Antīko Olimpisko spēļu un mūsdienu Olimpisko spēļu līdzības un atšķīrības

Antīko Olimpisko spēļu un mūsdienu Olimpisko spēļu

līdzības un atšķīrības

Mūsdienās Olimpiskās spēles ir starptautiskas daudzu sporta veidu sacīkstes, kas notiek ik 4 gadus, un dalās ziemas un vasaras Olimpiskajās spēlēs, bet pašā sākumā tās piedalījas tikai ģrieķijas iedzīvotāji. Olimpiskās spēles aizsākās Olimpijā, Grieķijā, 776. gadā p.m.ē., bet 393. gadā tika izbeigtas. 1896. gadā franču barons Pjērs De Kubertēns atjaunoja olimpiskās spēles un ar to sākās jauna Olimpisko spēļu ēra. Pirmās mūsdienu Olimpiskās spēles notika 1896. gadā – Atēnās, Grieķijā. Ziemas Olimpiskās spēles pirmo reizi notika 1924. gadā Šamonī, Fr

r
rancijā. Vienīgā valsts, kura piedalījusies pilnīgi visās Olimpiskajās spēlēs ir Šveice.

Atšķīrībā no mūsdienu Olimpiskām spēlem, senatnē tājos varēja piedalīties tikai grieķu vīrieši. Sievietes nevarēja piedālīties. Antīkā Grieķijā Olimpiskas spēles uzskatīja par svētkiem, un atnāca ļoti daudz cilvēku, lai paskatīties uz notiekošiem sacīkstiem. Svētki ilgās 5 dienas, no kuram viena daļa bija veltīta sporta sacīkstēm, cita daļa – reliģiskām ieražām ar upurēšanu, un dzīrēm uzveretāju vardā. Senatnē visi dalībnieki pirms Olimpisko spēļu sākumam dēva zvēru pie Zevsa marmora tēla.

Protams mūsdienās nav nekādas reliģiskās da

a
aļas, nav dzīres uzveretāju vardā. Mūsdienās pirmā vietā ir sports, un iegūstais rezultāts. Sava valsts prestīžs. Bet tradīcīja par zvēru došanu daļēji ir saglabājusies (mūsdienās zvēru dot nevis pie Zevsa statujas, bet uz tribūnas pie savas valsts karoga, un to da
a
ara tikai viens sportsmēns no valsts, kurā notiek Olimpiskās spēles ; arī tiesniešiem ir jādot zvēru par godīgu tiesu). Uzvaretājiem dot medaļas un skan viņu valsta himns.

Un, protams, galvena mūsdienu Olimpisko spēļu tradīcija – piegādāt speciālu lāpu no Grieķijas uz to valsti, kurā notiks Olimpiskie spēļi.

Ēģiptes civilizācija

Ar jēdzienu Senā Ēģipte apzīmē civilizāciju, kas pastāvēja ziemeļaustrumu Āfrikā laikaposmā no aptuveni 3150.g. p.m.ē. līdz 31.g. p.m.ē., kad Ēģipte kļuva par Romas impērijas provinci.

Homosapiens – mūsdienu, prātīgie cilvēki – Nīlas upes ieleju sākuši apdzīvot pirms apmēram 100 tūkstošiem gadu, nonākot līdz pat upes deltai pa pašu upi, vai šķērsojot Sahāru.

Labvēlīgajos dabīgos apstākļos Nīlas ieleju apdzīvojošās ciltis strauji progresēja. Ja ap 6000.g. p.m.ē., pēc dažu zinātnieku aprēķiniem, šeit bija tikai vairāki desmiti ciematu, kuru iedzīvotāji nodarbojās ar lauksaimniecību, ta

a
ad pusotru tūkstoti gadu vēlāk praktiski visa Nīlas ielejas cilvēku populācija bija pārgājusi uz lauksaimniecību.

Tāpat kā visu seno kultūru priekšstatos arī eģiptiešu uztvere cilvēku un dievu pasaulī tukstošiem dažādu ietēkmju, nosacījumu un atkarības saisu saista vienā lielā veselumā. Mitologija, klustot par reliģisko uzskatu avotu, ietēkmējusi visās eģiptiešu dzīves sferās. Senajā Eģiptē nepastāvēja cits pasaules uzskats kā vien reliģiskais, pretēji mūsdienu sabiedrībai, kur līdztekus pastāv gan reliģiskais, gan laicīgais pasaules uzskāts.

Senā Ēģipte ir slavena ar milzīga izmēra faraonu kapenem – piramīdam. Lielākā ir

r
r Heopsa piramīda (augstums 146,6 m). Pat līdz mūsdienām zinātnieki minē kā eģiptiešiem izdevās uzcelt tādas milzīgas celtnes.

Bet Ēģiptes agrīnās civilizācijas sasniegumi nebūt nebija tikai grandiozas būves un celtnes. Tas bija arī augsts zinātnes un tehnikas līmenis ar plašu pielietojumu praksē. Tā, saules kalendāru pirmie izgudroja Memfisas astronomi, kurā gads sastāvēja no 365 dienām. Zināšanas astronomijā tika pielietotas ne tikai ūdenssaimniecības un lauku darbu regulēšanā, bet arī navigācijā un jaunu zemju atklāšanā. Ēģiptes ārsti jau tajā laikā demonstrēja augstu ķirurģijas prasmi pielietojot arī antiseptiskos līdzekļus. Ēģiptes mākslas sasniegtais līmenis arhitektūrā, skulptūrā, glezniecībā ir salīdzināms ar Senās Grieķijas un Romas mākslu, lai gan tā bija vismaz par tūkstoš gadiem vecāka.

Izcilākie romiešu arhitektūras un mākslas darbi

Pirma Senās Romas imperatora Augusta (Oktaviāna) laikā uzplauka arī literatūra un māksla. Dzejnieki Ovīdijs, Horācijs un Vergīlijs, tāpat kā vēsturnieks Tits Līvijs, kurš sarakstīja Romas vēsturi, bija tuvi imperatora draugi.

Senās Romas teātrim un dramaturģijai bija ļoti liela nozīme Eiropas teātra un dramaturģijas attīstībā (it īpaši klasicisma laikmetā). Tomēr jāatzīst, ka Senās Romas teātris lielā mērā bija ietekmējies no sengrieķu teātra. Liela daļa romiešu dramaturģijas bija sengrieķu darbu lokalizējumi. Tāpat kā Senajā Grieķijā, arī romiešu teātrī visas lomas tēloja tikai vīrieši, taču atšķirībā no Grieķijas romiešu aktieri parasti bija vergi. Romas Impērijas laikā teātris kļuva aizvien vienkāršāks un brutālāks. Par nozīmīgākajiem Senās Romas dramaturgiem uzskatāmi traģēdiju autors Seneka un komēdiju autori Terencijs un Plauts.

Augusts atbalstīja arī arhitektūru. Par viņa valdīšanas laiku mēdza teikt, ka viņš ieradās ķieģeļu Romā, bet atstāja to tērptu marmorā.

Antīkās Romas nozīmīgākie sasniegumi arhitektūrā – laukumi (Trajāna forums), tempļi (Panteons), amfiteātri (Kolizejs – Šīs ēkas centrālo daļu aizņēma arēna, kuras grīda bija paceļama un nolaižama. Šeit notika gladiatoru cīņas un dažādi citi pasākumi.), bazilikas, termas. Triumfa arkas un kolonas (Tita arka, Trajāna kolona). Mākslinieciskā un racionālā elementa saliedējums inženiertehniskajās būvēs.

Relīģija kā vēsturiska parādība

Atšķirības starp reliģijām

• Monoteistiskās reliģijas (piemēram, kristietība, islams un jūdaisms) apgalvo, ka eksistē viens dievs, kas ir atsevišķa būtne, nodalīta no mūsu pasaules.

• Politeistiskās reliģijas (piemēram, seno grieķu un romiešu reliģijas) apgalvo, ka ir daudzi dievi.

• Panteiskās reliģijas (piemēram, sintoisms, daļa hinduisma) uzskata, ka dievs ir visur dabā, nedalāms no tās.

• Ne-teistiskās reliģijas (piemēram, dažas budisma vai daoisma formas) neizsakās par dieva vai dievu esamību vai neesamību.

• Ateisms un ateistiskās reliģijas (piemēram, dažas budisma vai daoisma formas) noliedz jebkādu dievu esamību.

Citas atšķirības

Daudzām reliģijām ir svētie raksti (piemēram, Korāns, Bībele). To nozīme reliģijās ir atšķirīga. Daudzas balstās uz paaudžu gaitā mutiski nodotām tradīcijām (mitoloģija, folklora). Bieži reliģijā nozīmīga vieta ir tās dibinātājam un/vai praviešiem, piemēram, Muhamedam islāmā, Mozum jūdaismā

Reliģiju izplatība

• kristietība (2,1 miljards),

• islāms (1,3 miljardi),

• hinduisms (900 miljoni),

• ķīniešu tradicionālās reliģijas (daoisms, konfūciānisms; 394 miljoni),

• budisms (376 miljoni).

Inkvizīcija ir katoļu baznīcas tribunāls no 13.gs. līdz 19.gs. – izmeklēšanas iestāde cīņai pret ķecerībām, brīvdomību, baznīcas pretiniekiem; tiesvedībā plaši izmantoja spīdzināšanas un notiesāto cilvēku mantu konfiscēja par labu baznīcai.

Seno Austrumu civilizācijas

Mēdija un Persija.

6. gs. vidū p.m.ē. persieši Kīra vadībā sacēlās pret mēdiešu valdnieku Astjāgu un Kīrs II kļuva par jaunas valsts – Persijas valdnieku, nodibinot Ahemenīdu dinastiju. Kīrs II un viņa dēls Kambīzs II neparasti ātri radīja milzīgu pasaules valsti, pakļaujot Mazāziju, Babiloniju, Feniķiju un Palestīnu, Ēģipti un tās kaimiņus lībiešus, daļu Nūbijas. Austrumos Persija bija pakļāvusi Vidusāziju līdz Arāla jūrai un zemes līdz Indai. Tā kā tautas bija pieredzējušas asīriešu nežēlīgo cietsirdību, Kīrs II ieguva mīkstsirdīga un pieļāvīga valdnieka slavu. Viņš ar cieņu izturējās pret citu tautu kultūru u reliģiju, bija iecietīgs pret pakļautajām tautām.

Jukās, kas izcēlās sakarā ar kāda viltvārža Gaumatas (Smerdija) pretenzijām uz troni un pakļauto zemju centieniem atbrīvoties no Persijas, sazvērestības rezultātā par valdnieku kļuva Dārijs I no Ahemenīdu dzimtas sānzara. Tas bija otrs dižākais persiešu valdnieks. Kīra II slava saistīta ar lielvalsts teritoriālu izveidošanu, bet Dārijs I ir pazīstams kā plašu reformu realizētājs, kas radījis augsti attīstītu birokrātisku valsti.

Dārija I valdnieka laikā Persija sasniedza vislielāko varenību. Dārijs I pirmo reizi Seno Austrumu civilizāciju vēsturē pakļāva dažas zemes Eiropas kontinentā – Balkānu pussalā un sāka lielo pusgadsimtu ilgo (ar pārtraukumiem) karu ar senajiem grieķiem.

Pirmā seno laiku pasaules impērija beidza pastāvēt 4. gs. pēdējā trešdaļā p.m.ē., un to sagrāva viens no senatnes izcilākajiem karavadoņiem – Maķedonijas valdnieks Aleksandrs Lielais. Pēc tam sākās jauns posms Seno Austrumu vēsturē – hellēnisma laikmets.

Divupe jeb Mezopotāmija

Vissenākā un līdz ar to arī pirmā civilizācija, kurai bija augsti attīstīta kultūra.

Divupiešu izgudroja:

Ritenis – izgudrots laikā starp 3500. un 3250. gadu p.m.ē. Šie riteņi bija efektīvi pielietojami, izturīgi un stabili, to vienīgais trūkums bija tāds, ka tie bija ļoti smagi.

Arkls – izgudrots laikā ap 3500 gadu p.m.ē. Ar arklu varēja apsēt laukus daudz ātrāk un vieglāk.

Rakstība – pirmās rakstības iezīmes bija piktogrāfiskais raksts. Tas ir izgudrots un sākts pielietot apmēram 3000. gadā p.m.ē. Attēliem kļūstot abstraktākiem, izveidojās arī ķīļraksts.

Eposs – pirmā episkā poēma sarakstīta ap 2000 gadu p.m.ē. Tajā ir stāstīts par Urūkas valdnieku Gilgamešu.