austrālija

Austrālija ir konstitucionāla federatīva monarhija. Tagadējā konstitūcija spēkā kopš 1901. gada 1. janvāra (vēlāk izdarīti grozījumi un papildinājumi). Valsts galva ir Lielbritānijas karaliene, ko pārstāv ģenerālgubernators, to ieceļ pēc Austrālijas valdības priekšlikuma. Faktiski generālgubernatora pilnvaras realizē Austrālijas valdība – ministru kabinets. Ģenerālgubernatoram ir konsultatīvs orgāns – Federālā izpildpadome, ko ieceļ ģenerālgubernators. Federālie izpildpadomes lecekļi ir visi kabineta ministri. Likumdevēja orgāns ir fed. parlaments, kurā ietilpst Lielbritānijas karaliene (to pārstāv ģenerālgubernators), Pārstāvju palāta un senāts. Pārstāvju palātu (148 deputāti) uz 3 gadiem ievēl iedzīvotāji vispārējās un tiesiskās vē

ē
ēlēšanās pēc mažoritārās sistēmas. No Ziemeļu terir. ievēlē 1 pārstāvi, no Federālās galasp. terit. – 2 pārstāvjus. Senātā ir 76 senatori (12 no katra štata un 2 no katras teritorijas), ko uz 6 gadiem ievēl iedzīvotāji vispārējās vēlēšanās. Ik pēc 3 gadiem tiek atjaunota puse senāta sastāva. Likumdošanā abas palātas ir līdztiesīgas, izņemot finanšu likumprojektus, kurus var iesniegt tikai Pārstāvju palātā, bet senātam nav tiesību izdarīt tajos grozījumus. Abu palātu pieņemtie likumprojekti stājas spēkā, kad tos parakstījis ģenerālgubernators. Izpildvara ir Lielbritānijas karalienei, ko pārstāv ģenerālgubernators, un valdībai, ko va
a
ada premjerministrs. Ministriem jābūt parlamenta locekļiem. Kopš 1956. gada noteikta britu valdības sistēma, saskaņā ar kuru no 26 ministriem tikai 12 ietilpst min. kabinetā. Ministru kabinets formāli kolektīvi ir atbildīgs fed. parlamenta Pārstāvju palātai.

Katram štatam ir sava konstitūcija, parlaments un valdība. Štatu varas un
n
n pārvaldes orgānu sistēmu nosaka šo statu konstitūcijas. Štatu galva ir gubernators, ko ieceļ Lielbritānijas Ārlietu ministrija pēc štata valdības priekšlikuma. Faktiski štatu pārvalda štata valdība, ko vada premjerministrs. Likumdevēju orgāns ir divpalātu parlaments (Kvīnslendā – viepalātas).

Vietējās pašpārvaldes orgānu sistēma ir decentralizēta un tās organizāciju un tiesisko stāvokli noteic štatu likumdošana. Pilsētās, grāfistēs, apgabalos u.c. ir vēlētas municipālas padomes. Vairākos štatos vietējo orgānu vēlēšanās ir t.s. plurālais votums. Šo orgānu kompetencē ir veselības aizsardzība, ceļu siamniecība, skolu lietas. Tiesības vēlēt un tikt ievēlētam ir Austrālijas pilsoņiem un Lielbritānijas pavalstniekiem no 21 gada vecuma (dzīvesvietas cenzs ne mazāks par 6 mēnešiem, konkrētā vēlēšanu apgabalā – ne mazāks par 3 mēnešiem). Piedalīšanās balsošanā ir obligāta (par nepiedalīšanos draud naudas sods). Vēlēšanu apg. izveidošanā lieto t.s. nevienādo iedzīvotāju sa
a
adalījumu, lai maksimāli ierobežotu kreiso spēku pārstāvību parlamentā. Aborigēniem vēlēšanu tiesību nav.

Tiesu sistēmā ietilpst fed. tiesas un štatu tiesas. Augst. tiesu instance ir Augstākā tiesa, kas ir augstākā apelācijas tiesa, dažās lietās pirmās instances tiesa, konstitucionālā tiesa. Tās loc. ieceļ ģenerālgubernators uz visu mūžu. Katrā štatā ir augstākā tiesa, ko ieceļ gubernators. Tiesas ir arī pārējās administratīvi terit. vienībās.

1606. gadā holandiešu jūrasbraucējs V. Janszons sasniedza Jorkas raga pss. krastus, bet 1616. gadā holandietis D. Hartogs – kontinenta Rietumu krastu Stīpointas apvidū. 17. gs. 20. – 30. gados ho

o
olandiešu jūrasbraucēji apbrauca lielu daļu rietumaustrāliju un dienvidaustrāliju. Rietumaustrālijas (t.s. Jaunholandes) krasti tika atzīti par kolonizēšanai nepiemērotiem. A. Tasmans 1642. gadā apbrauca kontinentu no dienvidiem un atklāja Van Dīmena Zemi (Tasmāniju), bet 1644. gadā izpētīja ziemeļu krastu. Austrumu krastu visā ~3000 km garumā 1770. gadā atklāja angļu jūrasbraucējs Dž. Kuks un pasludināja to par Lielbritānijas īpašumu. Pēc Ziemeļamerikas kolonijas zaudēšanas 1776. gadā (ASV tad ieguva neatkarību) angļi nolēma dibināt Austrālijā katorgas koloniju. 1788. gadā nodibināta pirmā apmetne pie Portdžeksona līča (tagad. Sidneja) un Jaundienvidvelsas kolonija. No 1803. gada kolonizēta Tasmānija sala.

Austrālija bija beztiesīga “balto” katorga līdz 19. gs. vidum. Austrālijas pirmiedzīvotājus kolonizatori iznīcināja (tasmāniešus līdz 1870 pilnīgi) vai aizdzina uz dzīvei maz piemērotiem apvidiem.

No 19. gs. sākuma Austrālijā attīstījās aitkopība. 30. gados radās pirmie rūpnieciskie uzņēmumi. Kapitālisma attīstību kavēja mazražīgais katordznieku darbs. 1830. gadā Jaundienvidvelsā bija tikai 14 tūkstoši jeb 18% brīvu ieceļotāju. 30. gados tika veicināta brīva imigrācija. Radās jaunas kolonijas: Tasmānija (1825), Rietumaustrālija (1829), Dienvidaustrālija (1836) Viktorija (1851). 19. gs. 2. pusē zelta drudža laikā (1851. – 1861.) Austrālijas iedzīvotāju skaits pieauga gandrīz trīskārt, attīstījās ekonomika, veidojās strādnieku šķira. 1855. gadā pašpārvaldi ieguva Jaundienvidvelsa, Viktorija, Dienvidaustrālija, tasmānija; 1859. gadā no Jaundienvidvelsas atdalījās Kvīnslenda, 1863. gadā tika izveidota Ziemeļu teritorija. 1872. gadā Viktorijas demokr. asociācija pievienojās I Internacionālei. 1891. gadā nodibinājās Austrālijas Leiboristu partija. Augošā burž. vērsās pret koloniju sākotnējo norobežošanos (tirgus un muitas barjeras).

1901. gada 1. janvārī apvienojoties 6 kolonijām federācijā, nodibinājās Austrālijas Savienība (domīnijas statuss līdz 1947. gadam). Austrālija kļuva par vienu no lielākajām pasaules valstīm un drīz par koloniju valsti (1906. gadā Lielbritānija nodeva Austrālijas Papua, 1920. gadā Tautu Savienība – mandātu uz bij. Vācijas kolon. Jaungvineju un Nauru).

Austrālija aktīvi atbalstīja Lielbritānijas impērijas tieksmes. Leiboristu valdība (1904., 1908. – 1909., 1910. – 1913., 1914. – 1917.) īstenoja buržuāziski liberāru politiku. 19. gs. b. – 20. gs. sāk. Austrālijas kapitālisms pārauga imperiālisma stadijā. Burž. izdevās uzpirkt strādniecības virsslāni, sašķelt strādnieku kustību – tajā pastiprinājās oportūnisms un reformisms. 1920. gadā nodibinājās Austrālijas komunistiskā partija.

Gads Iedz.

1970

12,710,000

1980

14,500,000

1985

15,750,000

1990

17,060,000

1995

18,060,000

2000

19,180,000

2003

19,890,000

2006

20,500,000

1. pasaules karā piedalījās Austrālijas un Jaunzēlandes armiju korpuss. 2. pasaules karā Austrālija bija antihitleriskās koalīcijas locekle. Austrālijas teritorijā tika izvietotas ASV gaisa un jūras kara bāzes, rūpniecība pārorientējās uz kara pasūtījumiem. Pēc kara Austrālija centās iegūt Lielbritānijas zaudētās pozīcijas DA Āzijā, pastiprinājās ASV ietekme. Austrālija bija iesaistījusies ASV intervencijā Korejā (1950. – 1953.), angļu kolon. karā Malajā, 1965. – 1971. ASV agresijā Vjetnamā. Ārpolitikā Austrālijas Leiboristu part. valdība centās īstenot neatkarīgu kursu, vēršas pret bruņošanās, īpaši kodolbruņošanās paplašināsanu. ANO locekle kopš 1945. gada, ANZUS (Austrālijas, Jaunzēlandes un ASV Klusā reģiona drošības savienība) locekle kopš 1951. gada 1 septembra (vienošanās noslēgta Austrālijas galvaspilsētā Kanberā), Āzijas un Klusā okeāna padomes locekle kopš 1966. gada.

Gads Iedz.

1828

0,040,000

1851

0,400,000

1861

1,150,000

1881

2,250,000

1901

3,770,000

1921

5,440,000

1940

7,080,000

1950

8,310,000

1960

10,390,000

Aborigēni, ko līdz 1968. gadam Austrālijā oficiālā statistika neuzskaitīja, kopā ar metisiem ir tikai ~1% iedzīvotāju. Tos veido ~300 valodās runājošu cilšu grupa, mazāk kā viena trešdaļa aborigēnu dzīvo rezervātos (izolētos, dzivei mazpiemērotos ziemeļu un cenrālajos apvidos). Pārējie apmetušiesfermās, pilsētās, strādā nekvalificētu darbu.

Austrāliešu nāciju veido galvenokārt angļu, skotu, īru un velsiešu pēcteči (74,1% angloaustrālieši), kā arī Britu salās dzimušie imigranti. Pēc 2. pasaules kara palielinājās itāļu (4,5%), grieķu (2,2%), Vāciešu, holandiešu, spāņu, maltiešu, arī austrumeiropiešu tautu emigrantu ieceļošana, bet “krāsainā imigrācija” no 19. gs. beigām tika ierobežota. Pamatkontingents veidojās, sākot ar 19. gs. 2 pusi (pēc zelta atradņu atklāšanas 1851. – 1861. iedzīvotāju skaits trīškāršojās). 20. gs. dabiskais pieaugums jau ir pārsvarā pār mehānisko pieaugumu (imigrāciju).

Austrālija ir viena no retāk apdzīvotajām pasaules valstīm. Apdz. blīvums 3 cilv./km², Rietumaustrālijā 1 cilv. uz 7 km², Ziemeļu teritorijā pat 1 cilv. uz 15 km². Visblīvāk apdzīvota DA daļa – Viktorija (bez Melburnas – 6 cilv./km²) un A piekraste. Pilsētā ~86% iedz., 10 liel. pilsētās – divas trešdaļas Austrālijas iedz. (visas atrodas piekrastē). Austrālijas vidienē lauku mazpilsētas un kalnrūpniecības ciemati.

Austrālijas bruņoto spēku (Australian Defence Force (ADF)) personāla sastāvs ir 142 tūkstoši cilvēku (2005. gads). Austrālija militārie tēriņi uz 2004. gadu bija 16.65 miljoni ASV dolāru. Tos vada kara (Australian Army), aviācijas (Royal Australian Air Force)un jūras (Royal Australian Navy) kara spēku ministri. Sauszemes karaspēku komplektē pēc likuma par vispārējo karaklausību (karadienesta ilgums 2 gadi), gaisa karespēks un jūras kara flote sastāv no algotņiem. Bruņojumā ir tanki, bruņumašīnas, raķetes, kaujas lidmašīnas un helikopteri, dažāda tipa kuģi un zemūdenes. Bruņojums ražots galvenokārt ASV un Lielbritānijā. Austrālijas teritorijā ir ASV un Lielbritānijas kara bāzes.

Leave a comment