Anšlava Eglīša romāns „Līgavu mednieki” analīze

Trimdinieka Anšlava Eglīša romāns „Līgavu mednieki” tapis 1940. gadā ( 1943. — norādīts citā grāmatā ). Romānā darbojas, es teiktu, trīs brāļi, kaut gan pēc radurakstiem jaunekļi brāļi nav. Tie ir — Pāvils Epalts, Atis Dušelis un Mārtiņš Ķuzens. Visi trīs kādreizējie draugi, bijušie skolas biedri, tiekas bankas direktora Dāvida Jonatāna Surģenieka lielajā, greznajā dzīvoklī — tur vakaros pulcējas jauni un pārtikuši ļaudis. Šie trīs jaunekļi nav sevišķi pārtikuši, drīzāk nabadzīgi, tādēļ viņu recepte ir — pēc iespējas ātrāk un izdevīgāk apprecēties, apņemt bagātu līgavu — tad būs nauda, bū

ūūs mājas, smalks auto un cita greznība. Bet kur paliek mīlestība, jūtas? Viņi taču ir mednieki — svarīgākais šķiet laupījums. Atis Dušelis apņem par sievu bagātā Surģenieka meitu Grizeldu , Mārtiņš Ķuzēns apprec turīgu skolas biedreni Karlīnu. Epalts uzdod jautājumu Ķuzēnam, bet kur ir mīlestība, vai spēsi mūžu nodzīvot bez mīlestības? Ķuzēns, grūtā situācijā nonācis, atcērt: „Tu muldi kā drudzī. Mīlestība! Man cilpa kaklā, šim mīlestība!” Savukārt Epalts alkst un ilgojas pēc īstas, patiesas mīlestības, viņš sarkst un bālē, redzot savu mīļoto, ra
aaksta mīlestības vēstules, un gandarījumu viņam sagādā viens mīļotās sievietes acu skatiens, smaids. Gatavs darīt jebko, lai iegūtu sev šo mīļoto sievieti. Diemžēl par šo skaisto un apburošo sievieti cīnās ne vien Epalts, bet vēl divi jaunekļi. Skaistā sieviete — Nikolīne —
izvēlas savu attālu radinieku — Visvaldi, sauktu arī par Princi. Epalts jūtas sakauts un galīgi noguris, tādēļ bēg uz ārzemēm, bēg pats no sevis, no atmiņām, no Nikolīnes.

Pāvils Epalts —„viņa galva atgādināja rombu, kas nolikts uz smailes. Liela, bet labi veidota mute ar drusku noslīdējušu apakšlūpu allaž kaitinošā smīnā atklāja nelīdzenus zobus, starp tiem vienu zelta. Šis smaids un palielas, sārtas ausis bija viss, kas palika atmiņā no citādi neuzkrītošās sejas.” Saukts arī par Zeltmuti, jo prata labi un pārliecinoši runāt. Strādā bibliotēkā par palīgu. Romāna sākumā šķiet drosmīgs, valdonīgs, mērķtiecīgs, bez mazākās romantikas, bet romāna gaitā atklājas, ka patiesībā jauneklis ilgst kvēlas un patiesas mīlestības. Mīļoto sievieti cenšas iegūt, aplaimojot to ar romantiskām dzejas rindām un vēstulēm. Romāna sākumā di
iiezgan skeptiski izsakās par sievietēm: „Sievietes draudzība ir kā pensija, ko izsniedz invalīdam.” Šo Epalta izteikto frāzi nejauši dzird arī Nikolīna, Epalta iemīļotā sieviete. Iespējams, ja Nikolīna nebūtu noklausījusies šajā sarunā, Epalts būtu ieguvis Nikolīnas labvēlību uz reizi. Sākumā Nikolīna cenšas izvairīties no Epalta, taču, kad saprot, cik Epalts ir neatlaidīgs, tajā pašā reizē arī rupjš , un arī romantisks, viņai Epalts šķiet interesants. Epalts iemīlas Nikolīnā, ieraugot to pirmo reizi Surģenieku mājas bibliotēkā, strādājot ar rakstāmmašīnu. Neatlaidīgi un mērķtiecīgi, soli pa
aa solim Epalts cer tuvoties Nikolīnai, atvainoties tai un iegūt viņas labvēlību, taču viņa iecere nepiepildās, jo Nikolīnas pielūdzēji ir vairāki, katrs savā ziņā interesants un katrs ar kādu trūkumu. Nepārtraukti, mēģinot Nikolīnai tuvoties, Epalts pieļauj kādu kļūdu — nevietā pasacīts vārds, nepareiza, netaktiska rīcība. Katra kļūda viņam maksā dārgi. Taču Epalta svarīgākais dzīves bauslis ir — „pārsteidz, izlec, esi nekaunīgs, ļauns, samaitāts, manis pēc, ja citādi nevar — rupjš, bet pārsteidz, tikai pārsteidz!” Epalts dzīvi uztver kā cīņu, savam draugam Imantam saka: „Dzīve ir cīņa. Spert soli nozīmē cīnīties.” Epalts ir gatavs cīnīties līdz galīgai sakāvei. Romāna beigās, kad viņš cieš sakāvi, Epalts „ nenokar degunu”, dzīve turpinās, tiesa gan viņš ir par vāju, lai paliktu Rīgā, viņš bēg uz ārzemēm, bēg no atmiņām, no Nikolīnas.

Nikolīna Buivida — lepna, iedomīga skaistule, kura apzinās savu vērtību, savu pievilcību, varētu teikt, spēlējas ar trīs vīriešu sirdīm, jūtām. Šie trīs vīrieši — Epalts, Šeturiņš, viņas mājskolotājs, un Visvaldis, viņas radinieks, bet ļoti pievilcīgs: „Nikolīna salīdzināja visus trīs. Šeturiņš likās kā lutausis takšelis, kas acīgi uzmanīdams katru kundzes mājienu, glaudās pie kājām un laizīja rokas. Viņu varēja paglaudīt, paplucināt un, kad apnika, iepūst ausī. Visvaldis — grezns lunkans leopards, jauki būtu ar viņu, stiprā saitē piesietu, pastaigāties pa Rīgas ielām par neizsakāmu skaudību visām sidrabenietēm un. Irisai. Bet tas bija bīstams pavadonis[..]. Epalts bija kā tintes zivs, jocīgs, bet interesants ērms, nemaz nevarēja saprast, kā pie tāda ķerties, kur tam kājas, kur galva; bet, ja pietrūktu, būtu garlaicīgi, viņš prata izlutināt.” Bet tajā pašā laikā ļoti iejūtīga, kad viņa ir gatava pieņemt Epaltu, saprot, ka patiesībā Epaltu mīl Dagne, viņas radiniece, un saka Epaltam: „ — Epalta kungs — atskatieties, jūs redzēsiet cilvēku, kam tiesības jūs tagad nicināt un nīst, bet kas jūs gaida. Ejiet! Un neatgriezieties nekad!” Nikolīni piesaista Eplta romantiskais raksturs, bet viņa saprot, ka nepareizi rīkosies, ja Dagnei atņems iespēju būt kopā ar Epaltu, kaut gan Epalts Dagni nemīl un no viņas bēg. Nikolīna līdz beigām paliek Epaltam nepieejama.

Dagne Surģeniece — mazliet jau izplūdusi, saliekusi muguru ritenī, viņa kūkoja pie tukša šķīvja, jo vakariņas ēst nedrīkstēja, lai nekļūtu pārāk resna. Viņas vaigi bija tik sarkani, ka tūlīt varēja redzēt, ka sarkanums īsts.” Parasti neviens viņai nepiegrieza vērību, vien tik, cik prasīja pieklājība. Epalts nolemj iepazīties ar Dagni, lai piekļūtu tuvāk Nikolīnai, bet Dagne ir ļoti patiesa,es teiktu arī, naiva un vientiesīga, un viņa nevar iedomāties, ka viņa tiks izmantota. Ar laiku Dagne iemīlas Epaltā, bet Epalts no viņas sāk izvairīties, pat bēgt. Protams, Dagne vēlāk saprot, ka viņu nemīl šis jaunais un skaistais jauneklis, bet jūtas, kuras ir cilvēkā dzimušas un kvēlo, nevar strauji apdzēst kā nebijušas. Savā ziņā arī dzīves cīnītāja, ies līdz galam.

Epalta draugs un skolasbiedrs — Mārtiņš Ķuzēns, ļoti interesanta personība, mazliet atgādina J. Poruka radītos tēlus, tikai ar daudz stiprāku raksturu: „Stipra griba izrādījās Ķuzēna rakstura pamatīpašība. Viņam vajadzēja labu atzīmju, lai panāktu skolas naudu atlaidu.[..]Pieradis pelnīt jau no agras bērnības, Ķuzēns vasarās gāja ganos vai strādāja par puspuisi, ziemās mitinājās kādā pažobelē un gāja skolā. Mēnešiem neredzēdams silta ēdiena, pārtika no maizes, sapiepējuša, cementam līdzīga siera un tējas. Apaviem naudas nepietika. Skolas grāmatu nebija; tās viņš aizņēmās no biedriem vai bibliotēkām.” Taču romāna gaitā atklājas citas rakstura īpašības — tieksme uz krāpšanos, negodīgumu, sāk pelnīt naudu, spēlējot kārtis: „nevis badojoties, bet pie kāršu galda Ķuzēns ieguva vaibstu askētisko asumu un sejas ādas nebalinātā audekla pelēcību, ko daudzi aplami noturēja par nemazgāšanās sekām. Viņš kļuva „Niķeļa Mārtiņš”, bet labās skolas liecības sāka šķobīties.” Ar Epaltu Mārtiņam vienmēr bijušas labas attiecības, arī tad, kad Mārtiņš tiek „padzīts” no Surģenieku nama, kad Grizelda viņu nosauc par Grāfu de Degun Knibinātāju: „Grizli jau no sākta gala neieredzēja Ķuzēnu tāpēc, ka Epalts to bija ievedis Surģenieku sabiedrībā pret viņas gribu un arī tāpēc, ka viņš, nepiegriezdams vērību namamātei, tūlīt pievērsās Majorei ( Irisa Majore — bagātākā sieviete Rīgā, viņas tēvam pieder liela teikšana valstī ).” Draugi nonāk tādā kā pretrunā tad, kad Mārtiņš ir gatavs braukt uz Alūksni un precēt Karlīni, precēt mantas dēļ, ne mīlestības, kad Epalts viņam uz to norāda, Mārtiņš atbild: „Nudien, tu esi plānprātiņš. Es tevi vairs nepazīstu. Tu muldi kā drudzī. Mīlestība! Man cilpa kaklā, šim mīlestība!” Kad Mārtiņš ir laimīgi apprecējies un sakārtojis savu dzīvi, viņš neaizmirst par draugiem, atgriežoties Rīgā un uzsākot savu biznesu, darbu un labu atalgojumu viņš piedāvā arī Grizeldai, kura Mārtiņu padzina no savas sabiedrības un pazemoja pārējo acu priekšā.

Grizilda Surģeniece — „flirtēja ar visiem uz nebēdu. Izteiksmīgās acis šaudījās no viena uz otru, viņa neļāva izrunāt nevienam līdz galam, mūžīgi ieklupdama valodā, jo dzēlīgāk, jo labāk.” Raksturā dzēlīga, asa, spītīga, nelaipna un augstprātīga. Spītēdama sev, vecākiem un pārējiem apprecas ar sev nemīlamu jaunekli Ati Dušeli.

Atis Dušelis — Epalta un Ķuzēna skolasbiedrs un sens draugs. Dušeli autors darbā raksturo diezgan pamatīgi: „Zem palmas sagumis, atzveltnī čurnēja kāds šaurplecains jauneklis šķidriem, rūsganiem matiem. Apaļā, mīkstā, neveselīgi bālā seja bija piekaisīta retām, bet lieliem vasaras raibumiem. Zem palsām uzacīm mirkšķināja pavisam gaišpelēkas acis, iedzelteniem baltumiem, apsarkušiem plakstiem. deguns, strups un resns, izskatījās kā pietupies, lūpas tuklas, piepūstas, staipīgas kā gliemeži, tikpat bālas kā seja. Rokas gļēvi klēpī, bet spalvainie, mezglainie pirksti bija ķeburīgi sakrampēti.” Vienmēr sniedza pārējiem gļēvu un vēsu roku, savā raksturā tramīgs, nedrošs, kautrīgs, padevīgs un gļēvs, bet arī laipns. Kad viņam uzsmaida veiksme, un viņš apprecas ar Grizildi, viņa raksturs mainās, viņš kļūst mazliet iedomīgs, lepns un arī strādīgs, kas pārējiem nepatīk. Pirms kāzām nereti ar Grizildu strīdējās, es teiktu, ka Grizilda pat viņu necieta, šķita, ka viņai patīk cita rakstura vīrieši. Dušeļa un Grizildas kāzas ir negaidīts pavērsiens romānā.

Manuprāt, viens no spilgtākajiem romāna varoņiem ir Dendijs Imants Surģenieks, kurš „pārstāvēja eleganto gangsteri džentlmeni, kas jūtas mājās vienīgi uz augstā bāra sēdekļa blakus šikai rēviju gerlai. Šis bandīts snobs valkā necaurskatāmu vienaldzības masku, varbūt vienīgi acis šau7dās mazliet nemierīgi: viņam viss jāredz un jādzird, jo aiz katra stūra uzglūn gan policija, gan skaudīgie sāncenši. Viņa kustībām piemīt leoparda vijība un panteras pēkšņums. Visšaušalīgākās lietas viņš atstāsta samtainā un intīmā istabas balsī ar izmeklētu, pareizāk — zaimojoši laipnu smaidu. Lai gan sirdsapziņas pārmetumus šis vīrs nepazīst, pats viņš labprāt rokas netraipa. Viņš ir organizators, izrīko puikas un ievāc laupījumu. Ar vienu vārdu sakot, tas ir Džeks Daimons.” Viņš ir Grizildas, Visvalža un Dagnes brālis. Ģimenes lielais palaidnis. Nodibina bandu Zirnekļa ordeņa Vecā Tiesa —ar mērķi, apvienoties, lai valdītu pār sabiedrību. Organizācija ir slepena, stājoties tajā ir jānodod uzticības zvērests — nenodot biedrus un klusēt. Romāna beigās, kad miris viņa tēvs un organizācija ir atklāta, Imants saprot, ka viņa patiesais draugs ir Epalts, bet līdz tam viņus nebija saistījusi sevišķa draudzība. Ārēji viņš sevi atklāj kā nežēlīgu un varenu bandas locekli, bet viņā pašā slēpti mājo cilvēcīgās jūtas, labestība, kas atklājas tikai sarežģītās, neparastās situācijās, kad zaudēts viss, cilvēks, kam svarīgi draugi un, kam var uzticēties, tas atklājas romānā, situācijā kurā atklājas viņa patiesā daba, viņa cilvēcīgums.

„Visvaldis bija uzkrītoši skaists. Garš, tievs, tomēr plecīgs un stalts, lokans kā pātagas kāts, nevainojami elegants, apskaužami brīvs un nepiespiestu izturēšanos. Mati, viegli cirtodamies, laistījās melni kā darva. Taisna piere, ērgļa deguns, enerģisks, garš smakrs veidoja vīrišķīgi noteiktu, līnijās samērīgu asu profilu. Pat bārdas zilganā dūmaka ap vaigiem likās daiļa un vīrišķīga kontrastā ar sejas vēso, svaigo sārtumu. Surģeniekiem raksturīgās zemās, taisnās uzacis Visvaldim saplūda vienā asā, melnā svītrā virs acīm, kas tādēļ zibēja sevišķi izteiksmīgi, kaisli, pavēloši. Šo skatienu nācās grūti izturēt. Visvaldis uzsmaidīja meitenēm kā vecām draudzenēm, ar kurām to saista kopīgas jaukas atmiņas. Viņš runāja maz, aprauti, vairāk izlīdzēdamies ar žestiem, mājieniem, baltzobaino smaidu.” Sava skaistuma dēļ saukts arī par Princi. Spēj savaldzināt jebkuru meiteni, bet iekāro savu radinieci Nikolīni. Tādēļ arī Epaltam viņš nepatīk, un kuram gan vīrietim viņš patīk, ja „katrā vīrietī, kas viņu sastapa, neatvairāmi iedūrās skaudība, pēc tam domas: nedod Dievs sastapties ar to pie vienas meitenes. Ko likt pretī šim vīrišķam šarmam, šim mieram, šis nesatricināmi pašpārliecinātībai, ka viņa iegriba ir pagodinājums, uzruna — balva, pieskaršanās — laime?” Ar savu vīrišķo šarmu tad arī viņš savaldzina Nikolīni, kaut gan Nikolīnai viņš nešķiet interesants, bet skaists un elegants.

Romānā darbojas arī citi tēli, tie cits citu papildina, ļauj atklāt to raksturus, labās un sliktās īpašības. Viens no tādiem ir arī Šeturiņš, Nikolīnes mājskolotājs, kurš iemīl Nikolīni, bet ir par vāju un arī gļēvu, lai turpinātu cīņu, kaut arī viņam ir dota privilēģija, viņš kā skolotājs var piekļūt Nikolīnai daudzas tuvāk kā pārējie.

Manuprāt, romāna galvenā problēma ir — vai dzīvot nozīmē vergot mantai? Kad mantas kāre valda pār cilvēku, vēlme dzīvot labāk, bagātāk, ir svarīgāka par cilvēka jūtām, mīlestību. Romānā mantas dēl apprecas Dušelis un Ķuzēns. Vai viņi ir laimīgi? Viņus, protams, var saprast, viņi vēlas izķepuroties no naudas grūtībām, Mārtiņš to arī saka Epaltam: „Man cilpa kaklā.” Taisnība, vai tad, kad māc naudas grūtības, cilvēkam laika domāt par jūtām, bet tajā pašā laikā viņš nedomā par to, kā nopelnīt naudu, bet jau pašā sākumā plāno izdevīgi apprecēties. Manuprāt, cilvēkam ir jāizsver sevī, kas viņam ir svarīgākais dzīvē — manta, bagātība vai mīlestība, būt kopā ar cilvēku, kuru mīli vai cilvēku, kuru savā dzīvē tikai pieciet vai vēl ļaunāk — ienīsti.

Vai šī problēma ir aktuāla arī mūsdienās? Grūti pateikt, jo ikdienā mēs ar šādām problēmām nesaskaramies, mēs nevaram ieiet otrā cilvēkā un izprast viņa jūtas pret savu dzīvesbiedru. Mūsdienās katra trešā laulība tiek šķirta, domāju, ka tie visi nav precējušies tikai aprēķina pēc, drīzāk gan laulājoties, nejūt atbildību pret otru cilvēku, domādami, ka ir gatavi uzņemties saistības, patiesībā melo sev. Mūsdienās cilvēki drīzāk gan mantas, naudas un karjeras dēļ gatavi ziedot sevi un savu laulību, neprecoties vispār vai arī izvēlas dzīvi bez bērniem.

Otra ļoti būtiska problēma romānā ir — vai apprecot bagātu līgavu ir notverta laime? It kā jau šī problēma sasaistās ar manis jau pirmīt minēto problēmu romānā, bet es šo problēmu gribu izdalīt atsevišķi, jo ne jau visi, kas kāro mantu, vēlas savu dzīvi laimīgu. Jautājums: kurš gan negrib būt laimīgs? Cilvēks dažkārt mēdz būt ļoti savāda būtne. Viņš ir gatavs upurēties, lai iegūtu mantu, bagātību, stāvokli sabiedrībā, bet ne vienmēr viņš ir laimīgs. Romānā sauktie līgavu mednieki, viņus tik pat labi varēja saukt arī par laimes medniekiem, jo viņi vēlējās būt laimīgi. Vai viņi laimi notvēra? Viņiem ceļš uz laimi ir ērkšķiem klāts un bezgala garš. Dušeļa labklājība līdz ar sievastēva Surģenieka bankas bankrotu pajūk. Mārtiņš Ķuzēns ticis pie turības un valkā visdārgākās kurpes Rīgā. Bet laime? Vai laime ir notverta? Vai viņu ar sievu saista mīļas un siltas abpusējas jūtas?

Cik daudz un dažādi ir cilvēki uz pasaules, tik dažādi ir iemesli, kādēļ cilvēks apprecas. Dažam ir mērķis apprecēt bagātu un ievērojamu partneri, lai dzīvot būtu vieglāk. Citam svarīgāk ir, lai dzīves partneris būtu cilvēcīgs un ar viņam pieņemamām īpašībām, cilvēks, ko mīli. Domāju, ka šāda problēma noteikti pastāv arī mūsdienās.

Man ļoti patika frāze, ko teica Epalts, ko vairākkārt jau analīzē minēju — „dzīve ir cīņa. Spert soli nozīmē cīnīties.” Pats gan viņš šajā cīņā padodas, bēg. Līdz ar to rodas problēma un jautājums — cik daudz mums šai cīņā cīnīties, un kad mums padoties? Vai vispār padoties? Un vai vērts cīnīties? Epalts romānā mērķtiecīgi un spītīgi cīnās, beigās gan cieš sakāvi un no cīņas atsakās. Bet līdz ar to viņš spēj būt cilvēcīgāks, pats dod gudrus padomus, pamāca citus un izvirza skaļus lozungus, un pats tos lauž. Te parādās tas, ka mēs visi esam tikai cilvēki, neviens nav ideāls. Viņš spēj būt lepns un elegants, un grezns, un tad viņš nomet greznās drānas, un mēs viņu ieraugām neaizsargātu un kailu. Starp Epaltu un viņa draugu Imantu norisinās, manuprāt, ļoti būtiska saruna:

„ — Jūs aizbrauksiet?

— Jā.

— Vai zināt, ko par jums runā?

— Nu?

— Jūs bēgot.

— Tas ir taisnība.

— Bet kur tad paliek cīņa, par kuru jūs runājāt?

— Varbūt es bēgu. lai dusētu.

— Vai tad jūs esat. kritis?

— Cīņā personīgās laimes dēļ.

— Bet tā taču nav lielā, īstā vīra cīņa: vēro, vai nekaro tikai par sevi vien.”

Manuprāt, mūsdienās ļoti aktuāla problēma, mēs vienmēr esam gatavi uzsākt cīņu, lai gūtu sev labumu. Nereti mēs šo cīņu līdz galam nemaz neizcīnām. Cīnāmies personīgās laimes dēļ. Un tad der ielāgot Imanta teikto: „Vēro, vai nekaro tikai par sevi vien.”

Romāns ir prozas darbs — nesaistītā valodā rakstīts teksts, kurā tēloti notikumi — šajā romānā centrā ir viens galvenais notikums, proti, kā ātrāk un izdevīgāk apņemt bagātu sievu un tikt pie mantas. Kā arī tēloti apstākļi, rādīta darbības attīstība, pārdzīvojumi, formulētas domas un atziņas. Romāna sižets ir trijstūra veida, jo romāna darbības centrā ir trīs galvenie tēli — Pāvils Epalts, Atis Dušelis un Mārtiņš Ķuzēns. Romāna gaitā tiek parādīts, kā katrs no šiem tēliem lauž sev ceļu dzīvē un īsteno savus sapņus, viņus visus saista viens mērķis — ātri un izdevīgi apprecēties. Romāna gaitā atklājas, kā viņiem tas izdodas, kā viņi to īsteno, kurš turas stingri pie saviem uzskatiem un sapņiem un kurš ne. Romāns pārbagātināts ar interesantām atziņām.

Anšlavs Eglītis romānā ļoti interesanti spēj apvienot elegantumu, izsmalcinātību, augstprātību un patiesu asprātību, tiek bārstītas domugraudu virtenes, piemēram: „Sievietes draudzība ir pensija, ko izsniedz invalīdam.” Vai: „Katrs tikums dzimst no nevarēšanas.” Vai vēl: „Bagātība ir tāda pati īpašība kā visas citas.” Un otrā pusē — trausla un neaizsargāta dvēsele. Cilvēka patiesā iekšējā neuzspēlētā pasaule un būtība.

Anšlavam Eglītim ļoti raksturīgi ir raksturot un attēlot apkārtējo vidi, laiku, personas, interjeru, piemēram: „Kāpņu telpās sienas klāja tumšzaļi un sarkani vāpēti ķieģeļi. Piecpadsmit pakāpienu uzveda nācējus zemā vestibilā ar lielu logu līdz pat mozaīkas grīdai. Vestibila astoņas zemās, druknās kolonnas un griestus rotāja sarežģīts un raibs stādu ornaments — lēpju lapas, ūdensrozes, lotosi, lilijas, asfodeli, bet kapiteļos — katrā — blenza pa četrām zeltītām amazoņu maskām.” Vai: „Surģenieku dzīvoklis atgādināja nama fasādi. Raibas, pušķotas un tauriņotas tapetes, zeltījumiem un ciļņiem izraibināti griesti, kuru centrā lidinājās drukns, manāmi apdrupis ģipša amorets, priecīgi vicinādams loku un zelta bultu. Garo zāli ar milzīgi ovālo logu arkas veida koka sienas sadalīja trīs daļās, veidodams zāles galos mājīgus kabinetus ar dīvāniem un grīdsegām.”

Romānā ļoti tēlaina un asprātīga valoda, daudz izmantoti mākslinieciskie izteiksmes līdzekļi, piemēram, salīdzinājumi — „piestājās pie dūmeņa, resna kā simtgadēja ozola” vai „abi Surģenieki grozījās viesu barā kā Dārija kaujas ziloņi vieglo strādnieku rindās”, kā arī: „smaidīdami kā divas dzeltenas saules”, vai „smaids izplatījās pa visu seju kā viļņu gredzeni”. Metafora — „meta zaķīšus vēl pajaunā mācītāja acīs”, vai epitets — „melīgais zīds”.

Romāns dažviet pasniegts vēstuļu, dienasgrāmatu vai dzejoļu formā. Dažviet autors atkāpjas no stāstītāja formas un uzrunā lasītāju „es” formā.” Piemēram: „Bet Imalīns ( Imants )? Dūšīgais Valsts Burvis? Kas notika ar to? Mēs pametām viņu bankas balles priekšvakarā drūmu un norūpējušos. Visi taisījās uz balli, bet viņš gribēja palikt mājās viens pats.”

Mani romāns piesaistīja ar to, ka tajā ir ļoti draudz interesantu atziņu. Sākumā romāns man nebūt nepatika, to lasīju tikai ar vēlmi iegūt un atrast jaunus un interesantus domugraudus. Un man viens ļoti patika: „Uz pasaules nav tādas lietas, ko cilvēks ar dzelzs gribu nespētu sasniegt.” Tā laikam ir, mēs bieži vien aizmirstam, ka, lai kaut ko iegūtu ir jāpakustina kaut mazais pirkstiņš, nevar gaidīt, ka visu noliks priekšā uz zelta paplātītes. Mēs visi esam cilvēki, un arī es to bieži vien aizmirstu. Šo atziņu es laikam uzrakstīšu ar lieliem burtiem un pielikšu sev pie sienas, jo man ir mērķi, kurus es ļoti gribu sasniegt, bet man ir bail, ka tos nesasniegšu. Jābūt ir dzelzs gribai, jābūt — es ticu, tad izdosies! Arī šī atziņa man ļoti patika: „Puse no panākumiem ir zināt, ko gribi” — dzīves skarbā patiesība. Daudz, ļoti daudzi cilvēki nemaz nezin īsti, ko viņi grib, notiek jūtu un prātu neziņa, līdz ar to arī panākumi nav tik labi, nav mērķis un šīs dzelzs gribas.

Arī šī atziņa man ļoti patika: „Vārdi ir mēmi, tukši, ģeķīgi; ar vārdiem vēl neviens cilvēks nav sapraties ar otru; vārdi var mūs pat pulgot, pelt, atstumt, bet mēs zinām, ka mūs nolūdzas, mīl un aicina līdz. Tikai jāklausās ar sirdi, ne ausīm.” Bieži vien mēs mētājamies ar vārdiem lieki, dažkārt aizskaram citus, apvainojam, pat pazemojam, tad ejam nolūgties un atkal viss ir kā agrāk. Vārdus mēs mētājam apkārt pa pasauli kā kaut ko nederīgu, nevajadzīgu, nenozīmīgu, izmest tik tos kādā notekcaurulē vai mēslainē, lai aiznes tos vējš. Mēs īsti neapzināmies, cik liels spēks ir vārdiem. Tādēļ vārdi, it sevišķi, ja tie ir glaimi, jāklausās ar sirdi, ne ausīm, jo ausīm patīk skaisti vārdi, bet ne vienmēr sirds tos pieņem.

Un tikai, lasot romānu, romāna gaitā atklāju, cik dažādi un interesanti, individuāli ir tēli, katrs ar savu raksturu, ar savu rozīnīti, kas padara tos spilgtākus, teikšu tā, ka romānā nespilgtu tēlu nav. Tēlu raksturu īpašības mani ieinteresēja lasīt romānu tālāk, jo katrs tēls kaut kādā situācijā atklāja savu iekšējo pasauli. No sākuma mēs šo tēlu ieraugām uzspēlētu, ārēji bravurīgu, bet tad vienā brīdī notiek lūzums, un tēls paliek neaizsargāts un kails — patiesais tēla „es”.

Es ieteiktu šo romānu izlasīt tiem, kuriem interesē psiholoģija, jo, kā jau minēju, romānā spilgti atklājas cilvēka iekšējā un ārējā pasaule — cik tās tomēr ir atšķirīgas! Izlasīt šo romānu iesaku arī tiem, kuriem interesē domugraudi, piemēram, kā man, jo šajā ziņā romāns ir kā saldais ēdiens.