Baltijas Jūras problēmas
Baltijas jūra ir viena no jaunākajām jūrām pasaulē. Tā sāka veidoties leduslaikmeta beigās posmā pirms 13 -10 tūkstošiem gadu.
Ūdens sāļumu ietekmē apstāklis, ka Baltijas jūra ir tipiska iekšzemes jūra. Ar Atlantijas okeānu to savieno Ziemeļjūra un seklie Dānijas šaurumi. Šī iemesla dēļ ūdens apmaiņa starp Baltijas jūru un Atlantijas okeānu ir vāja. Sāļais, ar skābekli bagātais ūdens ieplūst Baltijas jūrā, bet tās virsējo slāņu ūdens nonāk Ziemeljūrā. Okeāna ūdens sāļums ir 35‰, pie Dānijas krastiem tas ir 18%, bet vidēji Baltijas jūrā tikai 10‰, tālāk uz ziemeļiem – pie Somijas, tas praktiski jau ir saldūdens. Tādos apstākļos – ne īsti sālsūdens, ne īsti saldūdens – organismiem ir ļoti grūti eksistēt.
Baltijas jūras ūdens kvalitāti ietekmē piesārņojums, kas rodas apdzīvotās vietās, rūpniecības un lauksaimniecības objektos gan jūras krastā, gan visā sateces baseinā. Baltijas jūru piesārņo 14 valstis, kas atrodas Baltijas jūras sateces baseinā. Gandrīz visas no tām ir ļoti industriāli attīstītas valsis un tajās ir arī attīstīta lauksaimniecība un mežsaimniecība. Gadu gaitā upes iznesušas jūrā lielu daudzumu ķīmisko vielu un organisko piesārņojumu .
Baltijas jūras ir vairāk piesārņota nekā citas Atlantijas okeāna jūras. Piesārņojumu veicina niecīgā ūdens apmaiņa Baltijas un Ziemeļjūru, kas noris ļoti lēni – vidēji 45 gadu laikā. Diemžēl liels piesārņojuma daudzums nonāk jūrā no attīstītajām piekrastes valstīm.
Baltijas jūras krastos ir vairākas ostas, kurās veic naftas produktu pārkraušanu un transportēšanu. Šo darbu veicot, notiek arī kļūdas un avārijas, kā rezultātā jūrā ieplūst naftas produkti. Tas rada dzīvības briesmas jūrā mītošajiem organismiem. Laboratorijas eksperimentos ir pierādītas, ka ja mazos daudzumos šīs vielas ir kaitīgas zivīm un zivju mazuļiem un var izraisīt ģenētiskas izmaiņas.
Taču dažas avārijas ar lielu naftas izplūdi ir skaidri pierādījušas arī to, kas pēc tam notiek zem ūdens virsmas. Daudz skaidrības ienesa tankkuģa „Cēsis” avārija pie Sēderteljes 1977.gadā. pēc uzskriešanas uz sēkļa, kad izlija 1000t kurināmā, tika uzsākts plašs pētniecības darbs.
Šī darba rezultātā atklājās, ka piesārņojums ir ļoti kaitējis jūraszāļu joslai. Turklāt, zivis izvairījās no šī rajona arī pēc tam, kad naftas pēdas vairs nebija redzamas. Kaitējums tomēr nebija paliekošs. Jau pēc dažām nedēļām dzīvība attīrītajā ūdenī sāka atkopties un pēc dažiem gadiem jūraszāļu joslā vairs nevarēja pamanīt nekādas negatīvas sekas.
Organismu dzīves apstākļus jūrā nosaka ūdenī izšķīdušā skābekļa daudzums. Skābekļa daudzumu uzskata par svarīgāko ūdens „veselības” rādītāju. Skābekli ražo ūdensaugi, tas nonāk ūdeņos no atmosfēras, kā arī ieplūst Baltijas jūrā ar sālsūdeņiem no Ziemeļjūras. Galvenais iemesls, kāpēc Baltijas jūras dziļūdens rajoni cieš no skābekļa trūkuma, ir šaurie Dānijas jūras šaurumi. Ēresuns un Belti kavē efektīvu ūdens apmaiņu, bet tomēr nodrošina zināmu sālsūdens pieplūdi. Šis sālsūdens ir ievērojami smagāks ka Baltijas jūras virsējo slāņu ūdens, tāpēc, ieplūstot Baltijas jūrā gar tās gultni, tas tikai lēnām sajaucas ar virsējo slāņu ūdeņiem.
Skābekļa daudzuma samazināšanos veicina eitrofikācija (ūdenstilpju piesātināšanās ar augu barības vielām, kas veicina ūdens organismu pārmērīgu savairošanos un ūdenstilpju aizaugšanu). Baltijas jūrā šis process sāka attīstīties 20.gas 50. – 60. gados, kad piesārņojuma dēļ pierauga aļģu daudzums, un šis process turpinās vēl šodien. Skābekļa daudzumu jūrā samazina arī atmirušie augi un dzīvnieki, kuri nogrims un sadalās jūras dibenā, tādējādi samazinot skābekļa daudzumu apakšējos ūdens slāņos.