Demokrātijas būtība un tās problēmas

Referāts politoloģijā

Liepāja, 2007

SATURS

IEVADS 3
Ieskats demokrātijas vēsturē 4
Demokrātijas būtība 6
Demokrātijas problēmās 10
Secinājumi 12
Izmantotā literatūra 13

IEVADS

Pirmkārt, jau būtu jāsāk ar to, kāpēc es izvēlējos tieši šo tēmu nevis kādu citu, proti, tēmu „Demokrātijas būtība un tās problēmas”. Manuprāt, kā pats galvenais iemesls bija tas, ka arī mūsu Latvija ir demokrātiska valsts, kaut vai brīžiem, atsevišķās situācijās, daudziem no mums māc šaubas vai patiesi tā ir, tai skaitā arī mani, jo mūsu valstī ir sastopami pavisam interesanti gadījumi un notikumi, kas izraisa šo neticību, un liekas, ka demokrātiskā valstī vajadzētu darīt un rīkoties nedaudz citādāk, tāpēc, lai labāk izprastu un pārliecinātos, ko tad īsti nozīmē demokrātija un dzīvot demokrātiskā valstī, no visām piedāvātām darba tēmām, priekšroku devu tieši šai tēmai.
Demokrātijas pārvaldīšanas forma ir veikusi garu attīstības ceļu jau kopš senās Grieķijas laikiem, kaut vai demokrātija tika uztverta gan pozitīvi, gan arī negatīvi, taču mūsdienās demokrātija ir kļuvusi par plaši izplatītu pārvaldīšanas formu, kura tiek izmantota valsts politiskās un sabiedriskās dzīves veidošanā, līdz ar to, droši var apgalvot, ka šī tēma skar daudzus no mums, jo vārds demokrātija varētu teikt ir pārņēmis visu pasauli, jo ne tikai Latvija ir demokrātiska valsts, bet arī daudzas citas valstis plašajā pasaulē…
Bet, ne viss ir tik burvīgi, kā tas liekas sākumā, jo, lai arī demokrātija savā būtībā ir viena noteikta valsts pārvaldes forma, taču, tās iezīmes un izpausmes var būt tik ļoti dažādas un katrai sabiedrībai individuāli izprotamas, tāpēc savā turpmākajā referātā, vēlētos dot nelielu ieskatu, ko tad īsti nozīmē jēdziens – demokrātija, aplūkot demokrātijas vēsturi, un mūsdienu demokrātijas izveides noteikumus, pazīmes, kā arī, katrai lietai ir savi plusi un mīnusi, un arī demokrātiska iekārta tādu ir, tāpēc arī es savā darbā pievērsīšos ne tikai demokrātijas būtībai, bet arī tās priekšrocībām un trūkumiem…
Lai uzrakstītu šo darbu, par tēmu „Demokrātijas būtība un tās problēmas”, nepietiek tikai ar manām personiskām zināšanām, jo kā es jau arī minēju, ka demokrātijas nenozīmē tik vienu konkrētu definīciju, un katram no mums ir savs personīgais viedoklis, jo, katrs var savādāk var izprast šo vārdu „demokrātija”, tāpēc, lai iegūtu plašāku informāciju par šo tēmu, izpētīju dažādos literatūras avotos ar, kuriem var iepazīties mana darba noslēgumā. Savā darbā, centīšos izteikt pati savu vērtējumu, par katru apgalvojumu, kā arī darba noslēgumā apkopot gala secinājumus, par tēmu „Demokrātijas būtību un tās problēmas”.
Ieskats demokrātijas vēsturē

Katrai lietai ir sava pagātne, vēsture, tās pirmsākumi, nenoliedzami arī demokrātiskajai pārvaldei tāda ir, tāpēc tālāk, vēlētos mazliet to apkopot, jo tas dos mums vēl lielāku priekšstatu par šo valsts iekārtu, kuru zinām ikviens – par demokrātiju.
Vārdam „demokrātija” vai „tautvaldība” ir grieķiska izcelsme ( no demos – tauta, kratos – vara) .Galvenā demokrātijas iezīme jau no pirmsākuma laikiem ir lielāka vai mazāka visu sabiedrības locekļu politiskā vienlīdzība .
Demokrātijas aizsākumi meklējami jau pirmatnējos valsts organizāciju pirmsākumos, proti, sengrieķu pilsētvalstīs Senajās Atēnās 6. gs. p. m. ē. Tā bija pirmā mums zināmā valsts, kur ieviesa šādu valsts pārvaldes sistēmu un tieši tajā laikā, mēs jau varam saskatīt tiešās demokrātijas veidus. Valsts vara tika nodota tautas sapulces rokās un balsot varēja jebkurš pilsonis, kurš bija sasniedzis 20 gadu vecumu. Tautas sapulce sanāca kopā 3 – 4 reizes mēnesī, apstiprināja likumus, rīkojās ar valsts kasi, pieteica karu un pasludināja mieru. Tajā uzstāties varēja jebkurš pilsonis, lēmumus pieņēma ar balsu vairākumu un katram pilsonim bija tiesības ierosināt likumus. Seno Atēnu politiskā iekārta tiek uzskatīta par demokrātijas klasisko formu, jo tajā tika iedibināti vairāki principi, kuri ir arī mūsdienu demokrātisko režīmu pamatā. Tie ir – augstākā vara pieder tautai, valsts pārvalde ir sabiedrības veidota un kontrolēta, starp pilsoņiem pastāv politiskā vienlīdzība un vienlīdzīga iespēja tikt valsts amatos, taču, bija arī atšķirīgu momentu, kas izpaudās, piemēram, tā, ka antīkajā demokrātijā par pilsoni uzskatīja tikai brīvu un pieaugušu vīrieti, pilsoniskās tiesības nebija sievietēm, kā tas ir mūsdienās, imigrantiem, kā arī vergiem, taču antīkajos laikos demokrātija piedzīvoja savu uzplaukumu
Demokrātijas modelis, kurš izveidojās un attīstījās 17. un 18. gadsimtā, krasi atšķiras no Antīkās Grieķijas modelim, un šo demokrātijas modeli sauca par aizsardzības demokrātiju. Tā pamatā bija indivīda brīvības palielināšana. Viens no šīs filozofijas pārstāvjiem bija Džons Loks, kurš argumentēja, ka balsstiesības ir visiem cilvēkiem un neviens tiem tās nevar atņemt, jo tās ir cilvēka dabiskās tiesībās, kur par tādām viņš uzskatīja arī daļu īpašumu, kas cilvēkam pēc dabiskā likumu pienāktos. Drošības demokrātija ir ierobežota, kā arī pakārtota demokrātijas forma, kurā pilsoņi var aizstāvēt sevi no valdības iejaukšanās viņu dzīvēs. Šīs demokrātijas mērķis ir dot pilsoņiem iespējas dzīvot tā, kā viņi to vēlētos. Radikālus uzskatus par vispārējo vēlēšanu priekšstatu pauda utilitārisma pārstāvji Jeremy Bentham un James Mill, tas arī bija balstīts uz indivīda interešu aizstāvību vai arī attīstību. Galu galā aizsardzības demokrātijas mērķis ir dot pilsoņiem daudzpusīgas iespējas dzīvot tādu dzīvi kādu tie paši vēlas. Tādēļ tā ir savienojama ar neiejaukšanos kapitālismā un uzticība tam, ka indivīdiem vajadzētu būt pilnīgi atbildīgiem par to ekonomiskajiem un sociālajiem apstākļiem. Aizsardzības demokrātija tādējādi aicina klasiskos liberāļus un modernos politiķus pievērsties jaunajām tiesībām.
Tā, kā tagad esam ieskatījušies demokrātijas pirmsākumos, vajadzētu arī izpētīt demokrātijas jēdzienu mūsdienās. Mūsdienās par cilvēku sāka domāt savādāk, tagad cilvēku uzskata par saprātīgu būtni, tagad uzskata, ka cilvēki jau no dzimšanas ir vienlīdzīgi un vientiesīgi. Visiem cilvēkiem, neatkarīgi no dzimuma, rases un reliģiskās piederības ir vienādas tiesības uz brīvību, dzīvību, kā arī laimi.
Mūsdienu demokrātija balstās uz atziņām, ka
• Cilvēks, viņa brīvība un dzīvība ir galvenā vērtība;
• Tauta ir suverēna, tas nozīmē, ka par viņu nevar būt citas varas, izņemot pašas tautas veidoto varu;
• Valstij jāatrodas sabiedrības kontrolē un jākalpo tās interesēm.
Bet, kas tad tā demokrātija tāda īsti ir un, ko viņa dod mūsdienu sabiedrībai, par to turpmāk manā referātā.

Demokrātijas būtība

Ikviens no mums, visā plašajā pasaulē ir dzirdējis vārdu „demokrātija”, taču, ko īsti nozīmē šis vārds, kāda tad ir šī pārvaldīšanas forma valstī, kas tajā ir labs un slikts?
Jēdziena „demokrātija ” lietojums ir visai plašs, jo ar to saprot gan valsts politisko režīmu, gan arī cilvēku tiesības un brīvību, taču kopumā demokrātija ir tautvaldība, jeb valdīšana, kuru, parasti ar vēlētu pārstāvju palīdzību, realizē tauta. Tātad tā ir valsts forma, kurā valsts vara pieder tautai. Valsts amatpersonas tiek ievēlētas un šai ievēlētām amatpersonām ir jāatskaitās par savu darbību vēlētājiem, tātad saskaņā ar vienas vārdnīcas atrodamo definīciju demokrātija ir „tautas valdība”, kurai pieder visaustākā vara, ko tā īsteno tieši vai ar vēlētu pārstāvju starpniecību brīvas vēlēšanu sistēmu ietvaros .
Demokrātiju var iedalīt divās galvenajās kategorijās: tieša un pārstāvju demokrātija.
Tiešā demokrātija nozīme, ka pilsoņi neapstiprināti piedalās valsts pārvaldē, līdz ar to politiskā darbība kļūst par viņu dzīves neatņēmumu sastāvdaļu. „Tiešā” demokrātija pastāvēja Senajās Atēnās 6. – 4.gs p. m. ē. Sabiedrisko un politisko lietu risināšana bija Atēnu pilsoņu ikdiena. Gandrīz visi piedalījās tautas sapulcē, vairākums bija nodarbināti valsts amatā. Tiešā demokrātija nozīmē, ka jautājumi tiek risināti tiešā veidā, pieņemot lēmumu, nobalsojot. Tāda veida demokrātijā, visi pilsoņi var paši piedalīties jebkura jautājuma risināšanā, un tam nemaz nav vajadzīgs kāds starpnieks, proti, iecelts ierēdnis. Bet šī demokrātijas forma var būt piemērota tikai tajā valstī, kur ir neliels iedzīvotāju skaits, jo ja iedzīvotāju skaits ir diezgan liels, tad nav iespējams lemt jautājumus tiešās vēlēšanās – rīkojot tautas sapulces. Mūsdienās vienīgais „tiešās” demokrātijas elements ir referendums vai tautas nobalsošana, kuru rīko, kad politiskā lēmuma pieņemšana ir nepieciešama visas tautas piekrišana. Par tiešās demokrātijas priekšrocību tiek uzskatīta sabiedrības iespēja kontrolēt tās pārvaldi, tādējādi ietekmējot savu likteni. Šajā demokrātijā cilvēki ir visinformētākie par notikumiem un lēmumu pieņemšanu valstī.
Taču mūsdienās visizplatītākā demokrātijas forma ir pārstāvju demokrātija, jo šī demokrātiskā forma attiecas kā uz pilsētām, kur ir liels iedzīvotāju skaits, tā arī pat uz visu nāciju. Pārstāvniecisko demokrātijas formu mēdz dēvēt arī par reprezentatīvo demokrātiju, tā ir sabiedrības un valsts pārvaldīšana ar tautas ievēlēto pārstāvju starpniecību. Reprezentatīvā demokrātija sāka veidoties 17. – 18. gs. Tās nepieciešamību pamato ar to, ka plašā sabiedrība nevar pārvaldīt pati sevi, kā arī lielai pilsoņu daļai ikdienas dzīvē nav laika nodarboties ar politiskām lietām, un tauta nepiedalās atsevišķos valsts jautājumu risinājumos. Tāpēc sabiedrība deleģē (nodod) savas pilnvaras ievēlētiem pārstāvjiem (deputātiem), tieši tāpēc pilsoņiem ir loti precīzi jāzina, kam viņi vēlās nodot tās savas pilnvaras, jo tieši šīs partijas īstenos visas pilsoņu ieceres. Mūsdienās gandrīz visas demokrātiskās valstis tiek pārvaldītas pārstāvnieciskās valsts formā. Arī Latvijā tautas politisko gribu īsteno pārstāvnieciskās valsts varas institūcijas – Saeima un pašvaldības. Pārstāvju demokrātijā pilsoņi ievēl ierēdņus vai politiskas partijas un pilnvaro viņus pieņemt politiskus lēmumus sabiedrības labklājības līmeņa celšanai. Ievēlētie ierēdņi ieņem savas vietas valdībā tautas vārdā un ir atbildīgi par katru savu darbību tautas priekšā. Tātad mēs varam secināt, ka pārstāvnieciskās demokrātijā tauta ievēl pārstāvjus, kas gatavo un pieņem lēmumus tās vārdā. Manuprāt, tas ir pozitīvi, jo katram valsts iedzīvotājam, kurš ir tiesīgs vēlēt ir iespēja izteikt savu viedokli un zināmā mērā ietekmēt valsts varu.
Taču, nevaram noliegt to, ka iezīmes katrai valstij ir subjektīvas atkarībā no valsts veidošanās vēstures un citiem faktoriem, taču, tomēr, lai valsts iekārta tiktu uzskatīta par demokrātisku, tai ir jāatbilst vairākiem kritērijiem, bet nepietiek tik ar to, ka valsts atbilst šiem kritērijiem, jo ir jāspēj tie pielietot ikdienā, tādejādi nodrošinot kvalitatīvu valsts pārvaldi un pilnvērtīgu sabiedrības funkcionēšanu. Bet, lai noteiktu, vai valsts ir demokrātiska valsts, ir svarīgi noskaidrot, kādi kritēriji tiek lietoti demokrātisko režīmu noteikšanai. Un plaši tiek lietotas amerikāņu zinātnieka Roberta Dāla septiņas demokrātijas pamatpazīmes, un tās būtu:
• Valdības darbību pārauga tautas vēlētas amatpersonas;
• Brīvas un vienlīdzīgas vēlēšanas;
• Vēlēšanu tiesības gandrīz visiem pieaugušiem sabiedrības locekļiem;
• Tiesības tikt ievēlētam gandrīz visiem pieaugušiem sabiedrības locekļiem;
• Vārda brīvība;
• Ar likumu aizsargāta iespēja iegūt alternatīvu informāciju;
• Tiesības un reālas iespējas veidot dažādas organizācijas, arī politiskās partijas un interešu grupas.
Demokrātijas pamatpazīme ir cilvēku valdīšana, kas saprotama ar to, ka cilvēki paši pārvalda sevi. Tie piedalās izšķirošu lēmumu pieņemšanā, tādējādi piedaloties savas dzīves veidošanā un turklāt nosakot arī visas sabiedrības likteni. Šādas darbības izpausmes ir referendumi, lielās sanāksmēs, kā arī apspriežot politiskos jaunumus televīzijā un, protams, arī balsošana vēlēšanās. Brīvas vēlēšanas un referendums var uzskatīt par demokrātijas pamatu, jo tādejādi tauta var paust savu gribu, ievēlot pārstāvjus no sava vidus valdībā, un paužot viedokli attiecīgajā jautājumā.
Demokrātiskajā valstī pastāv vairākuma vara, tieši tāpēc, piemēram, vēlēšanās uzvar tieši tā politiskā partija, kas ir savākusi visvairāk vēlētāju balsis. Kad notiek valdības ievēlēšana, absolūtajam vairākumam pieaugušo ir tiesības piedalīties brīvās vēlēšanā, par savu nodoto vai nenodoto balsi nesaņemot atlīdzību vai sodu, balsošanai obligāti jānotiek aizklāti. Visām balsīm vēlēšanās ir vienāds svars. Priekšvēlēšanu aģitācijā visām kandidējošajām partijām jābūt vienādiem noteikumiem. Valstij ir jāgarantē visu tautas interešu izpausmi. Demokrātiskajā valstī ir arī daudzas nevalstiskas organizācijas, kas rūpējas par šo interešu īstenošanu, ja ar kādu no jomām nenodarbojās esošā valdība.
Demokrātiskajā valstī visi cilvēki ir vienlīdzīgi, viesiem ir pienākumi un tiesības šajā valstī. Demokrātiskajā valstī obligāti tiek ievērotas visas cilvēka pamatbrīvības un pamattiesības. Cilvēkam ir vārda, izteikšanās un preses brīvība, ticības un sirdsapziņas brīvība, pulcēšanās un biedrošanās brīvība, tiesības uz vienlīdzību likuma priekšā, kā arī tiesības uz taisnīgu izmeklēšanas un tiesas procesu. Pilsoņi ievēl valdību ne tāpēc, lai šīs visas brīvības tiktu nodrošinātas, bet tāpēc, lai tās būtu aizsargātas. Ikvienas demokrātijas uzdevums ir izveidot tādas konstitucionālās, juridiskās un sabiedriskās struktūras, lai nodrošinātu cilvēktiesību aizsardzību, taču, tomēr, lai valsts iekārta tiktu uzskatīta par demokrātisku, tai ir jāatbilst vairākiem kritērijiem, bet nepietiek tik ar to, ka valsts atbilst šiem kritērijiem, jo ir jāspēj tie pielietot ikdienā, tādejādi nodrošinot kvalitatīvu valsts pārvaldi un pilnvērtīgu sabiedrības funkcionēšanu.
Manuprāt, ir svarīgi apzināties, ka tomēr teorija paliek teorija un valsts pastāvēšana ne vienmēr spēj līdzināties burtiskai demokrātijas definīcijai, jo reālajā dzīvē demokrātijas funkcionēšana ir daudz sarežģītāka. Demokrātijai ir jāspēj sabiedrībā nodrošināt stabilu varu balstoties uz sabiedrības vairākuma lēmumiem, taču ņemot vērā arī mazākuma sabiedrības grupas intereses. Sabiedrībai ir jābūt gatavai ne tikai veidot demokrātiju savā valstī, bet arī pakļauties tai.
Taču, kā jau referāta sākumā minēju, ka katrai lietai ir arī sava ēnas puse, līdz ar to arī demokrātiskai valsts iekārtai ir savi mīnusi, ko mēs varam arī pamanīt gan mūsu pašu valstī, gan arī skatoties kādu ziņu pārraide, par citur pasaulē noteikušo. Un, tāpēc tālāk savā referātā vēlētos dot ieskatu kādas ir demokrātiska valsts režīma problēmas.

Demokrātijas problēmās

Katrs no mums ikdienā izjūt demokrātijas stiprās puses, piemēram, ka mums katram ir iespēja brīvi izteikt savu viedokli, mēs visi esam vienlīdzīgi, taču arī demokrātija tāpat kā viss pārējais pasaulē ir nebeidzama mainīga sistēma ar iekšējām pretrunām un problēmām, un to pat ir atzinis viens no lielākajiem un slavenākajiem demokrātiem Abrahams Linkolns sakot, ka demokrātijas režīms ir slikts, bet nekas labāks par to neesot. Tāpēc, turpmāk savā referāta apskatīšu demokrātijas problēmas mūsdienās.
Manuprāt, kā pati svarīgākā problēma saistībā ar demokrātisko pārvaldi ir tā, ka demokrātiskā iekārta izmaksā dārgi valstī, jo nepieciešamas noteikts ekonomiskās attīstības līmenis, lai radītu labvēlīgus apstākļus demokrātijas nostiprināšanai valstī, tāpēc, piemēram, trūcīgajās zemēs ir pavisam sarežģīti panākt godīgu demokrātijas spēles noteikumu ievērošanu, jo ikdienas grūtībās ieslīgusī sabiedrība ir ātri pierunājama, lai tā atbalstītu dažādu autoritārus pasākumus. Kā arī politiskā kultūra sabiedrībā var būtiski palīdzēt demokrātiskas kārtības iedibināšanā, taču to var arī tikpat viegli graut. Jo, ja, piemēram, sabiedrībā valda antidemokrātiski uzskati, tad ir nepieciešama paaudžu maiņa ilgākā laika posmā, un labāks valsts attīstības līmenis, kas savukārt apstiprinātu, ka demokrātijas iekārta spēj darboties daudz efektīgāk par iepriekšējo režīmu.
Demokrātiskajā sabiedrībā lēmumu pieņemšana ir saistīta ar dažādu viedokļu un interešu saskaņošanu, ar kompromisam sasniegšanu, tāpēc tas ir samērā lēns process, jo, kamēr valsts galvas, kā tas ir piemēram, mūsu valstī vienojas par kopīgu lēmumu, kuru atbalsta vairākums, no deputātiem. Zināmā mērā, šis lēnais process tomēr ir labs, jo, ja lēmumi ir jāpieņem ātri, tad šī savstarpējā tā teikt „tirgošanās” var novest pie nekvalitatīva lēmuma pieņemšanas. Bieži vien mēs varam redzēt, ka politiskie spēki vispār nevar vienoties par kopīgu lēmumu, un to sadarbība savā starpā ir neiespējama, līdz ar to mazinās demokrātijas pārvaldīšanas efektivitāte. Demokrātijas pārvaldi varētu dēvēt par lēnīgāko pārvaldes sistēmu, kuras pastāvēšana jaunos režīmos tiek apdraudēta krīžu situācijās, kad nepieciešami ātri un radikāli lēmumi.
Manuprāt, pati svarīgākā un lielākā demokrātijas valsts pārvaldes problēma ir tā, ka dažādu politisko spēku cīņa par varu valstī galvenokārt ir saistīta arī ar savu sāncenšu nomelnošanu, tādejādi tiek maldināta visa sabiedrība, kā tas ir ,piemēram, daudzās demokrātijas valstīs, un arī mūsu valstī. Jo, katrs no valsts varas gribētājiem sola sabiedrībai dažnedažādus labumus, kurus, viņi piepildīs, ja tiks ievēlēti, un bieži vien, šie solījumi paliek tik solījumu, jo līdz, ko nāk pie varas, visi šie solījumi sabiedrībai, kuri tika teikti, tiek aizmirsti, žēl, bet tā nu ir patiesība. Un tāpēc bieži vien vēlēšanu rezultātā
valsts vara var nonāk nekompetentu un bezatbildīgu cilvēku rokās, kuri, pirmkārt, jau domās, kā iegūtu labumu no politikas priekš sevis, un tad sāk domāt par sabiedrību.
Demokrātijai, protams, ir savi plusi un mīnusi kā tas ir bijis arī līdzšinējiem politiskajiem režīmiem, taču tas, ka tā joprojām pastāv liecina par to, ka tas ir labākais, kas mūsdienu sabiedrībai atrodams. Iespējams jau kaut kad tuvākā nākotnē gudrās galvas izdomās jaunu un daudz pilnīgāku valsts pārvaldes formu, bet, kamēr mēs gaidām, ikvienam pašam vajadzētu izvērtēt to, ko katrs pats var darīt, lai uzlaboti savu un savas valsts dzīvi, nevis tik “jāsēž malā” .

Secinājumi

Apkopojot savu referātu par tēmu „Demokrātijas būtība un tā problēmas”, es varu secināt, ka:
Demokrātijas iekārta ir veikusi garu attīstības ceļu, jo tās pirmsākumi meklējami jau antīkajos laikos Senajās Atēnās 6 gs. p. m. ē.
Galvenā demokrātijas iezīme un arī vērtība ir lielāka vai mazāka visu sabiedrības locekļu politiskā vienlīdzība.
Pastāv sekojošās demokrātiskās pārvaldes formas – tiešā un pārstāvnieciskā demokrātija.
Tiesiskās demokrātijas pamatkritēriji ir taisnīgums, personas brīvība un vienlīdzība. Pie tiešās demokrātijas pastāvēšanās pilsoņi neapstiprināti piedalās valsts pārvaldē. Tiešās demokrātijas elements ir referendums vai tautas nobalsošana.
Pārstāvniecības demokrātijai ir sabiedrība un valsts pārvaldīšanas ar tautas ievēlēto pārstāvju starpniecību. Sabiedrība nodod savas pilnvaras ievēlētajiem pārstāvjiem (deputātiem), pārstāvnieciecības demokrātija ir visizplatītākā mūsdienu demokrātijas forma.
Demokrātija jēdziens ir visai plašs, taču, lai noteiktu vai valsts patiesi sevi var dēvēt par demokrātisku valsti, tai ir jāatbilst un jāievēro septiņas demokrātijas pamatpazīmes, ar, kurām var iepazīties arī manā referātā.
Demokrātijai ir arī sava ēnas puse, proti, problēmas, kuras ir vērojamas demokrātiskajās valstīs, līdz ar to, es sava referāta aplūkoju trīs no tām – demokrātijas iekārta izmaksā dārgi valstī; demokrātijas iekārtā vienota lēmuma pieņemšana ir sarežģīts un lēns process, tas tāpēc, ka ir jāsaskaņo dažādi viedokļi un intereses; kā pašu galveno problēmu demokrātijas iekārtā, es minēju, to, ka bieži vien sabiedrība kļūst neticīga savas valsts varas cilvēkiem, jo tiek solīti solījumi, kuri netiek pildīti, tāpēc sabiedrībai arvien mazāk interesē politika un ar to saistītie jautājumi, taču vajadzētu būt otrādi, jo demokrātija galvenokārt nozīmē to, ka valsts vara pieder tautai.

Izmantotā literatūra

1. Autors kolektīvs, Demokrātijas pamati. Rīga, „Zinātne” , 1993., 7- 15.lpp.
2. Autors kolektīvs, Politika Latvijā. Rīga, „Rasa ABC” , 2000., 89 – 91.lpp.
3. Autors kolektīvs, Politika un tiesības. Rīga, „Raka”, 2003., 37 – 45.lpp.
4. Guntars Catlaks, Jānis Ikstens, Politika un tiesības. Rīga, Zvaigzne ABC, 2003., 22 . lpp
5. Hovards Sinkota, Demokrātija un tirgus ekonomika. Rīga, „Izglītība”, 1993.,
3 – 25.lpp