Sokrāts pievērsa uzmanību cilvēka pašizzināšanai un tikumiskajai pilnveidošanai. Pēc viņa domām augstākais tikums, tā ir gudrība un zināšanas. „Ja zinu, tad esmu tikumīgs.” Taču Aristotelis uzskatījis, ka tikums ir gribas stāvoklis un tas neizriet no zināšanām. Uzskatos paudis, ka „tas, kas ir saprātīgs ir tikums, bet tas, kas ir nesaprātīgs ir netikums”. Īpaši, par šiem jautājumiem ir spriedis Aristotelis, kurš izpratis tikumu kā pretstatu vienību, kur viens pretstats ietver sevī otru pretstatu un ir pareizā samērā ar to.
Sokrāts bija noraidošs pret dabas izzināšanu pretēji Aristotelim, kurš uzskatīja, ka saskaņā ar dabu jāattīsta bērnā tieši tas, kas ir dots no dabas, viņa dotības. Aristotelis uzskata, ka daba ir pilnīga, arī īstenība atklājas objektīvos dabas faktos, arī sociālajā dzīvē un cilvēka dvēselē. Savukārt Platons uzskata, ka īstenība ir tikai cilvēka individuālajā apziņā.
Pēc Sokrāta domām individuālais mērķis ir katra atsevišķa cilvēka morālā pilnveidošanās, tā uzskata arī Platons, ka audzināšanai jāizvirza mērķis attīstīt katra indivīda spējas atbilstoši viņa dotībām. Platons un Aristotelis uzskata, ka jāatklāj un jāattīsta cilvēku piemērotība noteiktajai grupai, tas ir, jāmāca mācību priekšmeti pēc interesēm, bērnu spējām un viņu dabas dotībām. „Taču īstās zināšanas nevar iedot no ārienes, tām jāizaug no paša personības dzīlēm, un skolotājam tās jāsekmē.” Sokrāts vēlas vest bērnus pretī labajam, nemācot ļaunu, tāpat kā Aristotelis, kurš uzskata, „ja mēs zinām labo, tad mēs arī darīsim labu”.
Vistuvākie savās domās ir Sokrāts un Aristotelis, viņu uzskati bieži vien sakrīt. Viņi abi saskata tikuma un laimes kopsakaru- taču Sokrāts uzskata, ka „vissvarīgākais ir laime, kura atspoguļojas tikumībā.” Turklāt Aristotelis „laime kā cilvēka augstāko spēju apzinīga darbība, kas saskaņota ar viņa paša pilnveidošanās likumiem un konkrētiem ārējiem apstākļiem, kuros atrodas cilvēks”.
“Kopējs ar Platonu Aristotelim bija uzskats, ka visaugstākā cilvēkam sasniedzamā māksla ir politika – vadīt sabiedrību tā, lai radītu visaugstāko labklājību cilvēkam.”
Platons ar lielu cieņu izturējās pret Sokrāta atziņām, bet to nevarētu teikt par Aristoteļa un Platona attiecībām. Pirmā atšķirība starp Platona un Aristoteļa filozofiskajiem uzskatiem ir jautājumā par idejām. Platons kā duālists uzskatīja, ka ideja eksistē ārpus priekšmeta, bet Aristotelis bija monists un uzskatīja, ka idejai nav reālas patstāvības, tās eksistence nav iedomājama atrauti no lietas eksistences, tā eksistē kā priekšmetos ietvertā forma, kas dod tiem eksistences veidu.” Platons augstāko labklājību meklējis individuālajā apziņā, bet Aristotelis- kopienas apziņā. Pēc viņu domām, augstākais mērķis par ko cīnās katrs cilvēks ir valsts mērķis. „Katra cilvēka saikne ar viņa līdzcilvēkiem ir laime.”
Aristoteļa pārliecība ir, ka katra galējība jūtu un gribas dzīvē ir ļaunums, un tāpēc tas jācenšas novērst, jo ieslīgšana galējībās iznīcina saprātību un dzīves gudrību. Aristotelis uzskata, ka tikumību cilvēks iemācās pats, ka, ja tu esi tikumīgs, tad būsi arī laimīgs, bet viss pārējais ir ļauns, nesaprātīgs un kaitīgs. Tieši tāpat arī ir uzskatījis Sokrāts, ka dzīves labums ir laime. „Laime nav mantā un slavā, bet tikumībā, cilvēka dvēseles labklājībā. Tikai tikumīgais ir laimīgs, bet tikumīgs var būt tikai tas, kas prot atšķirt labo no ļauna.” Gudrība ir tikumības priekšnoteikums.
Gan Sokrāts, gan Platons īsti nerunā par viņu atziņu praktisko pielietošanu, viņi vairāk sliecas uz iekšējās pasaules izzināšanu, labā izzināšanu, uz intelektuālo mācīšanu. Neaizskarot tādus rosinošos motīvus kā emocijas un griba.
Platons uzskata, ka labklājība ir individuālajā apziņa, taču Aristotelis- ka tā ir kopienas apziņā, bet abi uzskata vienādi, ka politika ir māksla vadīt sabiedrību, arī to, ka bērnam ir vajadzīga rotaļa, kas ir atdarināts darbs, jāpievērš uzmanība bērnu kustībai, fiziskajai, tikumiskajai un intelektuālajai audzināšanai. Arī Sokrāts uzskatīja, ka fiziskajai audzināšanai ir jāpievērš uzmanība bērnu audzināšanā.
Aristoteļa uzskatos galvenais uzdevums ir attīstīt cilvēkā augstākos spēkus, sekmēt viņa tuvošanos pilnībai, audzināšana jāsaskaņo ar dabu, audzināšanai jābūt tikumiskai un pedagoģijas teorijai jāapgaismo ceļš saprātīgai pedagoģiskai praksei, kas, starp citu, ir aktuāli arī mūsdienās. Viņš ir tipiska sengrieķu pārstāvis, uzskata par tikumu arhaiskā un klasiskā laikmeta grieķiem tik raksturīgo sacensību garu un tieksmi būt pirmajā vietā. Aristotelis uzskata, ka sieviete pēc dabas būtiski atšķiras no vīrieša, tāpēc arī nevar gūt labumu no pilsoņiem iespējamās augstākās izglītības, pretēji Platonam, kurš uzskata, ka sievietēm un vīriešiem ir vienādas iespējas izglītoties. Aristotelis nepieņem Platona mācību par dvēseli. Tomēr viņš arī izceļ vienu elementu, kas atšķiras no ķermeņa un ir nemirstīgs. Tas ir aktīvais prāts. Līdzīgi kā Platonam, arī Aristotelim labais ir tas, uz ko viss virzās — aktīvā prāta virzība uz tikumu ir dzīves pamatā. Tikums nozīmē izvēli. Pareizā izvēle ir vidusceļš starp galējībām. Eudemonija — labklājība. Augstākā un izsmalcinātākā bauda — prāta kontemplācijā. Morālā dzīve pakārtota tai. Aristotelis arī nevarēja neiespaidoties no sava laika pieņēmumiem un tāpat kā Platons politiskā ziņā pazina tikai grieķu pilsētvalsts modeli, kas tajā laikā bija tik liela, ka to varēja pārredzēt no pakalna virsotnes. Aristotelis arī uzskatīja, ka roku darbs un tehniskās prasmes nav pilsoņu cienīgas nodarbes. Viņš arī neiestājās pret verdzību un uzskatīja, ka sievietēm nepienākas brīvība un politiskās tiesības. Politiskās stabilitātes formula Aristotelim bija vidusceļš starp tirāniju un demokrātiju. Ētika Aristotelim patiesībā pakārtota politikai. Individuālas personas laba dzīve var tikt realizēta tikai polises kopienā. „Skaidrs, ka cilvēks ir politisks dzīvnieks, vairāk par bitēm un visiem citiem bara dzīvniekiem.”
Platons ieskicē dzīves un audzināšanas ideālus, risina pretrunu starp indivīda un sabiedrības labklājību, izsaka viedokli par izglītības saturu un audzināšanu utopiskā sabiedrības ietvaros. Platons un Sokrāts uzskata, ka izglītības mērķis, tās ir jaunas morālās vērtības dzīvē, pamati morālei, kas dotu plašas iespējas individualitātes izpausmei un nodrošinātu valsts uzplaukumu.Platons risina klasisko filozofijas jautājumu – kas ir mūžīgā, nepārejošā esamība. Platona filozofijā svarīgas atziņas rodamas mācībā par idejām un valsts teorijā. Valsts teorija: Kad dzīvoja un savas teorijas izstrādāja Platons, Grieķija atradās vissmagākās pilsoniskās krīzes stāvoklī, kas beidzās ar neatkarības zaudēšanu. Zīmīgi, ka Platons izstrādāja savas valsts un tiesību teorijas. Platonam taisnīga un pilnīga valsts ir augstākais no visa, kas pastāv uz zemes. Audzināšanas pamatuzdevums – uzturēt un atražot kārtu hierarhiju, stingri ievērot sabiedriskās un privātās dzīves kārtību, ieaudzināt paklausību, vienādu domāšanu, brālību, solidaritāti. Bērnus audzina valsts. Platons domāja pārvērst visus par radiniekiem. Vergi nepieder pie valsts struktūras. Platons vēršas pret mākslu, kas izklaidē cilvēkus. Mācība par idejām: Savā tikumu mācībā kā galveno vērtību Platons izceļ labo ideju. Platons apgalvo, ka cilvēka dvēseli netikumība nevar sagraut, tikai sabojāt. Tikummācība ir saistīta ar askētismu. Platons apgalvo, ka cilvēka dvēsele ir tā, kas var izšķirties par labu jutekliskajai pasaulei vai idejām. Dvēsele ir saistīta ar ķermeni. Tikummācībā Platons atzīst dvēseles nemirstību – pēc nāves dvēsele nošķiras no ķermeņa un meklē jaunu ķermeni, ko iegūst no jauna iemiesojoties. Nāve neatbrīvo cilvēku no morālās atbildības, jo līdz ar ķermeņa nāvi nemirst dvēsele.
Šie sengrieķu filozofi ir dzīvojuši antīkajā periodā, kad visi cilvēki vēlējās apgaismoties, iegūt jaunas idejas un pamācības dzīvei, gudrības, kuras vēl nebija atklājis un zinājis neviens līdz šim. Sokrāts īpaši uzsvēris, ka nezin neko, ar to tieši parādot cik daudz viņš saprot un zina, cik daudz vēl vēlas atklāt. Viņš pielietojis diskusijas formu ar audzēkņiem, nav nevienam pateicis konkrētu atbildi un atklājis visas savas zināšanas, bet ir uzvedinājis klausītājus tā, ka tie paši nonāk pie secinājuma un saprot paši, negaidot, kad Sokrāts tiem visu pasniegs jau gatavu uz paplātes. Sokrātā mita miers, viņā „nav nekā no dzīves paguruma, vecuma rezignācijas vai ciešanu mokām. Viņš vēl ir spēka pilns ar neapklusināmu slāpi zināt, meklēt un prātot, un viņa doma ir asāka nekā jebkad agrāk. Sokrāts nav vēl atradis lielo dzīves patiesību, ko visu laiku meklējis, tāpēc viņam nav arī izjūtas par to, ka viņš savu dzīvi piepildījis. Viņa miers ir apbrīnojams”. Viņu interesēja cilvēks kā morāla būtne un morāles jautājumi vispār. Sokrāta vadmotīvs: “Izzini pats sevi.” Viņš bija ētikas zinātnes pamatlicējs. Cilvēkam jātiecas pēc zināšanām, jo tikai tad viņš sapratīs labo un ļauno un rīkosies ētiski. “Es zinu, ka es neko nezinu”, viņš teica, kaut gan Delfu orākuls viņu bija atzinis par gudrāko vīru. Daļēji šis Sokrāta apgalvojums bija spēle: viņš mēdz ar saviem veiklajiem jautājumiem iedzīt strupceļā cilvēkus, kas sevi uzskatīja par gudriem, tādējādi piespiežot tos atzīt, ka patiesībā viņi daudz ko nezina.
Literatūras saraksts
1. Rijnieks Kārlis „Sengrieķu dzīves gudrība” 2.izdevums, Rīga „Zvaigzne” 1992.g
2. Žukovs Leonards „Pedagoģijas vēsture” pamatkurss, Raka, 1999.g
3. www.atlants.lv
4. www.emisterija.lv
5. www.estudijas.lu.lv
6. www.wikipedia.org.lv