Personības atklāsme Aspazijas dzejā.
Aspazija bija pašpārliecināta, temperamentīga un spītīga sieviete, kas 19. gadsimta beigās pārsteidza sabiedrību ar savu pārgalvīgo uzdrīkstēšanos, uzstājību un drosmi paust savu viedokli. Rakstniece parāda savu pārliecību, kas neļauj samierināties ar sabiedrības uzskatiem un nepatiesiem apgalvojumiem, viņa nepakļaujas ikdienas plūsmai, bet gan aicina kļūt atšķirīgiem no garlaicīgās, pelēkās iedzīvotāju masas un iekļaut savā dzīves ritmā ko jaunu un nebijušu. Šīs īpašības spilgti atklājas Aspazijas dzejā, tuvāk aplūkošu viņas lirisko biogrāfiju.
Aspazija sabiedrībā izraisa interesi un ziņkārību, viņa atmodina cilvēkus no dziļā miega, kurš tos ievedis vienaldzībā un piespiedis samierināties ar notiekošo. Šī enerģiskā sieviete vairs nevēlējās pakļauties varām, apslāpējot savas vēlmes un pakļaujoties citu uzskatiem, viņa alkst savas pilnības un mudina līdzcilvēkus tiekties pēc saviem ideāliem, atļauties sapņot un dzīvot fantāziju pasaulē. Par to liecina arī citāts no dzeju krājuma „Dvēseles krēsla” :
„Es palieku nebēdne meitene,
Kā meža vanags man dvēsele!”
Rakstniece nosoda ikdienišķus cilvēkus, kuri pasauli uztver pārāk vienkāršoti, neredzot tajā ne karsto, ne auksto, tikai remdeno. Tāpat viņa nosoda arī cilvēkus, kas baidās izteikt savas domas un labprātāk kalpo citiem:
„Jums drosmes nav, ne lepna naida
Pret ikdienību saslieties,
Jūs lielā pūļa spriedums baida,
Priekš tā Jūs drebot lokāties.”
Aspazija dedzīgi aizstāvēja sievietes brīvību, uzņēmās trimda sadzīves rūpes un tūkstošiem sīku darbu, kā arī ziedojās un upurējās. Rakstnieces lirisko biogrāfiju veido trīs dzejoļu krājumi: „Saulainais stūrītis”, „Ziedu klēpis” un „Raganu nakts”. To viņa iecer kā lielu darbu, kas ietvertu veselu mūža gājumu un atklātu dažādus dzīves posmus. “Saulains stūrītis” stāsta par Aspazijas bērnības posmu, tā centrā darbojas „maza sirsniņa”, kas spēj sevī uztvert un atspoguļot „visas debesu krāsas”. Lasot šajā krājumā iekļautos dzejoļus, fantāziju pasaule uzbur daudzus, no sendienām pazīstamus tēlus, atklāj dabas skaistumu un ļauj lasītājam justies gluži kā pasaku zemē.
„Mans sejs, mani baltie vaidziņi
Jums liekas balti mākoņi!
Un zilie acu atvari
Jums dzidrie debesu dzelmeņi”
Cauri šai dzīvei, kas atgādina sapni, soļo topošā personība, kura vēl tikai veido sevi , izmantodama saules mirdzumu, dabas daiļumu un pasakas burvību. “Saulainais stūrītis” ir skaistais priekšnojautu laiks, kad bez sāpēm var visu pieņemt un atmest, uztvert notiekošo kā pašsaprotamu. Tad vēl rakstnieces dzīves izpratne klusē, tādēļ prieks vienmēr ir neviltots, tiešs un acumirklīgs, un arī raizes ir tikpat tiešas un gaistošas. Dvēsele ir kā ziedos paslēpies tīrs avots, kuru lielie vēji, pāri skriedami, nespēj saduļķot.
„Kā dziestošs spožumiņš
Mirdz katris brītiņš,
Gan maigi miglots vakariņš,
Gan rasots rītiņš.”
Dzejoļu krājums “Ziedu klēpis” turpina “Saulainā stūrīša” stāstījumu par Aspazijas personības veidošanos. Tas ir stāsts par viņas jaunības dienām, pirmajiem patstāvīgajiem soļiem, jūtu rašanos, par to, ka ir pienācis laiks, kad jaunais cilvēks iziet no pasaku pagalmiņa lielajā dzīvē, šeit rakstniece atvadās no bērnības naivās pārliecības un brīnumiem, kas pavadījuši „Nebēdnes meitenes” gaitas. Reizē ar lepnumu par jauno dzīves izpratni, izskan skumjas pēc aizgājušā. Ir noslēdzies noteikts posms un sākas jauna dzīves daļa, Aspazija tēlaini apraksta savas dvēseles izjūtas, ko īsti pat nevar izskaidrot un pamatot. Kaut kas tiek ievainots, kaut kas –zaudēts, tas ļauj saglabāt viņas pasaulē zināmu harmoniju.
„Mani septiņjūdžu zābaki
Stāv kaktā ar putekļiem apklāti-
Es neeju vairs-
Nekad es ar viņiem neeju vairs!”
Šajā mūža posmā sapnis ir beidzies un sākas patiesā dzīve. Aicinājums, rīkoties patstāvīgi un atrast savu vietu pasaulē tiek attēlots kā pienākums, kuru neizbēgami jāizpilda. Atvadoties no bērnības, rakstniece izsaka ne tikai „briesmu un skaistumu”, kas tālāk gaidāms, bet arī sāpes un pat nelielu traģiskumu. Tas liek domāt, ka dzīve Aspazijai prasīs daudz spēka un cītības, bet ne vienmēr pretī dos viņas kāroto.
Toties dzejas krājumā „Raganu nakts” Aspazija attēlo mīlas daudzkrāsaino un trauksmaino pasauli, šeit jūtama patiesa mīlestības izjūta – kaislīga, pilna prieka un jūtu skaistuma apziņas. Tā ir dzejnieces doma par jauno cilvēku, kam priekšā visa dzīve, visas iespējas, cildens un liels uzdevums. Viņas mākslā jūtama nemitīga vārdu cīņa. Pagurums un spēku kāpinājums. Bezizeja un jaunu ceļu atklāsme. Spītīgais paliek nesalauzts un spēcīgā personība paceļas pāri sakāvēm.
Aspazijas dzeja raksturo viņas būtību, degsmi dzīvot un tiekties pēc pašizvēlētām vērtībām, nevis rīkoties pēc citu diktētajiem noteikumiem. Dzejā viņa izsaka visu savu dzīvi. Lasot Aspazijas darbus, varu fantazēt un domās apkopot viņas dzīves svarīgākos faktus un izjūtas. Dzejnieces lielākais romantiskais darbs ir viņas liriskā biogrāfija: „Saulainais stūrītis”, „Ziedu klēpis”, „Raganu nakts”. Ar spilgtiem salīdzinājumiem viņa atklāj bērnības dienu bezrūpību, jaunības ziņkārību un mīlestības spirgtumu. Šie darbi atklāj Aspazijas romantisko būtību un spilgtākās rakstura iezīmes.