Satura rādītājs
1. Ievads. Alkoholisms – sabiedrības realitāte un posts………………………3.
2. Teorētiskais apraksts………………………………………………………………….3.
2,1 Alkoholisms – cēloņi un sekas………………………………………………….3.
2,2 Bērni un alkoholisms……………………………………………………………….5.
2,3 Alkoholisms – ģimenes slimība…………………………………………………6
2,4 Teorētiskais apskats…………………………………………………………………7.
3. Sociālā gadījuma risināšana…………………………………………………………9.
4. Secinājumi………………………………………………………………………………..16.
5. Izmantotā literatūra…………………………………………………………………….17.1. Ievads. Alkoholisms – sabiedrības realitāte un posts.
Vārds dzert ir viens no tiem vārdiem, kam ir ļoti plašs aizstājēju klāsts, piemēram, pleikot, iedundurot, plūžņāt, vitēt u. c. Par ko tas liecina? Par to, ka jau izsenis latvieši godājuši gan alutiņu, gan ko stiprāku dzeramu. Kāpēc alkohola atkarības fenomens ir tik noturīgs gadsimtiem ilgi? Kāpēc mūsdienās par to runā kā par slimību – ģimenes slimību. Pirmā problēma, kas pilnībā neļauj apjaust patiesos alkoholisma atkarības apjomus Latvijā, ir tā, ka ne jau visi pacienti ārstējas valsts ārstniecības iestādē. Daudzi ārstējas anonīmi vai vispār neārstējas. Pēc LR Centrālās statistikas pārvaldes datiem 2006. g. alkoholisma diagnoze uzstādīta 3010 pacientiem, alkohola psihoze – 942, uzskaitē esošie pacienti – 29391, ar alkohola psihozi – 2391. [ 6 ]
„Alkoholisms ir pārmērīga alkoholisko dzērienu lietošana, kas nelabvēlīgi ietekmē veselību un kaitē darba, sadzīves un materiālās labklājības apstākļiem. Medicīniskā nozīmē alkoholisms ir nepārvarama, nekontrolējama tieksme pēc alkoholiskiem dzērieniem.” [ 7 ]
Alkoholiķi ir visu veidu cilvēki, jauni un veci, bagāti un nabagi, labi izglītoti un neizglītoti, profesionāļi un strādnieki, mājsaimnieces un mātes. Tikai neliela daļa alkoholiķu ir „bomži” vai pritonu apmeklētāju tips.pārējiem ir ģimene, draugi un darbs, taču viņu dzeršanas tieksme var ietekmēt viņu dzīves. Alkoholiķis ir jebkurš, kura dzeršana ir pieaugoša problēma jebkurā viņa dzīves gadā. Un tas jau sāk palikt par normu. Tāpēc alkoholisms kļuvis par aktuālu problēmu mūsu sabiedrībā. 2. Teorētiskais apraksts.
2.1 Alkoholisms – cēloņi un sekas.
Alkoholisma attīstības pamatā ir bioloģiskie, sociālie un psiholoģiskie faktori. Viens no pirmajiem faktoriem, kas veicina saslimšanu, ir ģenētika. Ja ģimenē būs valdījis alkoholisms, jaunajai paaudzei ir daudz lielākas riska iespējas, bet, ja apkārt sociālā vide būs normāla, cilvēkam ir darbs un saskarsme ar labiem cilvēkiem, var gadīties arī tā, ka visu mūžu tieksme uz atkarību neparādīsies. Alkoholiķu bērniem pastāv lielāks risks kļūt par alkoholiķi ( to saista ar pārmantotām bioķīmiskām īpatnībām ). Tēvi un mātes bieži savu nelaimi nodod bērniem, ko paši saņēmuši „pūrā” no saviem vecākiem.To jau Garlībs Merķelis teica, ka „alkoholisma pamati mums ir sen ielikti.” [ 7 ] Pietiek jaunietim sākt lietot alkoholu, lai viņam izveidotos tieksme un jaunietis nodzertos. Sociālie apstākļi veicina alkoholisma attīstību. Jo plašāka ir alkoholisko dzērienu pieejamība, jo biežāk sastopamas ar alkoholu saistītās problēmas. Mūsu valstī alkoholiskie dzērieni ir plaši pieejami – nopērkami gandrīz katrā pārtikas veikalā un cenas arī pieejamas. Pie mums pārāk jauniem cilvēkiem sāk pārdot alkoholiskos dzērienus. Liela nozīme ir reklāmai, kas īpaši jaunus cilvēkus mudina lietot alkoholu. Reklāma rāda, ka alkohols spēj sniegt īpašu baudu, palīdz skumjos brīžos, ir lietojams draugu lokā vai ar mīļoto cilvēku. Bez tam mūsu sabiedrība akceptē un popularizē alkohola lietošanu. Protams, svarīga nozīme ir arī katra cilvēka personībai – par alkoholiķiem bieži kļūst vāji, depresīvi, vientuļi cilvēki.
Baudot alkoholu, pirmie piedzīvojumi ir bijuši tik pozitīvi, ka tas fiksējas atmiņā un gribas to atkārtot. Sākumā tieksme atkal nobaudīt alkoholu ir uzmācīga, bet vēlāk kļūst nepārvarama. Alkoholiķi vada slimīgā tieksme. Viņš savās domās koncentrējas uz patīkamo mirkli. Alkoholiķis nekad neapstājas pie vienas glāzītes, jo cilvēkam, kurš sācis pie alkohola pierast, tā vajag aizvien vairāk, jo iepriekšējā deva vairs reibumu neizraisa. Alkoholiķim alkohols vajadzīgs kā pirmās nepieciešamības prece. Sekas ir garīgās un fiziskās veselības pasliktināšanās, ātra nogurdināmība, miega traucējumi. Un tad sākas sociālās problēmas –cilvēks vairs nespēj pilnvērtīgi strādāt. Zūd uzņēmība un interese par savas kvalifikācijas celšanu, darbu kā tādu, savu ārieni un mājokli. Sākas cilvēka degradācija. Alkohola atkarība ir smaga progresējoša slimība ar savu sākumu, norisi un galu. Gals šai slimībai ir plānprātība un nāve. Dzērājam mainās arī raksturs, paspilgtinās sliktās rakstura īpašības. Vienam pieaug agresivitāte, rupjība, citam otrādi – raksturs kļūst vājāks, cilvēks nespēj nevienam atteikt, pakļaujas citu ietekmei, zaudē gribasspēku.
Alkoholisms ir slimība, kura pēc iespējas ātrāk jāsāk ārstēt. Alkohols ar laiku pāriet narkotiskā savienojumā un pārpludina smadzeņu šūnu receptorus. Jo ātrāk slimība atklāta, jo labāki būs ārstēšanas rezultāti.
Secinājumi.
• Alkoholisms ir slimība ar smagām sekām pašam indivīdam.
• Cilvēku sabiedrība bija tā, kura vēstures gaitā radīja alkoholu, tāpēc arī ar tā sekām ir jāpalīdz cīnīties sabiedrībai kopumā.
• Ja šiem cilvēkiem nepalīdzēsim, tad ar laiku šī sabiedrības daļa pārvērtīsies par patērētāju sabiedrību un sociālo labumu izmantotāju.
• Alkoholisms ir sekas lielākajam naudas ienākumu biznesam.
2.2 Bērni un alkohols
Iemesli, kas mudina pirmoreiz pamēģināt alkoholu, ir ļoti dažādi. Taču atkarībā no vecuma tie mainās. Līdz 11 gadiem pirmā iepazīšanās ar alkoholu visbiežāk notiek vai nu gadījuma pēc, vai arī vecāki paši iedod pagaršot. Reizēm bērns pats to pamēģina aiz ziņkārības ( tā bieži notiek ar zēniem ). Pusaudži parasti alkoholu pamēģina tradicionālu iemeslu pēc – svētki, diskotēka, draugi, drosmei. Parasti sākas ar „nevainīgu” glāzīti jubilejā ģimenes lokā. Tomēr arī tāda iepazīšanās ar alkoholu bērnam ir bīstama, jo pietiek tikai reizi pieskarties alkoholiskajam dzērienam, lai sagrūtu psiholoģiskā barjera un pusaudzis uzskatītu, ka viņam ir t…iesības iedzert kopā ar biedriem vai vienam. [ 8 ]
No reklāmām bērni gūst nepareizo priekšstatu, ka alkohols dod uzmundrinājumu, brīvības sajūtu, taču realitātē alkohols ir rūgts, dedzinošs un izsauc nelabu dūšu un vemšanu. Pēc šādas nepatīkamas iepazīšanās vairākums bērnu no alkohola izvairās, taču pusaudžu vecumā sakarā ar kādu svarīgu notikumu kārdinājums iedzert atjaunojas, turklāt tas iegūst jaunu psiholoģisku saturu – cenšanos tikt vaļā no garlaicības, ko izraisa emocionālais „bads”. Pusaudžiem zudusi vai samazinājusies izziņas tieksme. Pusaudži, kuri lieto alkoholu, nepiedalās sabiedriskajā darbā.
Garīgā aprobežotība, neprasme sevi apliecināt skolā ir iemesls tam, ka pusaudzis sāk lietot alkoholu, lai apliecinātu sevi ielas biedru vidū. Pašapliecināšanās pusaudžiem ir svarīga, taču svarīgi ir tas, kā un kur tas tiek darīts. Tā kā pusaudzim, kurš dzer, trūkst derīgā darba iemaņu un intereses par to, tad viņam alkoholisko dzērienu lietošana sāk pārvērsties par pašapliecināšanās formu, kurai ir postošas sekas.
Daži pusaudži lieto alkoholu, lai novērstu sasprindzinājumu vai atbrīvotos no nepatīkamiem pārdzīvojumiem. Sasprindzinājumu var radīt skolā vai ģimenē radusies atsvešinātība. Pusaudži daudz laika pavada uz ielas ar draugiem. Lai gan grupējumi veidojas stihiski, tomēr tie apvieno pusaudžus ar līdzīgām interesēm, izturēšanos un attīstības līmeni, kur dominē lieka laika nosišana. Šāda laika nosišana kļūst par labvēlīgu vidi iedzeršanai. [ 8 ]
Secinājumi
• 1Atbildīgās amatpersonas pārāk maz kontrolē pārdevējus un veikalu īpašniekus, jo, tie bieži atļaujas pārdot alkoholu nepilngadīgajiem.
• Mūsu valstī ar likumu pārāk ātri atļauts pārdot alkoholu personām, kuras tam psiholoģiski nobriedušas.
• Jāizglīto vecāki, ka jebkura alkohola pagaršošana ir kaitīga nenobriedušam organismam.
• Jāorganizē bērnu brīvais laiks vecākiem un mācību iestādēm.
2.3 Alkoholisms – ģimenes slimība
Alkoholisms cilvēka ķermenī ieķeras ar tādu spēku, ka to jau var saukt par fenomenu. Alkohols ir universāls līdzeklis, jo tas palīdz gan priekos, gan bēdās. Ir uzskats, ka alkoholu lietojot ar mēru, nekas ļauns nenotiks. Un tā ir kļūda, jo neviens nevar būt drošs, ka ir no nelaimes pasargāts.
Alkoholismu var saukt par ģimenes slimību, jo tas iespaido cilvēkus, kuri paši nedzer, bet atrodas līdzās atkarīgajam. Viņiem jārēķinās ar to, kādā garastāvoklī dzērājs atnāks mājās, kļūs agresīvs vai nē. Ļoti daudzas ģimenes ar šo situāciju samierinās un tā stimulē atkarību, nemudina cīnīties. Tuvinieki savu dzīvi pakļauj alkoholiķa slimībai. Sākas līdzi slimošana – līdzatkarība. Un līdzatkarīgā cilvēka dzīve pārvēršas par drāmu. Bieži dzer māte ar meitu, tēvs ar dēlu, un bērni ir sapratuši, ka dzeršana ir dzīves norma. [ 9 ]
Alkoholisms ir ģimenes slimība. Viena ģimenes locekļa alkoholisms iespaido visu ģimeni. Tas notiek tāpēc, ka alkoholisms nepastāv tikai alkoholiķa ķermenī, bet tā ir attiecību slimība. Daudzas alkoholisma pazīmes ir alkoholiķa uzvedībā. Cilvēki, kuri iesaistīti alkoholismā, reaģē uz alkoholiķa uzvedību. Viņi cenšas alkoholiķi kontrolēt, labot un slēpt no apkārtējiem viņa slimību. Līdzatkarīgie bieži pārmet sev un jūt aizvainojumu, emocionāli satrauc sevi, ir nomocījušies, cenšoties izmainīt alkoholiķi, taču tas nedarbojas.
Ģimene dara alkoholiķa darbus, maksā viņa rēķinus, uzņemas viņa nepatikšanas, melo par viņu. Likvidējot dzeršanas sekas, ģimene nostiprina alkoholiķa pārliecību, ka viņš var dzert tik daudz, cik grib un viss nokārtosies. Ģimenes dusmas un sods, alkoholiķim liek justies vainīgam. Ģimene uzņem šo vainas sajūtu, tā nostiprinot pārliecību, ka vaina izpirkta un var dzert tālāk.
Alkoholiķis noliedz, ka viņam ir problēmas un vajadzīga palīdzība viņš apsola nedzert. Noticot solījumam, arī ģimene noliedz problēmu. Ģimene bieži draud un nepiepilda savus draudus. Un alkoholiķis „klausās” to, ko viņi dara, nevis to, ko viņi saka. [ 9 ]
Un bērni tam visam ir pa vidu. Alkoholiķu bērni …var ciest no vardarbības, naudas problēmām, kauna par netīro mājas vidi. Bērni var vainot sevi par vecāku dzeršanu. Bērni cieš no neizpildīto solījumu sekām, viņi ienīst sevi, vecākus, dzīvi. Viņiem ir problēmas skolā, bailes no apkārtējiem un nākotnes, trūkst pašapziņas un cieš no mūžīgā stresa. Daži aizbēg no mājām un nokļūst uz ielas.
Secinājumi.
• .Līdzatkarīgajiem jāsaprot, ka viņiem ir arī sava dzīve un sveša nav jādzīvo. Tā ir katra paša izvēle – mainīt savā dzīvē kaut ko vai nē.
• Ģimenē, kurā viens no vecākiem dzer, otram būtu jāizsver prioritātes, veidot normālu dzīvi bērniem vai izdabāt alkoholiķim.
• Kamēr alkoholiķim būs komforts, viņš neko savā dzīvē nemainīs.
2.4 Teorētiskais apskats
„Sociālā darbinieka profesijas mērķis ir nodrošināt cilvēka labklājību, radot tādus sociālos apstākļus, kas veicina sabiedrības locekļu potenču pilnīgu realizēšanos.” [5, 10]
Pēc sociālā darba speciālistu profesiju standartiem, strādājot ar atkarīgajiem un to ģimenēm, nepieciešamas specifiskas prasmes profesijā :
• risināt cilvēku ar atkarības problēmām bio-psihosociālās problēmas;
• identificēt atkarīgo riska grupas un līdzatkarīgos, viņu sociālās vajadzības;
• sniegt sociālo atbalstu līdzatkarīgajiem. [1, 12]
Darbs ar individuālu gadījumu ir sociālā darba forma, kur sociālais darbinieks mijiedarbībā ar klientu analizē viņa problēmu un vajadzības, pielieto noteiktas sociālā darba metodes un veic dažādas sociālā darbinieka lomas. Uzmanība tiek pievērsta individuāliem gadījumiem – personai vai ģimenei, tas nozīmē, ka sociālā darbinieka klients ir indivīds un/ vai ģimene. [ 7 ]
Lai sociālā gadījuma vadīšana būtu veiksmīga, sociālajam darbiniekam jāpiemīt prasmei reāli domāt un plānot darbības, detalizēti izvērtēt rīcības plāna realizāciju, ticamību un izvērst darbības alternatīvas, , paredzēt un novērtēt pieņemto lēmumu, iespējamo ietekmi uz klientu un problēmsituāciju, noteikt prioritātes, saglabāt personisko līdzsvaru, strādāt komandā. [1]
Sociālā darba prakse balstīta uz dažādām teorijām, no kurām plašāk pielietojamākās ir:
• psihodinamiskā – uzsver cilvēka rīcības atkarību no zemapziņas norisēm un strādā ar cilvēka psihes struktūrām un to attiecībām ar apkārtējo pasauli;
• sistēmu – uzsver cilvēka un viņa vides mijiedarbību, sistēmisku pasaules skatījumu;
• postmodernisma – noliedz vienas universālas objektīvas pasaules esamību, svarīga ir jēgpilna satura atrašana paša klienta skatījumā, kas nozīmē, ka sociālais darbinieks ieņem nenoteiktības pozīciju attiecībā pret klienta situāciju;
• uz mērķi centrētā – lai atrisinātu īpašas problēmas, izmanto jebkuru derīgu informāciju un ego psiholoģiju;
• Biheivioristu – ievērot sociālās mācīšanās teoriju, vērsta uz konkrētu problēmu un vēlamās uzvedības palielināšanu;
• kognitīvā – izturēšanos vada ar domāšanu un izziņu, nevis zemapziņu, nosaka humānisma ieviešanu;
• lomu – uzsver sociālo un personisko sadarbošanos, klients veic dažādas sabiedriskās lomas. [ 2 ]
Teorētiskās pieejas ir ļoti daudzveidīgas, tāpēc tās pieskaņo konkrētas problēmas risināšanai tā, lai tās tai kalpotu.
Secinājumi
• Ir dažādas teorētiskās pieejas, uz kurām var balstīt sociālo darbu.
• Lai atrisinātu konkrētu problēmu, tiek pielietotas vairākas teorijas vienlaicīgi.
• Sociālā pie problēmas risināšanas procesa…. 3. Sociālā gadījuma risināšana
Pie sociālā darbinieka pēc palīdzības atnāca 12 gadus vecas meitenes Tijas vecmāmiņa Zoja. Meitene pastāstīja, ka mājās nav ko ēst, un mamma ar tēti viņu sitot. Māte – Ilze, 30 gadi, kādreiz strādāja veikalā, tagad bez darba. Salauzusi kāju un dotajā brīdī nevar strādāt. Tēvs – Jānis, 32 gadi, darba nav. Vecāki lieto alkoholu – regulāri. Skolā uzzinājām, ka Tija bieži skolā ierodas netīra, neapkopta, apģērbta neatbilstoši laika apstākļiem, bailīga, bieži kavē skolu, konfliktē ar klasesbiedriem. Ģimenes vienīgie ienākumi ir valsts ģimenes pabalsts. Ģimene dzīvo divistabu dzīvoklī daudzdzīvokļu mājā ar centrālo apkuri, parāds par apkuri un komunālajiem maksājumiem Ls 342. Vienīgais cilvēks, kuru Tija piemin ar labu vārdu, ir vecmāmiņa Zoja, 72 gadi, dzīvo privātmājā, pensionāre – pensija Ls 102 mēnesī un cik var – palīdz mazmeitai.
Krīzes situācijā – ģimene.
Galvenā problēma – regulāra alkohola lietošana.
Apakšproblēmas – finansiālās;
• bezdarbs;
• līdzatkarība;
• vardarbība;
• vecāku pienākumu nepildīšana.
Iejaukšanās mērķis – mazināt krīzes situāciju ģimenē, „risināt ģimenes un bērna sociālās funkcionēšanas problēmas un apmierināt to sociālās vajadzības.” [ 1, 12]
Iejaukšanās uzdevumi :
apsekot ģimeni mājās;
nodibināt kontaktu ar visiem ģimenes locekļiem kopā, gan atsevišķi;
apkopot informāciju par ieņēmumiem;
ieteikt psihologa un narkologa konsultāciju;
izņemt bērnu no ģimenes līdz situācija normalizēsies;
palīdzēt nepieciešamo dokumentu kārtošanā;
palīdzēt risināt bezdarba problēmu;
risināt vardarbības jautājumu ģimenē;
risināt īres parāda jautājumu;
atbalstīt materiāli un psiholoģiski bērnu.
Sociālā darba metožu pielietošana.
Sociālā darba metodes ir „mērķtiecīgi izraudzītu un sistemātiski sakārtotu darba paņēmienu kopums, kuru izmanto klienta sociālās problēmas izpētei un identificēšanai, palīdzības procesa nodrošināšanai un darbības novērtēšanai.”[4, 175 ]
Pielietojam:
identificēšanas metožu grupu [ 5 ]:
• plānošana;
• administrēšana;
• aktīvā klausīšanās;
• pārfrāzēšana;
• jūtu atspoguļošana;
• atbalstīšana;
• empātiskā komunikācija;
• komunikācijas atvieglošana;
• sākotnējā novērtēšana;
novērtēšanas metožu grupu [ 5 ]:
• administrēšana;
• plānošana;
• institūciju apsekošana;
• diskusijas;
• kontrole;
• plānotā salīdzināšana ar sasniegto;
• gadījuma apspriede;
• atgriezeniskā saite no klienta un komandas;
• mājas vizīte;
• novērošana;
• supervīzija;
• datu analīze;
• aptauja
problēmas risināšanas metožu grupa [ 5 ]:
• plānošana;
• administrēšana;
• gadījuma vadīšana;
• konsultācija;
• diskusija;
• pārrunas;
• pierakstu veikšana;
• aizstāvība;
• metodiskā vadība;
• sabiedriskās attieksmes mainīšana;
• sadarbības veicināšana;
• informācijas izskaidrošana;
• lomu spēles;
• sociālā gadījuma apspriede;
• iejaukšanās vidē;
• tehniska palīdzība dokumentu kārtošanā;
• spēļu terapija;
• brīvā laika organizēšana;
• komandas darbs;
• modelēšana;
• aktīva klausīšanās;
• noskaidrošana;
• kopsavilkuma izdarīšana;
• jautāšana;
• atbalstīšana;
• motivēšana;
• pārliecināšana;
• problēmas sadalīšana apakšproblēmās;
• mērķu izvirzīšana;
• kontrakta slēgšana;
• pozitīva vērtējuma došana;
• lomu spēles.
Iejaukšanās teorētiskais pamatojums.
Sistēmu teorija – „savstarpējās sakarības un attiecības esošu elementu kopa, kas veido kvalitatīvi jauku veselumu.” [ 4, 166 ] tradicionāli nošķir divas sistēmu teorijas sociālajā darbā ( Pelns, 2001 ):
• vispārējās sistēmu teorijas – bioloģiskā teorija, kas
apgalvo, ka visi organismi ir sistēmas, kas veidotas no
apakšsistēmām;
• ekoloģiskās sistēmas teorijas – tas ir dzīves… modelis, kas
kas uztver cilvēku kā patstāvīgi piemērojošos, sadarbojoties
ar dažādiem viņu vides aspektiem..
Uz mērķi centrēta teorija – „risināt klientu izklāstītās problēmas; tā parāda, ka problēmas rodas, kādas tās ir un kā tās risināt.” [3, 36 ]
Lomu teorija – „cilvēki ieņem pozīcijas sociālajās struktūrās un katrai pozīcijai ar to mir saistīta loma. Loma ir izredžu un izturēšanās kopums, kas saistīts ar pozīciju sociālajā struktūrā, jo tikai attiecībās lomas var identificēt.”[ 2, 101 ]
Psihodinamiskā teorija – „izturēšanās rodas no kustības un iedarbošanās cilvēka prātā; prāts stimulē izturēšanos, un, gan prātu, gan izturēšanos, var ietekmēt un tie, savukārt, ietekmē klienta sociālo vidi.”[ 2, 49 ]
Esošie resursi:
– valsts ģimenes pabalsts;
– ir dzīvoklis;
– skola
– abi vecāki ir darba spējīgā vecumā;
– vecāmāte.
Piesaistāmie resursi:
– valsts nodarbinātības dienests;
– pašvaldības sociālie pabalsti:
– trūcīgo ģimeņu sociālās palīdzības pabalsts;
– dzīvokļa pabalsts;
– brīvpusdienas skolā Tijai;
– vienreizējs pabalsts Tijai apģērba un skolas piederumu
iegādei;
– tā kā ģimenē abi vecāki lieto alkoholu un ir vardarbīgi
pret Tiju, ierosināt uzņemties aizbildņa funkcijas
vecaimātei Zojai ,kamēr situācija ģimenē normalizēsies;
– palīdzēt Zojai nokārtot atlīdzību par aizbildņa pienākumu
pildīšanu;
– piesaistīt ģimenes ārstu, skolu, psihologu, narkologu,
Anonīmo alkoholiķu biedrību;
– noskaidrot, vai Ilzei pienākas apmaksāta slimības lapa,
ja nē, tad nokārtot naudas pabalsta piešķiršanu no valsts,
lai sniegtu individuālu palīdzību darbspēju un veselības
atjaunošanai;
– Jānim palīdzēt noformēties kā bezdarbniekam;
-Valsts nodarbinātības dienestā abiem piedāvāt
pārkvalifikācijas kursus un palīdzēt atrast darbu;
– sniegt atbalstu.
Novērtēšanas metodes:
– diskusijas
– kontrole;
– plānotā salīdzināšana ar sasniegto;
– mājas vizītes;
– novērošana;
– dokumentēšana.
Gadījuma apspriede –„sociālā darba metode, kas tiek pielietota sociālās institūcijās, kad tiek sapulcināti profesionālas komandas locekļi klienta problēmas, mērķu, iejaukšanās veidu un prognožu apspriešanā.” [3, 98 ]
Apspriedes dalībnieku skaitā var iekļaut:
o sociālo darbinieku, kurš strādā ar klientu;
o darbinieka supervizoru;
o citu institūciju darbiniekus, kuriem pieredze līdzīgu problēmu risināšanā;
o klienta radiniekus, kuri var sniegt papildus informāciju.
Sociālā darbinieka lomas;
– gadījuma vadītājs;
– atbalstītājs;
– uzticības persona;
– starpnieks; konsultants;
– aizstāvis.
Risināšanas process:
– klienta apsekošana un problēmas risināšana;
– kontakts ar klientu;
– informācijas ievākšana;
– stipro un vājo pušu apzināšana;
– darbības plāna izstrādāšana;
– nepieciešamo resursu piesaiste;
– piesaistāmo un esošo resursu un pakalpojumu
izmantošana;
– rehabilitācijas izmantošana;
– pašapziņas celšana;
– materiālās palīdzības sniegšana;
– citu institūciju piesaiste;
– sekot līdzi un līdzi sadarboties.
Nepieciešamās specifiskās prasmes profesijā, strādājot ar šo gadījumu (1, 2002.):
– risināt ģimenes un bērna sociālās
funkcionēšanas problēmas;
– sniegt sociālo atbalstu līdzatkarīgajiem;
– identificēt pazīmes, kas liecina par vardarbību
pret bērnu;
– risināt vardarbības problēmu un analizēt
problēmu vērtības un normas upura vides
… kontekstā, ievērojot viņa ģimenes situāciju,
sociālo un ekonomisko stāvokli, izglītību, kā
arī sabiedrībā notiekošo.. 4. Secinājumi.
1. Alkoholiķu ģimenēs visvairāk cieš bērni, kuri veido nepareizu ģimenes dzīves modeli un uzkrāj negatīvu priekšstatu turpmākajai savai dzīvei.
2. Alkoholisms ir ģimenes slimība, kurā tiek iesaistīti visi ģimenes locekļi; pārējiem tiek uzspiests alkoholiķa dzīves modelis.
3. Alkoholiķi nevar piespiest mainīt savus ieradumus, ja viņš to nevēlas pats.
4. Alkoholisms ir pašas sabiedrības vēsturiski radīta problēma, tāpēc sabiedrība ir atbildīga per alkoholiķu normālu integrēšanos sabiedrības dzīvē.
5. Alkoholisms ģimenē ir pirmsākums bezdarbam, naudas problēmām, nabadzībai, vardarbībai un ģimenes iziršanai.
6. Persona, kura nekontrolē savu vēlēšanos dzert, ir alkoholiķis, viņam ir slimība – alkoholisms.
7. Alkoholiķis lieto alkoholiskos dzērienus bēgot no īstenības un atbildības.
8. Alkoholiķis ir emocionāli atkarīgs no alkohola un patiesi tic, ka nespēj dzīvot bez tā. 5. Izmantotā literatūra.
1. Bāliņa, Ā. „Sociālā darba speciālistu profesiju standarti”. Rīga: Attīstība, 2002.
2. Pelns, M. „Mūsdienu sociālā darba teorija”. Rīga: Attīstība, 2002.
3. Šiļņeva, L. „Sociālā darba teorija un prakse”. Rīga: Attīstība, 1998.
4. Šiļņeva, L. „Sociālā darba terminoloģijas vārdnīca”. Rīga: Attīstība, 2000.
5. Zemīte, Ē. „Sociālā darba pamati”. Rīga: Attīstība, 2003.
6. www.csb.lv LR Centrālā statistikas pārvalde, skatīts 2008.04.25.
7. www.ogresvestis.lv Strazdiņš, J. „Alkoholisms- kā izārstēties no tā”, skatīts 2008.04.25.
8. www.republika.lv Kalniņa, S. „Alkoholisms un tā sekas”, skatīts 2008.04.25.
9. www.saimniece.lv Krēsliņa, I. „Ģimenes slimība- alkoholisms”, skatīts 2008.04.25.