Biografija: Andrejs Eglītis dzimis 1912. gada 21. oktobrī Vidzemes novada Ļaudonas pagasta “Siliešos”, kalpu ģimenē. Vismīļākais cilvēks dzejniekam ir māte – Emīlija Eglīte. Viņa bija kalpa sieva, kas pēc vīra nāves izaudzinājusi divus dēlus – Andreju un divus gadus vecāko Jāni. Viņa, būdama dziļi reliģioza, ieaudzina dēlos uzskatu, ka Dievs ir visā, kas patiess skaists un ētiski pilnvērtīgs; Dievs valda dabā un cilvēkos, šajā saulē un aizsaulē.
Bērnību A.Eglītis atceras saistībā ar makšķernieka gaitām pie Aiviekstes, Lielā un Mazā Pleču ezera, ar vēžošanu Svētupē. Dzimtā novada skaistums uz mūžu iegūlis viņa dvēselē, un ir bijis spēcīgs ierosmes avots nākamā dzejnieka personības veidošanā. Par tēvu, kas Pirmā pasaules kara laikā no smaga ievainojuma miris un apbedīts Krievijā, palikušas tikai atmiņu drumslas. Taču no tēva – apdāvināta mūziķa, orķestra trompetista, dzejnieks saņēmis lielu dāvanu – spēju izjust mūziku tik dziļi, ka tās ritmiskā viļņošanās jūtama visā viņa dzejā.
„Visiem dzejoļiem es dzirdu cauri mūziku. Es arī rakstu, fonā skanot mūzikai,” saka A.Eglītis.
Augdams bez tēva, agrā bērnībā Andrejs ļoti pieķēries vectēvam, kam veltītas vairākas sirsnīgas vārsmas (”Vectēva nāve”, krāj. “Zelta vālodze”, “Rudzu pļauja”, krāj. “Varavīksne”, u.c.). Taču vistuvākais un mīļākais cilvēks visu mūžu bijusi māte. Neparasta ir viņas dziļā sirds inteliģence. Viņa tuvojas visam ar sapratni, ar vēlēšanos un aktīvu darbību, lai ļauno vērstu par labu un izlīdzinātu. Mīļotās mātes piemiņa kā smalka sudraba stīdziņa stīgo cauri Andreja Eglīša dzejai, tā iemūžināta daudzos veltījuma dzejoļos, izlasē “Vai vēl dievkociņš zied mātes kapu laukā?” (1955. g.).
Skolas gaitas A. Eglītis uzsāk 1922. gadā Ļaudonas pamatskolā, ko pabeidz 1928. gadā. Sapnis mācīties tālāk ģimnāzijā nav īstenojams līdzekļu trūkuma dēļ. 1929. gada rudenī viņš iestājas Rīgas pilsētas tehnikumā, kuru pabeidz 1935. gadā. 1934. gadā pats izdod dzejoļu krājumu “Kristus un mīla”, bet debija nav veiksmīga un dzejnieks to izsvītro no savas daiļrades. 1935. g. rudenī A. Eglīti iesauc obligātajā karaklausībā, kur viņš pabeidz arī instruktoru vadu un pēc gada iestājas karaskolā, jo nodomājis kļūt par virsnieku. Taču gadījums saved kopā ar mēnešraksta “Sējējs” redaktoru Jāni Lapiņu un 1937. gada beigās “Sējējs” sāk publicēt viņa dzejoļus.
Literārās darbības sākums: Īpaši nozīmīgs dzejnieka dzīvē ir 1939. gads, kad iznāk divi dzejoļu krājumi – “Zelta vālodze” un “Varavīksna”, ar ko A. Eglītis ienāk literatūrā pa īstam – lasītāju saprasts, gaidīts, mīlēts, bet kritiķu ievērots, slavēts un – arī kritizēts.
Dejas dabiskums: Krājumā ”Zelta vālodze” saskatāmas iezīmējas A.Eglīša neparastais dabiskums. Raiti ritošie, kā mūzika skanošie panti rada ilūziju, it kā vārdi pilnīgi brīvi plūstu no dvēseles. A.Eglīša poētiskā saskaņā daba un cilvēks ir veselums, ko harmoniskā saskaņā apvieno dzīvības spēks. Dabā dzejnieks saredz skaistuma ideālu, kam veltī himniskas pacilātības, jauneklīgas jūsmas un gaiša dzīvesprieka piepildītas vārsmas:
Zelta vālodze
Priekā skaļi kliedz,
Debess skaistumu
Dievs kad zemei sniedz.
(„Zelta vālodze”)
Dabas varenības skaistuma tēma: A.Eglīša dzejā sakatāma dabas varenība pār cilvēku. Cilvēks ir niecība dabas varenības un skaistuma priekšā. Viņš uzskata, ka daba ir godbijīgi pielūdzama, bet šajā pašā laikā cilvēks nepazemojas, bet savienojaties ar kadu augstāku garīgu spēku, kas viņu harmonizē.
Reliģiskās pārliecības dzeja: Viņa reliģiskā pārliecība saskan ar harmonisko pasauli, ka viss notiek pēc Dieva likumiem un labais, taisnīgais spēks beigās ir uzvarētājs. Dieva izpratne dzejniekam ļoti latviska, varētu teikt- zemnieciska, tuva tai, kāda sastopama mūsu folklorā.
Mans Dievs ir viss ap mani,
Gan pļava, mežs un lauks.
(„Mans Dievs”)
Visaugstākais nav vienīgi baznīcas rituāls, bet gan vispirms patiesa mīlestība pret Dieva radību, kas izpaužas nevis vārdos, bet darbos.
Veltījumi mātei:Tas ir palīdzības un došanas prieks, kuru izjust aicina dzejnieks. Tā ir mīlestības mācība, kuru izprast viņam palīdzējusi māte:
Ir māte mani mācījusi:
Tik karsti visu mīlēt, just,
Laiks nedzīvots lai nevar just.
(„Ir māte mani mācījusi”)