ATKARĪBA
Lietot narkotikas ir viena lieta; atturēties no lietošanas var būt pavisam kas cits. Jāsaka, ka to cilvēku skaits, kas Lielbritānijā regulāri lieto nelegālās narkotikas un nonāk atkarībā no tām, par laimi, ir visai mazs. Taču tas nav iemesls justies apmierinātam vai domāt, ka ar tevi tas nenotiks. Jo, lietojot narkotikas, tu riskē vienmēr!
Saka, ka cilvēkam ir izstrādājusies atkarība, ja viņš ir kļuvis atkarīgs no narkotikām vai sajūtām un pārdzīvojumiem, ko sniedz to lietošana. Citiem vārdiem, ja viņam rodas tik liela tieksme pēc narkotikas, ka viņš nespēj bez tās dzīvot. Turklāt mēģinājums atradināties izraisa visai nepatīkamas sekas.
Lai tās pārvarētu, vajadzīga ļoti liela drosme. Atkarība var būt fiziska un psiholoģiska. Pat tad, kad fizikālie atradināšanās simptomi ir beigušies, kas parasti notiek dažu dienu laikā, tieksme pēc narkotikas saglabājas, un tā var būt ļoti spēcīgs pamudinājums atsākt lietošanu. Atkarība iestājas, kad narkotiku lietošanu vairs nav iespējams kontrolēt, kad cilvēks to vairs nespēj pārtraukt un nezina, vai pārtrauktu, pat ja spētu. Narkotika iegūst varu pār cilvēku, visu savu laiku, enerģiju un naudu viņš ziedo, lai iegūtu nākamo devu. Tieksme lietot narkotiku kļūst nepārvarama: tā ir daudz, daudz spēcīgāka par parasto gribasspēku. Viss zaudē nozīmi, izņemot vajadzību apmierināt savu tieksmi.
Ne visi narkomāni ir noplukuši, netīri, bez pajumtes un darba, kaut arī par viņiem izveidojies tāds priekšstats. Dažiem ir labs darbs, viņi dzīvo savu dzīvi un visai veikli slēpj savu vājību. Tomēr risks sabojāt dzīvi un briesmas nonākt līdz pilnīgam sabrukumam ir neatņemama visu apstākļu kopuma sastāvdaļa.
Kā cilvēkiem izveidojas atkarība no narkotikām? Uz šo jautājumu patiešām nav viegli atbildēt. Lielākā daļa narkotiku lietotāju tās izmanto, lai radītu labu pašsajūtu, patīkamu reibumu vai pacilātību. Ja sagādātās sajūtas viņiem patīk, ļoti iespējams, ka šie cilvēki mēģinājumu atkārtos. Ja viņi tās lieto, lai uz kādu bridi aizbēgtu no savām problēmām, tad, apstākļiem neuzlabojoties vai problēmām neatrisinoties, viņi var atkārtoti ķerties pie narkotikām. Lai ari narkotikas neatrisinās problēmas, tomēr uz kādu laiku tās kļūs šķietami mazāk nomācošas. Vēl jāsastopas ar stāvokli, kāds iestājas, narkotiku iedarbībai izbeidzoties – visai drūmo situāciju var atvieglot vienīgi nākamā deva un nākamais pacēlums.
Protams, viss nav tik vienkārši, tas nav tikai pacēlums, kritiens, pacēlums, kritiens. Var gadīties, ka organisms pierod gandrīz pie visa un pret narkotiku strauji izstrādājas tolerance (skat. 14. lpp.). Tad ar parasto devu vairs nepietiek un rodas nepieciešamība lietot arvien lielāku un lielāku devu, lai iegūtu to pašu efektu. Agrāk vai vēlāk pat tas vairs nav iespējams, un narkotiku sāk lietot tikai tādēļ, lai justos normāli, nerunājot par pacēlumu. Vai arī jāķeras pie kaut kā stiprāka.
Atkarība no narkotikām neveidojas vienas dienas laikā. Taču tas neprasa arī ilgu laiku. Aprēķināts, ka, regulāri katru dienu lietojot, piemēram, heroīna devu, atkarība izveidojas apmēram divu nedēļu laikā. Ja šajā laikā to pārtrauc lietot, iespējams, ka lietotājs izjutīs vieglus abstinences simptomus, līdzīgus tiem, kādi novērojami saaukstēšanās gadījumā. Jo ilgāk tu lieto narkotiku un jo lielākas ir devas, jo izteiktāki ir abstinences simptomi. Var paiet gadi, lai atradinātos no atkarības, ja tas vispār izdodas.
Anita Ganeri “Narkotikas”, izdevniecība “EGMONT LATVIJA”, 2000. gads; lpp.: 93-95.
NARKOTIKAS UN AIDS
Pirmais AIDS upuris Lielbritānijā tika diagnosticēts 1981. gadā. Pēc desmit gadiem oficiāli bija reģistrēti gandrīz 5 500 AIDS slimnieku. Vairāk nekā puse no viņiem jau ir miruši.
Tu jau zini dažas no sekām, kas gaida tos, kuri aizraujas ar narkotikām: nespēja valdīt pār savu dzīvi, posts, ko tavs ieradums var sagādāt citiem cilvēkiem, risks sabojāt savu veselību un iesaistīties noziedzīgās darbībās (vairāk par likumiem, kas saistīti ar narkotikām, lasi šīs nodaļas turpinājumā). Visvairāk nepatikšanu gaida tos, kuri narkotikas lieto regulāri. Viena no satraucošākajām problēmām pēdējā laikā ir risks inficēties ar AIDS vīrusu, lietojot netīras šļirces.
Riskē ne tikai heroīnisti. Ar AIDS iespējams inficēties, arī lietojot kopējas šļirces, lai injicētu anaboliskos steroīdus.
Daudzi narkotiku lietotāji un narkomāni ar stāžu par visefektīvāko uzskata amfetamīna un heroīna injicēšanu vēnā. Lai cik briesmīgi tas izklausītos, sarežģījumu parasti nemēdz būt, ja adatas ir tīras un sterilizētas. Problēmas sākas, ja tās ir netīras vai inficētas. Uzskata, ka divas trešdaļas no visiem narkotiku injicētajiem pārnēsā hepatītu C formā, kas ir potenciāli letāla aknu slimība, turklāt viegli iegūstama, lietojot kopēju injicēšanas aprīkojumu, tai skaitā karotes, filtrus un ūdeni.
AIDS (akūto imūndeficīta sindromu) izraisa vīruss (HIV – (.human immundeficite virus – cilvēka imūndeficīta vīruss)). Vīruss skar organisma dabiskās aizsardzības sistēmu jeb imūnsistēmu, kas parasti mūs automātiski pasargā no dažādām kaitēm un slimībām. Ja tā ir bojāta, mums vairs nepiemīt tādas pretošanās spējas kā iepriekš. Cilvēki ar HIV vīrusu var daudzus gadus būt pilnīgi veseli, pirms attīstās AIDS un ar to saistītās slimības. Lai gan veikti daudzi pētījumi par AIDS cēloņiem un ārstēšanu, pagaidām tas vēl ir neārstējams.
Ja cilvēks ir inficējies ar HIV, viņš ir inficējies uz visiem laikiem un var nodot vīrusu citiem cilvēkiem. HIV vīruss var izplatīties no indivīda uz indivīdu ar inficētajām asinīm, tāpēc arī lietot kopējas adatas ir tik bīstami. Visticamāk, ka lietotāji nezina, vai tie, kuru adatas viņi izmanto, ir inficējušies vai nav. Labākais veids, kā sevi pasargāt (protams, pats labākais ir neinjicēt vispār!), ir glabāt un lietot katram pašam savu adatu un šļirci. Lielbritānijā narkomāni var nest lietotās adatas uz adatu apmaiņas punktiem, kas izveidoti visā valstī. Tur viņi var droši tikt vaļā no netīrajām adatām un apmainīt vecās pret jaunām.
AIDS parasti izplatās arī ar ķermeņa šķidrumiem dzimumakta laikā. Protams, viegli aizmirst, ka jālieto prezervatīvs, ja esi apreibinājies, bet tas var glābt tavu vai kāda cita dzīvību. Tāpēc patiešām ir ļoti svarīgi padomāt par prezervatīvu jau laikus.
Lai uzzinātu, vai neesi inficējies ar HIV, tu vari izdarīt testu. Nākamais tests tev jāizdara pēc trim mēnešiem, jo tas ir laika periods, kurā parādās antivielas (ko rada tavs organisms, lai cīnītos ar vīrusu). Pozitīvs tests norāda uz antivielu klātesamību, no šejienes ari nosaukums “HIV pozitīvs”. Testus vislabāk izdarīt venērisko slimību klīnikā (tā ir klīnika, kurā ārstē seksuāli transmisīvās slimības), var arī lūgt padomu vietējā narkoloģiskajā dienestā. Nekad nepieņem piedāvājumu izdarīt HIV testu, ja tev vispirms nepaskaidro, kas tiek darīts un ko nozīmē rezultāti.
Lai gan HIV pārnēsātāji var izskatīties pilnīgi veseli, vīruss viņu organismā turpina vairoties, uzbrūkot viņu imūnsistēmai un graujot to. Beigu beigās viņu imunitātes spējas kļūst tik zemas, ka viņu veselību nopietni apdraud tādas slimības kā plaušu karsonis, vēzis un nieru mazspēja. Par cilvēku, kurš saslimis ar vienu no šīm slimībām, saka, ka viņam attīstījies AIDS.
Vīrusu var nodot arī inficēta māte zīdainim. Tas notiek, kamēr mazulis vēl ir viņas ķermenī.
Anita Ganeri “Narkotikas”, izdevniecība “EGMONT LATVIJA”, 2000. gads; lpp.: 73-74.
KAS DRAUD, LIETOJOT NARKOTIKAS?
Daudziem cilvēkiem, kas izmēģinājuši narkotikas, nekas ļauns nav noticis. Šie cilvēki var uzskatīt, ka viņiem palaimējies. Nelikumīga narkotiku lietošana ir tik riskanta un iepriekš neparedzama nodarbe, ka nekad nevar zināt, ar ko beigsies eksperiments. Rezultāts var būt lielisks: tu brīnies, kādēļ ap to sacelta tāda jezga. Vai ari tas var būt liktenīgs: tu vari pārdozēt un nomirt.
Ja grasies izmēģināt narkotikas, daudz kas būtu jāpārdomā, bet šeit minētas dažas no galvenajām nelaimēm.
1. Pārdozēšana. Pavisam negribot, ir tik viegli paņemt lielāku devu, nekā domāts, un beigu beigās dārgi par to samaksāt. Pārdozējot tu vari zaudēt varu pār sevi – kas var nobiedēt ne pa jokam – vai pat pakrist un nomirt.
2. Atkarība. Ja kādas no narkotikām turpināsi lietot regulāri un regulāri palielināsi devu, lai uzturētu efektu, tu riskēsi nonākt atkarībā no šīs narkotikas. Narkotikas var kļūt par galveno tavā dzīvē, paņemt visu tavu laiku, visu enerģiju – un visu tavu naudu.
3. Narkotiku sajaukšana. Vienlaikus lietot dažādas narkotikas nav prāta darbs. Pastāv divkāršas atkarības risks, turklāt tu riskē ar visām tām. sekām un blakusparādībām, kas tev draud, lietojot vienu narkotiku. Alkohola jaukšana ar depresantiem (tankvilizatoriem, opiātiem, šķīdinātājiem utt.) var, labākajā gadījumā, izraisīt tevī tādu nelabumu, kādu tu savā mūžā vēl neesi piedzīvojis, bet sliktākajā gadījumā tas var tevi nogalināt.
4. Nekad nevar zināt Kā jau iepriekš teikts, vienas no lielākajām briesmām, lietojot narkotikas, ir to neaprēķināmība. Nav iespējams pateikt, kā dažādas narkotikas iedarbosies uz dažādiem cilvēkiem. Iedarbība lielā mērā ir atkarīga no tā, kāds ir tieši šis cilvēks, kāds ir viņa noskaņojums, kur viņš tobrīd atrodas, cik liela ir deva, cik tā ir tīra un kāds ir lietošanas paņēmiens (vai narkotika tiek smēķēta, ostīta, norīta vai injicēta). Ja tu patiešām jūties nomākts vai neomulīgi ar cilvēkiem, ar kuriem esi kopā, tu tīšu prātu skrien nelaimē. Ja jūties lieliski, tavas izredzes ir labākas. BET, tā kā daudzas narkotikas tiek jauktas ar citām vielām, lai tās “atšķaidītu”, tu nekad nezināsi, ko vēl tu lieto – katru reizi tas var būt kaut kas cits – un kāda var būt konkrētā maisījuma iedarbība tieši uz tevi.
5. Fizikāla rakstura blakusparādības. Kā jau iepriekš uzzināji, narkotiku lietošana var izraisīt daudzas un dažādas blakusparādības. Tevi var mocīt nelabums, galvassāpes, vēdergraizes, var samazināties vispārējā pretošanās spēja slimībām. Ilgstoši lietotāji zaudē interesi par savu ārējo izskatu – galvenais ir narkotika, un viss pārējais dzīvē ir pakārtots tai. Narkotiku ietekmē notiek daudz nelaimes gadījumu, arī satiksmes negadījumi.
6. Narkotikas un likums. Pērkot, pārdodot vai lietojot nelegālās narkotikas, tu pārkāp likumu un vari tikt sodīts. (Vairāk par to skat. 96.-109.; 183-186. lpp.) Kā liecina pētījumi, vairāk nekā 90 procenti likumpārkāpēju jauniešu ir apsūdzēti noziegumos, kas saistīti ar narkotikām. Narkotiku lietošana ir dārgs ieradums, piemēram, heroīnistam, lai apmierinātu savu vājību, vajag 200-300 mārciņu dienā. Lai tiktu pie naudas, cilvēki gatavi pievērsties laupīšanai.
Viesturs Liguts “Narkomānija!!! Vai to var pamanīt laikus?”, žurnāls “Veselība”; 1998. g. Nr. 8; lpp.: 70-71.
Cik narkomānu ir pasaulē, nav zināms. Visbiežāk to skaits tiek minēts ap 100-200 miljoniem. ASV apmēram 21 miljons cilvēku lieto kokaīnu. Apmēram 3,5 miljoni no tiem ir 18-25 gadus jauni. Policija un medicīnas iestādes spēj atklāt tikai 1/10-1/3 narkotisko vielu lietotāju, galvenokārt pieaugušos. Tādēļ bērnu narkomānijas un toksikomānijas savlaicīgā atklāšanā un arī ārstēšanā īpaši svarīga ir vecāku nozīme. Galvenie bērnu narkomānijas un toksikomānijas riska faktori ir:
• Vecāku alkoholisms vai narkomānija
• Ģimenes ar antisociālu uzvedību
• Vardarbība pret bērniem vai nevērīga izturēšanās pret tiem
• Sliktas attiecības starp vecākiem
• Vielu(-as) ļaunprātīgi lieto brālis vai māsa
• Vielu(-as) ļaunprātīgi lieto labākais draugs
• Nepietiekama uzraudzība skolā
• Pašcieņas trūkums
• Agrīna antisociāla uzvedība
• Psihopatologija, galvenokārt depresija
• Interešu trūkums
• Agrīna alkohola un dažādu ķīmisku vielu lietošana
Visām narkomānu un toksikomānu lietotajām vielām piemīt viena galvenā īpašība – spēja mainīt cilvēka psihisko stāvokli subjektīvi patīkamā virzienā. Tomēr narkotiskās vielas sniedz labsajūtu tikai slimības pirmajā pakāpē, un narkomāni maldīgi domā, ka varēs atteikties no narkotiskajām vielām. Protams, ir samērā daudz gadījumu, kad pirmais eksperiments ir arī pēdējais. Tā mēdz notikt, ja netiek sasniegts gaidītais efekts vai arī intoksikācija ir ļoti nepatīkama.
Dažādu vielu ļaunprātīgas izmantošanas apreibināšanās nolūkā raksturošanai tiek lietoti divi jēdzieni: narkomānija un toksikomānija. Narkomānijas diagnozi nosaka, ja ir izveidojies pieradums pie vielas, kas ir iekļauta narkotisko vielu sarakstā. Tupretīm, ja viela – medikamenti, ķīmiska viela, augu valsts līdzeklis – nav iekļauta narkotisko vielu sarakstā, tiek noteikta toksikomānijas diagnoze. Toksikomānijas gadījumā visbiežāk izmanto vielas, kurām ir mazāka spēja izraisīt psihisko un fizisko atkarību, bet parasti šīs vielas ir daudzkārt toksiskākas par narkotiskām vielām un, sakarā ar to izmantošanas veidu, ir uzskatāmas par “pierašanas vārtiem”, jo pakāpeniski toksikomāni pāriet uz daudz bīstamākām vielām.
Gandrīz visiem narkomānijas un toksikomānijas veidiem piemīt četras pazīmes:
• nepārvarama psihiska atkarība no ierastās vielas jeb tieksme (mānija) pastāvīgi vai periodiski atjaunot tās lietošanu;
• nespēja atteikties no narkotiskās vielas lietošanas, jo pārtraukšana rada grūti paciešamus psihiskus un fiziskus traucējumus – abstinenci, kas izzūd, atkārtoti ieņemot attiecīgās vielas devu;
• narkotiskās vielas iedarbībai ir nepieciešams pakāpeniski palielināt vielas devu – attīstās tolerance (atkarība) jeb pieradums
• sakarā ar bieži atkārtotu vielas lietošanu rodas periodiska vai sistemātiska intoksikācija, kas ir bīstama narkomāna veselībai un pat dzīvībai.
Visā pasaulē tradicionālām narkotiskām vielām ir slikta slava. Pret tām vēršas arī izglītības programmas, tomēr pēdējā laikā interese par alternatīvām vielām (piemēram, atsevišķiem augiem un medikamentiem, dažādām ieelpojamām vielām, galvenokārt šķīdinātājiem) palielinās. Tam pamatā ir fakts, ka šie aģenti ir vairāk sociāli akceptēti un to izmantošana apreibināšanās nolūkā ir saistīta ar niecīgām soda sankcijām. Daudzas no šīm vielām, piemēram, šķīdinātāji, ir viegli pieejamas skolās, mājās un darba vietās. Šīs vielas nav dārgas, bet, kas ir svarīgi toksikomānam, rada patīkamas garastāvokļa pārmaiņas.
Tie ir galvenie priekšnosacījumi toksikomānijas, salīdzinot ar narkomāniju, lielākai izplatībai pusaudžu un jauniešu vidū.
Bērnu – toksikomānu vidū izplatīta dažādu gaistošu vielu ieelpošana. Biežāk apreibināšanās nolūkā ieelpo šādas vielas: līmvielas, krāsas, acetonu, freonu saturošus aerosolus, degvielu – propānu, benzīnu un minerālspirtus.
Atgādināšu, ka šis vielas rada ne vien garastāvokļa pārmaiņas, eiforiju, noreibumu, bet arī uzbudinājumu vai pilnīgi pretēji – izteiktu miegainību līdz pat elpošanas apstāšanās un centrālās nervu sistēmas nomākumam (komai). Inhalācijas laikā iespējama pēkšņa nāve skābekļa trūkuma (hipoksijas) vai sirds ritma traucējumu dēļ. Šo vielu atkārtota, regulāra ieelpošana pakāpeniski izraisa galvas smadzeņu un citu orgānu neatgriezenisku bojājumu, perifēriskās nervu sistēmas pārmaiņas.
Svarīgi ir zināt pazzīmes, kas raksturīgas sistemātiskai narkotisko vielu lietošanai:
o paaugstināta kairināmība, nervozitāte;
o garastāvokļa krasas pārmaiņas, depresija;
o neizskaidrojama baiļu sajūta;
o ķermeņu masas samazināšanās;
o miegu traucējumi, svīšana, bāla āda, acu zīlīšu palielināšanās;
o nevēlēšanās mācīties vai veikt kaut kādu darbu;
o nesaskaņas ar pārējiem ģimenes locekļiem;
o draugu maiņa;
o cenšanās izolēties (ieslēgties) vielu lietošanas laikā;
o var rasties krimināla rakstura problēmas.
Stāvoklis ir nopietns, ja bērna vai pusaudža mantās atrodat dažādas tabletes, pulveri, ampulas, žņaugus, šļirces, ar kaut kādu ķīmisku vielu piesūcinātas drēbes vai marles gabalus, kaltētas un samaltas magoņu galviņas un stiebrus, pēc kaņepēm smaržojošas vielas gabaliņus tumšā sinepju krāsā. Neko labu nevēsta arī paslēpti šķīdinātāji (sevišķi acetons) vai pēc etiķa smaržojoši šķīdumi, kālija permanganāta pudelītes.
Ja narkotiskās vielas tiek ievadītas vēnās, tad ir redzamas dažāda vecuma adatu dūrienu pēdas. Arī izelpotā gaisa smaka var liecināt par noteikta apreibināšanās līdzekļa lietošanu, īpaši, ja lietoti šķīdinātāji (acetons) un benzīns, kuru smaka var saglabāties vairākas dienas ilgi.
Visu minēto pārmaiņu un konstatāciju gadījumā nekavējoties jāmeklē narkologa palīdzība, jo tikai laikus griežoties pēc medicīniskās palīdzības var cerēt uz izveseļošanos.
Saindēšanās un zāļu informācija centram mainīts tālruņa numurs. Bezmaksas informāciju visu diennakti tagad varat saņemt, piezvanot pa tālruni 7042473.