Ludvigs van Bēthovens
Ludvigs van Bēthovens ir mūsdienās viens mūzikas klasiķu paraugiem. Bēthovens uztaisīja nieka 9 simfonijas (10 nepabeidza), ducis uvertīru, vairāki koncerti ar klavierēm un vijolēm, daudz sonātes klavierēm, čellam, vijolei, viena neizdevusies opera, „Svinīgā mesa”, un citi skaņdarbi. Salīdzinājumā ar Mocartu, Bēthovenam bija grūtāka bērnība, tomēr bija arī jauku un patīkamu atmiņu. Atšķirībā no Mocarta, Bēthovens bija cita tipa ģēnijs. Mocarta ģenialitāte bija itkā Dieva dota, bet Bēthovens savu ieguva smagu bēdu pārdzīvojot un daudz mācoties. Bēthovens piedzima nelielā Vācijas pilsētā ,Bonnā, 1770. gada 17. decembrī . Pateicoties Mocarta slavai , Bēthovena tēvs nolēma ,ka Bēthovens arī var kļūt par mūzikas ģēniju un sāka mācīt savam dēlam mūziku. Tā kā viņš bija nepieredzējis, neiejūtīgs mūziķis reizēm bija pat cietsirdīgs un neatsaucīgs, viņam neizdevās pārvērst savu mazo dēlu par Mocarta cienīgu ģēniju, kaut jau tad Bēthovenam parādījās laba muzikālā dzirde. Sākumā Bēthovena tēvs viņam mācīja klavesīnu un vēlāk tēva draugi Bēthovenu iemācīja spēlēt uz vijoles, ērģelēm un altu. Tēvs, redzēdams, neko vairs dēlam nespēj iemācīt, pārtrauca nodarbības ar viņu. Naudas trūkuma dēļ Bēthovenam nācās aiziet no skolas. 12 gadu vecumā sāka strādāt par ērģelnieku baznīcas kapelā. Bērnībā laikā Bēthovens bija ļoti atbildīgs. Reiz viņš sagrieza rokas, māte uzlika apsēju, bet tas īpaši daudz neaizsargāja no infekcijas, ar šādām sagrieztām rokām viņš gāja uz baznīcu spēlēt ērģeles, asinis tecēja, no sāpēm viņš sāka pat raudāt, bet viņš tomēr novadīja dievkalpojumu. Viņa bērnība beidzās pēc tā ,ka nomira viņa mīļotais vectēvs, kuru viņš mēdza saukt par Daddi. 1787.gadā viņš devās uz Vīni lai sastaptu Mocartu un uzklausītu viņa padomu. Pēc tā, ka Bēthovens spēlēja un improvizēja Mocarta priekšā, Mocarts bija pārsteigts jaunekļa fantāzijas bagātību un drosmi. Mocarts saprata ,ka zēnam ir talants.
Pēc mātes nāves Bēthovens uzņēmās rūpes par ģimeni. Bēthovens sāka strādāt operas teātrī, kur spēlēja altu, uzstājās koncertos, pasniedza bezgala daudz stundu. 1789. gadā norisinājās Francijas revolūcija, tika pasludināta brīvība, vienlīdzība, visu cilvēku brālība. Pret karaļa varu bija sacēlusies tauta, kas izraisīja Bēthovenā kvēlu atbalsi. Šiem ideāliem viņš palika uzticīgs visu mūžu. 1792.gadā 22 gadus vecais komponists ieradās Vīnē, kur nodzīvoja līdz pat mūža galam. Tajā laikā Vīne bija vieno no populārākajām mūziķu centriem. Šeit dzīvoja un komponēja pasaulē pazīstamie Haidns un Mocarts. Bēthovens lēnām sāka kļūt populārs. Sākumā viņš savu popularitāti iekaroja ar savu labā pianista mākslu, jaunais virtuozs pilnībā pārvaldīja savas mākslas tehniku ,savaldzināja klausītājus izvirzīdamies tālu priekšā tā laika pianistiem. Arī Bēthovens pats, viņa ārējais izskats, viņa attieksme pret cilvēkiem lauza visus iesīkstējušos priekšstatus un pieņēmumus. Bez parūkas, bieziem, melniem matiem, spītīgi savilktas uzacis un cieši sakniebtās lūpas, turklāt viņš tā laika izpratnē bija pārāk nevērīgi un vienkārši ģērbies. Viņš bija ļoti neatlaidīgs puisis diemžēl par skaistu viņu nevarēja nosaukt. Viņa seja bija baku rētu izvagota un droši vien neatbilda viņa uzgleznotajiem portretiem. Diemžēl neviens īsti nezin kā viņš patiesībā izskatījās. Viņa neglītā āriene traucēja attiecībās ar sievietēm. Visi viņu uzskatīja par labu skolotāju ,bet iekšā viņa sirdī neviena neielūkojās. Viņš pat bija veltījis sonāti savām mīļotajām. Diemžēl šīs jūtas bija tikai vienpusējas. Savos darbos ,atšķirībā no Mocarta, galvenais bija kvalitāte, nevis kvantitāte. Starp sava laika mūziķiem viņš bija sarakstījis ļoti maz darbu. Pēdējo sonāti (9.) viņš uzrakstīja pēc tā, ka viņš bija pavadījis 3 dienas mežā viens pats.
Kurlums viņam uzmācās jau 28 gadu vecumā. Dēļ viņas Bēthovenam bieži uzmācās depresija vai izmisums. Sākumā viņa draugi to nebija pamanījuši ( nu, protams, viņš pats to slēpa, apzinādamies, ka viņu nepieņems citu ļaužu vidū) jo viņš centās lasīt no lūpām, vēlāk viņi to saprata uzrunājot Bēthovenu no mugurpuses. Savu slikto dzirdi apkarot Bēthovens centās ar dažādu klausāmo caurulīšu palīdzību, bet efekts bija visai apšaubāms. Viņa draugiem tās vajadzēja lietot ar vislielāko piesardzību, lai nepārkairinātu komponista dzirdi, kas bija galīgi sabojāta elektriskā vibrācijas aparāta neveiksmīgās lietošanas dēļ. Beigās viņš pilnībā zaudēja savu dzirdi. Sākās dažādu slimību periods. Vienīgais gaismas stariņš bija tas ,ka viņa popularitāte bija augusi. Kurlums, acu, kuņģa un aknu slimības lika 50 gadus vecajam Bēthovenam izskatīties pēc veca vīra par spīti vēl jo projām staltajai stājai. 1825.gadā Bēthovens saslima ar zarnu iekaisumu, pēc tam sākās aknu ciroze, kam sekoja tūska, un visas šīs slimības divu gadu laikā noveda komponistu kapā.
Viņa skaņdarbos varēja redzēt daudz ko no viņa paša dzīves. Piemēram, 9.simfonijā bija dzirdama tēma par to, ka gals ir tuvu un nāve (vai liktenis) klauvē pie durvīm. Vai, arī simfoniju Elīzai viņš uztaisīja savas mīļotās dēļ! Viņa dzīve bija bēdu pilna toties mūsdienās viņš ir viens no izcilākajiem vācu klasiķiem. Pat Eiropas Savienības himnā ir izmantots Bēthovena 9. simfonijas koris “Oda priekam”. Gribētos uzrakstīt ka atšķirībā no Mocarta (Mocarts gandrīz vienmēr ir tas kuru salīdzina ar Bēthovenu) Bēthovenam uzcēla pieminekli bet Mocartam uzcēla kāds kapu apsargs bija ļoti liels Mocarta mūzikas fans.
Šajā rakstā ņemti daži fakti, manas personiskās domas un uzskati.