Pastāv vairāki “Šamaņa” definējumi:
• Vietējais dziednieks, kas tīši maina savu apziņu, lai iegūtu zināšanas un spēku no garu pasaules, un izmantotu tos, lai palīdzētu un ārstētu savas cilts piederīgos.
• Tas, kas pārzina senās ekstāzes sasniegšanas tehnikas. Cilvēks, kam piemīt īpašas spējas nodibināt saikni ar gariem un ietekmēt tos, atšķirot jeb atdalot savu garu no ķermeņa. Gari palīdz viņam darbā, un tieši, atklāt slimību, bada un jebkādu citu pasaules un cilvēka traucējumu cēloņus, un veikt atbilstošu ārstēšanu. Viņi sastopami Sibīrijas iedzīvotāju un citu Āzijas tautu starpā; viņu darbība ar dažādiem nosaukumiem sastopama vairākos reliģiskos virzienos.
• Cilvēks, kas ir gatavs stāties pretī vislielākajām bailēm un vistumšākajām fiziskās pasaules ēnām. Un atkarībā no rezultātiem: “Dziednieks, kas pieredzējis tumsas pasauli un, kas ir bezbailīgi stājies pretī savai vistumšākajai ēnai vai citiem dēmoniem, un kas var veiksmīgi strādāt gan ar tumsas, gan ar gaismas spēkiem
• Pavadonis, dziednieks, sociālās saiknes avots, dažādu grupu mītu un pasaules uzbūves zināšanu glabātājs. Tāpat tas attiecas uz kādu, kas ir hiperaktīvs, atrodas uzbudinājuma stāvoklī vai kustībā”, vai kas ir spējīgs kontrolēt sevi un praktizēt stingru disciplīnu vai askētisku dzīvesveidu.
• Arhetipiskais sakrālo zināšanu speciālists. Viņa profesija caurstrāvo izplatījumu, kas apvieno mītisko iztēli un parasto apziņu
• Jebkura dzimuma pārstāvis, kas īpašā veidā spēj sazināties un komunicēt ar gariem (jeb grūti sasniedzamiem, ne visiem redzamiem spēkiem) un prot izmantot savas spējas, lai iedarbotos uz tiem, kurus pārņēmuši vai apsēduši šie paši gari.
• Varens un spēcīgs burvis, un noteiktu seno cilšu priesteris jeb garīdznieks, īpaši Āzijā.
• Mūžīgā dzīvošanas māksla harmonijā ar visu radīto.
Šamaņus raksturo trīs pamatelementi:
• Viņi var brīvprātīgi ieslīgt mainītos apziņas stāvokļos
• Šajos stāvokļos viņi var “ceļot”.
• Viņi izmanto šos ceļojumus kā zināšanu vai spēka ieguves metodi, ko pēc tam izmanto, lai palīdzētu citiem savas cilts vai kopienas locekļiem.
Termins “Šamanis” zināmā mērā ir misticisma un mīklainuma oreolā tīts un var izsaukt un piesaukt visdaudzveidīgākās, pat savā starpā neapvienojamas realitātes. Tas nav nekāds brīnums, jo mums tas asociējas ar kaut ko ļoti senu un arhaisku, bet kultūras attīstība ir attālinājusi un atsvešinājusi mūs no šamanisma metodēm, kas jāsaka bieži vien ir patiešām ekstremālas.
Visa pasaulē plaši izmantotais vārds šamanis, cēlies no mančū-tangu valodas un sastopams arī Krievu etnoloģiskajā vārdnīcā. Vārda sākotnējā forma ir saman (xaman), no darbības vārda ša-, “zināt”, jo šamanis nozīmē to, kas zina, viedo jeb gudro. Vēlākie etnoloģiskie pētījumi atklāj, ka pirmā un patiesā vārda šamanis izcelsme meklējama Sanskritā, pēc tam šis vārds ieviesies arī mančū-tangu valodā ar Ķīnas-Budisma meditāciju starpniecību, tā norādot uz kādu dziļāku saikni starp Šamanismu un agrīno Budismu. Pālī valodā tas ir šamana, sanskritā Sramana ,kas tiek tulkots, kā kaut kas līdzīgs “budistu mūkam vai askētam”. Ķīniešu termins sastāv no divām daļām un skan, – ša-men. Arī Sibirījas un centrālās Āzijas tautām bija savi vietējie šamanisma termini. Altaju Turku valodā tas bija kam, Jakuto valodā, ojon (un sieviešu kārtas šamanis bija udujan), Butirātiem, böo un centrālajā Āzijā, bakši, polinēzieši šamani sauca par tadibe, Lappi par moita, Somi par tieöjö un Ungāri par táltos (skat. 411. lpp.). Tas nozīmē zināšanas jeb gudrību, Tungu valodā “garu” zināšanu, to, ka šamanis var piesaukt sevī garus pēc vēlēšanās un izmantot tos savās interesēs, lai palīdzētu citiem, īpaši tiem, kas cieš šo pašu garu dēļ.
Patreiz Šamanu darbība tiek aplūkota kā mācība bez ģeogrāfiskām un etniskām robežām, tā ir pasaulei piederoša mācība. Šamaņa darbību var nosaukt par profesionālu seno laiku psihiatra vai psihoterapeita darbību. Īpaši, ja cilvēks uzskata aizvēsturi par apziņas paplašināšanas veidu. Šamanisms ir mūsu patiesās dzīves attīstīšana, ar kura starpniecību mēs palīdzam paši sev un citiem pamosties no miega, tumsības un neziņas par to, kas mēs patiesībā esam.”
Šamanis ir izdzīvojušais, viņš tādā vai citādā veidā ir izgājis cauri Sāpēm, Slimībām un Nāvei.
Viena no īpašībām, kas liek apbrīnot šamanisma fenomenu ir tā visuresošā klātbūtne it visā, kas saistīts ar mūsu senčiem. Tās metodes, kaut arī patreiz evolucionē, strādā ar senatnes elementiem, arhaiskiem simboliem un emocijām, kas ir zināmas jau kopš cilvēces pastāvēšanas pirmssākumiem. Izpētot Šamaņu izmantotās metodes ģeogrāfiskā kontekstā, atklājas analoģisku darbību klātbūtne visos piecos pasaules kontinentos.
Pasaule, kurā darbojas Šamanis var tikt izprasta kā psiholoģijā lieliski definētais “mainītās apziņas stāvoklis” (apziņa, kā ”spēja apzināties” no latīņu vārda cum-scire, “apzināšanās”). Šie stāvokļi, kas parasti tiek sasniegti pakāpeniski, izejot cauri dažādiem pārejas periodiem tiek saukti arī par transu vai ceļojumu. Mainītie apziņas stāvokļi parasti ietver:
1. Pāreju no parastā stāvokļa
2. Mainīto stāvokli
3. Pāreju uz parasto stāvokli
Ne tikai dziednieks atrodas šajā stāvoklī, bet arī dziedināmais cilvēks, un bieži vien arī pārējie attiecīgā seansa dalībnieki.
Pastāv vairāki veidi un metodes, kas ļauj sasniegt mainīto apziņas stāvokli, un vairākums no šiem veidiem neietver psihotropo vielu lietošanu. Līdz ar pieredzes uzkrāšanu kļūst arvien vieglāk sasniegt šos stāvokļus. Tamlīdzīga prakse ir saistīta ar vairākām atslābināšanās un relaksācijas metodēm.
Dabiskas apziņas stāvokļa izmaiņas notiek ieslīgstot miegā. Naktī miega laikā sāk izpausties atšķirīgas apziņas modifikācijas un notiek radikālas apziņas izmaiņas. Viens no izskaidrojumiem, kāpēc šādas lietas notiek, pieļauj iespēju, ka parastā ikdienas apziņa, ieslīgstot miegā jeb sapņu pasaulē, nemaz nešķērso relaksācijas un atslābināšanās fāzes, pa taisno dodoties uz visdziļāko stāvokli.
Viņa darbības mērķis ir dziedināšana un ārstēšana. Viņš pats darbojas kā ārstniecības līdzeklis vai zāles. Viņš stājas attiecībās, lai palīdzētu. Pirms jebkura uzdevuma uzsākšanas, viņam vienmēr ir mērķis. Situācija tiek aplūkota kā izaicinājums, kam seko milzīgs motivācijas spēks, un, tai pat laikā arī kā iedvesmas avots. Kopumā, viņa uzdevumi var būt sekojoši:
1. Veselības atjaunošana
2. Attīrīšana
3. Šķīstīšana
4. Atjaunošana
5. Indivīda attiecību ar savu grupu un vidi uzlabošana
6. Notikumu jēgas atrašana, to nozīmes un būtības skaidrošana, atrisinājumu meklēšana
Šie darbības veidi var attiekties uz fiziskām, emocionālām, izziņas vai sociālām problēmām. Tomēr, šamanis atšķiras no citiem palīdzības sniedzējiem ar to, ka viņš izmanto mainītos apziņas stāvokļus. Ar īpašu mērķi, viņš maina savas uzmanības vērsumu darba laikā. Uzdevuma izpildes laikā, viņa atdeve ir praktiski pilnīga. Uzmanības koncentrēšanas spēja var kļūt absolūta.
Šamanis, darbojoties ar ķermeni jeb “dziedinot” pastāvīgi sazinās ar “garu pasauli” jeb atrodas mainītā apziņas stāvoklī. Viņa iejaukšanās cilvēka ķermenī var notikt dažādos līmeņos, piemēram, tā saucamajā tamasakla ceremonijā. Tajā notiek vispārēja attīrīšana, gan fiziska, gan emocionāla, gan sociāla. Dažos Kanādas reģionos, piemēram Sunder Bejā (Ontārio), saskaņā ar vietējo Odžibvejas tautu tradīcijām, šo tehniku izmanto ārstējot alkohola un heroīna atkarības. Abas šīs vielas var spēcīgi ietekmēt cilvēka psihisko, fizisko un sociālo uzvedību un, tāpēc loģiski, ka šāda ārstēšana visos līmeņos ir daudz efektīvāka.
Lai būtu precīzāk, mums jāizšķir jēdzieni šamanis un šamanisms. Visas Šamaņa darbības ne vienmēr ir “Šamanisms.” Un arī cilvēki, kas nav šamaņi var izmantot šamanisma tehnikas un metodes.
Centrālo vietu šamanismā ieņem “spēja brīvprātīgi nonākt mainītā apziņas stāvoklī (Šamaņa apziņas stāvoklī) “ar terapeitisku mērķi, lai iegūtu zināšanas, un izejot no transa, spētu atcerēties, kas notika transa laikā.”
Šamanisma ceļš.
Slimība, kā tāda, Šamanismā ir ceļš uz terapeitiskajām zināšanām. Jebkura slimība un tās ārstēšana tiek izprasta, balstoties uz četriem punktiem. Lai saprastu Šamaņa darbu, jāizceļ šie četri soļi.
1. IEPRIEKŠĒJĀ SITUĀCIJA:
Tā ir fāze, kurā tiek aplūkots “fons”, tas ir, brīdis, kurā tika pieredzēts, kas neparasts vai saņemtas neparastas fiziskas zīmes, kas katram indivīdam ir unikālas, bet tai pat laikā ļoti skaidras. Tiek aplūkoti arī pagātnes atspulgi. Atbilžu meklēšana brīvprātīgā izolācijā vienmēr ir bijis viens no ceļiem, kādā cilvēki mēģina rast atbildes, iegūt zināšanas un atrisināt savas problēmas. Ziemeļamerikas indiāņu starpā to sauc par Redzējuma meklēšanu.
2. PARĀDĪŠANĀS UN PROBLĒMAS ATTĪSTĪBA:
Šī otrā fāze tiek izprasta kā “garu” balss jeb sauciens, kas var parādīties dažādos veidos:
a) Kādu slimību rašanās. Acīmredzams, ka lai kaut ko iemācītos ir jāpraktizējas, jāpiedzīvo kaut kas vai jāizcieš. Šajā ziņā viens no pirmajiem problēmas izziņas ceļiem ir tās piedzīvošana un pārvarēšana. Slimības gadījumā, veiksmīgi izārstējoties no tās cilvēks iegūst plašas zināšanas par to. Bijušie pacienti vairs nav pacienti, bet eksperti, ar milzīgu informāciju par procesu, kura laikā piedzīvotas neparastas eksistences formas. Saskarsme ar sāpēm un nāvi ir spēcīgs veids, kas palīdz paplašināt zināšanas par kritiskām situācijām. Tāpat Šamanis ir mūžīgi “ievainotais dziednieks”, tādā nozīmē, ka rētas ir viņa pārveides signāli, kas liecina, ka viņš meklē zināšanas un ārstēšanas metodi. Tāpat arī psihoanalītiķis nodod sevi personīgai psihoanalīzei pirms ķeras pie nākamā zināšanu ieguves soļa. Piemēram, cilvēks, kas piedalās kādā pašpalīdzības grupā, dalās savā pieredzē un atklāj to citiem.
b) Ģimenes vai vietējā šamaņa aicinājums. Tā ir cita elementāra zināšanu ieguves forma. Šamaņi parasti darbojas savā dzīvesvietā vai savas cilts vai tautas tuvumā. Tā ir tradicionāla piredzes nodošanas sistēma, īpaši, kas attiecas uz lieliem meistariem un viņu mācekļiem. Šis ģimenes aicinājums var tikt nodots pa sieviešu līniju, līdzīgi kā Vogulu tautas tradīcijās, vai pa vīriešu līniju, kā pie Ostiakiem un Sibīrijas Samojedaniem.
c) Garu sauciens vai aicinājums. Tie ir signāli ar dziļu individuālu nozīmi katra specifiska indivīda gadījumā. Bieži šo aicinājumu izjūt, kā balsi no augšas”. Šamanisma pasaulē, debesis un kalni simbolizē augstāko pasauli, kas ir daudz intelektuālāka un garīgāka. Zemūdens vai apakšzemes pasaule attēlo zemāko, fizisko pasauli. Vidējā pasaule starp šīm abām ir ne tikai pasaule, kurā mēs dzīvojam, bet arī parastie apziņas stāvokļi. Šis aicinājums var izpausties ikdienā apkārtesošajās lietās un vidē, sapņos, neparastos notikumos vai indivīda vai grupas problēmās, kurām nepieciešams radikāls risinājums.
Vairākās kultūrās, Bramaņu, Baliniešu, Indoamerikāņu utt., kalns ir īpaša vieta jo saskaņā ar mītiem tas spēj kontaktēt ar visaugstāko (Bramaņiem ir svētais kalns Arunačala ). Kalnos tiek iegūtas absolūtās zināšanas, var nonākt kontaktā ar augstākajām pasaulēm, labāk izzināt pašam sevi vai atrast dažādu problēmu risinājumu. Filozofa Antonio Eskohotado vārdiem te valda klusums, vērojumi un pārdomas. Pašas dabas radītie spēki ir tas “aicinājums”, kas liek laikam apstāties un lauzt ierasto dzīves kārtību. (Karloss Kastaneda)
IZEJA
Ja reiz cilvēks ir iesaistījies palīdzības sniegšanas procesā, viņš atsakās no iepriekšējās dzīves un darbības. Topošais šamanis aplūko brīdi, kurā ieguvis zināšanas. Tas ir ļoti dziļš pārveides process. Gars ar kuru mēs saskaramies dodoties lielajos svētceļojumos: uz Mekku, Jeruzālemi, Santjago de Kompostela, Gvadelupi un daudzām citām vietām, atspoguļo katras konkrētās tautas un kultūras pārveides procesa iezīmes. Lai apzīmētu šīs pārveides svarīgumu, dažos gadījumos, īpaši musulmaņu pasaulē, svētceļniekam tiek dots vai jau esošajam pievienots jauns vārds.
Zināšanas var uzskatīt par mērķi, tās ir vērtība pašas par sevi. Protams, to vērtība aug, ja tās ir harmonijā ar jūtām. Piemēram, Taizemes un Šrilankas Budismā uzsvērts, ka cilvēks, kas atgriezes no ceļojuma ir neapšaubāmi attīstītāks par to cilvēku, kas devās ceļojumā.
Smalka atšķirība starp ceļojuma pārdomām un līdzcietību iezīmē atšķirību starp izpratni un palīdzēšanu. Palīdzības ideja sākas ar līdzcietību, kas tiek kultivēta Tibetas lamaistu Budismā. Indivīds, kas atklājis un īstenojis sevi mistiskā nozīmē, kas ir neitrāls attiecībā uz dzīvību un nāvi, kļūst par palīdzības sniedzēju, jo viņā atmodušās līdzcietības jūtas. Citos Budisma veidos, piemēram, Taizemē, lielāka nozīme ir pārdomām, nevis līdzcietībai. Tas nozīmē, ka par vērtīgākām tiek uzskatītas intelektuālās vērtības (izpratne, pārdomas) nevis emocionālās izpausmes(žēlošana un līdzjūtība ).
Atbilstoši grupai, kurai pieder cilvēks, atšķiras viņa evolūcija un pārveides process, kļūstot par šamani. Šīs atšķirības tomēr ir diezgan virspusējas, tās nav dziļas, un vairāk kvantitatīvas nekā kvalitatīvas. Piemēram, mācību procesā ir vairāk vai mazāk soļu.
SEVIS TĒLS
Šamaņu sistemātiskais sevis redzējums ir bieži izmantota metode.
Šamaņa veiktā darbība nāk impulsīvi, ne vienmēr atbildot uz lūgumu palīdzēt. Uzkrātā pieredze sniedz viņam zināšanas un ļauj apgūt arvien jaunas sevis lomas. Dzīve kā tāda un tās grūtības neuztrauc šamani, vai arī tikai relatīvi viņu skar. Tas ir mazsvarīgi, jo viņa spēks attiecībā uz dabu ir relatīvs un viņš to zina. Tai pat laikā, viņš spēj pamanīt un redzēt lietas, ko citi neredz vai ignorē un šie vērojumi, kā likums, lieti noder krīzes brīžos.
Ja mēs piekrītam uzskatam, ka cilvēks tiek mērīts pēc tā, kas ir viņa ienaidnieki, vai kam viņš spēj stāties pretī, šamanis ir patiesi varens cilvēks, jo viņš spēj valdīt pār gariem un dabas spēkiem.
Zināšanas un savas palīdzības svarīguma apzināšanās ļauj viņam uzturēt augstu ticību saviem spēkiem un lepoties ar sevi. Tomēr, jo mazāk viņā ir lepnības, jo labāk un efektīvāk viņš var darboties (K. Kastaneda, 1975). Luizē Heja aplūkojot neo-šamanismu izvirza sekojošu definīciju par sevi un par savu darbu: Es neesmu dziednieks. Es neārstēju nevienu. Es vienkārši ik uz soļa atklāju sevi. Es ticu pasaulei, kurā cilvēki var uzzināt, cik neparasti apbrīnojami viņi ir, un palīdzu viņiem mīlēt sevi.
Saskarsme ar sevi un savām problēmām stimulē un audzina cilvēka empātiju un jūtīgumu. Ambere Vulfa uzskata, ka dziedniecība pati par sevi ir sevis dziedināšana. Šai kontekstā šamaņa galvenais uzdevums jeb dziedināšana ir spēja palīdzēt citiem izārstēt pašiem sevi. Viņa uzskata sevi par Katalistī (ķīmijas termins, kas apzīmē vielu, kas atvieglo pārveides reakcijas un bez kuras iztikt ir diezgan sarežģīti). Stāšanās pretī ekstremālām un nopietnām kaitēm, slimībām, bailēm un nāvei, mokām un ekstāzei padara šamani drosmīgu, tomēr atšķirtu no savas identitātes un sevis svarīguma apziņas.
Narcisisms ir slikts zināšanu sabiedrotais, jo ataino nespēju saskatīt pasauli citu acīm un izjust citu jūtām. Dažreiz humora izjūta kļūst par vislabāko termometru, kas mēra cilvēka spēju pacelties sev pāri.
Lai ceļotu citos eksistences mērījumos Šamanis rada mainītās apziņas stāvokli, līdzīgu sevis hipnozes stāvoklim, ko sauc par Lidojuma Stāvokli. Šajā lidojuma stāvoklī jeb Šamaņa Transā, viņš visu pilnībā kontrolē. Viņš var pārveidot savu apziņu un smalkos ķermeņus garīgā realitātē, kurā viņš apceļo esības debesis un elli, komunicē ar gariem un kontrolē tos, saņem informāciju un veic smalkas realitātes izmaiņas, kas faktiski izpaužas fiziskajā pasaulē.
Šamaņa mainītās apziņas stāvokli raksturo:
1. Tajā nav ego. Cilvēks it kā saplūst ar citiem cilvēkiem un apkārtējo vidi. Tā it kā viņam būtu viena kopēja apziņa ar visu apkārtesošo.
2. Sagrozīta laika un telpas izjūta, kas lauž vispārpieņemto kārtību. Intuīcija vada situācijas, kurās fiziskajā pasaulē parasti tiek izmantota racionāla pieeja.
3. Neparastas garīgās un psihiskās spējas.
4. Intensīvs un izteikts jūtīgums attiecībā uz citu emocionālo stāvokli.
5. Transam līdzīgu stāvokli bieži sauc par Lidojuma Stāvokli
Lidojuma stāvoklī jūs jūtat, ka esat faktiski saplūduši ar veicamo uzdevumu vai kādu darbību. Jūs varat zaudēt sava ķermeņa izjūtu, emociju, laika un pat fiziskās telpas izjūtas. Kad jūs atdodat sevi visu kādam īpašam uzdevumam, jūs pilnībā atbrīvojaties no bailēm un nemiera. Jūsu apziņā vairs nav vietas garlaicībai. Daudzi cilvēki, kas iegājuši šajā stāvoklī to raksturo kā “lidošanu bez narkotikām”, ko rada šis ritms, kuram jūs atdodaties par visiem l00%. Liels skaits cilvēku salīdzina to ar vienkāršu kurpju auklu sasiešanu, vai nedaudz sarežģītāku uzdevumu, piemēram, braukšanu ar automašīnu gandrīz “autopilotā”. Sienot kurpes, jūs TIKAI sasienat kurpju auklas. Braucot ar automašīnu, jūs zināt uz kurieni jūs braucat, jūs braucat droši un pārliecināti, bet jūsu prāts nav intensīvi koncentrējies uz ceļu. Protams, var minēt detalizētākus un smalkākus salīdzinājumus, bet būtībā tas tomēr atšķiras no intensīvas koncentrācijas.
Tas nav koncentrācijas veids, kas paredz milzīgu garīgu sasprindzinājumu. Labākais “lidojuma stāvokļa” apraksts skan sekojoši, – jūs viegli funkcionējat izcilības līmenī.
Vispaviršākie transa stāvokļi līdzinās grāmatas lasīšanai, televīzijas vai kinofilmas skatīšanās procesam, un tik spēcīgi jūs pārņem, ka jūs pat nemanāt, kas notiek jums apkārt. Dziļākie transa stāvokļi līdzinās sajūtai, kāda jūs pārņem tikko pamostoties no rīta. Jūs saprotat, ka esat pamodies, jūsu iztēle ir spilgta un patiesi pasakaina, un jūs jūtaties atslābis, jūtaties mierīgi un labi.
Spēja ieslīgt transā un to kontrolēt ir garīgās prakses un pieredzes rezultāts. Svarcēlājs katru dienu trenējas cilāt smagumus. Viņš sāk ar relatīvi vieglu smagumu celšanu un progresē, izmantojot arvien smagākus objektus. Gala rezultātā viņš var viegli pacelt virs galvas 200 mārciņu svaru. Šādi darbojoties, viņš ir iemācījis savus muskuļus reaģēt atbilstoši savai gribai. Pēc tam, kad viņš ir sasniedzis savu mērķi, viņš var trenēties tikai divas vai trīs reizes nedēļā. Ja viņš pārstāj to darīt, viņa muskuļi pakāpeniski zaudē spēku un pēc kāda laika viņš vairs nespēj cilāt smagumus. Atsākot treniņus viņš atkal atgūs spēkus.
Tas pats princips attiecināms uz transa stāvokli. Jūs apmācāt savu prātu reaģēt atbilstoši savai gribai, lai iegūtu spēju sasniegt arvien dziļākus transa līmeņus. To var panākt ikdienas praksē. Tas var prasīt zināmu laiku un piepūli, bet līdzko būsiet sasniedzis augstāko līmeni, varēsiet trenēties tikai pāris reizes nedēļā. Ja jūs pārstāsiet trenēties, jūsu spējas pakāpeniski vājināsies. Tāpat kā svarcēlājam, lai atjaunotu savas spējas, jums jāatsāk bieža un regulāra prakse.
Ieslīgstot jebkāda veida transā, jūs pakāpeniski progresējat no parastās apziņas pie arvien dziļākiem apziņas līmeņiem. Lieti noder sava transa dziļuma līmeņa noteikšana, tāpēc zemāk jūs varat iepazīties ar dažiem simptomiem, kas liecina par noteikta transa dziļuma sasniegšanu.
Transa dziļumI četros pamata līmeņos un, izmantojot hipnozes zinātnes terminus, nosaucam tos par Hipnotisko, Vieglo, Vidējo un Dziļā transa stāvokli:
1. Hipnotiskais Transs: Par to, ka Jūs atkāpjaties no parastās apziņas liecina sekojošas lietas: fiziskā atslābuma un viegla snauda sajūta, jūsu prāts ir pilnībā atslābis un jūs varat just apātiju vai pilnīgu neitralitāti pret visu, jūsu rokas un kājas kļūst arvien smagākas, jums var būt tukšs skatiens un nevēlēšanās kustināt savus locekļus. Sasniedzot šo stāvokli un Vieglo Transu, jūsu elpošana kļūst lēnāka un dziļāka un jūsu pulss palēninās.
2. Viegls Transs: Jūs nevēlaties kustēties, runāt, domāt vai darboties. Jūs varat sajust savas mutes vai žokļa raustīšanos, dažreiz arī acu. Jūs jūtat smagumu visā ķermenī un pilnīgu atšķirtību no visa. Jūs varat skatīt kādas vīzijas. Sasniedzot šo un Vidējā Transa stāvokli, jūs jūtat un apzināties, ka esat transā, bet jums var būt grūti aprakstīt šīs izjūtas.
3. Vidējais Transs: Jūs izteikti jūtat, ka esat transā un varat piedzīvot daļēju amnēziju, kamēr vēl nespējat to kontrolēt. Dodot savam ķermenim atbilstošas komandas, jūs varat padarīt to nejūtīgu pret sāpēm, varat pieredzēt pieskārienu, garšas un ožas ilūzijas. Jūs kļūstat jūtīgāks pret atmosfēras spiediena un temperatūras izmaiņām. Sasniedzot šo stāvokli un Dziļo Transu, jūs varat pieredzēt pilnīgu sava ķermeņa katalepsiju. Citiem vārdiem, ja jūsu locekļi vai ķermeņa pozīcija mainās, jūs tam nepiegriežat nekādu vērību līdz, kamēr stāvoklis atkal mainās.
4. Dziļais transs: Jūs varat iegūt spēju atvērt savas acis, neizejot no transa stāvokļa. Jūs varat kontrolēt tādas ķermeņa funkcijas, kā sirdsdarbība, asinsspiediens, gremošana un ķermeņa temperatūra. Jūs varat padarīt savu ķermeni un locekļus pilnībā cietus. Jūs varat atgūt zaudētās atmiņas ainas un pieredzēt vecuma regresiju. Jūs spilgti izjūtat viegluma, lidojuma vai peldēšanas sajūtu. Jūs varat piedzīvot gan pozitīvas, gan negatīvas vizuālās un akustiskās halucinācijas, gan atrodoties transā, gan, attiecīgas komandas gadījumā, arī pēc iziešanas no transa. (Pozitīva halucinācija ir, kad jums saka, ka jūs redzat kaut ko, kā patiesībā nav, un jūs to ieraugāt. Negatīva halucinācija ir, kad jums iedveš, ka jūs neredzat kaut ko, kas patiesībā atrodas jūsu acu priekšā.) Šajā stāvoklī jūs varat stimulēt sapņu un vīziju rašanos, gan transa stāvoklī esot, gan arī vēlāk (atbilstoši komandai), atrodoties dabīgajā miegā.
Katram transa dziļuma līmenim ir savas iezīmes. Piemēram, Vieglajā un Vidējā Transā, jūs varat iemācīties uzsākt praktisku Šamaņa Ceļojumu, jo jūs varat redzēt, dzirdēt, just un saost mūsu kaimiņu pasaules. Šajos transa stāvokļos ceļojumi līdzināsies fantāzijai vai sapnim un jūs pat varat neatšķirt, vai tā ir īstenība vai tikai jūsu iztēle. Laika gaitā, iegūstot pieredzi, jūs iemācāties padziļināt transu un ceļojumi kļūst arvien spilgtāki līdz jūs sasniedzat Dziļo Transu, kurā visu redzat un izjūtat kā fizisku realitāti.
Šamanisma reģioni.
Patreiz mums jāiziet ārpus tā, ko mēs dēvējam par “civilizēto pasauli”, lai aplūkotu grupas un indivīdus, kas mūsdienās praktizē Šamanismu – jo Šamanisms raksturīgs grupām, kurām ir cieša saikne ar dabu, pat līdz tādam līmenim, kurā jebkuri tā apdraudējumi noplicina tā patieso izpausmju izpratni.
Apmēram pirms 9000 gadiem lauksaimniecība un mājlopu turēšana aizsākās reģionā, ko tagad saucam par Turciju. Milzīgais pārtikas daudzums, kas bija nepieciešams šo mājlopu uzturēšanai lika cilvēkiem meklēt jaunas ražas apjoma palielināšanas iespējas.Tā šie cilvēki, kas vēl pāris iepriekšējās pauudzēs bija tikai maza klejotāju tauta, pakāpeniski ienāca Eiropā, kopā ar visu savu iedzīvi un lopiem, un sāka apdzīvot pat ražas ziņā vistrūcīgākos reģionus, kā nu pagadījās. Šī kustība jeb sirošana no vietas uz vietu turpinājās 4000 gadus, un protams, ka tā būtiski ietekmēja visu Eiropu un tur dzīvojošās ciltis un tautas. Tomēr atšķirībā no Ziemeļamerikas, kur atrodamas to apdzīvojušo cilšu rituālu un kultūras pēdas, Eiropas cilšu kultūra ir gandrīz pilnībā iznīcināta vai nav atstājusi nekādas ziņas par sevi jau šajā 4000 gadu posmā.
Mūsu planētas reģionus, kurus veiksmīgi kādu laiku apdzīvojušas gandrīz visas civilizācijas un, kuri tagad ir pārvērtušies par centralizētām sabiedriskām struktūrām ar milzīgiem pilsētu centriem, ir cēlušas tautas, kuru kultūrā ir vismazāk Šamanisko aktivitāšu. Savukārt ārpus šiem centriem dzīvo Šamanisms, piemēram, inuītu starpā ( tā paši sevi sauc galējo ziemeļu Eskimosi) vai fuegino starpā (Amerikas galējo dienvidu pirmie iedzīvotāji), tas zeļ un plaukst Āfrikas, Āzijas un Amerikas džungļos vai tādās grūti sasniedzamās vietās, kā tuksneši un kalni.
Kā Šamaņi atšķiras no citiem “palīgiem”, tādiem kā garīdznieki, ārsti, magi un burvji? Palīdzības sniegšanas kārtība ir interesanta parādība, jo tā atklāj gan palīdzības sniedzēja, gan saņēmēja galvenos pasaules uzskatus un skatījumu.
Tā, atbilstoši “palīdzības saņēmējam” un viņa pasaules skatījumam tiek noteikta un izcelta gaismā problēma vai slimība, kas ir viņam atbilstošās “pasaules kartes” daļa. To pašu dara šamanis savā kartē, savukārt darba zona, kurā risināsies turmākā darbība ir vieta vai vietas, kur abu karšu daļas pārklāj viena otru jeb sakrīt.
Psihoterapijā valda zinātniski vispārpieņemts fakts, ka pasaules uzskatu un vērtību saskaņotībai raksturīgas pozitīvas problēmas atrisinājuma vai slimības izārstēšanas prognozes. (Ķirurģiskajā terapijā tam nav tik liela nozīme, tomēr to, ka pacients izvēlas ķirurģiju, noteiktu tās metodi vai konkrētu ārstu nosaka viņa dzīvesvietā pieņemtie pasaules uzskati, ģimene un tuvinieki). Jebkurā gadījumā palīdzība būs daudz efektīvāka, kad sakritīs ārsta un pacienta teorētiskās un praktiskās pārliecības un uzskati).