Apgaismība ir cīņa pret aizspriedumiem un tumsonību cilvēka gara dzīvē, tā ir cīņa par labāku sabiedrisko iekārtu, tikumiem, politiku un sadzīvi. Apgaismības pamatā ir ideālistisks uzskats par apziņas un prāta noteicošo lomu cilvēka dzīvē.
18.gs. filozofijā turpinās 17.gs. ideju pilnveidošanās. Pasaule tiek uztverta kā labi konstruēta un racionāli organizēta mašīna. Laiks tiek uztverts kā vienaldzīgs pulkstenis, bet telpa – kā bezgalīga, viendabīga un nepārtraukta substance. Telpa un laiks ir vienlīdz labi visās vietās. Cilvēka uzdevums ir izdibināt šīs mašīnas mehānismu, lai veiksmīgi varētu tajā dzīvot un darboties, kā arī apgūt to. Saprāts kļūst par vienīgo noteicošo kritēriju. Cilvēkam ir arī emocijas, bet tās bieži vien traucē, tādēļ cilvēks pilnībā nezin savu dabu, lai saprātīgi varētu virzīt savu dzīvi. Galvenie atzinumi par cilvēka dabu ir: nepieciešama pašapziņa jeb spēja izzināt sevi, viss tiek skaidrots kā objektīvas nejaušības, ja gadījumā notiek kas neparedzēts. Augstākais princips – automātisms (tāpēc, ka tajā nekas nebojājas, un tātad viss ir kārtībā). Viss tiek pielīdzināts mašīnai, – šo domu līdz galējībai noved Renē Dekarts, kurš uzskata, ka pastāv materiālā un garīgā substance, kas tiek pielīdzināta subjektīvai parādībai. 18.gs. šo ideju līdz pilnīgai mašinizācijai noved La Metrs (darbs “Cilvēks – mašīna”). Tāpat tiek skaidroti pat vēstures notikumi. Parādās jēdziens “saprāta varas palielināšanās laika vienībā”. Ja tur kaut kas neietilpst, tad tas tiek pasludināts par māņiem. Rodas doma, ka turpmākā vēsture būs progresīva, jo palielinās saprāta vara. Ja tā nenotiek, tad vainīgs ir cilvēks, nevis šis mehānisms. Arī valsts pārvalde un ekonomika ir jāveido pēc šiem principiem; Sen Simons paziņo, ka valsts un sabiedrības ideāls ir – valstij ir jāatdarina rūpnīca. Par reliģiju Voltērs saka: “Reliģija radās tad, kad satikās muļķis ar krāpnieku”. Reliģija tiek stipri kritizēta un pieskaitīta māņiem, bet tajā pašā laikā Dievs it kā eksistē, jo tieši Viņš ir radījis šo mašīnu. Dievs tiek pasludināts par racionāli organizētu dabu – tas ir panteisms.
Tomēr visas šīs idejas izplatās tikai ierobežotā sabiedrībā, jo tauta kopumā ņemot ir neizglītota. Gala rezultātā izkristalizējas uzskats, ka masas ir aizspriedumu nesējas savas nezināšanas dēļ. Parādās uzdevums, ka inteliģencei būtu jāizglīto masas, jānes idejas tiem, kas paši tās nevar sasniegt – tas ir apgaismības sākotnējais mērķis un arī ideāls. Par sabiedrības sirdsapziņu tiek pasludināts intelekts; galvenā privilēģija ir domāt par citiem, tomēr tālākā gaitā šīs idejas piedzīvo galīgu krahu. 18.gs. beigās nāk otrais apgaismības vilnis, pa vidu ir rokoko, kura attieksme pret apgaismību ir pilnīga vienaldzība (“pēc mums kaut vai grēku plūdi”). Apgaismības praktiskais rezultāts – franču apgaismotāji rada pasaulē pirmo lielo enciklopēdiju. 18.gs. beigās par otro apgaismības vilni var teikt, ka tas ir monologa laikmets (gan literatūrā, gan mākslā) – vienīgi autors zina patiesību, un tāpēc tas ir autora monologs ar pārējiem. Vienpersonīgi tiek skaidrota visa pasaule un tās būtība.
Apgaismības idejas visātrāk izplatījās Anglijā, tad Francijā un pēc tam tikai Vācijā. Galvenais jautājums, kas interesēja apgaismotājus, bija zinātnes attiecība pret ticību, dabaszinātnes attiecība pret pārdabisko. Tika apšaubīti Bībelē attēlotie pārdabiskie un fantastiskie notikumi, tomēr šajā kritikā bija zināmas robežas, ko pat visprogresīvākie apgaismotāji neuzdrošinājās pārkāpt. Tā kā Anglijā bija salīdzinoši radikālāka attieksme pret brīvdomātājiem, tad tur attīstījās jauna idejiska kustība – deisms. Deisms ir tāda ticības forma, kur reliģijā tiek atzīts Dievs kā visa pirmcēlonis, bet tiek atmestas visas reliģiskās dogmas, kuras ir pretrunā ar prātu. Savu augstāko pakāpi deisms sasniedza 18.gs. pirmajā ceturksnī (pārstāvji – Tolands un Loks, kuri bija arī materiālisti).
Ja salīdzina ar Angliju, tad var teikt, ka Vācija 17.gs. bija atpalikusi zeme. Bija notikusi politiskā sadrumstalošanās pēc neveiksmīgā Trīsdesmitgadu kara, kas neveicināja starpvalstiskos sakarus. Tādēļ Vācijā saglabājās reliģiskā ideoloģija, pret kuru pirmais vērsās Gotfrīds Vilhelms Leibnics.
Francijā 17. un 18.gs. valdīja absolūtisms, bet tomēr sabiedrībā brieda jauna kapitālistiska iekārta. Notika strauja matemātikas un dabaszinātņu attīstība, kā arī zinātnes attīstība kopumā, kas, savukārt, veicināja apgaismības attīstību. Francijā zinātnieki bija arī apgaismotāji un filozofi, tomēr pašu apgaismotāju starpā nevaldīja vienprātība, jo nodalījās divi virzieni – materiālisms un ideālisms jeb ateisms un deisms. Franču apgaismības ideju avots bija angļu apgaismotāju mācības, jo šīm abām valstīm pamatā bija buržuāziskā sabiedrības kustība. Pirmie franču apgaismotāji bija Voltērs un Monteskjē.
18. gadsimtu Eiropas vēsturē pieņemts dēvēt par saprāta laikmetu, jo prāts tika pasludināts par galveno cilvēka dzīves noteicēju. Šajā gadsimtā notika lielas izmaiņas ikvienā Eiropas valstī – notika vairākas revolucionāra rakstura sacelšanās, kas beidzās ar revolūciju Francijā. Anglija pilnībā pārgāja uz kapitālismu, izveidoja veiksmīgu ārpolitiku un izvirzījās par vienu no vadošajām Eiropas valstīm attīstības ziņā. Šajā gadsimtā izvirzījās vēl viena spēcīga valsts – Prūsija, kurai bija ļoti spēcīga armija, kā arī Krievija palielināja savu ietekmi Eiropā, ko pierādīja Ziemeļu karš.
Filozofiskajā ziņā pilnībā valdīja apgaismības idejas, šajā gadsimtā dzīvoja daudzi ļoti gudri un izglītoti cilvēki, kas gribēja šīs zināšanas izplatīt arī vienkāršās tautas vidū, kādēļ jebkura dzīves sfēra tika iespaidota no apgaismības idejām. Tas varbūt nedeva gaidītos rezultātus, jo tautas masas, kopumā ņemot, bija diezgan neizglītotas, tomēr deva nenovērtējamu ieguldījumu kultūras vēstures attīstībā kopumā. Gan filozofijā, gan mūzikā, mākslā, literatūrā, teātrī un zinātnē tika izdarīti ļoti daudzi atklājumi un tika radīti darbi, kuriem ir liela nozīme arī mūsdienās. Slavenākie apgaismotāji ir: Voltērs, Ž. Ž. Ruso, D. Didro, J. G. Herders, G. E. Lesings, Dž. Loks, D. Hjūms, I. Kants, Monteskjē, J. V. Gēte, F. Šillers un citi Eiropā, kā arī B. Franklins, T. Peins un T. Džefersons Amerikā. Šie inteliģentie cilvēki nojauta, ka sekos pavisam jauns laikmets, un tieši viņi ar saviem atklājumiem un drosmīgajām progresīvajām idejām bruģēja ceļu šim jaunajam laikmetam.
Runājot par apgaismību nevar aizmirst enciklopēdistus ar Denī Didro priekšgalā, kuri deva milzīgu ieguldījumu visas sabiedrības attīstības labā. Par “enciklopēdistiem” sauc cilvēkus, kuri sastādīja “Enciklopēdiju jeb Zinātņu, mākslu un amatu skaidrojošo vārdnīcu” (1751 – 1780), kurai bija liela loma Francijas revolūcijas ideoloģiskajā sagatavošanā. Pirmo reizi tika sistemātiski apkopoti tā laika zinātņu sasniegumi.