Ar vārdu sākas saruna, ar vārdu var aizsākties mīlestība un vārds var izraisīt karu. Vārdam ir dīvains spēks, viņš tevi var pacelt gaisā vai arī nogalināt tavu ticību.
Vārds nav tikai komunikāciju iespēja, vārdam piemīt spēks ievainot bez brūces un iemīlēt bez pieskāriena. Vārds var būt kā mūris, kas apliecina tavu nostāju un vārds var būt tilts uz tālāko saziņu, saskarsmi.
Ar vārdu aizsākas dzīve, maza bērna pirmais vārds ir „mamma” vai „tētis”, no rīta ieejot kādā telpā un satiekot cilvēku mēs sakām : „Labrīt” atvadoties „Uz redzēšanos”, saistoties laulības dzīvē, dodam zvērestu, sev un dievam , sakot : „Jā”, cilvēkam nomirstot, saka : „Vieglas smiltis”. Šie vārdi ir ļoti ikdienišķi, bet ja tos lieto saistībā ar mums, tie mūs aizkustina, un liek padomāt, ka šie vārdi tomēr nozīmē ļoti daudz. Šie mazie vārdi „Jā”, „Nē”, „Mīlu”, „Nāve” ir ļoti svarīgi, jo viņi izsaka gan jūtu, gan emociju pasauli. Vārdā „Mīlu” ir tik pat daudz zilbju kā vārdā „Nāve”, šī ir vārdu spēle, vārdi spēlējas ar cilvēku veidojot virkni, kas mums ļauj izpausties.
Vārds ir tilts starp mūžību un mirkli , šie mazie vārdiņi ir mirklis, bet bērna dzīve sākas ar vārdu, kas tiek dots uz visu mūžu un tā ir mūžība. Es uzskatu , ka cilvēka vārds ir rota, un dodot bērnam vārdu , vārds bērnam iedod personību, tāpēc vārdu ir jāmāk nes, jo par cilvēka vārdu spriež par personu. Ēģiptē viens no aizsaules dzīves noteikumiem ir , lai paliek rakstiskā veidā viņa vārds, tas viņiem piešķir mūžīgo dzīvi, kas akmenī kalts tas nevienam neizdzēšamas. Jau senajās kultūrās vārdam piešķir lielu nozīmi.
Svarīgi ir vārdi, kas uzrunā nevis stāsta, nevis pašos vārdos slēpjas tas spēks, bet gan intonācija, mīmikā un kādā veidā tu tos pasniedz, dažkārt vārdi var pateikt daudz ko, bet reizēm neko, un es uzskatu, ka ir jāieklausās dziļāk, jo mēs bieži vien neieklausāmies nemaz.