Annužas tēls romānā “Mērnieku laiki.’’

Brāļu Kaudzīšu romānā ‘’Mērnieku laiki’’atspoguļots plašs un arī vēsturiski nozīmīgs laikmets latviešu tautas dzīvē. Autori vēstī par zemes mērīšanas laiku Slātavā un Čangalienā, veido ļoti daudz spilgtu tēlu, dažādu sabiedrības slāņu pārstāvjus. Katram no viņiem ir sava vieta un nozīme tēlotajos notikumos.

Tēls, par kuru es gribu stāstīt, ir Annuža. Viņa neiesaistās galvenajos notikumos, t.i., nealkst pēc labākām robežām, tomēr Annužas tēlam ir liela nozīme romānā.

Autori stāstījumu sāk ar ainu, kurā raksturota Annuža, arī pēdējā aina saistās ar Annužu. Ja sākumā re

e
edzam Annužu un mazo Anniņu ceļā uz skolu un pie skolotāja, tad romāna pēdējās lappusēs attēlots Annužas mūža vakars. Istenībā šīs divas stāstījuma ainas par Annužu veido it kā romāna ietvaru un kā aplī ieslēdz to, kas atsevišķās daļās un nodaļās raksturots divdesmit gadu ritējumā.

Annuža ir sirma, salīkusi, labestīga māmuļa, tādu viņu redzam romāna sākumā: ’’Turpretī viņas biedrene, kura stāvēja mūža otrā pusē, izskatījās kā rāms, silts mīlīgs pļaujas laika pavakars.Zem galvas drānas bij redzami daži nobaltojuši mati.’’Nabadzībā un skumjās, pr
r
riekos un rūpēs par ģimeni aizritējis viņas mūžs:“Bērni abi nomira ligā, un kādus gadus pēc tam sāka vārguļot vīrs, – vieta bij jāatstāj un jādzīvo uz nomas, jo bez pelnīšanas netikām nekatrs, tāpēc ka nevarēja atstāt viņa viena. Pēdīgi vīrs, gandrīz tr
r
rīs gadus izvārdzies, nomira, un es paliku tīri kā uz klaja lauka.”

Pēc gadiem radusies vēlēšanās redzēt savu veco pusi. Jurģu dienā, kad Gaitiņi pārceļas uz Irbēniem, satiekas Annuža ar Ilzi. Annuža paliek dzīvot pie Gaitiņiem, redz, kā aug Kaspars, Liena un kā notiek zemes mērīšana.

Dzīvodama Irbēnos kopā ar Gaitiņiem, viņa ir šai ģimenei atbalsts un palīgs saimniecībā, sevišķi pēc Ilzes nāves.

Taču ir kaut kas smagāks, kas nomāc Annužu. Ugunsgrēkā Irbēnos, kad visi ir siena pļavā un mājās ir tikai Annuža ar abām meitenītēm (Trīnīti un Lienīti), sadeg nevis Oļiņienes meita, bet gan Annužai uzticētais bērniņš. Tā Lienu Oļiņi pieņem par audžu meitu, nenojauzdami, ka tā ir viņu pašu meita.

Vairāk nekā divdesmit gadi, nodzīvoti Čangalienā, aiziet rūpēs par citiem.

Kad Lienu Oļiņiene pa
a
adzen no mājas, neatradusi Kasparu, viņa (Liena) atbalstu un labestību rod pie Annužas: “Nu Annužai vairs laiks nebija garš, nu viņa neiedomāja vairs sava vājuma un nespēka; nu aizmirsa arī pirmā galā visas bēdas, jo audzinātājas pienākums, kurš nešķiras necik no mātes pienākuma, atdzīvojās ar jaunu spēku viņas vecā, bet siltā sirdī.”

Arī Lienas mūža vistumšākajos brīžos viņa aprūpē to. Tad, kad Liena iet traģiski bojā, Annuža kapsētā aizstāv viņu: “Tādēļ, ka kāds cilvēks ir ņēmis nelaimīgu galu, tādēļ nav vis di
i
ieva priekšā citu vainas izlīdzinātas un citu grēki piedoti. Vai jūs domājat būt tādēļ dieva priekšā taisni, kad rādīsiet šo par tādu noziedzinieci, kurai nevar atļaut pat ne pēdējās dusas iesvētītā dieva zemītē?”

Lienas mazā meitiņa Anniņa turpmāk saņem visu Annužas mīlestību un labestību. Viņa vēl paspēj aizvadīt meiteni uz skolu.

Annužas gaitas, izturēšanos vērtē arī citi, kad viņa ar mazo Anniņu aiziet pirmo reizi uz skolu. Arī skolotājs par sirmo māmulīti saka labus vārdus, kad viņa biedrs neatzīst Annužas sacīto: “Cik mīļāk es dzirdu šādu vecenīšu valodu nekā tagadējos “cienīgus tēvus”, “cienīgas mātes”, “dāmas”, “kundzes”un “kungus”. Ja šī vecenīte sauktu mani par “kungu”, tad tas būtu tas pats, kā kad viņai pie šā paša apģērba un iznešanās uzliktu galvā Parīzes platmali.”

Cik cieņas, goddevības pilni ir skolotāja vārdi, tik pazemojošs ir Oļiņienes sacītais: “Dievs zin, ko gan Annuža dotu mugurā, ko pūrā!”

Bet labestīga ir citu ļaužu attieksme un izturēšanās pret Annužu: “Ak tad šī ir tā skaistā Lapenieku Annuža? Vēl tagad salīdzina iznesīgas un cēlas meitas ar viņu.”

Tā dievbijībā, godīgumā, labestībā aizrit Annužas mūžs. Viņas sirds siltums, laipnie vārdi dara gaišāku gan Gaitiņu dzīvi, gan Lienas un Kaspara mūža gadus. Arī mazā Anniņa saņem savai bērnībai kādu saulainu brīdi.

Man, lasot romānu, interesanti bija vērot arī tēlu valodu. Tā Annužas lēnprātība, rāmums un dzīves pieredze, arī laikmeta valodas īpatnības, izpaužas jau pašā romāna sākumā: “Jā, te jau nākam vai no paša rīta pūzdu – pūzdamās. Mums nu gan tā Miķeļa skola ir tuvāk, bet tur – ne nu, dēliņ, aprunāšanas, ne šā, ne tā dēļ – es gan daudz nezinu, bet ļautiņi runā, ka tur tai Pietuka Krustiņā, vai kā viņu saukā, nekāda lāga neesot; jūs nu, krustdēl, pārzināt viņu labāk.”

Annuža man ir tuva ar savu patieso cilvēka mīlestību, ar īstu un dziļu paļāvību uz Dievu. Rūpes vispirms un visvairāk par līdzcilvēkiem, nevis par sevi vien un par savu labumu, kā tas diemžēl ir šodien lielā daļā cilvēku, ir pats jaukākais Annužā.

Leave a Comment