atlantijas lasis

Mūsu ūdenstilpnēs sastopamas divas lašveidīgo zivju formas – jūras un saldūdens. Jūras forma ir anadromās jeb tā saucamās caurceļotājas zivis, kas savas dzīves lielāko daļu pavada jūrā un atgriežas saldūdenī nārstot, savukārt šo zivju saldūdens forma visu dzīvi pavada saldūdens ūdenstilpnēs.Eiropā makšķernieku vidū populārākās ir cēlo lašu ģints zivis, īpaši lasis jeb Atlantijas lasis (Salmo salar).

Atlantijas lasis jeb lasis (S. salar) ir vērtīgākais savas dzimtas pāstāvis. Sastopams jūras baseinos, kuri nepastarpināti saistīti ar Atlantijas okeānu, kā arī upēs. Saldūdens forma, kuru sa

a
auc arī par ezera lasi, saistās ar Skandināvijas pussalas, kā arī ar Krievijas ziemeļrietumu lielo ezeru sistēmām – Lādogas, Oņegas, Karēlijas un Kolas pussalas ezeriem. Atbilstoši izplatības areālam eksistē daudzi tā nosaukumi – Baltijas lasis, Norvēģijas lasis, Oņegas lasis utt.

Atlantijas laša dzīves cikls ir tipisks anadromām zivīm. To var iedalīt vairākos periodos, no kuriem visizteiktākie ir upes periods, barošanās periods un vairošanās periods. Attiecībā uz caurceļotājām zivīm makšķerniekus visvairāk interesē ziņas par laika posmiem, kad tās atrodas makšķerniekiem pieejamās vietās, proti, upēs. Fa
a
aktiski tie ir upes un vairošanās periodi. Upes periods ietver laiku sākot no ikru apaugļošanas līdz mazuļu aizceļošanai uz barošanās vietām. Vairošanās periodā iekļauj nārsta migrācijas un nārsta etapus. Visu caurceļotāju zivju makšķerēšana parasti notiek vienīgi nārsta migrācijas jeb zivju ie
e
ešanas laikā. Šajā laikā tās kļūst pieejamas un kā makšķerēšanas objekti ir vislabākajā kondīcijā. Nārsta laikā zivis parasti tiek saudzētas.

Lasis nārsto rudenī. Tā nārsts notiek zīmīgās , straujās un krāčainās upēs, tā saucamās lašupēs, kas saistītas ar jūru vai ar lielu ziemeļu ezeru sistēmu, kuru ūdens temperatūra ir no 2-80 C. Latvijā lašupju saraksts ietver aptuveni 100 upes un upītes, taču laši ir tikai Latvijas lielākajās upēs kā Daugavā, Gaujā, Ventā, Salacā uc. Ikrus lasis nērš salīdzinoši nelielu skaitu, parasti 5-20 tūkst., retāk līdz 40 tūkst. ikrus, un mātītes tos ierok vietās ar akmeņaini -oļainu grunti. Inkubācijas periods vidēji ilgst 120-180 dienas. Latvijas upēs kāpuri izšķiļas pavasarī. Jau pirmajā vasarā laša mazuļi iegūst raksturīgu ārieni un košu nokrāsu. Laša mazuļus upes perioda laikā gandrīz nevar atšķirt no
o
o foreļu mazuļiem, tādēļ tos visus mēdz dēvēt par forelītēm. Mazuļi uzturas nārsta vietu tuvumā, kur pamatā pārtiek no ūdenskrātuves dibena organismu mazajām formām – knišļu, trīsuļodu, viendienīšu un strauteņu kūniņām, kāpuriem un ‘nimfām’, kā arī no citas barības, kas iekļūst ūdenī no piekrastes augiem. Plēsīgs dzīves veids, proti, uzbrukumi zivīm, vērojams reti. Barošanās un augšana visintensīvāk noris vasarā, ziemā – pavisam niecīgi.

Laša mazuļu lielums atkarībā no ūdenskrātuves ģeogrāfiskā novietojuma var būt dažāds. Viena vecuma zivīm var būt lielas atšķirības svara un ga
a
aruma ziņā. Otrā gadā mazuļi sasniedz 8-12 cm garumu, trešā gadā –14-20 cm garumu. 15-20 cm garumā tiek sāk sudraboties, kas vēsta par upes perioda noslēgumu un drīzu migrēšanu uz jūru (ezeru). Šajā periodā mazuļus dēvē par smoltiem . Dažādām laša populācijām upes perioda ilgums ir atšķirīgs. Ūdenstilpnēs, kas atrodas vairāk Ziemeļos, tas var sasniegt 3-4 gadus, turpretim citās – 1-2 gadus.

Pēc sudrabošanās laša mazuļos pamostas migrācijas instinkts, un tie dodas lejup pa upi uz jūru vai ezeru, kur uzsāk plēsīgu dzīves veidu un īsā laikā iegūst pieaugušas zivs formu un krāsojumu. Te lasis pavada savas dzīves visnoslēpumaināko un vismazāk izpētīto periodu, kas ilgst līdz dzimumbrieduma sasniegšanai. Laša jūras formas barošanās rajoni no dzimtajām upēm var atrasties ievērojamā attālumā, kas aprēķināms kilometru tūkstošos (piemēram, Norvēģijas piekrastes lasis ir sastopams pie Labradora krastiem). Tomēr Baltijas lasis tiek uzskatīts par ģeogrāfiski izolētu populāciju, kuras migrācija ārpus Baltijas jūras nav novērota. Pēc pirmā jūrā pavadītā gada Baltijas lasis, kas pieder pie visātrāk augošajām formām, sver aptuveni 3 kg, pēc otrā gada – aptuveni 7 kg, pēc trešā gada – jau 10 kg.. Citām populācijām šie rādītāji var būt gluži atšķirīgi. Barošanās perioda beigās svara pieaugums mazinās. Lasis barošanās periodā piekopj plēsīgu dzīves veidu, tā ēdienkartē dominē sīkās zivis – repsis, salaka, stagars, reņģe.

Barošanās perioda ilgums, līdz lasis sasniedz dzimumgatavību un atgriežas nārsta vietās, ir atkarīgs no populācijas, genotipa un ārējiem nosacījumiem un var ilgt 1,5 – 7 gadus. Tomēr zivju vairākums nārsta vietās atgriežas pēc 1,5-3,5 barošanās gadiem, sverot atbilstoši no 1,5-3 līdz 8-13 kg. Pēc 5-6 barošanās dzīves gadiem laša svars pārsniedz 20 kg, tomēr tik “vecu” eksemplāru ir maz. Lai gan ir ziņas par noķertiem lašiem līdz pat 47 kg, par maksimālo svaru tiek uzskatīti 40 kg.

Gaujā ar amatieru makšķerrīkiem ir noķerti milzu eksemplāri. Visai ticamas ir ziņas par lašiem svarā 32-36 kg, kā samēra ticama ir jāvērtē arī ziņa par 42 kg smagu lasi, kurš Gaujā nelegāli tika noķerts 1996. gadā.

Pēc dzimumgatavības sasniegšanas laša dzīvē iestājas vairošanās periods, kas aizsākas ar nārsta migrāciju. Nārstot lasis no barošanās rajoniem atgriežas savā dzimtajā upē. Eksistē daudzas hipotēzes par to, kā laši orientējas, taču par to galvenajiem orientieriem daudzi pētnieki garša un smarža, ko uztver laša augsti attīstītie ožas orgāni . Katrā gadījumā laša spējas atgriezties dzimtajā upē ir jāatzīst par apbrīnojamām.

Nārsta migrācijas sākumā tā sākušie laši ir visinteresantākais makšķerēšanas objekts gan enerģijas pārpilnās uzvedības, gan arī gastronomiskās vērtības dēļ. Taču tuvojoties nārsta vietām un laikam, uzkrātā enerģija rūk, attiecīgi arī gaļas kvalitāte mazinās. Piemēram, ja jūrā laša gaļā ir aptuveni 11% tauku, tad tieši pirms nārsta to daudzums mazinās trīskārt. Tāpat ievērojami svara zaudējumi vērojami arī nārsta laikā, sasniedzot pat 50-60% no sākotnējā svara.

Lasis dažādās attīstības stadijās:

1.Mazulis upē.

2. “Smolts” (pirms došanās uz jūru).

3. Pieaudzis lasis.

4. Lašu tēviņš nārsta laikā

Leave a Comment