Ar ko atšķīrās dzīve padomju laikos no dzīves mūsdienās?

Kultūra

Staļinisma periodā kultūras dzīve un jebkura mākslinieciskā jaunrade tika ļoti stingri reglamentēta. Tām bija jāslavina sociālisma celtniecība, kolektīvisms, jāparāda partijas vadošā loma, nevarēja izpaust personiskas izjūtas un attieksmi. Mūsdienās ir vārda brīvība, nav jāslavina valstsvīri, kultūras dzīve pavisam savādāka, brīvdomīga, tā pastāv tikai uz emociju un jūtu principa. Pēc Staļina nāves iestājās zināma liberizācija – kultūras apritē atgriezās daudzi literatūras klasiķi, tika atļauts publicēt un piemināt dažus trimdas kultūras darbiniekus, radās iespēja iepazīt Rietumu kultūras tendences, tiesa gan samērā sakropļotā veidā. Ci

i
ilvēkiem radās iespēja doties uz ārzemēm, kā arī trimdinieki apciemoja Latviju, protams, viss tika stingri kontrolēts, katru tūristu grupu pieskatīja kāds „stukač”, kas darbojās valdības labad, kurš tas bija, to neviens nespēja nojaust, tāpēc paust savu īsto nostāju nebija droši. Baltijas republikās radošās savienības centās iespēju robežās nodrošināt zināmu radošo brīvību un intelektuālo neatkarību no partijas diktāta. Tas sevišķi veiksmīgi izdevās tēlotājmākslā. Populārākie un talantīgākie dzejnieki – Vizma Belševica, Ojārs Vācietis, Imants Ziedonis, Māris Čaklais.

Protams, kaut arī radošā brīvība Baltijas re
e
epublikās bija lielāka nekā citur Padomju Savienībā, Tas nenozīmēja, ka tā bija neierobežota, tāpat tika sodīti pietiekami daudz cilvēku, kas pārkāpa normas. Piemēram, Padomju valdība centās kontrolēt jebkādas aktivitātes folkloras, novadpētniecības jomā. Vienīgais, kas sekmēja nacionālo pašapziņu un stiprināja vienotību, bi
i
ija Dziesmu svētki.

Tajā laikā prestiža bija zinātniskā, eksaktās zinātnes un radošā profesija. Sports bija viena no radošās izpausmes jomām, sekmīgi darbojās – vīriešu ASK un sieviešu TTT basketbola komandas. Šobrīd aktuāls sporta veids ir hokejs. Turklāt, labs sportists, neatkarīgi kādā jomā darbojas, dodas uz ārzemēm, jo mūsdienās nevar nopelnīt labu naudu Latvijā, tikai sportojot.

Reliģiskās konfesijas tika pakļautas kontrolei, baznīcām atņēma civilstāvokļa aktu reģistrācijas tiesības, pārtrauca reliģijas pamatu mācīšanu skolās, atsavināja baznīcām un klosteriem piederošo zemi un ēkas. Mūsdienās vienīgā reliģiskā izpausme skolā ir ētikas mācīšana, kurā daudzmaz tiek atklāta dvēseliskā izjūta. Cilvēki pēc brīvas gribas apmeklē baznīcu un citas reliģiskas organizācijas.

Politika

1939. gada 5. oktobrī Latvija bija spiesta parakstīt Savstarpējās palīdzības līgumu ar PSRS. Šajā līgumā bija noteikts, ka „šī pakta izvešana dzīvē ne

e
ekādā ziņā nedrīkst aizskart Līdzēju Pušu suverēnās tiesības, starp citu, viņu valsts iekārtu, saimniecisko un sociālo sistēmu un militāro rīcību. Bāzēm un aerodromiem ierādāmie iecirkņi paliek Latvijas Republikas teritorijā”. Vēlāk sekoja ultimāts pret Latviju, kurā PSRS apvainoja Latviju militāras savienības organizēšanā pret PSRS. Valdība paziņoja prezidentam par savu atkāpšanos un pieņēma ultimātu. 1940. gada 17. jūnijā Latvijā ienāca PSRS karaspēks. K. Ulmanis vēl kādu laiku palika savā amatā, tad sekoja saeimas vēlēšanas, kurās tika viltoti rezultāti. Saeimas sapulcē paziņoja, ka Latvijā tiek pa
a
asludināta padomju vara. Arī mūsdienu vēlēšanās uzpeld netīri darījumi ar balsu uzpirkšanu, jo savādāk cilvēks, kurš nav tautā slavēts netiks pie varas un pārākuma.

PSRS autoritāte pasaulē pēc Otrā pasaules kara bija ļoti cēlusies. Tādēļ valstu jautājums pat netika īpaši apspriests un tās palika inkorporētas PSRS sastāvā. Neviena Rietumu lielvalsts atklāti neiestājās par Baltijas valstu pašnoteikšanās tiesībām. Latvijā darbu atjaunoja pirmskara padomju okupācijas laika iestādes.

Latviešu bēgļi, kuri atradās Vācijas teritorijā bija spiesta meklēt jaunas mītnes zemes, leģionārus nepieņēma bēgļu nometnēs. Visiem klājās arvien sliktāk un sliktāk, jo jau 30% Latvijas iedzīvotāji bija zaudēti – krituši, nogalināti, deportēti, izsūtīti. Lielus zaudējumus ciet Latviešu inteliģence. Ekonomiski un politiski aktīvākie cilvēki bija cietuši visvairāk.

Padomju varas iestādes vispirms rūpējas par savas varas nostiprināšanu un okupācijas pārvaldes iestāžu izveidošanu pēc PSRS parauga, lai pēc iespējas ātrāk likvidētu jebkuru Latvijas atšķirību no tā dēvētajām „vecajām” padomju republikām. Komunistiskā partija bija vienīgā politiskā partija un kontrolēja visu valsts iestāžu darbību. Neraugoties uz komunistiskās partijas priviliģēto stāvokli, PSRS represīvās varas iestādes darbojās pilnīgi neatkarīgi no tās. Iekšlietu komisariāts, Valsts drošības komisariāts un armijas speciālās uzraudzības iestādes centās likvidēt jebkuru pretestības iespēju padomju režīmam. Mūsdienu valdībā valda daudzpartiju sistēma, jo esam demokrātiskā valstī. Tik stingri netiek pārvaldītas valsts iestādes un to darbība.

Sabiedrība.

Pēc 2. pasaules kara beigām Latvijā ieplūda milzīgas migrantu masas, lai varētu veiksmīgi atrast darbu un dzīvokli. Padomju vara sekmēja nelatviešu centienus apmesties Latvijā, tāpēc lielākā daļa sabiedrības bija krievu tautības. Migranti saņēma jaunus labiekārtotus dzīvokļus, turpretī pamatiedzīvotājiem bija jādzīvo graustos. Strādniekus izvietoja kopmītnēs, kur vienā istabā dzīvoja vairāki cilvēki, nereti pat ģimenes. Tagad visi dzīvo pēc principa – kuram vairāk naudas, tas dabū labāko mājokli, cilvēkiem vairs nav robežu. Padomju sistēmas būtiskākā iezīme bija tā, ka pastāvēja materiālo un garīgo labumu un pakalpojumu deficīts. Savukārt, iespēja gūt šos labumus noteica reālo tā vai cita sociālā slāņa, profesijas vai personas nozīmīgumu un ietekmi sabiedrībā. Lai gan tika apgalvots, ka rūpniecības strādnieki ir padomju režīma galvenais balsts, tomēr, priviliģēto slāni veidoja partijas un administratīvā nomenklatūra.

Vadošajos amatos galvenokārt atradās krievu tautības cilvēki, tāpēc uzņēmumu un iestāžu lietvedība tika kārtota krievu valodā. To varētu nosaukt par diskrimināciju, par tādu pašu cīņu uz darba vietu, kāda tagad ir krievu tautības pārstāvjiem Latvijā – ar sliktajām latviešu valodas zināšanām nevar nekur tikt. Tātad laiks visu ir pagriezis uz otru pusi. Netaisnīgi bija arī tas, ka tikai 18% no Latvijā dzīvojošiem krieviem pārvaldīja latviešu valodu, turpretī latviešiem visiem bija jāprot krievu valoda.

Pastāvēja arī neoficiālā materiālo un sociālo labumu sadales sistēma, kuru veidoja cilvēki, kas tieši nodarbojās ar to sadali vai, kam tie bija pieejami amata pienākumu dēļ. Tādējādi veidojās paralēlais „pelēkais” tirgus, kuru Padomju Savienībā apzīmēja ar vārdu „blats”. Būtībā tā bija visaptveroša korupcijas sistēma, kurā vairāk vai mazāk bija iesaistīti visi iedzīvotāji un kurā cilvēka vērtību noteica tas, kādi labumi ar apmaiņas vērtību viņam bija pieejami. Valdīja sociālā nevienlīdzība, kas valda arī tagad, taču agrāk to ietekmēja vara, bet tagad to ietekmē manta – bizness, nauda, nekustamais īpašums.

Kaut arī partizānu karš tika pārtraukts, latviešu tautas pretestība okupantiem nebeidzās. Bija gadījumi, ka cilvēki sapulcējās, lai 18. novembrī paceltu sarkanbaltsarkano karogu un iedegtu svecītes pie brīvvalsts laika pieminekļiem. Sabiedrība pulcējās nelielās pretestības organizācijās, sevišķi 70. un 80. gados.

Ekonomika

Ekonomikā gandrīz visu ražošanu pilnībā pārņēma valsts sektors. Rūpniecību veidoja kā PSRS ekonomiskās sistēmas sastāvdaļu. Privātā uzņēmējdarbība Latvijā okupācijas sākumā pastāvēja ļoti ierobežotos apmēros, bet vēlāk tika arvien sašaurināta.

Pirmajos pēckara gados padomju varas iestādes Latvijas laukos, izvēršot pret iedzīvotājiem plašas represijas, veica masveida kolektivizāciju, kuras rezultātā zemnieku privātsaimniecības tika likvidētas. Turpmākajos gados visa lauksaimnieciskā ražošana notika kolhozos un padomju saimniecībās (sovhozos). Mūsdienās katrs zemnieks var brīvi rīkoties ar savu īpašumu un kolhozi ir iznīkuši līdz ar PSRS valdības atkāpšanos. Katrs zemnieks pelna tikai sev un kolektivizācija vairs nav aktuāla, vai arī šī PSRS lauksaimniecības pārvaldes forma nebija īsti veiksmīga? Katrā ziņā, zaudējumi bija lieli – Latvijā tika nacionalizēti ne tikai rūpniecības uzņēmumi, bankas, bet arī zeme. Zemniekiem atsavināja gandrīz 2 miljoni ha zemes. Taču, runājot par lopkopību, tajā laikā tā bija daudz attīstītāka un aktuālāka – līdz pat četras reizes vairāk lopu nekā mūsdienās, kā arī mājputni. Toties tehniskā kultūra mūsdienās ir progresējusi un trīs reizes pārsniedz tā laika tehniskās kultūras rādītāju latiņu. Vienlaikus ar lauksaimniecības kolektivizāciju un iedzīvotāju izsūtīšanu uz attāliem Krievijas reģioniem Latvijas pilsētās tika izvērsta lielu rūpnīcu celtniecība. Darbaspēks jaunajām rūpnīcām pārsvarā tika ieviests no Krievijas un citām PSRS republikām. Rūpniecībai aktuālais PSRS laikā – mašīnbūve un metālapstrāde, elektroniskā rūpniecība, ķīmiskā rūpniecība, pārtikas rūpniecība, vieglā rūpniecība, kā arī cementa, stikla un keramikas rūpniecība, bet mūsdienās – pārtikas rūpniecība, ķīmiskā rūpniecība, zivju apstrāde, kokapstrāde.

Lielākā daļa mūsdienu dzīvojamo ēku ir pateicoties tā laika valdības organizētībai, lai arī kādā kvalitātē šīs ēkas nebūtu. Padomju laikā reizē ar viensētu likvidāciju tika forsēta tipveida daudzdzīvokļu ēku celtniecība pilsētās un lauku ciematos.

Jau pirmajos pēckara gados tika sekmēta imigrantu ieceļošana no PSRS. Desmit pēckara gadu laikā Latvijā iebrauca apmēram 500 000 PSRS iedzīvotāju, kuri meklēja labākus dzīves apstākļus. Tāpēc arī šobrīd sastopami tik daudz krievu tautības iedzīvotāji.

Leave a Comment