Atlantīda.zip

Atlantīda

Satura rādītājs

Ievads 3

1. Atlantīdas atrašanās vietas versijas 4

2. Pamatversijas: pirms vai aiz Hērakla stabiem 7

3. Atlantīda — Platona izdomājums vai civilizāciju šūpulis 9

4. Atlantīdas noslēpums 10

1) Senie zemes iemītnieki 10

2) Zušu migrācija 12

3) Golfa straume 13

4) Katastrofas datums 13

5. Ko stāsta senatnes liecības 14

1) Sengrieķu vēsturnieku liecības 14

2) Kanāriju arhipelāgs 14

3) Vidusatlantijas grēda 15

6. Citas Atlantīdas pastāvēšanas un bojāejas versijas 16

7. Citas nogrimušās salas 17

Pielikums 19

Ievads

VI gadsimtā Platons uzrakstīja dialogus “Timejs” un “Krītijs”, kuros dialoga starp savu skolotāju Sokrātu un Solona mazdēlu Krītiju viņš pastāsta par varenu valsti, kura atradusies Atlantijas okeānā un gājusi bojā katastrofas rezultātā pirms 9000 gadu. Šie dialogi ieguva ļoti lielu popularitāti un daudzi cilvēki sāka pētīt ar Atlantīdu sa

a
aistītos jautājumus un pat meklēt to dažādās pasaules malās. Atlantīda bija galvenais strīda iemesls starp Platonu un viņa skolnieku Aristoteli, kā rezultātā Aristotelis ir teicis: “Platons ir mans draugs, bet patiesība man ir dārgāka”. Tātad Platons pats ticēja Atlantīdas eksistencei.

Man šī tēma likās interesanta, jo par Atlantīdu ir uzrakstīts ļoti daudz (lielākajā Internet elektroniskajā bibliotēkā, kurā ir apkopoti gandrīz visi šī gadsimta rakstītie avoti un radiopārraides, kuras bija veltītas kādai konkrētai tēmai, ir pieejamas 900 grāmatas, 1600 avīžraksti un 900 radiopārraides), bet katrā avotā ir ka

a
aut kāda specifiska nianse, kas neviena cita autora darbos nav sastopama. Kā galvenos uzdevumus es sev izvirzīju galveno versiju un pierādījumu izpēti un apkopošanu. Man bija izdevība izlasīt daudz materiālu un es nonācu pie ļoti interesanta secinājuma — ļoti daudzi pētnieki, ku
u
uri paši ir piedalījušies Atlantīdas meklējumos, paši nemaz netic, ka Atlantīda ir eksistējusi. Apsverot visus pro et contra ir grūti ticēt vai neticēt tam, ka laikā, kad pa Rietumeiropas teritoriju staigāja kromanjonieši, Atlantijas okeānā atradās kontinents uz kura dzīvoja tauta, kura savā attīstībā bija nonākusi līdz vēlīnajam bronzas laikmetam.

Darbs sastāv no septiņām daļām. Pirmajā daļā “Atlantīdas atrašanās vietas versijas” ir minētas visbiežāk apskatītās versijas un to autori. Otrajā daļā “Pamatversijas: pirms vai aiz Hērakla stabiem” ir stāstīts par divām vietām, Atlantijas okeānu un Vidusjūru, kur pašlaik notiek Atlantīdas meklējumi, par to, kas varēja izraisīt tās bojāeju un, ka Atlantīda, pieņemot šo bojāejas versiju, nevarēja atrasties Vidusjūrā. Trešā daļa “Atlantīda — Platona izdomājums vai civilizācijas šūpulis” ir veltīta pašam Platonam, tajā ir ap

p
pskatīts arī viņa leģendārais ciltskoks. Ceturtā daļa sastāv no četriem apakšpunktiem: 1) Senie zemes iemītnieki — stāstīts par noslēpumainajiem guančiem, etruskiem un baskiem, 2) Zušu migrācija — apskatīts jautājums — kāpēc zuši no Sargasu jūras migrē pāri visam Atlantijas okeānam uz Eiropas upēm, ja blakus ir Amerika, 3) Golfa straume — stāstīts par to, ka Golfa straume ne vienmēr plūdusi uz Ziemeļu ledus okeānu, bet gan ietecējusi Vidusjūrā, 4) Katastrofas datums — noteikts aptuvens Atlantīdas bojāejas laiks. Piektā daļa “Ko stāsta senatnes liecības” sastāv no trīs apakšpunktiem: 1) Sengrieķu vēsturnieku li
i
iecības —apskatītas grieķu jūrnieku un vēsturnieku liecības, 2) Kanāriju arhipelāgs — stāstīts par Kanāriju salām un to sākotnējiem iedzīvotājiem guančiem, 3) Vidusatlantijas grēda — stāstīts par kalnu grēdu Atlantijas vidū, uz kuras varēja atrasties Atlantīda. Sestajā daļā “Citas Atlantīdas pastāvēšanas un bojāejas versijas” ir apskatītas okultistu versijas par Atlantīdas jautājumu. Septītajā daļā “Citas nogrimušās salas” ir stāstīts par citām leģendārām salām, kuras, iespējams arī ir nogrimušas tās pašas katastrofas rezultātā, kuras dēļ gājusi bojā Atlantīda.

Savā darbā es balstījos uz daudziem autoriem, bet galvenās atziņas es guvu no Čārlza Berilica, Vladimira Sčerbakova, Andreja Kondratova un Tamāras Drozdovas darbiem. Manu darba metožu pamatā bija analītisks pētījums.

Galvenais arguments, kurš varētu apgāzt Atlantīdas eksistences teoriju, ir tas, ka par tādu kontinentu vai nogrimušu salu Atlantijas okeānā runā tikai Platons. Plutarhs savos sacerējumos rakstīja, ka Solons ir sācis rakstīt apjomīgu darbu par savām sarunām ar Saisas priesteriem, bet nekur, izņemot Platona “Krītiju”, nav teikts, ka viņi runāja tieši par Atlantīdu. Tādu argumentu, kas atbalsta tās eksistenci ir ļoti daudz un lai tos uzskaitītu, šī darba apjoma nepietiktu, jo, kā jau minēju, katrs pētnieks atrod savus argumentus.

Ar šo darbu es negribu panākt, lai tagad visi metas Atlantīdas meklējumos. Tā ir tēma, kura interesē daudzus. Personīgi man pēc šī darba izstrādes Atlantīda vairāk neliekas tik mistiska un es vairāk necenstos apstrīdēt tās eksistenci, kā arī skeptiski nesmaidītu par cilvēku, kas tic, ka Atlantīda ir pastāvējusi.

Atlantīdas atrašanās vietas versijas

Kur tad īsti atradās Atlantīda? Ir daudz versiju par tās atrašanās vietu. Atanasijs Kirhers, viens no XVII gadsimta populārākajiem zinātniekiem, grāmatā “Apakšzemes pasaule”, kas iznāk 1665. gadā, publicē Atlantīdas karti, apzīmēdams tās atrašanās vietu ar Zaļā raga, Kanāriju un Azoru salām, identificēdams tās kā Atlantīdas kalnu virsotnes.

Desmit gadus pēc Kirhera zviedrs Olafs Rudbeks izdod darbu, kurā minēta cita Atlantīdas adrese — Skandināvija; tās galvaspilsēta ir bijusi pašreizēja zviedru pilsēta Upsala.

Rudbeks citē ne vien Platona “Dialogus”, bet arī citus antīkos autorus – Homēru un Plutarhu. Pēdējais raksta par Ogigiju, kas atradusies Ziemeļos no Britānijas. Zviedru atlantologs identificē Atlantīdu ar Ogigiju, bet Ogigiju ar Skandināviju. Apmēram tajā pašā laikā — 1689. gadā francūzis Sansons novieto Atlantīdu nevis Atlantijas okeānā un arī ne Skandināvijā, viņš nolēma, ka Atlantīda atradusies Dienvidamerikas teritorijā, Brazīlijā.

Gandrīz gadsimtu vēlāk Roberts Vogudī, cits franču kartogrāfs, izdod atlantu, kur arī Atlantīda ir identificēta ar Brazīliju. Stāsta, ka redzot šīs kartes Voltērs ilgi smējies, jo zinājis kādu citu Atlantīdas atrašanās vietu. To paziņoja labs Voltēra draugs, abats Balji. Savās “Vēstulēs par Platona Atlantīdām”, kas iznākušas Parīzē 1773. gadā, Voltērs raksta, ka tajos laikos, kad rakstīja Platons, klimats bija daudz siltāks neka tagad. Atlantīda atradusies Ziemeļu Ledus okeānā, tagadējā Spicbergenas rajonā. Tad klimats kļuvis aukstāks, atlanti atstājuši savas salas un izkāpuši Obas grīvā. No turienes šī ”apgaismotā tauta, pirmā zinātņu izgudrotāja un cilvēku cilts audzinātāja” devusies tālāk Sibīrijā, uz Mongoliju, bet pēc tam uz Indiju, Ķīnu, Ēģipti, Palestīnu, nesot cilvēcei zināšanas lāpu.

Ap to pašu laiku, XVIII gadsimta beigās, pazīstamais franču naturālists Bifons izsaka domu, ka sīkās saliņas Dienvidāfrikas piekrastes tuvumā — Debesbraukšanas sala un Svētās Helēnas sala — ir Platona Atlantīdas paliekas.

XIX gadsimta rodas jaunas hipotēzes par Atlantīdu un tās atrašanās vietu. Krievu ceļotājs Avrams Norovs (viņš bija 1812. gada Tēvijas kara dalībnieks un vēlāk, Nikolaja I laikā, ieņēma izglītības ministra posteni) laiž klajā grāmatu, kurā cenšas pierādīt, atsaucoties ne tikai uz antīkajiem, bet arī uz arābu un citiem austrumu autoriem, ka nogrimusī zeme atradusies Vidusjūras rajonā, kur tā stiepusies no Sicīlijas līdz Kiprai.

Otrs krievu zinātnieks A. Karnoržickis nedaudz precizē Atlantīdas atrašanās vietu Vidusjūrā; viņš apgalvojis, ka tās paliekas esot daudzās saliņas Egejas jūrā. Tomēr lielākā daļa Atlantīdas piekritēju XIX gadsimtā uzskatījuši, ka tā guļ Atlantijas okeāna dibenā. Tā tās atrašanās vietu nosaka Ignacijs Donelli, kura grāmata “Atlantīda, pirmsplūdu pasaule” līdz pat šai dienai ir savdabīga “atlantoloģijas bībele”’

Savā grāmatā Donelli apgalvo, ka Atlantīdā atradusies paradīze, Olimps, mūžīgās laimes un pārpilnības zeme, par kuru vēstī visdažādāko laiku un tautu leģendas. No šejienes augstākā kultūra izplatījusies tālāk pa visu pasauli. Mītos minētie dievi un varoņi — ir par dievībām pārvērstie atlanti. Ēģipte, Meksika, Divupe, Indija un citas zemes, kur bija rakstība. monumentālas celtnes, senas pilsētas, — tās ir tikai kolonijas, kuras kādreiz dibinājuši Atlantīdas iedzīvotāji.

Mūsu gadsimta sakumā Arturs Evanss atrok Labirintu, un atklāj savdabīgas Egejas kultūras pieminekļus. Pēc paša Evansa vārdiem šī kultūra ir “izcila parādība — neka grieķiska, nekā romiska”. 1909. gada laikraksta “Times” parādījās anonīms raksts “Bojā gājušais kontinents”, kas identificē Platona Atlantīdu ar Krētas civilizāciju. Pēc četriem gadiem “Helēnisko Pētījumu Žurnālā”, lielākajā antīkās pasaules arheologu un vēsturnieku preses izdevumā, parādās tā paša autora raksts, bet šoreiz zem tā ir paraksts — Dž. Frosts.

Tātad Atlantīda ir bojā gājusī Krētas kultūra? Varbūt mīnojieši pārņēmuši savu kultūru no atlantiem, bet Krēta, tāpat kā Ēģipte, bijusi atlantu kolonija?

1910. gadā vācu etnogrāfs Leo Frobeniuss Rietumāfrikā, Gvinejas līča krastā, atklāj brīnišķīgu jorubu tautas kultūru. Šo tautu viņš pasludina par atlantu pēcteci un Atlantīdas kultūras mantinieci.

Divdesmitajos gados Francijas visvecākajā universitātē Sorbonā tiek nodibināta “Atlantīdas pētīšanas biedrība”. Dzimst arvien jaunas un jaunas hipotēzes. Amerikāņu atlantologs Mitčels Hedžs novieto Atlantīdu Karību jūrā. Līdzīgu hipotēzi izvirza arī skots Lūiss Spenss: Atlantīda esot sastāvējusi no divām salām, tās rietumu daļa — Antilija esot nogrimusi vēlāk nekā austrumu daļa un kalpojusi kā pirmskolumba Amerikas augsto civilizāciju iesākums.

Anglis Fesedens izvieto atlantus Kaukāzā — pēc viņa domām, pirms 12 000 gadu tur plaukusi augsta civilizācija, līdzīga Sengrieķu civilizācijai. To iznicinājusi jūra. Fesedens publicē savus secinājumus 1925. gada. Tajā pašā gadā uz Amazonijas džungļiem dodas pulkvedis Fosets, lai tur meklētu Atlantīdas civilizācijas paliekas. Gadu vēlāk parādās krievu vēsturnieka B. Bogajevska darbs. Viņš nonāk pie secinājuma, ka Atlantīda ļoti cieši saistīta ar Ziemeļāfriku un “kļūst skaidrs, cik daudz dažādu un pretrunīgu leģendu un teiku tautu nostāstu viļņi varēja novest līdz tiem Saisas priesteriem, ar kuriem, pēc Platona vārdiem, runājis Solons”. Pēc Bogajevska domām “Hērakla stabu” priekšā pirms daudziem tūkstošiem gadu atradusies liela sala ar savdabīgu, attīstītu kultūru, kuras pēdas vel tagad var atrast pie tuaregiem — Sahāras smiltāju apdzīvotājiem.

1927. gada atlantologs Borhards identificē Atlantīdu ar Tunisu. 1929. gada Sorbonā, “Atlantīdas pētīšanas biedrības” sēdē tiek nolasīts referāts, par to, ka Platons aprakstījis nevis nogrimušas zemes, bet gan Korsikas seno kultūru. Vācu arheologs Šulters, Spānijas seno kultūru pētnieks, uzskatīja, ka leģenda par Atlantīdu — tikai atbalss vēstīm par Tartēsas valsti Pireneju pussalā, kuras bija aizgājušas līdz grieķiem.

Itāliešu profesors Nikola Ruso uzskata, ka bijusi nevis Atlantīda, bet Tirenīda, zeme, kas nogrimusi Tirēnu jūrā; tās iedzīvotāju pēcteči bijuši etruski — noslēpumaina tauta, kas apdzīvojusi Itālijas teritoriju pirms trīs tūkstošiem gadu. Jurgens Španuts 1952. gadā izdod grāmatu, kurā cenšas pierādīt, ka Atlantīda atradusies Ziemeļjūrā un tās pēdējā palieka ir Helgolande.

Krievu profesors N. Žirovs pamatojoties uz Platona dialogiem “Timejs” un “Krītijs”, izsecinājis, ka Atlantīda atradusies uz Vidusatlantijas grēdas (ieskaitot arī Azoru plakankalni), precīzāk, tās ziemeļu daļā — uz Ziemeļatlantijas grēdas, kā arī ekvatoriālajā daļā — uz Ekvatoriālās Atlantijas grēdas. Tai grēdas daļai, kas atrodas dienvidu puslodē —Dienvidatlantijas grēdai, — tieša sakara ar Atlantīdas problēmu nav. 1945. gada dāņu inženieris meliorators Frandsens pievērš uzmanību tam, ka okeāna dziļums un reljefs Azoru plakankalnes rajona diezgan labi atbilst Platona Atlantīdas aprakstam, bet zviedru bioģeogrāfs Malezs, pamatojoties uz šī rajona visjaunākajām batimetriskajām kartēm, 1969. gada pierada, ka Frandsena aprēķini ļoti labi atbilst šīm kartēm.

1995. gada 23. maija laikraksta «3емля», tiek publicēts raksts, kurā izskan jauna versija par Atlantīdas atrašanos: ”Tajā laikā daudz maz attīstīta civilizācija varēja rasties tikai Sarkanās jūras krastos, kur bija pietiekoši silti. Tajā laikā Marmora un Melnās jūras rajons ledus laikmeta bija diezgan vēss, tas nespēja veicināt augsti attīstītas sabiedrības attīstību.

Viens no nepieciešamiem civilizācijas rašanās priekšnosacījumiem ir blīvs iedzīvotāju līmenis.

Tieši tāda situācija radās Āfrikas ziemeļaustrumos. Šeit gar piekrasti stiepās kalni, kas izveidoja tādu kā piltuvi. Cilvēki šeit iekļuva kā lamatās un bija spiesti šeit arī palikt.

Medības un vākšana nevar uzturēt lielu cilvēku skaitu mazā laukuma platībā. Meklējot iztikas avotus viņi pārstāja ceļot un pārgāja uz zemkopību, tās deva tādu ka grūdienu kultūrai. Sarkanās jūras krastos dzīvojošo tautu kultūra tajā laikā bija daudz labāk attīstīta, kā citos planētas rajonos dzīvojošos. Tātad Atlantīdu vajadzēja meklēt tieši šeit, netālu no Ēģiptes, Šumeras un Akādas.”

Pamatversijas: pirms vai aiz Hērakla stabiem

Pastāv divas pamatversijas par iespējamo Atlantīdas atrašanas vietu. Pirmā, kura it kā apšauba Platona teiktā precizitāti — Atlantīda ir Krēta un netālu atrodošais Santorīnas arhipelāgs (otrajā gadu tūkstotī tā, vulkāna izvirduma rezultātā, bija praktiski iznīcināta), otra un visticamākā versija, kas atbilst Platona domām — Atlantīda atradās aiz Gibraltāra, jeb “Hērakla stabiem” — Atlantijas okeānā. Sengrieķu domātājs deva arī aptuvenus Atlantīdas bojāejas datus: vienpadsmit vai divpadsmit tūkstošus gadu atpakaļ (skaitot no mūsdienām).

Santorīnas katastrofu pēdējos desmitgažu laikā ir dokumentāli pierādījuši arheologi. Daudz agrāk Atlantijā notikušajai katastrofai tiek pievērsta daudz mazāka uzmanība, daudzi uzskata, ka tai nav pierādījumu un runāt par Platona Atlantīdu būtu pārsteidzīgi.

Tomēr pēdējā laikā ir kļuvis skaidrs, ka ilgi pirms Santorīnas vulkāna izvirduma, mūsu planēta pārcieta nebijušu katastrofu. Par to liecina izmētātās liecības, kas attiecas uz dažādiem reģioniem. Kādēļ, piemēram, izmira mamuti? Pastāv uzskati, ka tie iekļuva ledus lamatās, sakrita spraugas starp ledus gabaliem, mainījās Zemes klimats, utt. Nevienu no versijām nevar uzskatīt par apmierinošu. Runa iet par sugas, nevis atsevišķu dzīvnieku izzušanu. Kā izskaidrot Berelehas kapsētas fenomenu Jakutijā, kur zilajos mālos ir apglabāti tūkstošiem dzīvnieku, un ne tikai mamutu, kaulu? Kādēļ atrod arī citas mamutu kapavietas.

Šajās vietās dzīvniekus ir pārsteigusi negaidīta nāve. Dzīvnieki vasaras laikā ganījās ielejā: spēcīgie tēviņi tālāk, kalnos, sargāja baru; kauli Berelehas ielejā — tie, ar nelieliem izņēmumiem ir mātītes ar bērniem. Dzīvnieku ādā ir atrasti sarkani asiņaini ķermeņi, kas apstiprina hipotēzi par to, ka dzīvnieku nāves cēlonis ir bijusi momentāna nosmakšana. Kukaiņu spārni, kuri ir iekļuvuši šajā slānī, tieši norada laiku: jūlijs.

Organiskos atlieku oglekļa datēšana ļauj uzzināt aptuvenu traģēdijas laiku — 11 000 — 12 000 gadu atpakaļ. Tātad tas sakrīt ar traģēdiju Atlantijā, par kuru rakstījis Platons. Oglekļa datēšanas neprecizitāti ļauj mazināt noteikti fakti. Īrijā ezeru dibenā zilais mals radies tajā pašā liktenīgajā tūkstošgadē. Ņemot to vērā kopējais iznākums ir tāds: katastrofa notika 11 800 gadus atpakaļ. Tā tiešām bija globāla kataklizma, jo uz planētas nav neviena stūrīša, kuru tā nebūtu skārusi. Tieši tad izzuda zemes sliņķi, dakšragu antilopes Amerikā un daudzas citas dzīvnieku sugas. Daži zinātnieki joprojām uzskata, ka tos ir iznīcinājis cilvēks. Bet diez vai tas tā varēja notikt, dzīvnieki izmira vienlaicīgi, bet tādas totālas medības tajā laika nebija iespējamas.

Kā tad izskaidrot notikušo? Un kāpēc tieši tajā laikā pamodās daudzi vulkāni visās pasaules malās — par to stāsta vulkanoloģija? Ēģiptieši, kuri izstāstīja Platona sencim par Atlantīdu, Atlantijas vidū esošo leģendāro salu, atcerējās par uguni debesīs, kura sodīja cilvēkus. Visticamākais, ka tas bija asteroīds, gigantisks meteorīds, kurš nokrita uz zemes atlantu salas rajonā. Maiju mītos ir palikuši nostāsti par milzīgu ugunīgu čūsku, kuras āda un kauli novēlās no debesīm. Pēc tam, pēc tā paša mīta atnāca ūdens un cilvēki noslīka. Varētu sniegt daudz aprakstu, kuri apstiprinātu domu par asteroīdu: līdzīgas leģendas ir daudzām tautām un ciltīm.

Asteroīdam ar vairākus kilometrus lielu rādiusu, nenovēršami bija jāpārsit salīdzinoši plāno okeāna garozu. Uz augšu bija jāizsitas magmai. Jaucoties ar ūdeni tā sprāga, izsmidzinājās troposfēras virsējos slāņos. Putekļi kalpoja, ka ūdens tvaiku kondensācijas kodoli. Magmas bija tik daudz, ka putekļi un tvaiki aizsedza visas planētas debesis. Uz zemi nolija nebijušas lietus gāzes ar dubļiem. No upju iztekām sāka gāzties milzīgi viļņi līdz vairākiem simtiem metru augstumā. Gāja bojā viss, kas atradās upju ielejās: cilvēku nometnes, dzīvnieki, meži. Tā gāja boja arī mamuti un citi dzīvnieki. Raksturīgi, ka tie bija zālēdāji, kuriem tiešām vajadzēja ganīties tieši zemienēs un ielejās, kas tika noslīcinātas dūņās.

Saule, mēness, zvaigznes, pašas debesis pazuda uz vairākiem gadiem. Tumši pelēka krēsla ieskāva planētu. Iespējams, ka tā arī radās mīti par haosu, kurš bija “visa sākumā”.

Zilie mali, kuros tika aprakti mamuti, — tie ir vulkāniskie pelni.

Tagad atgriezīsimies pie Platona. Pats satriecošākais ir tas, ka viņa sacerējumi ir tik precīzi detaļās, kas jau paši pa sevim dod labu vielu pārdomām. No Atlantīdas, kā skaidroja ēģiptieši, tā laika ceļotājiem bija vienkārši nokļūt uz citām salām, bet no salām —uz pretējo kontinentu. Platons rakstīja, ka Atlantīda bija izveidojusies varena un ievērības cienīga valdnieku savienība. Atlantiem piederēja Lībija līdz Ēģiptei un Eiropa līdz Tirēnijai.

Sala. Aiz Gibraltāra Atlantijā esošas salas. Pretī atrodošais kontinents. “Jūra, vārda tiešākajā nozīmē” — t.i. — Atlantijas okeāns. Tas viss Platona tekstos nevar neizsaukt apbrīnu. “Citas salas” — tā ir Vest – Indija, kuru 2000 gadus vēlāk atklāja Kolumbs. Pretējais kontinents — Amerika, kuru atklāja šis pats ceļotājs un viņa pēcteči. “Jūra, vārda tiešākajā nozīmē” — Atlantija. Ja, ēģiptieši par to visu zināja, viņiem bija labi zināms par Ameriku un daudz ko citu. Varbūt, ēģiptieši zināja par Atlantīdu tāpēc, ka Ēģipte bija atlantu īpašums. Arī par to ir stāstīts Platona dialogos.

Nesen bija publicētas ziņas, kas pārliecinoši pierāda, ka agrāk par desmito gadu tūkstoti pirms mūsu ēras nebija Golfa straumes, šīs varenās siltās upes okeānā, kas apsilda visu Eiropu. Kāpēc? Un kāpēc, piemēram, visa atradās zem biezas ledus segas? Iespējams tāpēc, ka sala Atlantijā Golfa straumei uz ziemeļiem, un tā uz Gibraltāru. Tikai tad, kad Atlantīda pazuda zem jūras viļņiem, Golfa straume devās uz ziemeļ – austrumiem, uz Skandināviju. Tieši tad, no Golfa straumes siltās dvašas, arī sāka kust ledāji. Bet vai sakrīt dati? Jā. Mamutu un citu dzīvnieku izmiršana. Straujas ledus atkāpšanās sākums. Grandiozi vulkānu izvirdumi pa visu zemeslodi. Pasaules okeāna līmeņa strauja celšanās. Visu šos notikumu laiks sakrīt: 11 800 gadus atpakaļ, ar precizitāti līdz mērījumu kļūdai.

Milzīga meteorīda kritiens varēja uzmodināt planētas dzīles un izsaukt visas šīs parādības un arī daudzas citas: viss uz mūsu planētas savā starpā ir cieši saistīts, un tā nav radīta priekš nāvējoši bīstamiem eksperimentiem vai apšaudei ar kosmiskām atlūzām.

Platona skolnieks Aristotelis ir teicis: ”Platons ir mans draugs, bet patiesība man ir dārgāka”. Šie vardi ir kļuvuši par aforismu, bet maz kas zina, ka galvenais iemesls, kāpēc Aristotelis izteica šo Platonu aizvainojošo frāzi, ir Atlantīda. Spriedums, ko Aristotelis izteica Atlantīdai, rada atbalstu zemnieku dogmatiķu vidū, jo viduslaikos bija skaidri zināms pasaules rašanās gads: 5508. gads pirms mūsu ēras. Apstrīdēt šo faktu nedrīkstēja, bet ar ķeceriem apgājās rupji. Platonam nebija nekādu cerību kaut vai apstiprināt pašu saprātīgas būtnes eksistences faktu pirms šī norādītā laika. Tikai pēc dažiem gadsimtiem zinātne atklāja neapšaubāmus faktus, kas liecināja par daudz lielāku Zemes un biosfēras vecumu, bet Atlantīdas jautājums pakārās gaisā. Līdz pagājušā gadsimta vidum neviens pat neiedrošinātos domāt par to, ka kultūras un civilizācijas pirmsākumi meklējami desmitajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras. Cilvēka apzinātā pasaule sākās ar ēģiptiešu piramīdām un pirmajiem pieminekļiem.

Atlantīda — Platona izdomājums vai realitāte

XX gadsimta zemūdens arheoloģija paziņoja pasaulei par satriecošiem atradumiem — nogrimušām pilsētām. Viena no tām atrodas Roka ezera dibenā, kurš atrodas 40 km attāluma no ASV pilsētas, Medisonas, cita, pie Bahamu arhipelāga, netālu no Bimini.

Roka ezera dibenā tika atklāts vesels arhitektonisks ansamblis, nogrimušais, spriežot pēc visa, ezera rašanās laikā, aptuveni 10 tūkstošus gadu atpakaļ. Pie Bimini zem ūdens atrastas dažādas celtnes, bruģēti ceļi, cietokšņa sienas, osta, utt. Celtniecībā izmantotie bloki bija atvesti no citām vietām. Tos masa sasniedza 2 — 5 tonnas. Zinātnieki noteica ceļa vecumu, kurš izrādījās gandrīz tāds pats, kā Roka dibenā atrasto celtņu vecums, tas sakrita —10 — 12 tūkst. gadu. Nogrimušas pilsētas, bez šaubām bija radījusi augsti attīstīta civilizācija.

Senas civilizācijas ir atrastas uz visiem kontinentiem, izņemot ledājiem klāto Antarktīdu. Tā, piemēram, Āfrikā atrastas savvaļas graudzāļu vācēju mājas, datētas ar XIII gadu tūkstoti p.m.e., Japāna — keramika, datēta ar XII gadu tūkstoti p.m.ē., ntt.

Par Atlantīdu pasaulei pavēstīja Platons (427. — 347. g.p.m.ē.), bet diemžēl viņš bija vienīgais. Platons, pēc viņa paša teiktā, balstījās uz sava senča pa mātes līniju, “gudrākā no septiņiem gudrajiem”, Solona stāstu.

Pusleģendārais — pusvēsturiskais Solona un Platona ciltskoks ir neparasti interesants. Tos dzimtas aizsācējs ir neviens cits, kā pats Poseidons. Tas pats Poseidons, kurš, pēc leģendas bija Atlantīdas dibinātājs. Poseidona dēla Nēleja mazdēls bija Atēnu valdnieks Kodrs. Solons bija Kodra pēctecis, bet Platons bija Kodra mazmazmazdēls.

Ceļojot pa Ēģipti, Solons uzzināja no priesteriem, bet varbūt arī izlasīja Neitas templi Saisā, stāstu par Atlantīdu.

Plutarha sacerējumos ir teikts, ka Solons uzsācis rakstīt apjomīgu darbu par Atlantīdu, bet to tā arī nav pabeidzis. Diemžēl līdz mūsu dienām nekas no šī darba nav saglabājies. Pēc 200 gadiem Solona pēctecis Platons savos dialogos “Timejs” un “Krītijs” paziņoja pasaulei Solona stāstu par Atlantīdu, ko Solons izstāstīja savam draugam, kurš, savukārt, izstāstīja savam mazdēlam Krītijam, no kura šo stāstu dzirdēja Platons.

Atlantīdas noslēpums

1. Senie zemes iedzīvotāji. Uz zemeslodes ir trīs nācijas — guanči, baski un etruski, kuru izcelsmes noslēpums joprojām ir daudziem zinātniekiem neatrisināma mīkla. Guanči bija Kanāriju arhipelāga septiņu vulkāniskas izcelsmes salu iemītnieki. 14. gs., kad spāņu ceļotāji pirmo reizi ieradās šajās salās, viņi sastapa tautu, kuri sauca sevi par “guanč”, kas tulkojumā nozīmē “šeit dzimušie”. Guanču dzīves līmenis atbilda akmens laikmetam. Starp salām nebija nekādu sakaru, tāpēc dzīvei uz katras no tām bija savas atšķirības. Interesanti, ka guanči — okeāna iedzīvotāji — netaisīja pat primitīvas laivas, kaut arī koksnes uz salas bija vairāk, kā pieliekoši. Kāpēc? Daudzi zinātnieki uzskata, ka atbildi uz šo jautājumu vajadzētu meklēt viņu reliģijā un ticējumos. Nav izslēgts, ka viņu tāli senči pārdzīvoja briesmīgu katastrofu, kas bija saistīta ar okeānu, pēc kuras no paaudzes paaudzē tika nodots zvērests, kurš aizliedza censties sev pakļaut jūras stihiju. Guanči, neskatoties uz akmens laikmeta darbarīkiem, nebija mežoņi. Viņi cēla diezgan lielas pilsētas, bet mājas bija diezgan primitīvas — no zemes, akmeņiem un palmas koka, bez jebkāda maisījuma pielietošanas. Daži dzīvoja alās. Guanči pārsvarā nodarbojās ar zemkopību un lopkopību. Spāņus satrieca guanču izskats. Tiem bija gaiša ādas krāsa, daudziem bija rudi mati un zilas acis. Drēbes bija mājās austas, galvas rotāja spalvas un balti turbāni. Priesteri rotāja savas galvas ar konusveida galvas segām, līdzīgām, kā Babilonas un Feniķijas magiem. Guanču rakstība vel līdz šim nav atšifrēta, bet tā liecina par augstu kultūras attīstības līmeni tālā senatnē.

Pārsteidzoši ir arī viņu likumi. Piemēram, par izdarītu slepkavību sodīja nevis pašu noziedznieku, bet viņa tuviniekus. Guanči uzskatīja, ka zaudēt nevainīgu tuvu cilvēku ir daudz grūtāk, kā pašam pārciest jebkuru sodu.

Guanči līķus balzamēja pēc ēģiptiešu metodes, glabāja stāvoklī “uz pirkstgaliem”. Kanāriju salās tika atrasta mūmija, kurai kājās bija sandales, kā maiju statujai Čičen — Itce. Guanči cēla kupolveida kapenes, tās ceļot kalnos kur tika nesti upuri. Pēc daudzu atlantologu domām guanči bija izdzīvojušos atlantu pēcteči. Guanči atbildot uz eiropiešu jautājumiem par viņu izcelsmi, atbildēja, ka viņi ir “saules bērni”: “Tēvi runāja, ka Dievs, nomitinājis mūs uz šīs salas, aizmirsa par mums, bet kādreiz viņš atgriezīsies kopā ar sauli, kurai viņš liek dzimt katru rītu un kura arī mūs radīja”. Daudzus gadsimtus ilgusī spāņu nežēlīgā valdīšana noveda Kanāriju salu iedzimtos līdz iznīcībai, kā rezultātā nepalika neviena tīrasiņu guanča.

Cita noslēpumaina tauta, baski, dzīvo Spānijas ziemeļu daļā. Viņi runā tikai savā valodā, uzskatot to par vissenāko pasaulē. Basku, tāpat kā arī etrusku valoda, skaitās “izolētā” valoda. Paši baski sevi uzskata par brīvas, varenas un vispār pašas labākās pasaules tautas pēctečiem, kura pazuda okeāna viļņos kopā ar Atlantīdu.

Šis uzskats apstiprinās ar interesantiem lingvistiskiem atklājumiem. Piemēram: Meksikas līcis — senos ēģiptiešu valoda Tobasko, nozīmē “basku valsts”, Gondurasa (tīri basku) — viennozīmīgi “Ra noiešana bezdibeni”. Saskaņā ar L. Zaidlera domām, abi šie vārdi nozīmē Rietumi. Bet kas šos vārdus atveda uz Ameriku? Atkal rodas atbilde, kura nav bez pamatojuma, – to izdarīja “saules dēli” no Atlantīdas.

Trešā tauta — etruski. Platons savā dialoga piemin pilsētu Gadīru (tagadējo Kadisu, Spānijas dienvidos), kuru viņš sauc par atlantu provinci. Netālu no Gadīras tālā senatne atradās pilsēta Tartesa, kur, kā uzskata zinātnieki, iespējams dzīvoja terreni, jeb etruski. Bet varbūt etruski, ka arī baski, arī ir atlantu pēcteči? Etrusku, tāpat kā basku, valoda ir īpaša ar to, ka nav līdzīga nevienai no pasaules valodām. Etruskiem bija daudz labāk attīstīta kultūra, ka viņu kaimiņiem. Pārsteidzoša, neviena nepārspēta bija viņu māka zīlēt uz dzīvnieku iekšām. Tas liecina par ļoti senām šīs kultūras saknēm. Etruski lietoja grieķu rakstību, bet romieši mācījās jau etrusku rakstību. Itālijas teritorijā etruski apmetās sen. Viņi dibināja arī pirmās pilsētas. Skaitļi, kurus mēs lietojam un saucam tos par romiešu, pieder etruskiem. Latīņu valodā ir ļoti daudz burtu no etrusku alfabēta. Bet viņu pārsteidzošais zīmējums, kurš rāda momentānu kustību, sastinguša stāvokļa mūžīgas kustības pāreju. Etruski nav līdzīgi nevienai citai pasaules tautai.

Pēdējā laikā ir radusies jauna etrusku izcelsmes hipotēze. Krievu atlantologs V. Ščerbakovs uzskata, ka etruski ir cēlušies no Mazāzijas. XX gadsimtā Mazāzijā arheologi ir atklājuši ļoti senu civilizāciju, datējamu ar 8. gadu tūkstoti p.m.ē., kura ir par dažiem gadu tūkstošiem vecāka par ēģiptiešu kultūru. Pie tam viņš arī uzskata, ka tieši etruski, “leoparda dēli”, pārvarējuši atlantu milzīgo spēku. Tāpat kā Amerikas indiāņiem bija jaguāra kults, etruskiem bija leoparda kults. Šis plēsīgo kaķu kults ir parādā zemei Atlantijā vai kuģošanai. Senajos laikos jūra nenodalīja, bet gan otrādi, apvienoja tautas, un daudzie senatnes kuģi veicināja tādas savienības.

Tiaguanako pilsētas drupas, kuras atrodas ezera Titikakas krastā, bija mīkla pat priekš inkiem. Uz pilsētu apjozušos kalnu nogāzēm ir redzams, ka agrākais ezera ūdens līmenis ir bijis par 300 metriem augstāks, kā tagad. Zinātnieki ir nonākuši pie secinājuma, ka agrāk Andi pie Tiaguanako bija sala, pie tam okeāna ūdens līmenis ir bijis par 4 tūkstošiem metru augstāks, kā tagad. Tiaguanako tika atrasts pats brīnišķīgākais indiāņu kultūras piemineklis — slavenie “Saules Vārti”.

Tie ir iztēsti no vienas milzīgas andezīta klints, izdaiļoti ar bagātīgu grebtu frīzi, kuras centrā ir atainots Dievs. Pēc pētnieku domām — tas ir Virakoča (Kon — Tiki). “Saules Vārtu” noslēpumainās skulptūras atšifrēja vācu pētnieki A. Poznanskis un E. Kiss. Tie izlasīja šo noslēpumaino ornamentu un nonāca pie slēdziena, ka uz vārtiem ir attēlots vissenākais pasaulē kalendārs. Pēc viņu domām kalendārs ir izveidots vēl tajos laikos, kad Zeme ap savu asi griezās lēnāk, izdarot 290 apgriezienus gadā. Diennaktī bija 30 stundas, mēnesī divdesmit četras dienas, bet gadā divpadsmit mēneši. Stundas nesakrita ar mūsējām, tā kā viņu mēnesis (starp diviem jauniem mēnešiem) ilga tikai 19,5 “mūsdienu stundas”. Uz “Saules Vārtiem” ir saules aptumsuma simboli, kuri bija gandrīz katru dienu (katras 24 mēneša dienas “saule aizsedza Zemi” 19 reizes). Zinātnieki ir aprēķinājuši, ka mēness disks bijis 14 reizes lielāks par tagadējo un tā attālums no zemes bija vienāds 5,9 Zemes rādiusiem. Par šī kalendāra atšifrēšanu pasaule uzzināja tikai 1937. gadā.

Zinātnieks Bellami uzskata, ka “mēness sagūstīšana” notika 11 000 gadu tālā pagātnē. Šodien Titikakas ezers atrodas pa 16° uz dienvidiem no ekvatora. Bet ja pieņemt Zemes ass nobīdes teoriju, tad nobīdītos arī pats ekvators. Līdz ledus laikmetam Titikakas ezeram vajadzēja atrasties ziemeļu puslodes 14°. Atšķirība ar tagadējo stāvokli būtu vienāda ar 30°.

2. Zušu migrācija. Atlantologi par labu Atlantīdai izvirza vēl vienu hipotēzi, kura ir balstīta uz zušu migrāciju. Šīs zivis migrē uz Sargasu jūru, kur iznērš ikrus. Tad zivju kāpuri dodas uz Eiropas un Amerikas upēm, kur paliek par pieaugušām zivīm. Zinātnieki ir noskaidrojuši, ka ūdens temperatūra Meksikas līcī ir mainījusies un tas noticis nedaudz vairāk, kā pirms desmit tūkstošiem gadu. Kas to izsauca: Atlantīdas bojāeja vai Ledus laikmeta beigšanās? Uz šo jautājumu zinātne vēl nav sniegusi atbildi.

Kāpēc tad upes zuši peld kopā ar Golfa straumi pāri visam okeānam uz Eiropu, bet citi otrādi, no Eiropas uz Ameriku? Šis noslēpums ir tikpat vecs, kā leģendārās Atlantīdas noslēpums. XX gadsimta sākumā šis noslēpums tika atklāts. Zuši izšķiļas no ikriem Sargasu jūrā, pēc tam otrajā dzīves gadā to kāpurus aiznes Golfa straume, veselu gadu viņi ceļo līdz Eiropas krastiem, uz Baltijas jūru un Vidusjūru. Tēviņu kāpuri paliek jūrā, bet trīsgadīgās mātītes iepeld upēs un pavada tur divus gadus. Tad mātītes iepeld jūrā, kur sastopas ar tēviņiem un dodas atpakaļ uz dzimteni. Priekš kam zuši dodas pāri visam okeānam uz Eiropas saldūdens upēm, ja tepat blakus Amerikā ir daudz saldūdens upju? Dzīvniekiem ir stabili ieprogrammēti savu senču paradumi. Atlantologi zušu migrāciju uzskata par tiešu zudušās Atlantīdas bijušās atrašanās vietas pierādījumu. Tiek uzskatīts, ka zušiem, kuru eksistencei ir vajadzīgs saldūdens, Atlantīdā tā bija pietiekoši. Kad notika katastrofa un Atlantīda pazuda okeānā, izmainījās Golfa straumes virziens un zuši, vadoties pēc savas ģenētiskās atmiņas peldēja ierastajā virzienā, uz Eiropu. Tas skaidri pierāda, ka Atlantijas okeānā ir bijusi sala uz kuras bijušas saldūdens upes, šī sala varēja būt arī Atlantīda.

3. Golfa straume. Zinātnieki, kuri nodarbojās ar Karas jūras dibena izpēti, nonāca pie secinājuma, ka 10 000 — 12 000 gadu atpakaļ Golfa straume nesasniedza Ziemeļu ledus okeānu, tai traucēja kāds šķērslis, bet kad tas pazuda, Golfa straume sāka savu tecējumu uz ziemeļiem.

N. Žirovs uzskata, ka no rietumiem Atlantīdu apskaloja pa pusei noslēgtā Bermudu jūra. Proto – Golfa straume tecēja pa apli, tagadējas Antiļu straumes neiekļuva šajā jūrā. Proto — Golfa straume no Ziemeļamerikas krastiem tika atstumta ar spēcīgu auksto straumi, kura iekļuva Meksikas līcī un Karību jūrā. Tas notika aptuveni 30 tūkstošus gadu atpakaļ, pēdējā ledus laikmeta beigu posmā, kad Atlantīdas platība ievērojami samazinājās —Atlantīda kļuva par nelielu salu Poseidoniju. Golfa straume sāka tecēt starp Grenlandi un Islandi uz Ziemeļu ledus okeānu. 12 tūkstošus gadu atpakaļ Golfa straumes ass pārvietojās uz austrumiem, viens siltās straumes zars nogriežas uz Zviedrijas krastiem, bet pie Dānijas radās aukstā straume, kura tekot apkārt Britu salām, nokļuva pie Poseidonijas austrumu krastiem.

Atlantīdai un Golfa straumei ir bijusi liela nozīme ledāju izveidē un nokušanā. Eiropā siltāks palika pirms 10 800 gadiem, to noteica zinātnieki ar oglekļa datēšanas palīdzību. Izpētot vulkāniskos pelnus Atlantijas okeāna dibenā, amerikāņu zinātnieki aprēķināja, ka siltāks palika 12 000 gadu atpakaļ. Zviedru zinātnieki ar kuģi “Albatross”, izpētot grunts paraugus, kas tika ņemti pie Kanāriju salām, Zaļā Raga salām un Brazīlijas piekrastē, nonāca pie secinājuma, ka Atlantijas vulkanoloģiskā aktivitāte bijusi vislielākā tieši ledus laikmeta beigās. Pēdējos miljons gadu laikā ir bijuši trīs, vai pat vairāk ledus laikmeti, pēc kuriem uz zemes notika ievērojama temperatūras paaugstināšanās.

Kā jau augstāk bija minēts, Atlantīda bija šķērslis, kas aizturēja Golfa straumi un nelaida uz polārajiem apgabaliem, kur sākās ļoti stipra atdzišana. Ledus sega pārklāja jūras un salas, un sāka pārvietoties uz Eirāzijas un Ziemeļamerikas dienvidiem. Sākās ledus laikmets. Pēc katastrofas un Atlantīdas pazušanas 11 515 gadus atpakaļ ledāji sāka atkāpties, daļēji izkūstot, tieši pateicoties siltajai Golfa straumei.

4. Katastrofas datums. Daudzas senatnes filosofijas skolas un reliģijas liecina, ka vispasaules katastrofas ir bijušas vairākas. Kad tad bija pēdējā? Katastrofālā Atlantīdas nogrimšana, pēc Platona, datējas ar 9570. gadu, t.i., X tūkstošgadi p.m.ē. Pēc dauzu pētnieku domām, arī apledojuma beigas ir datējamas ar X gadu tūkst. p.m.ē.

Interesanti, ka dati, kuri ir iegūti no citām zināšanu sfērām, norāda uz to pašu datumu. Izņemot savu parasto kalendāru, maijiem bija arī cits, “svētais kalendārs”, kura izcelsme pagaidām vēl nav noskaidrota. Gada garums “svētajā kalendārā” bija 260 dienas, t.i. periods, kura laikā Zeme apgriežas ap Sauli. Maiju kalendārs sastāvēja no cikliem pa 2760 gadiem katrs. Atliekot šos ciklus atpakaļ pagātnē, nonākam pie datuma — 11 653 g.

H. Bellami uzskata, ka šis gads varētu būt katastrofas beigšanās datums. Tas kalpoja par sākumpunktu arī asīriešu un persiešu kalendāriem.

Ēģiptiešu saules cikls ilga 11 542 gadus. Atliekot ciklus atpakaļ, nonākam pie skaitļa 11 542 g.

Asīriešu kalendārs sastāvēja no mēness cikliem, pa 1805 gadiem katrs. Ir zināms viena cikla beigu datums — 712 g.p.m.ē. Atkal atliekot ciklus atpakaļ pagātnē, nonākam pie tā paša skaitļa 11 542 gadus atpakaļ. Tāda sakritība nevar būt nejaušība, un šos divus datus — 11 653 un 11 542 gadus atpakaļ — zinātnieki uzskata par katastrofas sākumu un beigām.

Ko stāsta senatnes liecības?

1. Sengrieķu vēsturnieku liecības. “Odisejas” ceturtajā dziedājumā Homērs stāsta par to, ka Aīds atrodas aiz zemes robežām, pašos Okeāna rietumos, kur nav ne vētru, ne lietus, ne sala, un pūš Zefīrs. Citā “Odisejas” dziesmā Homērs ziņo par kādu salu Siru, kura arī atrodas Okeāna rietumos, kur “nekad nav sveloša sala, cilvēkus neuztrauc kaites”, bet sala nav pārāk bieži apdzīvota, bet dzīvei ērta, uz salas ir bagātīgas kviešu un vīnogu ražas un lieli ganāmpulki. Okeāna rietumos Hellēņi novieto arī Eriteiju (Sarkanais), kur savu desmito varoņdarbu paveica Hērakls, nozogot trīsgalvainajam milzim Hērionam govis. Arī vienpadsmito varoņdarbu Hērakls paveica tālos rietumos, iegūstot gesperīdu, Atlanta meitu, brīnišķīgos ābolus. Arī pats Atlants, debess juma turētājs, atrodas rietumos, kur ar Zeva pavēli tika nosūtīts pēc dievu uzvaras pār titāniem.

Hērodots savas “Vēstures” IV grāmatā stāsta par Atlasa (pēc citas transkripcijas Atlanta) kalnu, kuru vietējie iedzīvotāji dēvē par debesu stabu. Pateicoties šim kalnam viņi arī ieguva sev nosaukumu “atlanti”. Atlass atrodas Lībijas rietumos, tas ir Ziemeļāfrikā, bet aiz tā, pēc Hērodota domām atrodas Hērakla uzceltie “Hērakla stabi”, kuri apzīmē pasaules beigas. No Atlanta vārda savu nosaukumu ir ieguvis arī Atlantijas okeāns (Hērodots to sauc par Atlantijas jūru — tā ir pirmā reize, kad tiek pieminēts Atlantijas nosaukums).

2. Kanāriju arhipelāgs. Viduslaikos Kanāriju salas atkal pārvērtās par mītiskajām “Svētlaimīgos salām”, kuras nebija pieejamas nevienam no mirstīgajiem, tikai pēc tūkstoš gadiem arhipelāgs Āfrikas krastos tika atkal atklāts. 1341. gada kādi Florences tirgotāji no Seviljas paziņoja par to, ka “šī gada pirmajā jūlijā jūrā izgāja divi kuģi. lai meklētu tās salas, kuras pēc kopējām domām, vajadzēja atklāt no jauna. Pateicoties ceļa vējam, tie piektajā dienā piestājās krastā. Šī akmeņu grēda uz kuras bija daudz kazu un citu dzīvnieku un uz kuras dzīvoja kaili vīnieši un sievietes, pēc saviem paradumiem un ieradumiem līdzīgie mežoņiem. Viņi peldēja vēl garām citai daudz lielākai salai un ieraudzīja tur daudz iedzīvotāju. Šie vīrieši un sievietes bija gandrīz kaili, daži no viņiem acīmredzot valdīja par citiem un bija ģērbti kazādās, kuras bija izkrāsotas safrān—dzeltenā un sarkanā krāsās. No attāluma šīs ādas izskatījās ļoti smalkas un plānas un bija ļoti smalki sašūtas ar diegiem, kuri bija izgatavoti no zarnām. Jūrnieki vēl redzēja daudzas salas no kurām dažas bija apdzīvotas, bet dažas nē. Jūrnieki ziņoja, ka vietējo iedzīvotāju valoda ir tik dīvaina, ka viņi neko nesaprata un uz salām nav nekādu kuģu. Tikai peldot var nokļūt no vienas salas pie citas”.

Gandrīz visi vietējie arhipelāga iedzīvotāji, guanči, krita nevienlīdzīgā, bet neatlaidīgā un asiņainā cīņā ar spāņu iebrucējiem. Neliela saujiņa dzīvu palikušos sakusa ar ienācējiem, aizmirstot savas paražas, kultūru un valodu.

Jūrnieki, kuri atkārtoti atklāja Kanāriju salas, ziņoja par to, ka to iedzīvotāju valoda ir tik dīvaina, ka viņi neko nesaprata no guanču teiktā. Līdz mūsdienām ir nonākušas dažas frāzes un vārdi šajā valodā, bet noteikt tās radniecību ar citām valodām, neizdodas pat mūsdienu lingvistiem. Ilgu laiku ir pastāvējis uzskats, ka guanču valoda ir radniecīga daudzajiem berberu dialektiem, kuri jau no seniem laikiem apdzīvoja Ziemeļāfriku, kamēr labākais berberu dialektu, kuru ir pāri trijiem simtiem, speciālists Andrē Bassē nepierādīja, ka šīs valodas nav radniecīgas. Pasaulē vairāk nepalika nevienas valodas, kura varētu būt radniecīga guanču valodai.

Antropologi atklāja uzreiz vairākas tautas, radniecīgas Kanāriju iedzīvotājiem. Senie guanči piederēja eiropeīdajai “baltos” rasei, bez negroīdās afrikāņu rases piejaukuma. Tiem bija zilas acis, gaiši, reizēm rudi, mati, balta ādaskrāsa. Vidējais guanču augums pārsniedza 180 centimetrus. Starp viņiem bija sastopami arī milži, kuru augums pārsniedza divus metrus. Tas viss ir raksturīgs kromanjoniešiem, kuri apdzīvoja Spānijas un Francijas teritoriju 15 — 30 tūkstošus gadu atpakaļ.

Galvenā guanču mīkla tomēr paliek tas stingri noteiktais fakts, ka tautai, kura dzīvoja uz salām, nebija ne kuģu, ne laivu, pat ne primitīvu plostu. Un ja arī viņi varēja pārvietoties no vienas salas uz otru tikai peldot, tad diez vai viņi varēja aizpeldēt uz savām salām no Āfrikas, vēl jo vairāk — no Rietumeiropas, ar savām kazām, aitām, cūkām un suņiem.

3. Vidusatlantijas grēda. Par Vidusatlantijas grēdu pirmo reizi uzzināja pagājušā gadsimta vidū, pētot Atlantijas okeāna dibenu tajos rajonos, caur kuriem tika likts telegrāfa kabelis starp Veco un Jauno pasauli. Visiem pārsteigumu sagādāja tas, ka okeāna vidū, viena, divu un pat vairāk kilometru dziļumā atradās kalni un pat kalnu grēdas. Pēc pirmās okeanogrāfiskās pasaules apceļošanas uz kuģa “Čelindžens”, Atlantijas karte, kura bija pievienota atskaitei par ekspedīciju, parādījās zemūdens kalnu grēdas kontūras, kas stiepās šķērsām visam okeānam. Jo skaidrākas kļuva tās kontūras, jo vairāk auga pētnieku izbrīns: Atlantijas dibenā atradās grandioza valsts, kura pēc sava lieluma pārsniedza Eiropas izmērus, ar kalniem, kuru augstums sasniedza trīs līdz četrus kilometrus.

Ignācija Donelli grāmata “Atlantīda, pasaule līdz plūdiem”, kura iznāca 1882. gadā un tuvākos gadu laikā kļuva par savdabīgu “atlantologu bībeli”, bija attēlota Atlantīdas karte, kuru autors projicēja balstoties uz zināmajām Vidusatlantijas grēdas kontūrām. Donelli Atlantīdu novietoja starp 25 un 48 ziemeļu platuma grādiem. Izņemot zemūdens kalnus Donelli Atlantīdā ietilpa arī Azoru arhipelāga salas. 1913. gadā Okeanogrāfijas institūtā nolasītajā ziņojumā, franču akadēmiķis, Pjērs Termjē paziņoja, ka Atlantijas okeāna dibens, acīmredzot, ir izveidojies nesen. Termjē balstījās uz stiklveidīgas lavas gabalu, tahilītu, iegūtu triju kilometru dziļumā, uz ziemeļiem no Azoru salām. Pēc franču ģeologa domām, tahilīts ir veidojies nevis zem ūdens, bet gan gaisā, pie tam pavisam nesen, aptuveni pirms 15 tūkstošiem gadu.

“Secinājums ir neizbēgams — sauszeme, kura atradās 900 kilometrus uz ziemeļiem no Azoru salām, bet varbūt arī ieskaitot šīs salas, nogrima tik nesen, ka ģeologi sauc to par “īstu”; būtībā, tā ir ”kā vakardiena priekš mums šodiendienā.”

Citas Atlantīdas pastāvēšanas un bojāejas versijas

Izņemot klasiskās Atlantīdas piekritējus, ir arī daudz cilvēku, kuri uzskata, ka šis kontinents bijis daudz attīstītāks, kā mūsdienu pasaule. Deiels savā “Grāmatā par kristālu” raksta, ka atlanti izmantojuši šķidro kristālu enerģiju. Tie veikuši orgānu, pat sirds, transplantācijas, lidojuši uz mēnesi un pat citām planētām, kur kontaktējušies ar citu planētu iedzīvotājiem. Viņi veikuši daudz eksperimentu ar dzīvniekiem, krustojuši cilvēkus ar dzīvniekiem, no kā arī radās leģendas par nārām, kentauriem, mīnotauriem, harpijām. Deiels apgalvo, ka Atlantīda beidza pastāvēt tāpēc, ka atlanti pārāk daudz iejaucās Mātes Zemes darbā un tā viņus iznīcināja. Pēc Deiela domām tuvākajā laikā tas sagaida arī mūs.

Diezgan plaši ir pazīstama cita versija: atlanti pazina kodolenerģiju, kas deva viņiem iespēju atsviest citas tautas attīstības sākumstadijā, vai iznīcināt pavisam. Ar kodolenerģijas palīdzību viņi ražoja elektrību, siltumu un izmantoja to tāpat, kā mēs naftas produktus. Atlantiem bija plaši attīstīta aviācija un viņi bija pabijuši uz mēness. Atlantu vēsturē bija notikušas trīs lielas kodolkatastrofas un kāds gaišreģis pareģoja, ka, ja viņa tauta turpinās iejaukties dabas lietās, tā tiks iznicināta. Viņam izrādījās taisnība, kodolsprādzienu rezultātā tika iznicināts viss kontinents. Dzīvs palika tikai gaišreģis.

Okultos zinātņu pārstāvji joprojām strādā pie jaunām, vēl amorālākām versijām, par Atlantīdas pastāvēšanu, bet tās ir tikai mūsdienu mitoloģija, kura tiek radīta tik intensīvi, ka nav iespējams izsekot tas attīstībai.

Citas nogrimušas salas

Aplūkojot seno laiku kartes mēs redzam daudzas salas, kuras no mūsdienu kartēm jau sen ir nozudušas. Tos skaitā ir Svētā Brandāna sala, Brazīla, Antilija, Jaunavu sala, Septiņu pilsētu sala, Zaļā sala, u.c. Uz kādas kartes ir uzraksts: “Ir 150 tālu salu okeānā uz rietumiem no mums, un katra no tām ir lielāka par Īriju divas vai trīs reizes.” Ģeogrāfisko atklājumu vēsturnieki ir veikuši daudz darba, lai “atšifrētu” viduslaiku kartes un tur atzīmēto salu nosaukumus. Daudzi no tiem atbilst Kanāriju, Azoru salām un Madeirai. Daži pētnieki domā, ka viduslaiku jūrasbraucējiem ir izdevies sasniegt Amerikas krastus un Rietumindijas salas, kas atbilstu tādiem nosaukumiem, kā Antilija, Brazīla, Jaunavu sala.

Daudzu salu nosaukumi radušies kļūdu dēļ. Brazīlas sala, kuru apskaloja Atlantijas okeāna ūdeņi, sāka parādīties gan ziemeļrietumos, gan centrālajā daļā, gan dienvidos, – gala iznākumā dažās kartēs bija veselas trīs Brazīlas salas. Dažām salām par savu izcelšanos ir jāpateicas arābu un antīkajiem kartogrāfiem, piemēram, “Odisejā” stāstīts par Ogigijas salu, kur valdījusi nimfa Kalipso. Viduslaikos tā pārvērtās par “Vellatu salu” un “Jaunavu salu” un beidzot deva nosaukumu Virdžīnu salām.

Tomēr pat pēc pašas rūpīgākās viduslaiku karšu “tīrīšanas”, daudzas salas pētniekiem tā arī palika noslēpums. Tās nevarēja būt vienkārši kartogrāfu kļūdas vai izdomājuma rezultāts, bet tās arī nevarēja būt balstītas uz ziņām par reālām salām Atlantijas okeānā. Pētniekiem bija uz kaut ko jābalstās. Antīkā perioda zinātnieki nevarēja ziņas par Atlantijas okeāna salām paši izdomāt: viņi balstījās uz informāciju, kas bija gūta no grieķu un romiešu kuģiniekiem, kuri bija pabijuši Atlantijas okeāna ūdeņos.

Un ne tikai no grieķu un romiešu. Vēl prasmīgākas jūras braucēju tautas bija etruski, kas dzīvoja Itālijas teritorijā, karieši un likieši, kas apdzīvoja Mazāzijas piekrasti, un sevišķi feniķieši un krētieši.

Feniķiešu jūrnieki veica braucienu, ko eiropieši uzdrošinājās izdarīt tikai pēc divtūkstoš gadiem, — viņi apbrauca apkārt Āfrikas kontinentam. Vidusjūru feniķieši pārzināja lieliski.

Viņi devās arī Atlantijas okeāna ūdeņos. Azoru salās XVIII gadsimta vidū atrada māla trauku, kurā bija daudz monētu. Šīs monētas bija kaltas feniķiešu kolonijā Kartāgā ap 330. — 320. gadu pirms mūsu ēras. Pēc speciālistu domām, šis atradums noteikti ir īsts un ne par kādu mistifikāciju nevar būt ne runas.

Ilgu laiku feniķieši tika uzskatīti par senās pasaules labākajiem jūrasbraucējiem, bet, kad XX gadsimta vidū arheologi Krētā atklāja senu civilizāciju, kuras varenību veidoja flote, kļuva skaidrs, ka pusotru tūkstoti gadu pirms feniķiešiem Krētas kuģinieki kuģojuši ne vien pa Vidusjūru, bet devušies arī Atlantijas okeānā. Ir hipotēzes, ka krētieši atklājuši Azoru un Kanāriju salas, aizbraukuši līdz Dienvidāfrikas krastiem un trīs tūkstošus gadu pirms Kolumba sasnieguši jauno pasauli.

Nav šaubu, ka antīkie kartogrāfi izmantojuši ziņas, kuras savos ceļojumos ieguvuši krētiešu jūrasbraucēji. Lielākajai daļai antīkās pasaules ģeogrāfu Homērs bija neapstrīdama autoritāte. Bet “Odisejas” autora ģeogrāfiskie priekšstati bija neskaidras Mikēnu kultūras atbalsis.

Atlantijas okeāns nav vienīgā vieta, kur esot nogrimis kontinents, tādi esot bijuši gandrīz visos okeānos un daudzās jūrās, piemēram, Pacifīda, Mu, Polinezīda, Havajīda Klusajā okeānā, Lemūrija Indijas okeānā, Gondvāna Ziemeļu ledus okeānā, Olvija, Dioskūrija, Kolhīda, Taurīda Melnajā jūrā, Taranto Vidusjūrā, un daudzas citas.

Pielikums

1. Atlantīda pēc Ignācija Donelli

2. Atlantīda – skats no putna lidojuma

3. Atlantīda – skats uz akropoli

4. Atlantīda

5. Atlantīda

6. Vidusatlantijas kalnu grēda

7. Atlantu valstu izvietojums (pēc Platona): 1 – Atlanta valsts

2 – Evmela valsts

3 – Amfereja valsts

4 – Evenona valsts

5 – Mnēseja valsts

6 – Autohona valsts

7 – Elasipa valsts

8 – Mnestora valsts

9 – Azaesa valsts

10 – Diaprepa valsts

A – Atlantīdas galvaspilsēta

Leave a Comment