Domāšana un atmiņa
Domāšana- viens no ievērojamākiem intelekta procesiem. Psihiskās attīstības ziņā viņš stāv augstāki par atmiņu un fantāziju. Domāšanā nāk daži jauni psichiski elementi klāt. Tā tad domāšana ir psichisks process, kurā intelekts (prāts) saista divas vai vairākas idejas. [140.lpp.]
Domāšana ir tāda psichiska darbība, kurā no ārpasaules dabūtie noskārtumi un idejas tiek salīdzināti, dalīti, sakausēti un saistīti, ar nolūku lietas un parādības izprast un atrast viņu nozīmi.” [141.lpp.]
Runājot par domāšanas procesa būtību un jēgu P.Birkerts dod salīdzinājumu ar citiem psihes izziņas procesiem, sacīdams, ka domāšana rīkojas ar vispārējām idejām. Atmiņa nevar atminēt cilvēku vispār. Tāpat fantāzija nevar notēlot cilvēku vispār. “Cilvēku idejas vispār rada domāšana”, saka autors.
“Pedagoģiskajā psicholoģijā” P.Birkerts aplūko arī iekšējo domāšanas procesu un domāšanas procesa izpausmi ārējā runā, nosaukdams tās par procesa vienībām, proti:
• jēdziens;
• spriedums;
• prātojums (mūsdienās pieņemtais formulējums – slēdziens).
P.Birkerts smalki, skrupulozi un skaidri aplūko arī jēdziena procesus. Viņš izdala šādus psihiskos procesus:
• Salīdzināšana;
• Atdalīšana jeb abstrahēšana;
• Asimilācija jeb sakausēšana;
• Sintēze jeb kopošana;
• Ģeneralizācija jeb vispārināšana;
• Denominācija jeb nosaukšana.
Autors aplūko domāšanas procesa ietvaros arī jēdziena divus aspektus jeb puses, izdalīdams, jēdziena saturu- kas ir jēdziena iezīmes kopumā, un jēdziena apjomu- kas ir tas lietu daudzums, kuru ietveram, domājot šo jēdzienu. [145.lpp.]
P.Birkerts runā arī par definīcijas jēdziena un definīcijas veidošanas jautājumiem, kā arī par jēdzienu attīstības jautājumu-“definēt kādu jēdzienu”, -viņš saka, “nozīmē atsegt viņa saturu un galveno būtību, uzskaitot īsā sakarīgā formulējumā šī jēdziena pamatīpašības.”[145.lpp.]
Domāšanā vispār cilvēks tver sakaru starp idejām. Vispārējās idejas rada jēdziena process. Spriedums P.Birkerta izpratnē ir “tāds domāšanas process, kurā prāts tver sakaru starp idejām un izpauž jeb izsaka to. Sprieduma process rada savas darbības rezultātu- spriedumu kā domu”.[145.lpp.] P.Birkerts iet vēl dziļāk un izdala vēl smalkāk:
• sprieduma subjektu;
• sprieduma predikātu;
• psihisko saitiņu.
Savukārt, prātošana, pēc grāmatas autora domām ir- “zināms domāšanas process. Šim procesam ir savs rezultāts, iznākums- prātojums. Prātošana ir komplicētākas dabas, kā spriedums,” viņš saka,” spriedumā prāts tver attiecības starp atsevišķām idejām, prātojumā – starp spriedumiem”.[148.lpp.] Tātad prātošana jeb slēdziens kā to definē šodien, ir tāds domāšanas process, kurā prāts nāk pie zināma sprieduma uz divu vai vairāku citu spriedumu pamata. Noslēgumā P.Birkerts uzskata, ka “jēdziens, spriedums, prātojums, kā domāšanas vienības ir gan vairāk loģiskas normas, loģiskās domāšanas vienības: psicholoģiskās domāšanas procesā ne ikreiz parādās un izpaužas tādos skaidros veidojumos un formulējumos”.[149.lpp.]
Tomēr autora skatījums uz domāšanu kā procesu nebeidzas, P.Birkerts iet vēl dziļāk, aplūkodams arī domāšanas īpašības un viņu veidus. “Domāšanai, kā ļoti sarežģītam psichiskam procesam, daudz dažādu īpašību”- viņš apgalvo. “Pedagoģiskajā psicholoģijā” P.Birkerts min šādas domāšanas īpašības un viņas tipus:
• konkrētā un abstraktā domāšana;
• nezinātniskā un zinātniskā domāšana;
• analītiskā un sintētiskā domāšana;
• fantazējošā domāšana;
• refleksīvā domāšana;
• pasīvā un aktīvā domāšana;
• domu oriģinalitāte;
• emocionālā domāšana;
• koncentrēta un izplūdusi domāšana;
• atjautīga, elastīga domāšana;
• dziļa doma;
• domu plašums- “prāta spēja sevī ietvert lielu ideju un asociāciju daudzumu un rīkoties ar tām”[157.lpp.];
• disciplinēta un loģiska domāšana un skaidra doma.
Domāšanas procesa raksturojumu P.Birkerts vēl papildina tam pievienojot nelielu apskatu par bērnu domāšanas īpatnībām. Viņš uzskata, ka psiholoģiskais domāšanas process ir daudz bagātāks ar vēl daudziem citiem psihiskiem elementiem un procesiem.
Izdalot intelekta psiholoģiju, P.Birkerts šai sadaļā runā ne tikai par domāšanas procesiem, bet arī par intelekta būtību un jēdzienu saistītiem jautājumiem. Taču P.Birkerts intelektu skata saistībā ar domāšanu un prāta procesiem, sacīdams, ka “intelekts ir prāta darbības , prāta rosības. Galvenās intelekta rosības ir: nojauta, atmiņa, iztēle, domāšana, spriedumi un intuīcija”.[244.lpp.] Viņaprāt, intelekts ir gribas akta neatdalāma sastāvdaļa. Tas darbojas viscaur apzinīgās gribas procesā. Prātā dzimst iegribas, mērķi, un vēlēšanās.
140.-244.lpp., P.Birkerts “Pedagoģiskā psicholoģija” (Jelgava, 1923).
Pēteris Birkerts. 1923.gads.
P.Birkerts darbā “Pedagoģiskā psīcholoģija” šim jautājumam pievēršas īpaši skrupolozi un smalki, izdalīdams atsevišķu nodaļu “Atmiņa”.
P.Birkerts apskata sekojošus jautājumus:
1. atmiņas jēdziens;
2.atmiņas īpašības;
3. atmiņu veidi;
4. atmiņas pedagoģiskais aspekts, ietverot
• bērna atmiņa,
• atmiņas audzināšanas un sekmīgas darbināšanas jautājumu.
Pēteris Birkerts runājot par atmiņu dod sekojošu šī procesa definējumu: “Atmiņa ir komplicēts process ar vairākiem krasi manāmiem un samērā patstāvīgām funkcijām un darbības vienībām. [93.lpp.] Un viens no galvenajiem atmiņas likumiem un noteikumiem ir – uzmanība.[103.lpp.]. Autors izdala vairākus atmiņas veidus, ņemot par pamatu kādu atmiņas īpatnību vai funkciju:
1. pēc atmiņas ilguma – ņemot vērā uztveršanas un reproducēšanas laiku, atmiņu var iedalīt tieša jeb acumirklīgā (nepastāvīgā) un pastāvīgā atmiņā. P.Birkerts “Pedagoģiskā psīcholoģijā” raksta: “Pastāvīgā atmiņa tā ir tāda atmiņa, kurai lielāks ilgums, kura uzņemto ideju padara par psiches piederumu un sastāvdaļu. Šī ir atmiņa vārda īstā nozīmē.” [94.lpp.]
2. pēc maņu grupām P.Birkerts atkal izdala vairākus atmiņu veidus, jo katra maņa sniedz materiālu attiecīgam noskārtumam un idejai-
• redzes atmiņa;
• dzirdes atmiņa;
• ožas atmiņa;
• citu ideju atmiņa.
Katra šī tipa ideju uzglabāšana psihē, pēc P.Birkerta uzskatiem, pārzin attiecīgs atmiņas veids.
3. pēc psihes galvenajiem procesiem izdala
• intelektuālo atmiņu – ir atziņu, ideju un domu atmiņa.
• jūtu atmiņa- tā ir spēja reproducēt un atminēt ne tikai idejas, bet arī jūtas un emocijas.
4. pēc uzņemto ideju sakarības izdala
• nesakarīgo atmiņu- “tā ir tāda atmiņa, kura labi uztver sevī, uzglaba un atdzemdina nesakarīgus pieredzējumus”[97.lpp.]
• sakarīgo atmiņu- tā ir atmiņa, “kur pieredzējumi tiek uzturēti un saistīti apzinīgām asociācijām. Tā ir atmiņa, kura tiek stipra, pateicoties prāta darbībai, domāšanai”.[97.lpp.]
5. atkarībā no lietderības iedala:
• labu atmiņu- “laba ir tāda atmiņa, kura labi kalpo dažādiem mērķiem, mūsu darbam, kura palīdz sekmīgi dzīvot”[98.lpp.]
• sliktu atmiņu- tā grūti uzņem iespaidus, ilgi tos neglabā, smagi un ar grūtībām reproducē.[98.lpp.]
P.Birkerts grāmatas apakšnodaļā “Atmiņas pedagoģiskais aspekts” aplūko jautājumu, kas saistīts ar bērnu atmiņu un atmiņas attīstību indivīda dažādos vecumposmos, uzsverot, ka atmiņa nav vienāda, nav viena un tā pati dažādos dzīves laikmetos. Autors runā arī par atmiņām, kas “ir psichē ierosinātie bijušie pārdzīvojumi. Atmiņas jau saistītas ar personības, ar sava ” Es” apziņu. Te pagātnes pieredzējumi arī tiek lokalizēti laikā un telpā: kur un kad kaut kas ticis redzēts vai dzirdēts. Atmiņas zinātniskā ziņā šaurāks jēdziens, kā atmiņa. Atmiņu sākuma laiku var rēķināt ap otro dzīvības gadu. Ap to laiku bērns sāk atcerēties pārdzīvoto. No tā laika bieži vien uzglabājas atmiņas līdz pat vēlākajiem dzīvības gadiem”.[99.lpp.]
P.Birkerts atzīst, ka gar atmiņas attīstību un viņas pārbaudīšanu dažādos laikmetos ir cītīgi strādājusi eksperimentālā psiholoģija, un pateicoties tai, ir radusies iespēja droši atzīmēt sekojošas patiesības, proti:
• visi atmiņas veidi savā attīstības gaitā pārdzīvo zināmus svārstīšanās laikmetus, t.i., gan straujāku attīstību, gan lēnāku, gan arī apstāšanos;
• dažādie atmiņu veidi attīstās ar dažādu ātrumu un pie tam dažādi puikam un meitenēm;
• kas attiecās uz aizmiršanu, tad kaut arī bērniem grūtāk iegaumēt un iemācīties, bet iemācīto tie ilgāk patur atmiņā kā pieaugušie.[101.lpp.]
Runājot par kognitīvajiem procesiem, autors īpaši uzsver uzmanības lielo nozīmi sekmīgas atmiņas attīstīšanā un trenēšanā-“interese ir uzmanības māte, un uzmanība- zināšanu māte. Bez uzmanības nebūtu neviena noskārtuma, nevienas atziņas un ideju. Kam vāja uzmanība, tam atziņa vai ideja vāji skar atmiņu. Tamdēļ viens no galvenajiem atmiņas likumiem un noteikumiem ir – uzmanība”.[103.lpp.]
Domai spēcīgākie līdzekļi ir sistēma, likums un zinātne. “Atmiņu kopjot un kultivējot atziņas, zināšanas vajag kārtot un sistematizēt. Zināšanas, kas sistēmā ieaustas, visciešāk turas.”[107.lpp.]
P.Birkerta viedoklis ir sekojošs – atmiņai un izpratnei ir ciešs sakars. Autors šai sakarā dod savu pedagoģisko slēdzienu: “Visa mācīšanās viela pēc iespējas bērniem jādara saprotama, tad iegaumēšana un iemācīšanās labāki sekmēsies. To, kas klasē pārrunāts, iztirzāts, izanalizēts, to bērns arī vieglāk iemācās”.[107.lpp.]
Rakstīdams par atmiņas procesiem, P.Birkerts ne reizi vien atsaucas uz iepriekš zinātnē pierādītiem pamatojumiem un apsvērumiem, kā piemēram H.Ebinghausa atklājumiem par atmiņu. Tā arī šoreiz autors piekrīt un uzsver, ka “Atkārtošana ir uzskatāma kā viens no atmiņas lielākajiem palīgiem. Atkārtošana jādara ar uzmanību un pārdomāti.”[108.lpp.]
P.Birkerts par atmiņas vērtīgāko īpašību uzskata atmiņas elastīgumu jeb lokanību, t.i. atmiņas spēja atcerēties taisni tad, kad attiecīgā atcere vajadzīga. Savukārt, runājot par atmiņas vingrināšanu, grāmatas autors uzskata, ka “pieņemamāka būs to psichologu (piem. Viljama Džeimsa) domas, kuri atmiņas vingrināšanu ieteic ar mazāk mākslīgiem paņēmieniem, piemēram, ar intereses, domāšanas, uzmanības palīdzību”.[113.lpp.]
93-113.lpp., P.Birkerts “Pedagoģiskā psicholoģija” (Jelgava, 1923).