties uz Zemkopības ministrijas darbības stratēģiju 2003.-2006.gadam un pamatnostādnēm “Par lauksaimniecības attīstību Latvijas laukos 2003.–2006.gadā”, kas ir politikas plānošanas dokumenti, kuri nosaka lauksaimniecības attīstības mērķus un attīstības virzienus, kā arī to sasniegšanas veidu, ņemot vērā, ka 2004. gada 1. maijā Latvija iestājās Eiropas Savienībā.
Budžeta programmas „Atbalsts lauksaimniecības un lauku integrētai un konkurētspējīgai attīstībai” ietvaros 2005.gadā īstenoti pasākumi lauksaimniecības produktu efektīvas un ilgspējīgas ražošanas harmoniskai attīstībai, veicinot lauku sociālekonomiskās telpas attīstību. Atbalsta pasākumu mērķis ir uzlabot lauksaimnieciskās ražošanas efektivitāti, veidojot konkurētspējīgu un daudzfunkcionālu lauksaimniecības nozari visaptverošas un integrētas lauku attīstības ietvaros, veicinot lauksaimniecības ienākumu izaugsmi.(skat. 6. attēlu)
Secinājumi
• Kopš 2001. gada lauksaimniecībā pamatdarbā nodarbināto īpatsvars (15-74 gadu vecumā) sarucis.
• Lauksaimniecības nozarē strādājošo ienākumu līmenis ir zemāks ne kā vidēji valstī.
• Labklājības ministrijas veiktie pētījumi pierāda, ka salīdzinoši plaša lauku sabiedrība dzīvo arvien pieaugošā nabadzībā un mājsaimniecībā iztikas nolūkiem tiek uzturēta naturālā saimniecība.
• Pilsētu mājsaimniecību ienākumi pieaug straujāk nekā lauku mājsaimniecību ienākumi
• ES tiešo maksājumu summa pieaug pa gadiem.
• Saskaņā ar lauksaimniecības likumu ir noteikts minimālais subsīdiju apjoms valsts atbalstam lauksaimniecības attīstībai, kas katru gadu nedrīkst būt mazāks par 2,5 procentiem no gada pamatbudžeta kopējiem izdevumiem. Atbalsta pasākumu mērķis ir uzlabot lauksaimnieciskās ražošanas efektivitāti, veidojot konkurētspējīgu un daudzfunkcionālu lauksaimniecības nozari visaptverošas un integrētas lauku attīstības ietvaros, veicinot lauksaimniecības ienākumu izaugsmi.
Izmantotā literatūra
1. M.Dzelmīte, M Volodina “Mikroekonomika”, izglītības soļi, 2004. gads
2. Mihails Siņicins “Biznesa ekonomiskie pamati 10. – 12. klasei ,RAKA, 2001.gads
3. Velga Eihmane
4. www.csb.lv
5. www.esfondi.lv
6. www.zm.gov.lv…Pielikums
1.tabula. Nodarbinātība.
2.tabula Ienākumi.
3.tabula Ienākumi uz vienu lauksaimniecībā nodarbināto.
4.tabula
Lauku un pilsētu rīcībā esošais ienākums uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī.
5.tabula
ES tiešie maksājumi
6.tabula
Kopējais subsīdiju apjoms 1994. – 2005.gads
7.tabula
Naudas summa lauksaimniecības attīstībai.