Aina kraujiete

Aina Kraujiete

1923-2005

Ņujorkas pilsētas centrā dzīvojošā Aina Kraujiete ieņem it kā pilsētas dzejnieces novērotājas pozīciju, krāšņā, mozaīkveidīgā, nereti liroepiskā, bet koncentrētā izteiksmē, brīvi plūstošos pantos dzejo par apkārtni, cilvēkiem, situācijām, notikumiem.

Kaut arī pirmā dzejoļu krājuma nosaukums ir „Es esmu vasara” (1963), daba Kraujietei īsti atdzīvojas atmiņās, citur tā manifistējas kā pilsētnieka „zaļuma bads”. Raksturīgi Kraujietes dzejai ir gandrīz vai sablīvēti eksotiski vārdi, jēdzieni, modernismi, kas parādās gandrīz katrā dzejolī, piešķirot tiem īpatnēju kraujietisku skanējumu. Kraujietes dzejā pamanāmi dominē nāve un mīlestība, bieži tr

r
rausla nepiepildīta vai zaudēta.

Kraujietes dzejā ir daudz redzes un dzirdes gleznu. Kompozīcijā un emocionalitātē saistoši, izstrādāti ir mazliet fantastiskie ciklu dzejojumi, piemēram, „Orfeja žēlabu dziesma” („Kristāls un māls”, 1970), „Vientulis un meitene ar dzeltenām kresēm”(„Ne bungas, ne trompetes”,1974), „Stikla sieviete” ( „Spoguli, spoguli, atklājies”, 1986), arī „Somnabulists” un „Stikla sieviete” („Divas poēmas”, 1995). Kraujiete mēdz rakstīt arī par aktuālajām tēmām, piemēram ,dzejolī „Solņežicina cikls”.

Bez minētajiem vēl dzejoļu krājums „No aizpirktas paradīzes” (1966) un 1999.gadā Latvijā izdots „Jau čūsku ritulis ris”. Kraujietes dzejoļi ir tulkoti un pu
u
ublicēti angļu, franču un vācu valodās.

Skursteņi debesīs Runā cilvēks,

Vairs nesūtīs dūmus no pašas

Tai dienā, kad piekusīs elles izvemts,elles

Sirēnu svilpes. mocību mākts un mocīts

Dievnamos mēles cilvēks runā uz cilvēkiem-prasa

Necilās zvani, CILVĒCĪBU

Nesauks uz pēdējo pasaulei.

Vakarēdienu. (Blakus,balkonā

Mākoņus pametīs čaukst žurnāliste no vērienīga

Tilti un debesskrāpji, laikraksta:”.viņš

Pa putekļiem rapos radikāls”)

Katedrāles.

Neīsta zelta („Solžeņicina cikls”-krājums”Spoguli,spoguli,atklājies”)

Aureoliem

Par zemes mocībām

Kādreiz rotāti sv

v
vētie Čaklas dzirksteles

No freskām pelnos melnu papīru cērp-

Tai dienā sabirs- izcērp virtenē melnas lelles:

Sabirs, sairs, rokrokā tās soļo kā ēnas, kā veļi,

Tāpat kā vecmeistaru un papīra pamestos robos nu

Audekliem birzuši rožains plīst dienas

Harlekīni. spožums.

Nokvēpušas stiklu

Šķembas krāsmatās gūstīs- („Kristalls un māls”)

Gūstīs un mētās

Vientuļu sauli.

(„Tai dienā”-krājumā”Es esmu vasara”)

Leave a Comment