1.Kurzemes cietoksnis
Jau 1944. gada 16. augustā, kad vācieši mēģināja ar uzbrukumu pie Šauļiem atjaunot pārrauto fronti ar 16. armiju, sāka veidoties aizstāvēšanās josla no Šauļiem uz Auci un Tukumu. Lai gan vācu spēkus pie Šauļiem un Ventas sarkanarmieši sakāva, tāpat kā bija sakāvuši līdzīgu 16. armijas frontes atjaunošanas mēģinājumu 1944. gada augusta sākumā pie Biržiem, arī sarkanarmieši lielākus panākumus Lietuvā vairs neguva. 19. augustā vācu 3. tanku armijas daļas devās triecienā uz Džūkstes staciju un to ieņēma. Kad vācu kara flotes vienības no Rīgas jūras līča ar saviem smagajiem ieročiem bija paralizējušas sarkanarmiešus, vācieši ieņēma arī Tukumu un Ķemerus 20. augustā. Tādējādi arī Rīgas jūras līča piekraste bija atbrīvota un izveidots šaurs koridors caur Jūrmalu, Sloku un Ķemeriem uz Kurzemi.
Jelgava un Dobele palika sarkanarmiešu rokās, bet Aucē un Mažeiķos vēl turējās vācieši. No Mažeiķiem fronte turpinājās uz dienvidiem gandrīz taisnā līnijā līdz Austrumprūsijas robežai. Sarkanarmieši koncentrēja 3. un 2. Baltijas frontes spēkus Vidzemē un Igaunijā, lai ieslēgtu tur esošos vācu spēkus. Kad viņiem tas neizdevās, sarkanarmieši steigšus pārgrupēja dienvidos no Rīgas esošo 2. Baltijas frontes spēku daļu 1. Baltijas frontes sektorā Šauļu rajonā. 1944. gada 5. Oktobrī pēc vairāku stundu artilērijas viesuļuguns 1. Baltijas frontes sarkanarmiešu spēki pārgāja uzbrukumā 90 kilometru platā frontē no Šauļiem Mēmeles virzienā. Nekādi vācu pretsoli nespēja Sarkanarmijas gājienu apturēt un 10. oktobrī sarkanarmieši sasniedza Baltijas jūru ziemeļos no Mēmeles.
Vācu karaspēka ziemeļu grupa bija otro reizi atgriezta no sakariem ar Vāciju un steigšus nostiprināja līniju starp Mažeiķiem un Skodu, lai sarkanarmieši ar to pašu triecienu nevarētu izlauzties uz Liepāju. Lielā steigā vācieši savāca iespējamās rezerves, galvenokārt no kara flotes vienībām, pat no sapieriem, un izveidoja pagaidu drošības līniju dienvidos no Liepājas, bet sarkanarmieši Liepājai neuzbruka. Viņi bija aiznemti pie Rīgas. Vācu karaspēks strauji atkāpās caur Rīgu, pār Daugavu un caur Slokas šaurumu. Saskaņā ar rūpīgi izstrādātu plānu pēdējās vācu vienības atstāja Rīgu 1944. gada 12. oktobrī un īsi pirms diviem naktī uzspridzināja Daugavas tilus. 13. oktobra rītā sarkanarmieši iegāja Rīgā. 16. Oktobrī pēdējās vācu vienības atstāja arī Slokas šaurumu un ieņēma aizstāvēšanās pozīcijas no Jaunķemeriem pie jūras līdz Maisu krogum, kur jau sīvā cīņā fronti turēja latviešu leģiona 19. divīzija.
Ar steigā savāktajām vienībām vācieši bija paspējuši izveidot frontes līniju no Jūrmalciema, dienvidos no Liepājas, uz Skodu un Mažeiķiem. Te gan sarkanarmieši bija ielauzušies līdz pat Vaiņodei, tomēr fronte turējās. No Mažeiķiem fronte vērsās uz ziemeļaustrumiem, kur vācieši vēl turēja Auci, Slagundi, Lielbērzi un Maisa krogu, no kurienes fronte vērsās uz ziemeļiem, gar Tīreļpurva rietumu malu uz Ķemeriem un Rīgas jūras līci. Šī vispārējā līnija jau tagad iezīmēja joslu, kurā vēlāk norisinājās sīvas un asiņainas kaujas, bet no kuras sarkanarmieši aizstāvju spēkus vairs nevarēja izsviest līdz pat kara beigām.
Aizstāvju frontes līnija bija ap 200 km gara un vāciešiem tajā bija izvietotas divdesmitastoņas iepriekšējo kauju gaitā ārkārtīgi novājinātas divīzijas. Vairākas no tām bija vairs tikai bataljona stiprumā. Piekrastes aizsardzībai bija atstātas divīzijas – viena Baltijas jūras, otra Rīgas jūras līča piekrastes apsardzībai. Karaspēka grupas galvenais štābs bija novietojies Pelčos pie Kuldīgas, uzdodot 18. armijai aizstāvēties no Jūrmalciema līdz Ventai un 16. armijai – no Ventas līdz Lapmežciemam ziemelos no Ķemeriem. VI SS korpuss, kurā bez latviešu 19. divīzijas ietilpa arī vācu 290. un 389. kājnieku divīzijas, 1944. gada 12. oktobrī ieņēma pussagatavotu aizstāvēšanās pozīciju ziemeļrietumos.
2.Pirmā Kurzemes lielkauja
Kopā ar karaspēku caur Rīgu uz Kurzemi aizplūda arī liels daudzums civilo bēgļu. Lielākā daļa palicēju nevēlējās Latviju atstāt un cerēja Kurzemē sagaidīt kara beigas un Latvijas valsts brīvības atjaunošanu. Šo bēgļu, kā arī Kurzemes iedzīvotāju cerības bija tās, kas ievērojamā mērā stiprināja latviešu karavīru apņēmību noturēties savās sargu vietās, kad 19. divīzija nonāca Džūkstes rajonā un ieņēma ap 10 km platu aizstāvēšanās iecirkni apmēram 6 km uz ziemeļiem no Dobeles.
15. oktobrī ar 13 divīzijām sarkanarmieši uzbruka no Dobeles uz ziemeļiem. Viņu uzbrukuma smaguma punkts vērsās pret 42. grenadieru pulku, kur viņiem izdevās ielauzties apmēram 2 km latviešu aizstāvēšanās pozīcijā. 42. grenadieru pulka aizmugurē un 43. grenadieru pulka kreisajā flangā sākās sīva kauja, kurā ar pretuzbrukumu ievadīja 271. kārtības dienesta bataljonu pulkvežleitnanta Birzuļa vadībā. Tas sarkanarmiešu iebrukumu apturēja, bet kaujas turpinājās ar lielu niknumu, jo krievi cerēja šeit izlauzties uz Ventspili. Tas viņiem tomēr neizdevās. Kad vēl nākošajā dienā, 22. oktobrī, sarkanarmiešiem panākumus neizdevās gūt, viņi uzbrukumu pārtrauca. Ar to beidzās astoņu dienu kaujas latviešu sektorā, kuras bija daļa no pirmās Kurzemes lielkaujas. Padomju karaspēks bija cietis lielus zaudējumus, bet ieguvums bija niecīgs.
3.Otrā Kurzemes lielkauja
1944. gada beigās ģenerālis Šerners paziņoja Hitlera pavēli, ka Kurzeme ir jānotur. Daļa vācu kara vēsturnieki uzskata, ka šādai rīcībai nav bijusi stratēģiska jēga, jo Kurzemē ieslēgtais karaspēks neesot varējis turpmāko kara gaitu nozīmīgi iespaidot. Ir arī citi ieskati, kas aizrāda, ka nelielais novājināto divīziju skaits, kas bija palicis Kurzemē, nekur citur nebūtu labāk izmantots. Kurzemē tas tomēr apdraudējis Sarkanarmijas labo flangu, kad tā gatavojās savai ziemas ofensīvai Austrumprūsijā un Pomerānijā. Šo ieskatu apstiprina arī sarkanarmiešu lielās pūles Kurzemē ielenktos vācu spēkus likvidēt, dzenot pret tiem milzīgas tanku un lidmašīnu masas un nežēlojot gandrīz pusmiljonu Sarkanarmijas karavīru dzīvību. Savā oficiālajā kara vēsturē sarkanarmieši mēģinājuši milzīgos materiālu zaudējumus un cilvēku upurus aizslaucīt ar vienu teikumu:”Pretinieka Kurzemes grupējums palika ieslēgts pussalā līdz kara beigām un kapitulācijai 1945. gada maijā.” Patiesība bija citāda.
Kaujas nenorima nevienu dienu. Kad pirmā lielkauja bija beigusies bez panākumiem, Staļins pavēlēja Kurzemē ieslēgtos vācu spēkus iznīcināt līdz oktobra revolūcijas atceres dienai. Sarkanarmiešu otrais lieluzbrukums sākās ar triecienu 1944. gada 27. oktobrī pret vācu pozīcijām starp Skodu un Vaiņodi. Izmantojot labos meteoroloģiskos apstākļus, uzbrukumā devās lidmašīnu armādas, kas meta bumbas uz aizstāvju nocietinājumiem. Tai pašā laikā nocietinājumus bombardēja krievu artilērija. Tad uzbrukumā devās tanki un kājnieki. 29. oktobrī sarkanarmieši ieņēma Auci, bet tālāk netika. Pēc vienpadsmit dienu kaujām sarkanarmieši bija zaudējuši 604 tankus un 239 lidmašīnas. Kritušos sarkanarmiešus neviens neskaitīja. 1944. gada 8. novembrī sarkanarmieši pārtrauca uzbrukumu. Vācieši bija zaudējuši 44 000 vīrus, kamēr to atvietošanai ieradās tikai 28 000.
Otrā lielkauja latviešu 19. divīzijas sektoru nebija skārusi. Tur norisinājās tikai nepārtraukta abpusēja izlūku darbība, kurā ar izcilu drosmi izcēlās leitnants Pētersons un virsnieka vietnieks Ansons. Vācu karaspēka vadība mudināja karavīrus uzlabot un papildināt savus ierakumus katrā brīvā brīdī. No trim abu armiju rīcībā esošajām tanku divīzijām izveidoja kustīgu rezervi frontes aizmugurē, kura bija gatava doties uz jebkuru apdraudēto frontes iecirkni. Visas karaspēka grupas sastāvā Kurzemē 1944. gada decembra sākumā vēl skaitījās vairāk nekā 505 000 karavīri.
4.Trešā Kurzemes lielkauja
1944. gada novembra vidū latviešu 19. divīzijas izlūki novēroja, ka sarkanarmiešu karaspēka vienības tiek novietotas arvien tuvāk frontei Dobeles – Sīpeles rajonā. Aiz krievu priekšējām vienībām varēja dzirdēt artilērijas dunoņu, kur sarkanarmiešu vienības apmācīja jaunam uzbrukumam.
Izmantojot skaidro laiku, 14. un 15. decembrī krievu lidotāji ar lielu lidmašīnu skaitu uzlidoja Liepājai. Pirmajā dienā vācu zenītartilērija notrieca 38 krievu lidmašīnas. Otrs uzlidojums notika naktī, kad sarkanarmiešu bumbveži 10 viļņos nometa bumbas uz Liepājas pilsētu un ostu, nodarot lielus postījumus. Zenītartilērija nogāza 29 nakts bumbvedētājus.
Savu uzbrukumu sarkanarmieši iesāka ar triecienu Pampāļu virzienā 1944. gada 21. decembrī. Krievu 42. armijas un 10. gvardu armijas uzbrukumu pavadīja ap 2500 lidmašīnas, no kurām pirmajā dienā 102 nogāza. Tāpat pirmajā kaujas dienā sarkanarmieši zaudēja 88 tankus. 23. decembrī sakustējās starp Dobeli un Sīpeli novietotā sarkanarmiešu 22. armija un 1. triecienarmija, kuru uzbrukums vērsās pret VI SS korpusa fronti Lestenes virzienā. Tur divu stundu artilērijas sagatavošanā pār latviešu 19. divīzijas kreiso spārnu un kaimiņos esošo 21. gaisa spēku kājniekoto divīziju izšāva pusotra miljona granātu. Pēc artilērijas sagatavošanas uguns uzbrukumā devās 19. sarkanarmiešu tanku korpuss un kājnieku masas, kuras pavadīja ap 500 kaujas lidmašīnas. 25. decembrī lieluzbrukums izvērsās arī frontē dienvidos no Liepājas, kur nesekmīgi uzbruka krievu 6. gvardu armija. Te krieviem fronti pārraut neizdevās.
5.Ziemsvētku kaujas
sarkanarmiešu uzbrukums, kas skāra 19. latviešu divīziju, sākās 1944. gada 23. decembra agrā rītā ar ļoti spēcīgu artilērijas uguni. Tā vērsās ne tikai pret galvenās kaujas līnijas ierakumiem, bet arī pret satiksmes ceļu mezgliem un artilērijas novietojumu dziļumā. Ātri vien bija pārtraukti telefoniskie sakari, traucēti bija arī radio sakari, tādēļ artilērija nevarēja atbalstīt kājniekus norādītos mērķos, bet deva aklo uguni pa iepriekš paredzētiem mērķiem. Pēc divu stundu intensīvas artilērijas apšaudes uzbrukumā nāca kājnieki. Trieciens bija ap 9 km platā frontē un skāra latviešu 19. divīzijas kreiso spārnu, bet galvenokārt kaimiņos esošo 21. gaisa spēku kājniekoto divīziju. Līdz ar sarkanarmiešu kājnieku uzbrukumu uzbruka arī krievu lidotāji, kuri apkaroja ar bumbām un automātiskiem ieročiem latviešu un vācu rezerves, aizstāvju smago ieroču novietnes un artilērijas pozīcijas.
Uzbrukuma smagums gūlās uz 21. gaisa spēku divīzijas centru, kur aizstāvējās šai divīzijai piedalītais latviešu 106. kājnieku pulks. Pulks un kaimiņos esošās vācu vienības cieta lielus zaudējumus. Neraugoties uz sīvo pretestību, sarkanarmiešiem izdevās ar tankiem izlauzties līdz pat artilērijas pozīcijām, kur tos apturēja 19. artilērijas pulka divizionu lielgabalnieki majora Insberga un majora Ozola vadībā. Ar tiešo tēmēšanu artilēristi sašāva 14 sarkanarmiešu tankus un apturēja uzbrūkošos kājniekus, tā jau ar roku sniedzamais caurrāvums sarkanarmiešiem neizdevās. Kad uzbrucēji mēģināja ielauzties 19. divīzijas aizmugurē, tos apturēja pulkvežleitnanta Taubes vadītais sapieru bataljons. 1944. gada 24. decembrī sarkanarmieši paplašināja savu uzbrukumu arī 19. divīzijas frontes sektorā. Pateicoties rūpīgi izveidotajiem ierakumiem 19. divīzijas labajā spārnā, kur pozīciju turēja 44. grenadieru pulks, sarkanarmieši panākumus neguva. Uzbrucēji turpināja lauzties uz priekšu tur, kur viņu uzbrukums bija sekmējies iepriekšējā dienā.
Ienaidnieka apieti, savos atbalsta punktos palika virsleitnanta Ancāna kaujas grupa Dirbās un leitnanta Gaigala grupa Staros. Pulkveža Oša ievadītais pretuzbrukums ar diviem bataljoniem atsvieda uzbrucējus un atbrīvoja Staru atbalsta punktu. No saimniecības personāla un divīzijas dienestu vienību karavīriem sastādītais trauksmes bataljons kapteiņa Krasta vadībā atvairīja ienaidnieka uzbrukumu 43. grenadieru pulka aizmugurē. Pievestās vācu rezerves palīdzēja nosprostot sarkanarmiešu tālo iebrukumu pie Vamžiem, kas apdraudēja divīzijas komandpunktu Lestenē. Izcilu veiksmi parādīja ļoti apdraudētā artilērija. 19. artilērijas pulka otrais divizions šai dienā iznīcināja 13 krievu tankus, pie kam astoņus ar tiešo tēmēšanu un tanku dūrēm sašāva viena baterija, kurai vakara krēslā ienaidnieks bija pievirzījies no aizmugures. 25. decembrī sarkanarmieši mēģināja no jauna izmantot iepriekšējo dienu panākumus un līdz Vamžiem iedzīto ķīli padziļināt Lestenes virzienā. Tam viņi koncentrēja šaurā joslā visus vietējos spēkus, atsakoties no mēģinājumiem ielauzties 19. divīzijas aizmugurē. Sīvas kaujas visu dienu norisinājās atsevišķu lauku sētu dēļ. No rokas rokā vairākkārt gāja mežsarga māja “Bērzi”. Virsleitnants Ancāns ar savu kaujas grupu noturēja atbalsta punktu Dirbās, pie tam iznīcinot 12 sarkanarmiešu tankus ar tuvcīņas ieročiem. Savas pozīcijas noturēja arī pirmajās dienās smagi cietušais 106. latviešu kājnieku pulks, ko 29. decembrī pārvietoja 19. divīzijas iecirknī.
Lai sakārtotos, iztaisnotu fronti un rastu jaunas rezerves, VI SS korpuss pavēlēja naktī no 25. uz 26. decembri atvilkt 19. divīzijas labo spārnu uz aizsprosta līnijas pozīcijām. Virsleitnanta Ancāna kaujas grupa Dirbās ar smagu kauju izlauzās līdz divīzijas pozīcijām. Pats kaujas grupas komandieris, virsleitnants Ancāns, bija ievainots.
26. decembrī ienaidnieks centās pārraut 19. divīzijas fronti uz Jāņukrogu. Sīvas kaujas notika ap Rumbām un Zvejniekiem, kur latvieši zaudēja Zvejnieku augstieni. Bīstams stāvoklis izveidojās pievakarē, kad sarkanarmiešiem izdevās ielauzties starp 44. un 43. grenadieru pulku. Ļoti īsā laikā tur izveidojās 2 km plata sprauga. Abi pulki saskaņoja rīcību un tai pašā naktī atjaunoja stāvokli, izsviežot sarkanarmiešus no caurrāvuma. Sevišķu iniciatīvu šajā kaujā parādīja virsnieka vietnieks Ansons, kurš ar savu izlūku vienību uzbruka ienaidniekiem kādā augstienē no muguras un to padzina. 27. decembrī visi sarkanarmiešu mēģinājumi iedragāt latviešu divīzijas aizstāvēšanās līniju beidzās bez sekmēm. Arī latviešiem neizdevās atgūt agrāk zaudēto Zvejnieku augstieni. sarkanarmiešiem neveicās ielauzties arī tālāk Lestenes virzienā.
28. decembrī sarkanarmieši ievadīja uzbrukumu ar artilērijas sagatavošanās uguni un viņiem izdevās vairākās vietās ielauzties 44. grenadieru pulka pozīcijās. Visu dienu norisinājās kaujas ap ieņemtām viensētām, līdz vakarā pulka fronte bija visumā atjaunota. Bitšķēpos ieslēgtās rotas sakaru līdzekļi nedarbojās un tā cīnījās viena pati sīvā tuvcīņā, no kuras izkļuva tikai 11 smagi ievainoti karavīri, ieskaitot rotas komandieri virsleitnantu Sūnu. Sevišķi izcēlās 19. izlūku bataljons, kas tuvcīņās atguva Rumbas un Birzniekus. Līdzīgā veidā turpinājās kaujas līdz 1944. gada 31. decembrim. Sarkanarmieši pielika lielas pūles, lai pārrautu latviešu 19. divīzijas fronti uz Jāņukrogu, bet visi viņu mēģinājumi beidzās nesekmīgi ar lieliem zaudējumiem, līdz viņu spēki bija izsmelti un viņi uzbrukumus pārtrauca. Ar to beidzās trešā Kurzemes lielkauja, kurā bija noasiņojušas ap 46 sarkanarmiešu strēlnieku divīzijas un 22 tanku brigādes. Vācu karaspēka Kurzemes grupas virspavēlniecība ziņoja, ka iznīcināti 513 tanki, 145 lidmašīnas un daudz cita kara materiāla. Salīdzinot ar Sarkanarmijas cilvēku un materiāla zaudējumiem, šīs kaujas ieguvums bija niecīgs. Pie Liepājas sarkanarmieši nebija tikuši pat tik tuvu kā otrās lielkaujas laikā novembrī. Dzelzceļa līnija no Liepājas līdz pat frontei pie Anneniekiem vēl kalpoja vācu karaspēka vajadzībām, ne Skrunda, ne Saldus, pat ne Džūkste nebija kritušas sarkanarmiešu rokās. Kaujas laikā latviešu leģiona karavīri bija sastapušies ar mobilizētajiem latviešiem Sarkanarmijā. Ar nodomu vai sagadīšanās dēļ uzbrukumā Lestenes virzienā sarkanarmiešu 22. Armijas sastāvā piedalījās arī 130. Latviešu strēlnieku korpuss ar savām divām divīzijām, kas tur cieta smagus zaudējumus.
6.Ceturtā Kurzemes lielkauja
1945. gadu sākot, Sarkanarmija savus spēkus atvilka un pārgāja uz aizstāvēšanos. sarkanarmiešu galvenie spēki bija pārcelti uz Vislas fronti, lai sagatavotos janvāra uzbrukumam Vācijai. Kurzemē palikušo vācu spēku piesaistīšanai sarkanarmieši atstāja 2. Baltijas fronti maršala Govorova vadībā. Viņa 90 līdz 100 divīzijām bija uzdots vācu spēkus Kurzemē iznīcināt, lai tie nevarētu iesaistīties Vācijas telpas aizstāvēšanā.
Latviešu 19. divīzijas vadība uzskatīja sarkanarmiešu spēkus par novājinātiem un tādēļ plānoja ar vācu 4. un 12. tanku divīziju atbalstu atkarot Ziemsvētku kaujās zaudētās pozīcijas. Kopējais uzbrukums no divām pusēm sākās 5. janvārī, bet sarkanarmiešus pilnīgi izsviest neizdevās. Sarkanarmieši bija paspējuši savas pozīcijas labi nocietināt. Latviešiem tomēr izdevās sasniegt Ģībeļas un Vidiņus, kur izcēlās sīva spēkošanās. Ģībeļas gāja no rokas rokā trīs dienas, kamēr kaujas beidzot, 9. janvārī, palika latviešu rokās.
Kad janvāra vidū sākās lielais Sarkanarmijas uzbrukums Vislas frontē, vācu ģenerālštābs pārcēla no Kurzemes uz Vāciju piecas divīzijas. Starp tām bija arī 4. tanku divīzija, kura līdz tam piederēja pie Kurzemes kustīgās rezerves. Kurzemes frontē palika vairs tikai 27 novājinātas divīzijas. Dažā no tām nebija vairāk kā tikai daži simti vīru. Divīziju aizstāvēšanās iecirkņus nācās paplašināt un latviešu 19. divīzijai bija jāizvēršas no Lestenes līdz Zebrus ezeram, galvenās kaujas līnijas garums sasniedza ap 35 km. 1945. gada 23. janvārī Sarkanarmija sāka triecienu no Skodas un Priekules virzienā uz Liepāju. Sarkanarmieši te uzbruka ar 11 divīzijām stiprā tanku un aviācijas atbalstā. Tai pašā laikā uzbrukumi ar vairākām divīzijām risinājās Saldus un Dobeles rajonos. Lai gan sarkanarmiešiem izdevās vairākas reizes pārraut vācu aizstāvēšanās līniju, viņus arvien atsvieda atpakaļ. Sīvās un nežēlīgās kaujas beidzās 4. februārī, iezīmējot ceturtās Kurzemes lielkaujas noslēgumu. Sarkanarmieši bija zaudējuši ap 40 000 vīrus, 541 tanku un 178 lidmašīnas, bet bija atspieduši vāciešus līdz Vārtājas upei. Krievu uzbrukumus apturēja pēkšņi uznākušais atkusnis, kur dubļos iestiga krievu tanki.
7.Piektā Kurzemes lielkauja
1945. gada 12. februārī sarkanarmieši sāka jaunu uzbrukumu Džūkstes – Irlavas virzienā, lai izlauztos caur Kandavu uz Ventspili. Pēc stipras artilērijas sagatavošanas uguns krievu 1. triecienarmijas kājnieki tanku atbalstīti uzbruka latviešu 19. divīzijas un vācu kājniekotās gaisa spēku divīzijas pozīcijām pie Lestenes un Džūkstes. Neraugoties uz lielo uzbrucēju pārspēku, aizstāvji pirmo sarkanarmiešu uzbrukumu atsita. sarkanarmieši uzbrukumu tūlīt atkārtoja un guva panākumus gaisa spēku divīzijas iecirknī. Viņiem izdevās izsviest vāciešus no Džūkstes un izvirzīties līdz Lestenei, apdraudot 19. divīzijas kreiso flangu. Lielā steigā uz turieni pārsvieda divīzijas izlūku bataljonu, kas ieņēma šķērspozīciju Vidiņu – Vamžu līnijā.
Aizstāvēšanās bija tikko noorganizēta, kad 16. februārī krievi savu uzbrukumu vērsa pret latviešu divīzijas pozīcijām. Pēc četru stundu ilgas artilērijas sagatavošanas uguns krievi tanku atbalstā uzbruka 19. divīzijas kreisajam spārnam, kur aizstāvējās 42. grenadieru pulks un divīzijas izlūku bataljons. Pirmā triecienā sarkanarmieši ieņēma Vamžus un Lesteni. Pārējā latviešu divīzijas frontē uzbrukumus izdevās atvairīt ar neatlaidīgiem prettriecieniem.
Nākošajās dienās krievi centās paplašināt un padziļināt iebrukumu starp Džūksti un Lesteni. Lai apturētu krievu laušanos uz Irlavu, 18. februārī no divīzijas labā spārna 43. grenadieru pulku pārvietoja uz Lestenes rajonu. Pulks no gājiena devās tieši kaujā un izsvieda sarkanarmiešus no Lestenes. Izcēlās sīva kauja, kurā sarkanarmieši artilērijas un tanku atbalstā centās Lesteni dabūt savās rokās. Latviešu grenadieri cieta lielus zaudējumus un patērēja tādu munīcijas daudzumu, ka šķita, ka pulks Lesteni nenoturēs. Kauja aprima ar tumsas iestāšanos un aizstāvji sāka gatavoties sagaidāmajam uzbrukumam rīta gaismā. Krievi tomēr Irlavas virzienā uzbrukumu vairs neturpināja un naktī atvilka savas vienības, lai mēģinātu frontes pārrāvumu citā vietā. Līdz 16. martam latviešu divīzija noturēja savas pozīcijas no Lestenes līdz Zebrus ezeram.
19. februārī krievi ar 11 divīzijām uzbruka ziemeļos no Džūkstes. Visus uzbrukumus tur izdevās atsist un Slampes apkārtnē kādā ielenkumā iznīcināja krievu kaujas grupu četru divīziju stiprumā.
20. februārī sarkanarmiešu 6. gvardu un 51. triecienarmija uzbruka 20 km platā joslā abpus Priekulei ar 21 strēlnieku divīziju un 16 tanku vienībām. Uzbrukumu spēcīgi atbalstīja artilērija un aviācija. sarkanarmiešiem izdevās nedaudz atspiest vāciešus un 22. februārī ieņemt Priekuli. Tālākus panākumus sarkanarmieši vairs neguva un 6. martā šeit uzbrukumus pārtrauca.
5. martā sarkanarmieš uzbrukuma smagumu pārnesa uz frontes iecirkni austrumos no Saldus, kur viņiem izdevās sasniegt Dobeles – Saldus dzelzceļa līniju. Te krievu 42. armijas sastāvā uzbrukumā piedalījās arī 130. latviešu un 8. igauņu strēlnieku korpuss. 7. martā uzbrukumu paplašināja ar triecienu Zvārdes virzienā. 10. martā sarkanarmiešiem izdevās sasniegt Cieceres ezera austrumu malu, tomēr fronts caurrāvumu arī šeit panākt neizdevās.
Marta vidū iestājās straujš atkusnis, kas ceļus un laukus pārvērta dubļu jūrā. Sarkanarmieši bija spiesti uzbrukumus pārtraukt. Līdz ar to beidzās piektā Kurzemes lielkauja, kas ilga no 1945. gada 12. februāra līdz 14. martam. Šīs lielkaujas laikā sarkanarmieši bija zaudējuši 70 000 sarkanarmiešus, 608 tankus, 436 lielgabalus un 178 lidmašīnas. Aizstāvju fronti viniem pārraut nebija izdevies. Lai varētu uzbrukumu turpināt, Sarkanarmijai bija jāpārkāto apgāde, piemērojot to izšķīdušo ceļu stāvoklim. Krievu rīcībā bija amerikāņu piegādātie jaudīgie kāpurķēžu vilcēji. Kurzemes aizstāvjiem bija jāiztiek ar laucinieku zirgiem un ratiem.
Ar Sāmsalas ieņemšanu 1944. gada novembrī sarkanarmieši sāka parādīt lielāku aktivitāti Baltijas jūrā, tomēr vācu transportus uz Liepāju un Ventspili viņiem neizdevās apturēt. Decembra beigās Baltijas jūrā vēl operēja 14 vācu zemūdenes, bet jau janvārī tās sāka atsaukt uz bāzēm, lai iebūvētu zemūdenes elpošanas ierīces. Februāra sākumā vairs operēja tikai 5 zemūdenes, marta vidū atsauca arī tās. Tomēr Liepājas un Ventspils ostās ik dienas izmainījās 3 līdz 4 kuģi, kas atveda ieročus, munīciju, pārtiku un nelielu skaitu karavīru, kuri pēc atveseļošanās Vācijā atgriezās pie savām vienībām Kurzemē. Kurzemē visvairāk trūka motoru un aviācijas degvielas. Jau 1944. gada decembrī Kurzemē vairs nebija neviena vācu bumbveža. sarkanarmiešu uzlidojumu atvairīšanai un frontes cīnītāju atbalstam darbojās tikai trīs iznīcinātāju eskadriļas – viena pie Tukuma, divas Liepājas tuvumā. Kaujās šo eskadriļu lidmašīnu skaits dramatiski samazinājās, līdz beidzot lidotāji vairs nevarēja sniegt frontes cīnītājiem nekādu palīdzību.
8.Sestā Kurzemes lielkauja
1945. gada 17. martā sākās jauns uzbrukums Kurzemes aizstāvju frontei. sarkanarmiešu 10. gvardu armija ar 12 divīzijām tanku atbalstā uzbruka vācu pozīcijām apmēram 10 km dienvidrietumos no Saldus. Tai pašā laikā krievu 42. armija ar 7 divīzijām, kuru starpā bija arī abas latviešu strēlnieku divīzijas, uzbruka plašā frontē starp Cieceres un Zebrus ezeriem. 10. gvardu armijas uzbrukumu izdevās apturēt Gāgu purvā un pie Bukupes, pie kam daļu sarkanarmiešu spēku ielenkumos iznīcināja. 42. armijas spēki, kas uzbruka Pilsblīdenes rajonā, izlauzās līdz Dobeles – Saldus dzelzceļam.
Sarkanarmiešu uzbrukuma sākuma laikā latviešu 43. grenadieru pulka vienības majora Reinholda vadībā bija gājienā uz jaunu aizstāvēšanās iecirkni rietumos no Zebrus ezera. Te tās saņēma pavēli ierasties Upes muižā un no turienes ar autotransportu 17. marta naktī pārvietoties uz Pilsblīdenes rajonu, kur ienaidnieks draudēja pārraut fronti. Izbraukto ceļu dēļ transporta kustība bija apgrūtināta un paredzēto aizstāvēšanās rajonu jau bija ieņēmuši krievi. Pirmās pulka vienības virsleitnanta Ancāna vadībā tieši no transporta devās triecienā un izsvieda krievus no ieņemtā apvidus pie Kuiļiem, ziemeļos no Blīdenes ezera un dzelzceļa.
18. marta rītā visam pulkam izdevās izveidot aizstāvēšanos uz līnijas Krupji – Kuiļi – Pilsblīdene. To pulks noturēja pret krievu tanku uzbrukumiem līdz 19. martam, kad, nesazinoties, atgāja vācu vienības, kas darbojās no latviešu pulka pa kreisi. Sarkanarmieši sāka apdraudēt pulka kreiso flangu un pulks bija spiests pamest pakāpeniski Pilsblīdeni un Blīdenes staciju. Sarkanarmiešu lielās artilērijas pārsvara dēļ pulks cieta ievērojamus zaudējumus.
20. martā sarkanarmieši pārrāva vācu fronti Kaulaču rajonā un uz turieni pārsvieda latviešu 19. divīzijas 42. grenadieru pulku, kas krievu caurrāvuma mēģinājumu likvidēja. Pulkveža Galdiņa vadībā divu dienu kaujās pulks atvairīja pavisam 35 sarkanarmiešu uzbrukumus un iznīcināja tuvcīņā 5 tankus.
21. martā sarkanarmieši sāka uzbrukumu no Jāņukroga – Brūnumuižas rajona gar dzelzceļu Saldus virzienā un bīstami apdraudēja Saldu. Rezervju trūkuma dēļ frontes virspavēlniecībā nolēma, ka jāatiet no līnijas Zebrus ezers – Annenieki – Brūnumuiža – Jāņukrogs, kuru vēl arvien turēja latviešu 19. divīzijas vienības. Atiešana uz steigā pussagatavotām pozīcijām zem nepārtraukta sarkanarmiešu spiediena prasīja no divīzijas lielus upurus. Sevišķi nikni sarkanarmieši uzbruka Bikstu un Jaunpils virzienā. Neraugoties uz sīksto latviešu grenadieru pretošanos, sarkanarmieši tanku triecienā ieņēma Bikstu staciju. Atkāpšanās kaujas smagumu šeit iznesa galvenokārt 44. grenadieru pulks majora Praudiņa vadībā.
24. martā sarkanarmieši ievadīja jaunu uzbrukumu Liepājas virzienā abpus Vārtājas upei. Vācu vienības šos uzbrukumus atvairīja un pēc pāris dienām sarkanarmieši uzbrukumus šajā sektorā pārtrauca. sarkanarmiešu vadība bija apņēmusies salauzt Kurzemes frontes mugurkaulu pie Saldus, kur tiem bija izdevies izkustināt fronti no labi iekārtotajām Blīdenes – Zebrus ezera – Džūkstes pozīcijām. Lai atvieglotu stāvokli, Kurzemes grupas virspavēlniecība bija nolēmusi atvilkt šo frontes iecirkni uz Viesātas upes līniju, kur jau bija sagatavotas jaunas aizstāvēšanās pozīcijas. Pie Viesātas arī Padomju karaspēka uzbrukuma spars saplaka un 4. aprīlī viņi kauju pārtrauca.
Pēc 19 dienu ilgām kaujām bija beigusies sestā Kurzemes lielkauja. Sarkanarmieši šajā kaujā bija zaudējuši ap 74 000 kritušo un ievainoto, 533 gūstekņu, 263 tankus, 185 lielgabalus, 29 granātmetējus, 249 ložmetējus un 27 lidmašīnas. Sarkanarmieši bija ieņēmuši Blīdeni, Bikstus, Jaunpili, Džūksti un Slampi. Pēc 1945. gada 4. aprīļa frontē iestājās klusuma periods. Atmetuši cerības uz vieglu Kurzemē ieslēgto vācu spēku iznīcināšanu, sarkanarmieši pārsvieda lielu daļu no saviem spēkiem uz Vāciju, kur sagatavoja uzbrukumu Oderas līnijai, lai ieņemtu Berlīni.
9.Vācijas kapitalūcija un karadarbības pārtraukšana Kurzemē
1945. gada maija sākumā fronte bija atvilkta uz visīsāko līniju starp Liepāju un Tukumu. Daļa no frontes bija uz upju līnijām, tā dodot vājajiem aizstāvju spēkiem labākas aizstāvēšanās iespējas. Visā Kurzemē vairs bija atlikušas tikai 22 divīzijas, no kurām vairākas bija tikai pulka lielumā. Tā kā vairākas divīzijas bija nepieciešamas piekrastes un lielāko ostu aizsardzībai, tad tiešā frontē varēja būt tikai ap 18 divīziju. Tomēr Kurzemes karaspēks apņēmīgi gatavojās krievu jaunam mēģinājumam pārraut fronti. Latviešu 19. divīzija 7. maija naktī vēl atradās kustībā uz paredzēto jauno pozīciju starp Imulas un Viesātas upēm. Tā kā sarkanarmieši uz pēdām sekoja, tad sedzošai vienībai – divīzijas izlūku bataljonam – viņus bija jāatvaira ar kauju. sarkanarmiešu lidotāji 8. maijā nežēlīgi bombardēja Liepājas ostu un pilsētu, un ar klāja ieročiem apšaudīja pilsētas iedzīvotājus uz ielām.
1945. gada 8. maijā Kurzemes karaspēka virspavēlniecība saņēma paziņojumu, ka Vācijas valdība paraksta beznoteikumu padošanos visās frontēs, un arī Kurzemē ar pulkstens 14.00 iestājas ieroču pamiers. Oficiālā kapitulācija sākas 8. maijā plkst. 24.00. Virspavēlniecība šo paziņojumu tūdaļ nodeva tālāk divīziju štābiem ar pavēli izlikt baltus karogus un izpildīt krievu pavēles.
Latviešu 19. Divīzijas komandieris par to informēja latviešu pulku un bataljonu komandierus, bet nekādas pavēles nedeva, tā atstādams latviešu karavīriem brīvu izvēli. Latvieši nekur baltus karogus neizlika, bet, kad krievi sāka pulciņos nākt uz ierakumiem un gūstīt latviešu karavīrus, ar visiem ieročiem atgāja uz aizmuguri. Pulku un bataljonu komandieri centās savus karavīrus saturēt vienkopus, bet karavīri sāka izklīst, lai meklētu radus, vai meklēt iespējas izvairīties no gūsta. Lielāko daļu karavīru sarkanarmieši drīz sagūstīja, tomēr apmēram trešā daļa no latviešu karavīriem Kurzemē ar visiem ieročiem devās mežos, lai turpinātu cīņu pret boļševiku varmākām.
Daudzi karavīri un civiliedzīvotāji meklēja pēdējās iespējas tikt projām no Kurzemes pa jūru. Nedaudzi kuģi līdz pēdējai vietai pieblīvēti atstāja Liepājas un Ventspils ostas. Kopā ar tiem jūrā devās arī mazāki kuģīši un velkoņi, kuri nemaz jūras satiksmei nebija piemēroti, visi pārpilni ar bēgļiem. Tiem pievienojās arī motorlaivas un citi peldoši līdzekļi. Šo bēgļu karavānu nežēlīgi bumboja un apšaudīja krievu lidotāji, nogremdējot ievērojamu skaitu peldošo līdzekļu ar visiem braucējiem. Pavisam Kurzemē kapitulēja 203 000 karavīri. Viņiem sākās smags gūstniecības laiks, kuru daudzi nepārdzīvoja
Secinājumi
1. Cīņās Kurzemes cietoksnī tika izmantots ļoti daudz artilērijas: tanki, lidmašīnas, lielgabali, zemūdenes, kuģi, bumbvedēji.
2. Kaujas notika sīvi un diezgan ilgu laiku, ilgākā kauja ilga apmēram vienu mēnesi.
3. Kurzemes cietoksnis tā arī netika iekarots.
4. Pēc Vācijas kapitulācijas no Liepājas devās prom daudz bēgļu, bet viņus nežēlīgi apšaudīja sarkanarmiešu lidmašīnas.
5. Kurzemē sākās smags laiks, kuru daudzi nespēja pārdzīvot, jo tika nežēlīgi nogalināti tuvinieki un tika izpostītas mājas. Daudziem nebija, kur gūt patvērumu.
6. Latvieši neielaida svešo karaspēku Kurzemē un kavēja milzu Sarkanajai armijai iebrukt Eiropā.
7. Smagākā kaujas vieta ir pie „Rumbām”.
8. Kurzemes aizstāvēšanas kaujās 19. divīzija pierādīja visīstāko varonību un dzimtenes mīlestību.
Izmantotie informācijas avoti
1. Lācis, Visvaldis Latviešu leģions patiesības gaismā. Rīga, Jumava, 2006. 276 lpp. ISBN 9984-38-124-2
2. Lācis, Visvaldis Otrais pasaules karš. VI daļa. Rīga, Jumava, 2003. 288 lpp. ISBN 9984-05-588-4
3. Kaujas Kurzemes cietoksnī [Skatīts 21.02.2008].
Pieejams: http://www.lacplesis.com/Kurzemes_Battles.htm
4. Berlīne kapitulē, Kurzeme turas [Skatīts 22.02.2008].
Pieejams: http://vip.latnet.lv/LPRA/kurz_turas.htm