Referāts „Ekoloģijas vadīšanā”
ATKRITUMU PROBLĒMA PASAULĒ UN LATVIJĀ
Satura rādītājs
1. Atkritumi 3
1.1. Atkritumu apsaimniekošanas hierarhija 3
1.2. Atkritumu iedalījums 5
1.3. Atkritumu apsaimniekošanas sistēma 10
1.4. Kompostēšana 13
1.5. Sadedzināšana 14
1.6. Atkritumu apglabāšana 17
2. Situācija Latvijā 18
2.1. Latvijas ilgtspējīgas attīstības pamatnostādnes 18
2.2. Atkritumu izgāztuvju stāvoklis Latvijā 21
2.3. Sabiedrības līdzdalība problēmas risināšanā 22
1. Atkritumi
Pēdējos 20 gados industriāli attīstītajās valstīs ir trīskāršojies atkritumu daudzums. Prognozē, ka šodienas mazattīstītajās valstīs tas dubultosies nākamajā desmitgadē. Nepareizas apsaimniekošanas gadījumā atkritumi kļūst par nozīmīgu vides piesārņojuma avotu.
Atkritumi – cietas, šķidras vai gāzveida vielas, kā arī izstrādājumi, kas attiecīgajā tehnoloģiskajā, saimnieciskajā vai fizioloģiskajā procesā ir lieki un tiek no tā izņemti.
Neatkarīgi no atkritumu sastāva, apjoma vai to teorētiskās definīcijas, par jebkuriem atkritumiem kopumā var teikt, ka tie atspoguļo sabiedrību, kura tos ir radījusi. Atkritumi ir sabiedrības pirkstu nospiedumi, kas vēlākām paaudzēm dos iespēju spriest par mums un vērtēt mūsu attieksmi pret cilvēces kopīgajiem izejmateriāliem, nākotnei paredzēto resursu apsaimniekošanu un mūsu attieksmi pret to.
Atkritumi neradīja problēmas, kamēr:
• uz Zemes iedzīvotāju bija skaitliski maz – salīdzinoši, pašlaik pasaules iedzīvotāju skaits sniedzas pāri sešiem miljardiem, bet vēl tikai 1900-tajos iedzīvotāju skaits nebija lielāks par diviem miljardiem,
• nebija izejvielu deficīta,
• vide bija maz piesārņota, bija daudz brīvu platību
• izmantotie materiāli bija bioloģiski sadalošies vai inerti dabas produkti (koks, māls, vilna, lini, āda, utt.), kas, nonākot apkārtējā vidē, ar laiku izgaisa bez pēdām.
Šodien situācija ir kardināli mainījusies. Zemes iedzīvotāju skaits sniedzas pāri 6 miljardiem, neatjaunojamo dabas resursu (nafta, gāze, akmeņogles) krājumi nav bezizmēra. Taču galvenais – mūsu dzīvē plaši ir ienākuši sintētiskie materiāli (plastmasas, sintētiskās šķiedras, dažādas ķimikālijas, kompozītu materiāli, utt.), kuri dabā nav sastopami un kuri vairumā gadījumu ir bioloģiski nesadalāmi. Šādiem materiāliem atkritumu veidā nonākot apkārtējā vidē, tā tiek piesārņota, jo daba nespēj tos asimilēt.
Izejmateriālu, enerģijas resursu, augsnes auglības nemotivēti straujā izmantošana ir likusi daudziem vides speciālistiem un politiķiem citādi palūkoties arī uz tādu “pēdējās rindās stāvošu” tautsaimniecības nozari kā atkritumu apsaimniekošana*. Šis jautājums ir aktuāls visām valstīm, taču attīstītākās šo problēmu ir sākušas risināt jau pirms 15-30 gadiem, tādēļ šodien tās ir pavisam citādā situācijā kā Latvija.
Viens no mēģinājumiem ja ne izvairīties, tad vismaz samazināt strauji pieaugošo atkritumu daudzumu un to vienkāršu izmešanu, ir daudzās pieņemtās un vēl vērtēšanai nodotās Eiropas Savienības direktīvas, kas regulē darbības ar atkritumiem ES dalībvalstīs.
1.1. Atkritumu apsaimniekošanas hierarhija
Lai parādītu vēlamo virzienu atkritumu apsaimniekošanā, ir izstrādāta atkritumu hierarhijas sistēma. Tā norāda secību, kādā vislabāk realizēt atkritumu apsaimniekošanu, kas nosaka, kādi būtu vēlamākie veidi kā apsaimniekot atkritumus.
Atkritumu rašanās novēršana un samazināšana ir vissvarīgākā pieeja atkritumu apsaimniekošanas hierarhijā.
• Atkritumu rašanās novēršana vai samazināšana ir ar vismazākajām vides un ekonomiskā dzīves cikla izmaksām, tā neprasa ne savākšanu, ne materiālu pārstrādi. Šī izvēle dod ievērojamu labumu arī no ražošanas efektivitātes un resursu izmantošanas viedokļa.
• Atkritumu atkārtota izmantošana ir nākamais vēlamais atkritumu apsaimniekošanas veids. Atkārtota materiāla izmantošanu vēlreiz, neizdarot tajā strukturālas pārmaiņas, nozīmē to savākšanas nodrošināšanu, turklāt tiem nav nepieciešama apstrāde vai tā ir niecīga.
• Atkritumu reģenerācija tālāk tiek sadalīta šādās kategorijās: materiālu reģenerācija un enerģijas ieguve. Priekšroka tiek dota materiālu reģenerācijai, kas ietver tādas aktivitātes kā materiālu pārstrādi un kompostēšanu. Šo aktivitāšu veikšanai nepieciešama savākšanas sistēma, kā arī metode materiālu pārstrādei vai to pārvēršanai par citu produktu. Zemāka prioritāte parasti tiek dota enerģijas iegūšanai, piemēram, atkritumus sadedzinot.
• Apglabāšanu izmanto tikai tad, kad visas citas iespējas ir izsmeltas. Pirms apglabāšanas nepieciešams veikt atkritumu iepriekšēju apstrādi. Tā ietver fizikālus, termālus, ķīmiskus vai bioloģiskus procesus, kas maina atkritumu īpašības, samazinot to apjomus vai kaitīgumu.
Tomēr šī plaši atzītā atkritumu apsaimniekošanas hierarhijas sistēma „atkritumu samazināšana – otrreizēja izmantošana – pārstrāde – enerģijas ieguve – droša noglabāšana” nevar tikt pieņemta kā dogma vai pilnībā akceptēta kā likums.
Tai ir jābūt elastīgai ar iespēju atkarībā no konkrētās situācijas dod priekšroku vienai vai citai pārstrādes metodei, vienlaikus saglabājot stingri izteiktu prioritāti – samazināt noglabājamo atkritumu daudzumu.
Ir svarīgi atkritumu saimniecībā ievērot atkritumu apsaimniekošanas politikā izvirzītos principus. Viens no tiem ir līdzsvarotības princips – tas nozīmē, ka atkritumu saimniecības darbība nav pretrunā ar nākamo paaudžu prasībām.
Latvijas iedzīvotājiem vides aizsardzība ir tikai 10. vietā starp prioritātēm!
Līdzsvarota atkritumu saimniecība tiek veidota, efektīvi apsaimniekojot gan esošos, tādejādi samazinot enerģijas patēriņu, atslogojot apkārtējo vidi un nodrošinot tās kvalitatīvāku saglabāšanos tagadējām un nākamajām paaudzēm, gan maksimāli ierobežojot atkritumu rašanos. Attīstītās valstīs lielāko daļu atkritumu uzskata par otrreizējo izejvielu, ko var lietderīgi izmantot. Taču šim nolūkam ir nepieciešama dalīta atkritumu savākšana vai šķirošana pēc tam.
1.2. Atkritumu iedalījums
Atkritumu iedalījuma pamatā tiek ņemtas vērā to īpašības, sastāvs un izcelsme. Var uzskatīt, ka dažādie atkritumu veidi ir atsevišķi kopējās atkritumu plūsmas veidošanās elementi.
Pēc atkritumu īpašībām tos var iedalīt sadzīves, bīstamajos un inertajos atkritumos. Šāds iedalījums ir nepieciešams, lai reglamentētu atkritumu savākšanas, apglabāšanas vai pārstrādes prasības.
Sadzīves atkritumi
Galvenokārt ir mājsaimniecības atkritumi, proti – virtuves atkritumi, papīrs, kartons, plastmasa, audumi, metāls, pelni, lielgabarīta atkritumi (piemēram, mēbeles, matrači, liela izmēra elektriskie piederumi u. c.), kā arī apkalpojošo iestāžu- veikalu, skolu, bērnudārzu, sabiedriskās ēdināšanas, kā arī ražojošo uzņēmumu radītie atkritumi, kas pēc satura ir līdzīgi iepriekšminētajiem atkritumu veidiem.
Parasti jēdzienā sadzīves atkritumi netiek ietverti gāzveida izmeši, ko emitē atmosfērā; radioaktīvie atkritumi; atkritumi, kas rodas kalnrūpniecībā (raktuvēs un karjeros) un veidojas uzglabāšanas vai iežu ieguves pārstrādes procesos; dzīvnieku līķi; lauksaimniecības atlikumi (organiskais mēslojums u. c.); notekūdeņi (izņemot šķidros atkritumus); sprāgstvielas u. tml.
Bīstamie atkritumi
Ir saimnieciskās vai citas darbības ietekmē radušies atlikumi un blakus produkti, kas var izraisīt piesārņojumu, negatīvi ietekmēt vidi vai cilvēku veselību un ir eksplozīvi, korodējoši, ar ļoti lielu reaģētspēju, toksiski, kancerogēni.
Rīgas pilsētā un arī visā Latvijā šobrīd nav izveidota vienota medicīnas atkritumu apsaimniekošanas sistēma. Medicīnas iestādes katra individuāli risina medicīnisko atkritumu likvidēšanu. Daļa medicīnas atkritumu nonāk sadzīves atkritumu izgāztuvē, daļa bez kontroles tiek sadedzināta kurtuvēs. Bīstamo atkritumu vislabākais iznīcināšanas veids ir sadedzināšana specializētās krāsnīs, bet ļoti uzmanīgi jāseko sadedzināšanas krāšņu darbībai, lai nepieļautu gaisa piesārņošanu.
Labklājības ministrija 1996.gada 16.augustā ir izstrādājusi un pieņēmusi Higiēnas noteikumus ārsta prakses kabineta iekārtošana, kas nosaka, ka inficētie atkritumi pirms izvietošanas ir jādezinficē. PVO arī apstiprina, ka, izvēloties medicīnas atkritumu savākšanas metodi, jāgarantē drošība. Ja tādas garantijas nav, tad bīstamie atkritumi ir jādezinficē rašanās vietā. Bīstamo atkritumu dezinficēšana uz vietas ir ieteicama mazajiem ražotājiem, kas atrodas tālu no izveidotajām pārstrādes vietām, lai garantētu pilnīgu drošību.
Ar terminu bīstamie atkritumi mēs saprotam atkritumus, kuriem piemīt viena vai vairākas īpašības, kas padara tos bīstamus cilvēka dzīvībai un veselībai, videi, kā arī personu mantai un kas atbilst atkritumu klasifikatorā noteiktajām bīstamo atkritumu kategorijām. Atkritumu bīstamību nosaka atkritumu sastāvā esošo bīstamo vielu īpašības un to daudzums. Kā bīstami tiek klasificēti toksiski, viegli uzliesmojoši vai sprāgstoši, oksidējoši, kancerogēni, kodīgi, kā arī mutagēni vai infekciozi atkritumi.
Bīstamie atkritumi negatīvi ietekmē cilvēku veselību vai vidi, ja tos nepareizi apsaimnieko – neatbilstoši uzglabā, pārstrādā vai noglabā. Tādēļ bīstamie atkritumus ir jāatdala no pārējiem, jo, nokļuvuši kopējā atkritumu plūsmā, bīstamie atkritumi var izraisīt nelaimes gadījumus (uzliesmojot, sprāgstot, izdalot toksiskas gāzes), kuros var ciest gan apkalpojošais personāls, gan apkārtējie iedzīvotāji un vide.
Bīstamie atkritumi var rasties gan uzņēmumu saimnieciskajā darbībā, gan sadzīvē. Lielākā daļa no kopējā bīstamo atkritumu apjoma tiek radīta mašīnbūves, metāla apstrādes industrijā, ķīmiskajā un farmaceitiskajā rūpniecībā, enerģijas ieguves un pārstrādes uzņēmumos, veselības aprūpes jomā.
Nelielu bīstamo atkritumu daļu rada arī iedzīvotāji. Veiktie pētījumi liecina, ka bīstamie atkritumi veido 1-2% no kopējā iedzīvotāju radītā atkritumu daudzumu.
Uzņēmumu saimnieciskajā darbībā rodas:
• ražošanas notekūdens pārstrādes dūņas;
• metālrūdīšanas duļķes un cietie atkritumi;
• neorganiskās skābes un sārmus saturoši atkritumi;
• lauksaimniecības, dārzkopības, medicīnas ražošanas, pārtikas sagatavošanas un apstrādes atkritumi;
• ķīmiskās rūpniecības atkritumi;
• kokapstrādes un papīra, kartona, celulozes, skaidu plākšņu un mēbeļu ražošanas atkritumi;
• ādu apstrādes un tekstilrūpniecības atkritumi;
• organiskās sintēzes tehnoloģisko procesu atkritumi (plastmasas, mākslīgās šķiedras, krāsvielas, pigmenti, pesticīdi, farmaceitiskie preparāti, mazgāšanas, dezinficējošie un kosmētiskie līdzekļi);
• pārklāšanas līdzekļu (krāsu, laku, stiklveida emalju), līmju, ķites, tepes un tipogrāfisko krāsu ražošanas, pārveidošanas, piegādes un izmantošanas atkritumi;
• foto rūpniecības atkritumi;
• termisko procesu neorganiskie atkritumi, nederīgas iekārtas un smalcināšanas atkritumi;
• atstrādātas eļļas, par šķīdinātājiem izmantoto organisko vielu atkritumi;
• baterijas un akumulatori.
Iedzīvotāju radīto atkritumu sastāvā ir dažādas bīstamas vielas:
• Dzīvsudrabs – toksisks un mutagēns, uzkrājoties organismā (smadzenēs, nierēs un aknās), dzīvsudrabs rada aknu bojājumus, smadzeņu darbības traucējumus un centrālās nervu sistēmas bojājumus, var izraisīt alerģiju. Dzīvsudrabs atrodas luminiscences spuldzēs, dzīvsudraba termometros, asins mērīšanas aparātos, dažos medikamentos, akumulatoros, baterijās, elektrības mērītājos, zobu plombēs un pesticīdos.
• Svins – toksisks, uzkrājas kaulos, var izraisīt anēmiju un vēzi, centrālās nervus sistēmas, plaušu un asinsrites sistēmas bojājumus. Svins atrodas pesticīdos, svina akumulatoros un baterijās, automobiļu radiatoros, māla trauku glazūrā, to izmanto krāsu un pigmentu ražošanā.
• Kadmijs – toksisks, uzkrājas aknās, nierēs, kaulos un matos, rada nieru, centrālās nervu sistēmas, kaulu bojājumus, hronisku saindēšanos, aizsusu un mazasinību. Kadmijs atrodas sārmu baterijās un fotoelementos, to lieto tērauda un dzelzs pārklāšanai.
• Niķelis – toksisks, kancerogēns, rada plaušu un kuņģa vēzi, alerģiju, dermatītu un asinsrites traucējumus. Niķelis atrodas galda piederumos, magnētos, iekšdedzes motoru svecēs, akumulatoros un baterijās.
• Arsēns – toksisks, kancerogēns, var izraisīt ļaundabīgos audzējus, uzkrājas muskuļaudos, piesārņo augsni, akumulējas gan sauszemes, gan ūdens ekosistēmās. Arsēns atrodas augu aizsardzības līdzekļos, kokmateriālus aizsarglīdzekļos, elektrisko un elektronisko aparātu sastāvā.
• Pesticīdi – indīgas ķīmiskas vielas, kas toksiski iedarbojas uz kādu noteiktu dzīvo organismu grupu. Tie nogulsnējas taukaudos, var izraisīt ļaundabīgo audzēju veidošanos un mainīt procesa norisi cilvēka organismā, izjauc bioloģisko līdzsvaru. Pesticīdus (insekticīdus, herbicīdus, fungicīdus, baktericīdus, rodentocīdus u.c.) izmanto cīņā ar kaitēkļiem.
• Organiskie šķīdinātāji – toksiski, kancerogēni, teratogēni, viegli uzliesmo vai sprāgst, gaistoši izraisa alerģiju. Organiskos šķīdinātājus plaši izmanto ķīmiskajā rūpniecībā, piemēram, kā traipu tīrīšanas līdzekļus, virsmu attīrīšanai, dažādu vielu šķīdināšanai un citur.
• Naftas produkti – toksiski, ātri iztvaiko. Naftas produktiem nonākot ūdenī, veidojas virsmas plēve, kas pārtrauc gaisa apmaiņu ar ūdeni, šādā plēvē koncentrējas citas piesārņojošas vielas – smagie metāli un hlororganiskie savienojumi. Naftas produktu lietojums ir visai plašs. Tos izmanto kā degvielu, smērvielas, bet bitumena formā – hidroizolācijas materiālu veidošanai. Eļļas izmanto transporta līdzekļos, motoros, gan sadzīvē, gan ražošanā lietojamos mehānismos. Savukārt smērvielas –kustīgu savienojumu eļļošanai un gultņos.
• Skābes un sārmi – lietoti lielā koncentrācijā, var izraisīt smagus apdegumus. Tie atrodas baterijās, akumulatoros, tos izmanto sadzīves ķīmijā.
• Medikamenti – bīstami, jo tiem raksturīga bioloģiskā aktivitāte, kā arī, nonākot kontaktā ar pārējiem atkritumiem, medikamenti var veidot toksiskus savienojumus, kas piesārņo ūdeni un gaisu. Tie var būt kaitīgi dzīviem organismiem. Medikamenti ir bīstami, arī lietojot tos neatbilstošās dozās, bez ārsta ieteikuma vai izmantojot novecojušus preparātus.
• Freoni – gāzes, kas negatīvi ietekmē ozona slāni. Freonus izmanto kā siltumnesēju dzēšanas iekārtās (ledusskapjos), aerosols un ķīmiskajā rūpnīcā.
Latvijā iecerēts ievest mājsaimniecības bīstamo atkritumu savākšanas sistēmu, kas nosaka, ka:
• savā dzīvesvietā bīstamie atkritumi jānovieto atsevišķos maisiņos un jāuzkrāj līdz nodošanai, uzglabājot vietās, kur tiem nepiekļūst bērni vai dzīvnieki;
• uzkrātie bīstamie sadzīves atkritumi jānodod specializētai firmai, kas saskaņā ar grafiku regulāri apbraukās atkritumu galvenās radīšanas vietas, vai pašu spēkiem jāaizved uz savākšanas punktiem;
• savākšanas punktos katra veida bīstamie atkritumi jānovieto tam paredzētā konteinerā;
• atsevišķus bīstamos atkritumus, piemēram, baterijas un akumulatorus, var bez maksas nodot tirdzniecības vietās, kur šos izstrādājuma veidus pārdod.
Bīstamo atkritumu pārstrādes tehnoloģijas
Atsevišķu veidu bīstamo atkritumu šķirošana ir ļoti svarīga, jo, bīstamos atkritumus savācot kopā ar sadzīves atkritumiem un transporta līdzeklī tos sapresējot, kā to dara ar sadzīves atkritumiem, tie tiek atbrīvoti no iesaiņojuma un, nonākot saskarsmē ar citām vielām, var izraisīt bīstamas reakcijas. Savukārt nonākot sadzīves atkritumu izgāztuvēs, šīs vielas var piesārņot gruntsūdeņus un gaisu, līdz ar to pasliktinot mūsu dzīves kvalitāti.
Bīstamo atkritumu piejaukums otrreizēji izmantojamām izejvielām būtiski pasliktina to kvalitāti, liedzot tās pārstrādāt un izgatavoto produkciju pārdot tirgū. Šķirot svarīgi ir tāpēc, lai varētu noteikt un izmantot visatbilstošāko pārstrādes vai neitralizācijas metodi. Tāpēc bīstamo atkritumu savākšanu veic specializēti uzņēmumi, kas saņēmuši atļauju darbībām ar noteikta veida bīstamajiem atkritumiem. Mūsu valstī viens no lielākajiem uzņēmumiem, kas veic bīstamo atkritumu apsaimniekošanu, ir A/S “BAO”.
Bīstamo atkritumu pārstrādes pamatā ir atkritumu sagatavošana drošai noglabāšanai un šā procesa notekūdeņu attīrīšana, kā arī atsevišķa veidu bīstamo atkritumu materiālu pārstrāde un enerģijas iegūšana.
Bīstamos atkritumus iespējams pārstrādāt ar dažādām tehnoloģijām:
• otrreizējā pārstrāde – tā ietver vielu separāciju, filtrāciju, destilāciju, ķīmisko reģenerāciju un šķīdinātāju ekstrakciju;
• fizikāli ķīmiskās pārstrādes process – tiek realizēta vielu mehāniska atdalīšana, neitralizācija, nogulsnēšana, ķīmiskā detoksikācija un oksidēšana reducēšana;
• bioloģiskā pārstrāde – tā balstās uz aerobiem (ar skābekli) vai anaerobiem (bez skābekļa) procesiem un tiek izmantota atsevišķu specifisku bioloģiski sadalošos atkritumu (piemēram, lopu apstrādes atkritumiem, mēslojumam, kas, iespējams, satur patogēnus, notekūdeņu attīrīšanas dūņām, ar naftas produktiem piesārņotas augsnes attīrīšanai, u.tml.) pārstrādei;
• termiskā pārstrāde tiek izmantota organisko bīstamo atkritumu pārstrādei. To pamatā var iedalīt oksidēšanās procesos jeb sadedzināšanā un gazifikācijas procesos. Atkritumu sadedzināšana ir visplašāk izmantotā pārstrādes metode, lai samazinātu bīstamo atkritumu daudzumu un to bīstamību videi un cilvēkiem. Latvijā darbojas vairākas speciālās bīstamo atkritumu sadedzināšanas krāsnis. Lielāko daļu naftas produktu atkritumus sadedzina Brocēnu cementa rūpnīcā, arī Olainē ir uzstādīta bīstamo atkritumu sadedzināšanas rūpnīca;
• imobilizācija – ķīmiskā fiksācija, iekapsulēšana, vielas stabilizēšana, tās pārvēršana cietā fāzē. Šī tehnoloģija pamatā izmantojama, apstrādājot metālapstrādes un dzīvsudraba atkritumus.
Inertie atkritumi
Inertie atkritumi ir maztoksiski atkritumi ar nelielu piesārņojošo vielu daudzumu. Ar šiem atkritumiem pēc to apglabāšanas nenotiek būtiskas fizikālas, bioloģiskas vai ķīmiskas pārmaiņas, jo tie neiedarbojas uz citām vielām vai materiāliem, ar kuriem nonāk saskarē, un nerada draudus ne cilvēka veselībai, ne videi. Tie nešķīst ūdenī, vāji vai nemaz nešķīst skābā vai sārmainā vidē un nemaina īpašības gaismas vai temperatūras iedarbībā. Parasti inertie atkritumi rodas celtniecības darbos.
Speciālie atkritumi
Lietotās automašīnu riepas pieder pie tādiem cilvēku saimnieciskās darbības pārpalikumiem, kam ir tendence uzkrāties arvien lielākos daudzumos un kam dabiskais sadalīšanās periods ir ārkārtīgi liels.
Uzkrājoties tās aizņem milzīgas teritorijas. Statistika liecina, ka automobiļu skaitam Latvijā ir tendence pieaugt, kas attiecīgi izraisa arī nolietoto riepu skaita pieaugumu. Vācijā, piemēram, ik gadu tiek izlietots 81 000 000 automobiļu riepu. Tas ir ap 600 000 tonnu gadā.
Tā kā viena tonna autoriepu aizņem ap 17 m3 telpas, to uzglabāšana kļūst par aizvien augošu problēmu. Tās nav ieteicams apglabāt arī atkritumu izgāztuvēs, jo riepu formas dēļ pēc apglabāšanas to caurumos paliek neizplūdušais gaiss. Tas padara apraktās riepas “peldošas”, un pēc kāda laika tās “uzpeld”, salaužot augsnes virskārtu. Rodas labvēlīgi apstākļi gāzu izplūdei, lietus ūdens uzkrāšanai, kā arī strauji savairojas insekti.
Latvijā pašlaik automobiļu riepas tiek dedzinātas Brocēnos. Nolietoto riepu utilizācijas jauda akciju sabiedrības “Brocēni” klinkera apdedzināšanas krāsnī ir 1,2 – 1,5 tonnas stundā, pašlaik vidēji tiek sadedzināts 36 tonnām diennaktī.
Riepu utilizēšanai pamatā tiek izmantoti divi paņēmieni:
• Autoriepas kā alternatīvais kurināmais. Visvairāk autoriepas kā alternatīvais kurināmais tiek izmantotas ASV, Japānā un Šveicē, aizvietojot ražošanai nepieciešamos energoresursus – mazutu vai akmeņogle – ar riepām. To sadedzināšana specializētās krāsnīs videi nodara mazāku kaitējumu. Šobrīd riepu sadedzināšanas paņēmiens ir pats populārākais un izplatītākais, taču, pieaugot ekoloģiskajām normām, šim paņēmienam nav liela perspektīvu.
• Apkārtējai videi daudz draudzīgāks ir otrs paņēmiens, kas pasaulē ik gadu kļūst populārāks. Otrā paņēmiena būtība ir riepu mehāniska sasmalcināšana. Pārstrādes procesā tiek iegūts gumijas pulveris, kura iespējamo lietojumu klāsts kļūst arvien plašāks. Būtiskākais kvalitātes rādītājs šim pulverim ir tā daļiņu izmērs. Ja daļiņu izmērs ir pietiekami mazs (180 mikroni), tad to ir iespējams ļoti veiksmīgi izmantot gumijas ražošanā kā pildvielu. Arī rupjākajam pulverim (0,5 – 3mm) ir pietiekami daudz lietošanas veidu. To veiksmīgi izmanto celtniecībā, ceļu būvē, dažādu paliktņu un buferu izgatavošanā, kā arī daudz kur citur.
Arī veselām vai sagrieztām lietotām riepām var atrast virkni videi nekaitīgu pielietojumu, piemēram, aizsargbarjeras automaģistrālēm, kuģu triecienu samazināšanai ostās (pietauvojoties) u.c. Dedzinot riepas nepiemērotos apstākļos, gaisā izdalās kvēpi.
Medicīnas atkritumi ir kopējie atkritumi no veselības aprūpes iestādēm, pētniecības centriem un laboratorijām.
Medicīniskā aprūpe rada arvien vairāk atkritumu, no kuriem lielākā daļa ir tāda pati kā sadzīves atkritumi. Tie nerada paaugstinātu infekcijas risku. Tomēr viena daļa ir infekciozi – satur slimības izraisošas baktērijas. Slimnīcās tiek radīts lielākais medicīnas atkritumu daudzums. Pieņemot, ka katrā valstī šis daudzums var nedaudz atšķirties, pētījumi rāda, ka slimnīcās tiek saražoti 75 – 90% medicīnas atkritumu.
Medicīnas atkritumu iedalījums:
• Vispārējie atkritumi – tie ir sadzīves tipa atkritumi, kas rodas veselības aprūpes iestādēs (virtuves atkritumi, papīrs, stikls, metāls, iesaiņojamie materiāli, pelni un citi atkritumi, kas nav bīstami cilvēka veselībai). Pasaules Veselības organizācijas (PVO) publicētie materiāli pierāda, ka vispārējie atkritumi veido vairāk nekā 80% no kopējā slimnīcās saražotā atkritumu daudzuma.
• Bīstamie atkritumi, kas savukārt dalās: asie un durošie atkritumi, infekciozie atkritumi, bioloģiskie atkritumi, ķīmiskie atkritumi, farmaceitiskie atkritumi, radioaktīvie atkritumi.
Lai atdalītu dažāda veida bīstamos atkritumus no vispārējiem atkritumiem, ir nepieciešama šķirošana. Šķirošana ir medicīniskā personāla pienākums. Bīstamie atkritumi ir jāsašķiro un jāuzkrāj piemērotos iesaiņojumos jau no atkritumu rašanās brīža.
Savāktie bīstamie atkritumi veselības aprūpes iestādei ir jānodod atkritumu savācēj organizācijai, kurai ir atļauja darbībām ar bīstamajiem atkritumiem. Savāktie bīstamie atkritumi jāizved ar šim nolūkam paredzētu specializēto transportu uz attiecīgās pašvaldības norādīto bīstamo atkritumu pārstrādes vai noglabāšanas vietu.
1.3. Atkritumu apsaimniekošanas sistēma
Lai sasniegtu visas politikā izvirzītos mērķus un nodrošinātu Latvijas atkritumu apsaimniekošanas ilgtspējīgas attīstības uzdevumu pamatnostādnes, ir nepieciešama pakāpeniska un sistemātiska atkritumu apsaimniekošanas sistēmas uzlabošana un tās pilnveidošana daudzu gadu garumā. Atbilstošas atkritumu saimniecības izveides pamatā ir adekvāts izejas datu materiāls, kas ietver apskatāmajā teritorijā radīto atkritumu daudzumu, sastāvu, galvenos atkritumu masas raksturojošos parametrus kā blīvums, mitrums, ķīmiskās un fizikālās īpašības un citus rādītājus.
Pareizi organizētā apsaimniekošanas sistēmā ir jābūt informācijai par galvenajiem atkritumu ražotājiem, atkritumu daudzuma un sastāva izmaiņām laikā – nedēļas, gada, piecu gadu cikla ietvaros. Šie dati ir nepieciešami ne tikai uzsākot atkritumu centralizētu savākšanu, transportēšanu un noglabāšanu, bet arī lai nodrošinātu to sekmīgu pārstrādi – veicot šķirotu savākšanu, pirmapstrādi un nododot tālākai pārstrādei. Strādājot pie atkritumu apsaimniekošanas projektu izveides Latvijā, pirmās problēmas saistās tieši ar ticamu atkritumu saimniecības datu trūkumu vai to nepilnību. Latvijā atkritumu daudzums tiek noteikts tilpuma mērvienībās, nenorādot blīvumu, līdz ar to nav parametru, kurus var viennozīmīgi izmantot plānošanā. Savāktās atkritumu masas blīvums ir atkarīgs gan no tās komponenšu attiecības, gan mitruma un pat konteinera lieluma, kurā atkritumi tiek uzkrāti, jo lielajos konteineros atkritumu masa sablīvējas vairāk. Tādejādi atkritumu apsaimniekošana ir no atsevišķiem elementiem sastāvoša veicamo pasākumu ķēde.
Atkritumu apsaimniekošana
Atkritumu apsaimniekošana- atkritumu savākšana (tai skaitā atkritumu vākšana, šķirošana un sajaukšana, lai tos pārvadātu), uzglabāšana, pārkraušana, pārvadāšana, pārstrāde (tai skaitā atkritumu sadedzināšana) un apglabāšanu, šo darbību pārraudzību, kā arī atkritumu apglabāšanas vietu ierīkošana un pārstrādes objektu uzturēšana un aprūpe pēc to slēgšanas.
Atkritumu apsaimniekošanas sistēmas pamatelementi:
• Atkritumu radīšana (rašanās avots). Sadzīves, apkalpošanas vai ražošanas procesi, kuros atkarībā no to veida un intensitātes tiek radīti atšķirīga daudzuma un sastāva atkritumi.
• Atkritumu rašanās novēršana jeb samazināšana. Atkritumu daudzumu var samazināt, ja ražotājs vai iepakotājs samazina produkta iepakojuma materiālu apjomus, kā arī mainot patērētāju uzvedību. Lai panāktu šo maiņu, nepieciešama sabiedrības izglītošana. Atkritumus samazināt var, arī izmantojot iepakojamo materiālu atkārtoti.
• Nešķirotu vai šķirotu atkritumu savākšana. Nešķirotu atkritumu savākšana ir vienkāršākā metode, šādi atkritumi nav piemēroti atkritumu pārstrādei un tie, izmantojot speciālo transportu, parasti tiek transportēti tieši uz atkritumu apglabāšanas vietu. Šķirotu atkritumu vākšanai no iedzīvotājiem, iestādēm un organizācijām tiek izmantoti speciāli konteineri vai tiek izveidotas atsevišķas savākšanas vietas. Atkritumi tiek šķiroti, lai tos varētu izmantot kā izejmateriālus, otrreizēji izmantojamas lietas. Šādā veidā tiek atšķiroti arī bīstamie atkritumi, kas rodas sadzīvē.
• Atkritumu transportēšana. (Nešķirotu atkritumu transportēšanai ir nepieciešams lietot specializētās presējošās transporta mašīnas. Parasti nešķirotu atkritumu masa šādā transportā tiek saspiesta 2-3 reizes. Tas dod iespēju efektīvāk izmantot transporta līdzekļus un palielināt apkalpošanas attālumus. Šķirotu atkritumu – otrreizējo izejvielu – transportēšanai var izmantot parasto transportu, kā arī specializētu transportu, kurš sastāv no vairākiem blokiem dažādu sašķirotu atkritumu veidu transportēšanai vienlaikus. Šādās mašīnās sašķirotie atkritumu netiek sajaukti.
• Īstermiņa uzglabāšana un apstrāde. Atkritumu pārstrādes rūpniecības nozares parasti izvirza noteiktas prasības piegādātajiem atkritumiem. Tiem jābūt viena veida, tīriem, saķīpotiem vai sapresētiem. Līdz ar to ir nepieciešams veikt iepriekšēju atkritumu apstrādi. Atkritumu pirmapstrāde prasa iekārtot šim nolūkam speciālas telpas, iekārtas un apmācītu darbaspēku. Pirmapstrādes centrs var būt apvienots ar šķirotu atkritumu savākšanas centru vai atkritumu pārkraušanas staciju.
• Pārstrāde vai apglabāšana. Sašķirotie atkritumi pēc pirmapstrādes tālāk tiek nosūtīti vai nu uz pārstrādes rūpnīcām, vai ilgtermiņa apglabāšanai. Atkarībā no atkritumu veida, to sastāvā esošo vielu īpašībām, kvalitatīviem, ekonomiskie un citiem tehniskiem rādītājiem, tiek lietoti vairāki atkritumu apsaimniekošanas veidi, ievērojot, protams, vēlamo apsaimniekošanas secību.
Galvenie atkritumu apsaimniekošanas veidi:
• Sadedzināšana – atkritumu tilpums samazinās vairāk nekā par 80%, bet pelnu sastāvā var būt videi bīstamas vielas. Sadegšanas procesos veidojas un atmosfērā izplūst daudz bīstamu savienojumu. Atkritumu sadedzināšanas izmaksas piecas reizes pārsniedz apglabāšanas izmaksas poligonos.
• Apglabāšana izgāztuvēs vai poligonos- aizņem lielas platības, iespējama gruntsūdeņu un atmosfēras piesārņošana, grūti atrast brīvas un piemērotas teritorijas poligonu izbūvei.
• Pārstrāde – no ekoloģijas viedokļa, pareizākais, taču dārgākais un darbietilpīgākais atkritumu apsaimniekošanas veids.
• Kompostēšana – kompostējot bioloģiski sadalošos atkritumus, uzlabojas izgāztuvju un poligonu sanitārais stāvoklis, rodas iespēja samazināt apglabājamo atkritumu masu par apmēram 30%.
Atkritumu daudzuma samazināšana
Viena no prioritātēm atkritumu apsaimniekošanā ir atkritumu daudzuma samazināšanās. Samazināt atkritumu daudzumu var vai nu samazinot atkritumus to veidošanās avotā, vai arī pārstrādājot jau radītus atkritumus. No šīm divām iespējām priekšroka, raugoties no vides aizsardzības aspekta, noteikti ir pirmajai.
Atkritumu daudzumu var samazināt vai no tiem izsargāties jau to rašanās vietā, izmainot gatavo produktu vai tā ražošanas tehnoloģiju. Videi draudzīgās tehnoloģijas un preces ir paredzētas, lai samazinātu gan ražošanas atkritumus, gan patēriņa preču lietotāju radītos atkritumus.
Atkritumu daudzuma samazināšana no vides aizsardzības viedokļa ieņem otro vietu atkritumu apsaimniekošanas veidu hierarhijā (secībā). Videi draudzīgās tehnoloģijas izmantošana ir vispārējas stratēģijas lietojums, kuras mērķis ir samazināt ražošanas procesa atkritumus, tādējādi ietaupot izejmateriālus un enerģiju.
Ideālas rūpnieciskas sistēmas gadījumā materiāla kopējais daudzums nemainās – pēc izmantošanas tas atgriežas atpakaļ ražošanas ciklā kā tālāks izejmateriāls.
Ražošanas procesi pārvieto cirkulējošus izejmateriālu krājumus no vienas nozares uz citu, meklējot tiem lietderīgu izmantošanu.
Tā, piemēram, kokapstrādē radušos atkritumus – skaidas – izmanto skaidu granulu ražošanā, tādējādi, pirmkārt, samazinot atkritumu daudzumu, otrkārt, radot ekoloģiski tīru kurināmo. Izmainot preces vai to ražošanas procesus, var panākt kaitīgo un toksisko vielu koncentrāciju samazināšanos atkritumu plūsmā, aizstājot šīs vielas ar citām gan ražojumos, gan to ražošanas procesos vai vienkārši uzlabojot ražošanas procesus un iekārtu apkalpošanas metodes.
Atkritumu daudzuma samazināšanas veidi
Tomēr vienmēr būs arī tādi atkritumi, kuru rašanās ir neizbēgama. Nekad rūpnieciskās sistēmas nesasniegs bioloģisko sistēmu reciklācijas efektivitāti, bet ir iespējams, izmainot ražojumu veidus, ražošanas procesus un apsaimniekošanas praksi, attīstīt aizvien noslēgtākas rūpnieciskās sistēmas.
Lai samazinātu noglabājamo atkritumu daudzumu, tiek izmantoti šādi atkritumu apsaimniekošanas veidi:
• atkritumu otrreizēja pārstrāde, lai izmantotu tos kā izejvielas (piemēram, stikls, papīrs, metāls, plastmasas);
• bioloģiski sadalošos atkritumu kompostēšana, lai iegūtu augsnes mēslojumu;
• organisko atkritumu anaerobā pārstrāde metāna gāzes ieguvei;
• atkritumu sadedzināšana ar vai bez enerģijas izmantošanas.
Tomēr jāapzinās, ka nekad visus atkritumu veidus nebūs iespējams pārstrādāt simtprocentīgi. Tam ir objektīvi tehniski, ekoloģiski un ekonomiski ierobežojumi.
Mums arī jāapzinās, ka otrreizējais materiāls īpašību ziņā nekad nevarēs konkurēt ar pirmreizējo, jo ekspluatācijas laikā tas noveco un tā īpašības pasliktinās. Otrreizējā pārstrāde attaisnojas tikmēr, kamēr tās izmaksas manāmi nepārsniedz iegūstamos pozitīvos efektus.
Otrreizējo atkritumu izmantošana vai pārstrāde rada vismazāko piesārņojumu un palīdz taupīt resursus, bet ir saistīta ar atkritumu šķirošanu un bieži vien dārgiem pārstrādes procesiem. Pārstrādājot atkritumus, ne vienmēr tiek iegūti labas kvalitātes produkti.
1.4. Kompostēšana
Bioloģiski sadalošos atkritumu kompostēšana
Kompostēšana – atkritumu apsaimniekošanas neatņemama un efektīva stadija.
Atkritumu struktūras analīze rāda, ka 30 – 40% atkritumu ir bioloģiski sadalāmi. Viens no bioloģiski sadalošos atkritumu pārstrādes veidiem ir kompostēšana. Kompostēšanas tehnoloģija pamatojas uz dažādu organiskas dabas atkritumu, kas sabalansēti ar minerālvielu piedevām, biokonserviju. Kompostēšanā izmantojamo substrātu klāsts ir visai plašs: sadzīves, ražošanas, pārstrādes uzņēmumu, lauksaimniecības atkritumi, trūdzeme, kūdra vai sapropelis, kūtsmēsli, virca, zāle un citi augu produkti, zāģu skaidas un citi atkritumi.
Kompostēšanas procesā radies produkts – komposts ir organiskām un minerālvielām bagāts augsnes ielabošanas, auglības un ražošanas celšanas līdzeklis slēgtām un atklātām platībām. Kompostēšanai nepieciešams ūdens necaurlaidīgs laukums ar drenāžām šķidro frakciju savākšanai, kuras izmanto komposta mitrināšanai. Komposta gatavošanai nepieciešama tehnika substrāta sasmalcināšanai, komposta kaudzes sakraušanai un pārkraušanai, kā arī komposta frakcionēšanai. Pievienojot kompostam fosforu un kāliju saturošus minerālmēslus, mikroelementus un strukturēšanas piedevas, iespējams veidot plašu substrātu sortimentu stādu audzēšanai, dekoratīviem augiem un citām augu audzēšanas vajadzībām.
Kompostēšanas kvalitātes garantēšana un izmantošana Eiropā un Latvijā
Pēdējos gados Eiropā ir ievērojami pieaugusi bioloģisko atkritumu pārstrāde. Skatoties nākotnē, jāpieņem, ka vismaz 30% no pilsētu atkritumiem un aptuveni 40% no rūpnieciskajiem atkritumiem no kopējās Eiropas atkritumu produkcijas varētu tikt bioloģiski apstrādāta, to kompostējot vai biodegradējot bioreaktoros anaerobos apstākļos.
Kompostēšanā iegūtais gala pārstrādes produkts tiek izmantots augsnes bagātināšanai vai kā mēslojums. Gala produktam ir jāatbilst zināmiem kvalitātes standartiem, kuri vienlaicīgi arī stimulē komposta kvalitātes paaugstināšanos Eiropā. Atsevišķām valstīm ir detalizēti izstrādāta organisko atkritumu pārstrādes politika, dažas plāno pasākumus šajā virzienā, bet dažas par šiem jautājumiem domā maz. Vispārējā tendence ir tāda, ka tiek atbalstīta organisko atkritumu apstrāde kompostējot. Galveno lomu šeit spēlē komposta kvalitātes garantija. Aptuveni 400 kompostēšanas uzņēmumi Eiropā ir iesaistījušies visaptverošas kvalitātes kontroles sistēmā.
Daudzi pētījumi Eiropā norāda, ka kvalitāte un gala produkta mārketings bieži ir izšķirošie kompostēšanas jautājumi. Gan ražotāji, gan lietotāji ir vienisprātis, ka pastāvīga organisko atkritumu pārstrāde pieprasa skaidrus noteikumus par to, kas ir derīgs pārstrādei un kā tas būtu kontrolējams. Laba kvalitātes garantijas programma nenoliedzami palielinātu organisko atkritumu pārstrādi.
Pēdējos gados veiktie mārketinga pētījumi liecina, ka visi komposta lietotāji pieprasa noteiktas kvalitātes produktu, ko pārrauga neatkarīgas organizācijas. Tādēļ kompostēšanai un atkritumu savākšanai ir jāiet roku rokā ar kvalitātes garantijas sistēmas izstrādi. Gala produkta kontrole tiek apvienota ar kompostēšanas procesa pārraudzību.
Bioloģiski sadalošos atkritumu apsaimniekošana Latvijā
Organisko atkritumu kompostēšana galvenokārt notiek zemnieku saimniecībās un piemājas dārzos, kur netiek kontrolēta gala produkta kvalitātes rādītāji. Līdz ar to iespējama dažādu infekciju slimību izplatīšanās. Nelieli eksperimentāli kompostēšanas lauki 80-tajos gados tika izveidoti zvejnieku kolhozos, kur kompostēja dažādas izcelsmes zivju pārstrādes atkritumus, izmantojot speciālas mikroorganismu asociācijas. 90-tajos gados, arī pielietojot speciāli izveidotas mikroorganismu asociācijas, cieto atkritumu izgāztuvē „Getliņi-2” tika uzsākta organisko atkritumu kompostēšana. Gala produktam tika noteikti kvalitātes ķīmiskie un mikrobioloģiskie rādītāji. Tie bija labi.
Jau vairākus gadus notiek organisko atkritumu kompostēšana Madonas rajonā, Lazdonā. Galaprodukta kvalitātes ķīmiskie un mikrobioloģiskie rādītāji atbilst kvalitātes standartiem, kā rezultātā produkts ir sertificēts. Vislielākās problēmas ir tādu organisko atkritumu kompostēšanā, kā: bioloģiskās dūņas, putnu mēsli, u.c., kuri ir bagāti ar patogēno un nosacīti patogēno mikrofloru.
Šodien, kad Latvijā uzliesmojušas tādas infekcijas slimības, kā difterija, dizentērija, cūciņas, u.c., minēto organisko atkritumu kompostēšana prasa ļoti rūpīgu un specifisku pieeju, kas daļēji atšķiras no klasiskajā mikrobioloģijā aprakstītajiem procesiem. Šajos kompostēšanas procesos ieteicams pielietot speciālas mikroorganismu asociācijas, kuras būtu ar antagoniskām īpašībām attiecībā pret iespējamajiem nosacītajiem un patogēniem mikroorganismiem. Galaprodukts noteikti jāpārbauda bakterioloģiski un jāsaņem sertifikāts par tā kvalitāti un tikai tad to var realizēt.
1.5. Sadedzināšana
Atkritumu sadedzināšana
Atkritumu sadedzināšana sākotnēji tika izmantota galvenokārt atkritumu masas sagatavošanai ilgtermiņa apglabāšanai, lai samazinātu tās tilpumu un svaru. Vidēji var pieņemt, ka ar organiskām vielām bagātu saimniecisko atkritumu pilnīgas sadegšanas rezultātā atkritumu tilpums samazinās vairāk par 80%, bet to svars – par 75%.Sadedzināšanas rezultātā radusies pelnu masa ir apglabājama samērā nelielā apjomā, bet jāievēro, ka pelnu sastāvs var saturēt videi bīstamas vielas, kas paaugstina apglabāšanas vietas iekārtojuma prasības.
Atkritumu sadedzināšana kā pārstrādes metode strauji attīstījās pēc 1970.gada, kad kopējais rūpnīcu skaits Eiropas Savienības dalībvalstīs pieauga vairāk nekā 3 reizes. Pašlaik ES valstis sadedzina apmēram 22% no visiem saimnieciskajiem atkritumiem. Pārsvarā tiek izmantotas lielās rūpnīcas, kuru jauda ir vairāk par sešām tonnām stundā.
No saimniecisko atkritumu kopuma līdz 70% atkritumu ir iespējams izmantot gan kā otrreizējās izejvielas, gan kā enerģijas ieguves avotus. Kādu no metodēm konkrēti izvēlēties, nosaka atkritumu sastāvs un iespējas tos atšķirot. Saimniecisko atkritumu sadedzināšana tiek veikta speciālas konstrukcijas krāsnīs, kas nodrošina masas sadegšanu 600 – 800ºC temperatūrā.
Plaši izvērstā atkritumu sadedzināšana strauji samazinājās 80-to gadu sākumā, kas tika pierādīts, ka šīs pārstrādes rūpnīcas ir vienas no galvenajiem gaisa piesārņotājiem. Galvenie gaisa piesārņojuma veidi, ko emitē sadedzināšanas iekārtas, ir: putekļi, smagie metāli (galvenokārt svins, kadmijs, dzīvsudrabs, hroms, alva, cinks), hlorūdeņradis, fluorūdeņradis, dažādi aromātiskie ogļūdeņraži, hlororganiskie savienojumi. Atkritumu sadedzināšanas iekārtas emitē visbīstamākos hlororganiskos savienojumus– dioksīnus. Kā galvenie iemesli gaisa piesārņojumam jāmin attīrīšanas sistēmu neatbilstība ekoloģijas prasībām.
ES valstīs jaunie noteikumi attiecībā uz sadegšanas rūpnīcu izveidi paredz, ka tām jābūt apgādātām ar gāzu attīrīšanas sistēmām:
• auduma filtru sistēma vai elektrostatiskie uztvērēji putekļu un smago metālu daļiņu filtrācijai;
• skābo gāzu attīrītāji (mitrie vai sausie skruberi).
Priekšrocības un mīnusi, izmantojot atkritumu sadedzināšanas metodi:
Priekšrocības:
• ļauj vienlaicīgi samazināt atkritumu tilpumu (vairāk par 80%);
• ļauj iegūt enerģiju;
Mīnusi:
• sadegšanas procesos veidojas un atmosfērā izplūst daudzi bīstami savienojumi, kas kaitīgi iedarbojas uz vidi un cilvēka veselību
• jaukti atkritumu degšanas procesā veidojušies izmeši satur smagos metālus, galvenokārt, kadmiju, svinu, dzīvsudrabu, hromu, alvu un cinku. Rodas arī skābes veidojošās gāzes. Modernās sadedzināšanas tehnoloģijas ar labi nodrošinātu gāzu attīrīšanas procesu var ievērojami samazināt bīstamo vielu daudzumu izmešos, taču tad daudzas no šīm vielām nonāk sadedzināšanas rūpnīcu cietajos atkritumos;
• pat tad, kad tiek uzstādīti dārgi filtri, ar laiku tie piesārņojas un kļūst bīstami. Tad tie ir jāapglabā kopā ar atkritumiem, kas paliek pāri pēc atkritumu sadedzināšanas.
NOP (Noturīgie organiskie piesārņotāji)
Ir vienas no bīstamākajām piesārņojošajām vielām, kas cilvēku rīcības rezultātā nonāk vidē. Tās ir ļoti toksiskas un negatīvi iedarbojas uz cilvēku un dzīvnieku veselību – rada iedzimtus defektus, izraisa vēzi, alerģiju, negatīvi ietekmē nervu sistēmu, iedragā imunitāti. NOP ir atrodami augu aizsardzības līdzekļos, rūpniecībā izmantojamos ķīmiskos produktos. Tie arī rodas kā blakusprodukti dedzināšanas un rūpnieciskas ražošanas procesos. NOP vidē saglabājas vairākus gadus, pat gadu desmitus, turklāt bioakumulācijas procesa rezultātā tie uzkrājas un koncentrējas dzīvo organismu taukaudos. Tāpēc zivis, plēsīgie putni, zīdītāji un cilvēki, kas atrodas barības ķēdes augšgalā, akumulē NOP ievērojamos apjomos. Tiešs kontakts ar NOP var izraisīt akūtus veselības traucējumus. Ir bijuši gadījumi, kad lauksaimniecībā nodarbinātie strādnieki, strādājot ar pesticīdiem, ir nomiruši vai smagi saslimuši.
Vienas no aktuālākajām NOP vielām Latvijā šobrīd ir dioksīni un furāni. 2003. gadā Latvijas Vides aģentūra secināja, ka Latvijā ap 70% dioksīnu rodas nekontrolētas degšanas procesos, to skaitā sadzīves atkritumu un kūlas dedzināšanā.
Savukārt veselības traucējumus, ko ir izraisījusi saskarsme ar NOP nelielos daudzumos, ir grūti pierādīt, jo cilvēku veselību ietekmē vairāki citi faktori arī bez NOP.
Tomēr NOP var izraisīt vēzi, radīt iedzimtus defektus, auglības problēmas, paaugstinātu jūtību pret slimībām, kā arī ietekmēt nervu sistēmu un radīt garīgās attīstības traucējumus. Īpaši neaizsargāti ir embriji un bērni, kas attīstības pirmajos gados NOP ietekmei pakļauti, saņemot barības vielas caur placentu, mātes pienu vai uzturā lietojot produktus, kuros ir salīdzinoši augsta NOP koncentrācija. Nekontrolēti degšanas procesi, t.sk. atkritumu dedzināšana, ir galvenie dioksīnu un furānu avoti Latvijā. Cementa ražošanas laikā rodas daudzreiz mazāk dioksīnu izmešu nekā nekontrolētas dedzināšanas procesā.
Daži bīstamākie Latvijā izmantotie NOP:
• DDT – to plaši izmantoja II Pasaules kara laikā, lai pasargātu karavīrus un vietējos iedzīvotājus no malārijas, tīfa un citām insektu izplatītām slimībām. Latvijā DDT aizliegts ievest, izplatīt un lietot no 1967.gada;
• Dioksīni un furāni – vielas, kas rodas nepilnīgas sadedzināšanas, atsevišķu ķimikāliju ražošanas, metāla pārstrādes, pārkausēšanas un papīra balināšana procesos. Tāpat dioksīni ir atrodami automašīnu izplūdes gāzēs, tabakas dūmos, tie rodas arī koksnes un ogļu dedzināšanas laikā;
• Heptahlors – tiek izmantots, lai nogalinātu kokvilnā mītošos kukaiņus, siseņus un citu kultūru parazītus, tāpat arī malāriju pārnēsājošos moskītus un augsnē dzīvojošos kukaiņus, termītus. Latvijā aizliegts ievest, izplatīt un lietot no 1986.gada;
• Polihlorētie bifenili (PHB) – rūpniecībā tiek izmantot kā siltumu izolējoša viela. Tāpat tiek izmantoti elektrības transformatoros, kondensatoros un kā piedeva krāsās, oglekli nesaturošos kopējamos papīros un plastmasas priekšmetos. Latvijā vēl joprojām tiek izmantoti dažādās ar energoapgādi saistītās iekārtās – galvenokārt transformatoros un kondensatoros;
• Toksafēns – līdzeklis cīņai pret kukaiņiem, kas parazitē kokvilnā, labībā, augļos, riekstos un dārzeņos. Tāpat to izmanto cīņā pret mājlopu ērcēm un citiem parazītiem. Toksofēns Latvijā izmantots no 1966.gada līdz pat 1993.gadam (kopā 161 tonna). Latvijā aizliegts ievest, izplatīt un izmantot no 2000.gada.
NOP vidē saglabājas vairākus gadus, pat gadu desmitus, uzkrājas un koncentrējas dzīvo organismu taukaudos.
Dažādu NOP riska līmenis ir atšķirīgs, tomēr visām šīm vielām ir raksturīgas četras īpašības:
• NOP ir ļoti toksiski;
• NOP ir noturīgi – paiet gadi, pat gadu desmiti, līdz tie degradējas, veidojot mazāk bīstamas vielas;
• NOP izgaro un pārvietojas pa gaisu, ūdeni ļoti lielā attālumā no vietas, kur tie sākotnēji tika izmantoti;
• NOP uzkrājas dzīvnieku un cilvēku taukaudos.
Skābes veidojošās gāzes
Atkritumu sadedzināšanas iekārtas atmosfērā emitē veselu virkni piesārņojošu vielu. Nozīmīgākās no tām ir slāpekļa oksīdi un sēra dioksīds.
Slāpekļa oksīda izmešu galvenais avots ir iekārtas , kurās deg organiskais kurināmais, jo slāpeklis ir svarīga barības viela visiem organismiem. Degšanas procesā slāpeklis, savienojoties ar skābekli, veido dažādus oksīdus, kuru īpašības, kā arī ietekme uz apkārtējo vidi ir atšķirīga. Ir konstatēts, ka, nonākot atmosfērā, NO veido ne tikai NO2, bet arī pārskābes, skābes, aldehīdus u.c. vielas, kas noteiktos apstākļos var veidot tā saukto foto ķīmisko smogu. Slāpekļa oksīdi piedalās arī siltumnīcas efekta veidošanas procesā. Slāpekļa oksīdi kopā ar ūdens pilieniem viegli veido slāpekļskābi, kas ar nokrišņiem nonāk augsnē, ūdens baseinos, uz priekšmetiem, un dzīviem organismiem.
Sēra dioksīds ir gāze, kas dabiskā veidā atmosfērā sastopama ļoti mazā koncentrācijā. Galvenie dabiskie avoti ir vulkāni un dažādu baktēriju darbība. Tā kā sērs arī ir barības viela visiem organismiem, to satur visi bioloģiskās izcelsmes kurināmie materiāli, piemēram, malka, kūdra, ogles un nafta. Tiem sadegot, veidojas sēra dioksīds. Turklāt sēru satur daudzi vērtīgi minerāli, kā arī rūdas apstrādes procesos tas atbrīvojas sēra dioksīda veidā. Šīs vielas izmete lielos daudzumos ir kļuvusi par vienu no industriālās sabiedrības lielākajiem lāstiem. Sēra dioksīds gaisā veido sērskābi, kas, sasniedzot augsni, stipri palielina tās skābumu.
Degšanas procesos skābeklis un slāpeklis veido slāpekļa oksīdus. Slāpekļa oksīdi gaisā veido slāpekļskābi, kas ar nokrišņiem nonāk augsnē. Slāpekļskābes nonākšana augsnē veicina augsnes skābuma palielināšanos. Ja slāpeklis nonāk zemē tik lielos daudzumos, ka, piemēram, koki un citi augi mežā nespēj visu pievadīto slāpekli uzņemt, tad tas no augsnes ieplūst apkārtējās ūdenstilpnēs, un to skābums palielinās. Pārmērīgais slāpekļa palielinājums noved pie pārmaiņām florā un var arī atstāt kaitīgu ietekmi uz kokiem un ūdensaugiem.
Sēra dioksīds gaisā veido sērskābi, kas, sasniedzot augsni, stipri palielina tās skābumu. Tas izraisa nopietnas vides pārmaiņas saldūdens organismiem un var kļūt par lielu problēmu meža augsnēm. Augsnes skābuma palielināšanās rada arī citas sekas. Svarīgi blakusefekti- pieaug indīgo metālu koncentrācija, un augsne zaudē nozīmīgas barības vielas, kas aizplūst gruntsūdenī.
1.6. Atkritumu apglabāšana
Nepareizas atkritumu glabāšanas sekas
Bioloģiski sadaloties organiskajiem atkritumiem, tiek emitēta gāze, kuras sastāvā ir ~50% CH4 un ~50% CO2.
Apglabājamo atkritumu daudzuma samazināšana tiek noteikta kā prioritāte lielākajā daļā Eiropas valstu. Lai arī atkritumu apsaimniekošanas politikā noteikta metožu hierarhija, tomēr vēl joprojām lielākā daļa no atkritumu masas tiek apglabāta. Tas ir izskaidrojams ar zemākām izmaksām salīdzinājumā ar citām atkritumu pārstrādes tehnoloģijām.
Lai gan termini atkritumu izgāztuve un poligons bieži vien tiek lietoti kā sinonīmi, starp tiem pastāv būtiskas atšķirības. Atkritumu izgāztuve ir teritorija, kurā notiek atkritumu apglabāšana bez atbilstošā iekārtojuma un uzraudzības, kamēr sanitārais atkritumu poligons ir kontrolēta atkritumu apglabāšanas vieta uz zemes vai zemē, kas nerada draudus videi vai cilvēka veselībai, jo ir veikti nepieciešamie aizsardzības pasākumi. Poligoni nodara mazāku kaitējumu videi vai nenodara to vispār, un daudzviet pasaulē, tai skaitā arī Latvijā, tiek samazināts videi kaitīgāko izgāztuvju skaits, lai dotu priekšroku atkritumu poligoniem. Poligonu un izgāztuvju skaits, to iekārtojums un lielums ir atšķirīgs katrā valstī. Eiropā modernākā ir Vācijas un Nīderlandes atkritumu ilgtermiņa apglabāšanas saimniecība.
2. Situācija Latvijā
2.1. Latvijas ilgtspējīgas attīstības pamatnostādnes
Latvijā ik gadu rodas 600 000 – 700 000 tonnu sadzīves atkritumu un aptuveni puse no šī daudzuma ir uzskatāmi par bioloģiski noārdāmiem. Katrs iedzīvotājs gadā vidēji saražo 200 kg atkritumu. Apmēram 30% no visiem sadzīves atkritumiem veido izlietotais iepakojums, kura apjoms Latvijā pēdējos gados strauji pieaug. Par sadzīves atkritumu apsaimniekošanas organizēšanu savā administratīvajā teritorijā ir atbildīgas pašvaldības. Sadzīves atkritumu savākšanu un apglabāšanu Latvijā galvenokārt veic atkritumu savākšanas uzņēmumi. Lielākā savākto sadzīves atkritumu un citu savākto atkritumu daļa tiek apglabāta izgāztuvēs bez iepriekšējas apstrādes. Apmēram 40% savākto atkritumu tiek apglabāti Rīgas rajonā, Getliņu izgāztuvē.
1998.gadā tika novērtēts, ka Latvijā darbojas 558 šādas izgāztuves. 77% no šīm izgāztuvēm bija mazākas par 2 hektāriem un tajās tika apglabāti mazāk nekā 1000 m3 atkritumu gadā. Līdz 2000.gada beigām tika slēgtas un rekultivētas 55 šādas izgāztuves. 2002.gadā atkritumu apglabāšanas atļaujas tika izdotas tikai 234 izgāztuvēm, un tajās tika apglabāts 696 291,22 tonnas sadzīves atkritumu.
Šis izgāztuvju slēgšanas process turpināsies, attīstoties ilgtspējīgākai atkritumu apsaimniekošanas sistēmai. Ir izstrādāta valsts investīciju programma un uzsākta tās realizācija, paredzot Latvijas teritorijā izveidot reģionālu pieeju sadzīves atkritumu apsaimniekošanai ar 10-12 jaunu sadzīves atkritumu poligonu un citu atkritumu apstrādes iekārtu būvniecību un esošo izgāztuvju slēgšanu un rekultivāciju (rekultivācija – pasākumu komplekss, lai atjaunotu degradēto platību augšņu segu).
Situācijas raksturojums
Bez sadzīves atkritumiem Latvijā rodas arī liels daudzums bīstamo atkritumu. Tā 2000.gadā Latvijā tika radīti 93 000 tonnu bīstamo atkritumu. Lielāko bīstamo atkritumu daļu (apmēram 60%) veido metālu rūdīšanas procesu duļķes, 13 000 tonnu – naftas un naftas produktu atkritumi. Salīdzinoši nelielu bīstamo atkritumu daudzumu rada arī iedzīvotāji. Kā jau minējām, no kopējā iedzīvotāju radīto atkritumu daudzuma bīstamie atkritumi veido apmēram 1-2%.
Pašlaik bīstamie atkritumi tiek īslaicīgi uzglabāti uzņēmumos un speciāli aprīkotās atkritumu apglabāšanas vietās. Piemēram, nederīgo pesticīdu uzglabāšanai ir ierīkotas divas speciālas vietas, kur glabājas apmēram 2000 tonnu šo atkritumu.
Paredzēts, ka savu bīstamo atkritumu (pesticīdu, galvanisko dūņu, farmācijas, krāsu un laku atkritumu, naftas produktu atlikumu) pārstrādi un apglabāšanu Latvija spēs nodrošināt plānotajā poligonā Dobeles rajonā.
Atkritumu radītājiem un apsaimniekotājiem reizi gadā jāiesniedz informācijas reģionālajās vides pārvaldēs par saražotajiem, pārstrādei nodotiem, reģenerētajiem un apglabātajiem atkritumu apjomiem. Savukārt, lai iegūtu pilnu informāciju, Latvijas Vides aģentūra apkopo šos datus.
Politikas mērķi
Ņemot vērā milzīgos atkritumu apjomus, kas ir radušies cilvēka darbības dēļ, un to radītā kaitīguma ietekmi uz vidi un pašu cilvēku, atkritumu apsaimniekošana tiek atzīta par vienu no svarīgākajām vides aizsardzībā.
Atkritumu apsaimniekošanas likumdošana pamatojas uz virkni pamatprincipu, kas saistīti ar atkritumu apsaimniekošanas politiku un izvēles iespējām. Izveidojot Latvijas atkritumu saimniecību, ir ļoti būtiski novērtēt un pārņemt citu valstu pieredzi. Vecajās ES dalībvalstīs jau ir izveidota atkritumu saimniecībai nepieciešamā likumdošanas bāze, kas turpina pilnveidoties un ir izstrādāti galvenie virzieni atkritumu apsaimniekošanas politikā, stratēģijā un taktikā.
Latvijai kā jaunajai ES dalībvalstij līdz ar to ir svarīgi veidot savu likumdošanas sistēmu saskaņā ar izstrādātajiem un apstiprinātajiem ES nosacījumiem un direktīvām. Visaptverošais ilgstpējīgās attīstības mērķis nosaka vispārējos atkritumu apsaimniekošanas virzienus un veido pamatu atkritumu apsaimniekošanas hierarhijai ES politikā. Visas atkritumu likumdošanas pamatu ES veido divas direktīvas: direktīva par atkritumu apsaimniekošanu (75/442/EEC, ar grozījumiem 91/156/EEC) un direktīva par bīstamajiem atkritumiem (91/689/EEC ar grozījumiem 94/31/EEC). Ir pieņemta speciāla direktīva par iepakojumu un izlietoto iepakojumu (94/62/EC) un direktīva par atkritumu poligoniem (1999/31/EC). Pamatdirektīvā pirmoreiz tika ieviesta atkritumu apsaimniekošanas hierarhija, tā norāda secību, kādā vislabāk realizēt atkritumu apsaimniekošanu. Tajā priekšroka tiek dota atkritumu samazināšanai, bet ir pilnīgi skaidrs, ka atkritumi radīsies vienmēr un to apsaimniekošanu ir jākontrolē.
Atkritumu apsaimniekošanas likumdošana balstās uz vairākiem pamatprincipiem:
• Piesardzības princips. Šis princips nosaka, ka piesardzības pasākumi ir jāveic tad, ja darbība rada draudus cilvēka veselībai vai videi, pat ja zinātniskie pētījumi vēl nav pilnībā apstiprinājuši, kādi ir vides pasliktināšanās cēloņi. Lai pamatotu tādu pasākumu, pietiek ar zemāka līmeņa kaitīguma pierādījumu, ja gaidīšana uz augstāka līmeņa kaitīguma pierādījumiem var radīt būtisku vai neatgriezenisku kaitējumu cilvēka veselībai un/vai videi.
• Tuvuma princips. Šis princips skaidri nosaka, ka atkritumi jāapglabā pēc iespējas tuvāk vietai, kur tie radušies. Tas samazina laiku, enerģiju un negadījumu iespējamību, kā arī finansiālos un vides izdevumus transportēšanai lielos attālumos.
• Piesārņotājs maksā jeb ražotāja atbildības princips. Tas nosaka, ka izmaksas, kas rodas novēršot, likvidējot vai līdzsvarojot videi nodarīto kaitējumu, ir jāsedz piesārņotājam. Šo pasākumu izmaksām būtu jāatspoguļojas to preču un pakalpojumu cenās, kas rada piesārņojumu ražošanas vai patēriņa laikā. Ražotāja atbildība balstās uz principu “piesārņotājs maksā” un preces ražotājam jābūt atbildīgam par visas preces un tā iepakojuma dzīves ciklu pat tad, kad patērētājs pārtraucis to lietot. Liekot ražotājam atbildēt par savu produktu pārstrādi un apglabāšanu, viņi tiek rosināti izstrādāt produktus, no kuriem rodas vismazāk atkritumu, kurus ir vieglāk apstrādāt un izmantot atkārtoti, kā arī pakļaut otrreizējai pārstrādei.
Balstoties uz ES direktīvu prasībām un izvērtējot esošo atkritumu apsaimniekošanas situāciju Latvijā, ir izstrādāts atkritumu apsaimniekošanas valsts plāns (2003 – 2012), kurā ir nosprausti mērķi, rīcības virzieni, uzdevumi un prognozējamie rezultāti.
Atkritumu apsaimniekošanas valsts plānā, izvērtējot informāciju par atkritumu apsaimniekošanas situāciju valstī, ir noteikti pārejas periodu atkritumu apsaimniekošanas mērķi sekojošā prioritārā secībā: novērst atkritumu rašanos, palielinoties ekonomiskajai izaugsmei, un nodrošināt ievērojamu kopējo atkritumu daudzuma samazināšanu, izmantojos labākas atkritumu rašanās novēršanas iespējas, labākos pieejamos tehniskos paņēmienus, resursu izmantošanas efektivitātes palielināšanu un ilgtspējīgas uzvedības veicināšanu.
Lai izpildītu šos mērķus un uzdevumus, mūsu valstī ir izstrādāti un pieņemti vesela virkne normatīvo aktu:
• likums “Par atkritumu apsaimniekošanu” (pieņemts 200.gada 14.decembrī, stājies spēkā 2001.gada 1.martā);
• Iepakojuma likums (pieņemts 2000.gada 9.janvārī, stājies spēkā 2002.gada 1.jūlijā);
• likums “Par dabas resursu nodokli” (pieņemts 1995.gada 14.septembrī ar grozījumiem, kas izsludināti 2003.gada 2.decembrī);
• Ministru kabineta noteikumi;
• Vides ministra rīkojumi.
Likumos izvirzīto mērķu sasniegšanai nepieciešams veikt virkni dažādu rīcību:
• izveidot “ražotāja atbildības” shēmas atsevišķu produktu veidu pārstrādei (pieņemšanai atpakaļ un nodošanai pārstrādei).
• ieviest un turpmāk pilnveidot depozīta sistēmu iepakojumam un citiem produktiem.
• uzlabot vai slēgt visas atkritumu izgāztuves, kas neatbilst likumdošanas prasībām.
• veikt rekultivāciju slēgtajās izgāztuvēs.
• izveidot reģionālās iekārtas bīstamo atkritumu pieņemšanai, iepakošanai (vai iepakošanai atkārtoti), marķēšanai un pagaidu uzglabāšanai.
• izveidot iekārtu bīstamo atkritumu sadedzināšanai augstā temperatūrā.
• izveidot iekārtu nesadedzināmo bīstamo atkritumu fizikāli – ķīmiskajai apstrādei un stabilizācijai.
• izveidot poligonu teritorijās iekārtas bioloģiski noārdāmo atkritumu (tai skaitā arī atūdeņotu notekūdeņu dūņu) pieņemšanai, apstrādei un pārstrādei.
• izveidot reģionālos atkritumu poligonus iepriekš apstrādātu, ne-inertu, nebīstamu atkritumu apglabāšanai atbilstoši ES standartiem un labākajām tehnoloģijām, tai skaitā kompostēšanas laukumus.
• izveidot poligonu bīstamo atkritumu apglabāšanai.
• uzlabot atkritumu apsaimniekošanas informācijas vākšanas, apkopošanas un analīzes metodiku.
• ieviest ražošanā mazatkritumu tehnoloģiju.
2.2. Atkritumu izgāztuvju stāvoklis Latvijā
Latvijā cieto sadzīves atkritumu apglabāšanas veids valstī galvenokārt ir atkritumu izvešana uz izgāztuvēm. Veiktais esošo izgāztuvju apsekojums liecina, ka lielākā daļa izgāztuvju nav sakārtotas atbilstoši sanitārajiem un ekoloģiskajiem normatīviem.
Izgāztuves ir izveidotas bez atbilstoša projekta vai arī to realizācija neatbilst sākotnējai projekta izstrādnei. Atkritumu izgāztuvju ekspluatācija pa lielākai daļai neatbilst sanitāro poligonu noteikumiem, ievestie atkritumi netiek sablīvēti un apklāti ar zemes slāni. Bieži vien izgāztuves teritorija nav iežogota, tās darbība – nekontrolēta. Mūsu valstī pēdējos gados izstrādātie atkritumu apglabāšanas vietu projekti pamatā ietver galvenos ES direktīvu nosacījumus.
Pēc tiem ir izveidots (un 2004.gada 31.maijā uzsācis darbu) Ventspils jaunais atkritumu apglabāšanas poligons, kas atbilst nacionālajām un Eiropas Savienības vides aizsardzības likumdošanas prasībām. Paredzēts, ka jaunā poligona tehnoloģija nodrošinās to, ka atkritumu radītais piesārņojums nenokļūst gruntsūdeņos un virszemes ūdeņos, kā arī novērsīs gaisa piesārņojumu. Poligonā ir izveidota dubultā aizsardzības sistēma, lai novērstu gruntsūdeņu piesārņošanu.
2.3. Sabiedrības līdzdalība problēmas risināšanā
Lai samazinātu atkritumu apjomus un nodrošinātu to atkārtotu izmantošanu, lai sašķirotu izlietotu iepakojumu vai cita veida atkritumus, ir nepieciešams nodrošināt sabiedrības iesaistīšanu šajos procesos, jāparāda un jāakcentē nepieciešamība tājā.
Lai to panāktu, sabiedrībai jābūt labi informētai un izglītotai par to, kā vācami un šķirojami atkritumi, kādēļ tas ir nepieciešams, par viņiem pieejamām atgriešanas, savākšanas un pārstrādes sistēmām, par viņu lomu un iespējamo ieguldījumu iepakojuma un izlietotā iepakojuma atkārtotā izmantošanā, reģenerācijā un otrreizējā pārstrādāšanā, par iepakojuma marķējuma nozīmi tirgū.
Tādējādi pareizas atkritumu apsaimniekošanas pamatā ir visu procesā iesaistīto pušu (ieskaitot rūpniecības un tirdzniecības uzņēmumu un jo īpaši mājsaimniecību) informēšana, konsultēšana un līdzdalība.
Latvijas normatīvie akti nodrošina arī sabiedrībai iespējas piedalīties lēmumu pieņemšanā vides jautājumos, bet iedzīvotāji ne vienmēr aktīvi apzinās savas tiesības un iespējas.
Arī bērni un skolēni var aktīvi piedalīties vides saglabāšanā. Mēs visi to spējam – galvenokārt, sekojot līdzi tam, kā un ko mēs darām ar saviem atkritumiem. Pirms izmetam kārtējo čipsu paciņu vai atspirdzinošo dzērienu pudeli, paņemam nākamo plastmasas maisiņu lielveikalā (skaidri apzinoties, ka pēc tam to izmetīsim), padomāsim par to, kur tas viss nonāks, kurš savāks manis izmesto!