Viduslaiku kultūra

Viduslaiku kultūra, medieval culture

Tas, ko viduslaikos saprata ar “brīvajām mākslām” (gramatika, retorika, loģika, aritmētika, mūzika) mūsdienās tiek uztvertas kā zinātnes sastāvdaļa (arī mūzika tika uztverta matemātiski: mūziku veido skaitļu likumi un tā darbojas saskaņā ar tiem). Sadzīves mūzika un tēlotājmāksla tika pielīdzinātas amatniecībai. Brīvās mākslas balstijās uz teorētiskās bāzes, bet mehāniskajās dominē amatnieka veiklība, apstrādājot noteiktu matērijas veidu, padarot to praktiski lietojamu.

Mākslas darbs bija virzīts uz noteikta mērķa – reliģiska, morāla, politiska – sasniegšanu. Forma bija pakārtota idejai. Estētiskā un saturiskā vērtība ne

e
ebija šķiramas (dominēja sombolisms); tīra forma bez satura un otrādi nepastāvēja. Sevišķi uzplauka sakrālā arhitektūra. Saskaņā ar definīciju, katedrāle ir bīskapa baznīca un tāpēc arī pilsētas baznīca. Katedrāļu būvniecība ir cieši saistīta ar pilsētu attīstību. Par aizsācēju var uzskatīt Sen Denī abatu Sužēru (1081-1151), kurš uzsāka lielus abatijas pārbūves darbus, veidojot tur katedrāli. Viņš centās jaunajā celtnē apvienot romāņu stilu ar ģermāņu tradīcijām – tā radās gotika. Jaunums bija celtnes plašums un atvērtība, apgleznotie “mirdzošie” logi, mozaīkas, skulptūras kā atsevišķi rotājošie elementi ut
t
tt. Bīskapi sāka sacensties, kura rezidence būs greznāka un grandiozāka, un visvairāk paudīs baznīcas varenību. Visbeidzot, katra katedrāle liecināja par visas pilsētas labklājību; tā bija pilsoņu lepnums, kuras celtniecībā piedalījās visi. Mākslas darbu radīšanas procesa intensifikāciju veicināja mecenātisms, kas pieauga lī
ī
īdz ar vispārējo labklājību.

Reliģijas iespaidā mākslā formas tika attēlotas nevis tādas, kādas tās bija, bet gan tādas, kādām tām vajadzēja būt. Viduslaiku sabiedrība neuzskatīja māksliniekus par īpašu fenomenu – tie bija tikai vieni no daudzajiem amatniekiem, kas darbojās savās cunftēs. Tikai XIV gs. tēlnieki, gleznotāji un juvelieri sāka nodalīties no celtnieku cunftēm un veidot pilsētās paši savas darbnīcas. Nodalījās “oficiālā” māksla, par kuru maksāja un kuru atbalstīja varas struktūras, un “tautas” māksla (lietišķā mūzika, mīlas lirika, teātra izrādes).

Viduslaiku literatūras aizsākumi meklējami 5.gs. m.ē. – pēc Romas impērijas sabrukuma. Viduslaikos top gan laicīgā, gan reliģiskā literatūra. Liela daļa darbu tika uzrakstīti latīņu valodā (katoļu baznīcas oficiālajā valodā), taču, piemēram, daļā Austrumeiropas liela nozīme bija arī senslāvu valodai. Daudzi nozīmīgi laicīga rakstura darbi tapuši ar

r
rī tautas valodā, piemēram, senangļu “Beovulfs”, vidusaugšvācu “Dziesma par Nībelungiem”, senfranču “Dziesma par Rolandu” u.c. Viduslaikos turpināja attīstīties arī persiešu literatūra, izveidojās arābu literatūra. Daudzi Eiropas viduslaiku literatūras darbi ir anonīmi: autora loma dažādu iemeslu dēļ netika uzskatīta par pārāk nozīmīgu, un ļoti augstu tika vērtēta daļa antīko autoru un t.s. baznīcas tēvu autoritāte.