Mīlestība ir kaut kas brīnišķīgs un neizprotams, kas bieži vien cilvēku sirdīs iezogas negaidīti. Tā veidojās, aug un tiek izkopta pakāpeniski, soli pa solim. No sākuma tā apreibina un nepakļaujas nekādiem loģikas likumiem, ka pat cilvēks bieži vien neredz daudz ko, kas ir apkārt. Tautā šo laika posmu mēdz saukt par „rozā briļļu” periodu. Tālāk abiem apreibinātajiem pamazām sāk vērties vaļā acis un viņi saprot, ka viss nu itin nemaz nav tik perfekti, kā sākumā šķitis, bet tas nenozīmē, ka viss beidzās, jo viņu idille vēl joprojām ir ieslēgta un grozās skaistajā un krāšņajā mīlestības jūtu lokā. Un, lai arī cik neticami tas skanētu, savā ziņā šis loks var nepārtrūkt nekad. Ja vien abi apjautīs trīs pamat lietas, bez kurām, tām nepastāvot savstarpējās attiecības un ikdienā, par fantāzijas par kopīgu, laimīgu nākotni nemaz nerodas, vai tiek aizmirstas ātri vien un krāšņais pozitīvisma loks lēnām dzist. T.i., trīs pamatnosacījumi, kas ir visu veiksmīgu un produktīvu, kā arī, galvenais, skaistu un tīru attiecību pamatā : jūtu ‘ķīmija’, savstarpēja cieņa, un, pats galvenais – uzticība.
Bez tā sauktās jūtu ‘ķīmijas’ vai, savādāk, savstarpējais cilvēku jūtu un pievilkšanās kokteilis, vai jūtu radītās ķīmiskās reakcijas cilvēka prātā, kas atspoguļojās arī uz ķermeni, un rodas starp un vai divos cilvēkos, divu cilvēku kopība nemaz nevar sākt pastāvēt. Jo bieži vien, gluži kā savstarpējās simpātijas cilvēkam pret cilvēku rodas bez šķietama iemesla, tā arī rodas šī ‘ķīmija’ starp diviem cilvēkiem, kas rada nepārvaramu pievilkšanās spēku, kas, savukārt, kā magnēts divus cilvēkus ‘salipina’ kopā vienā veselā. Uz ilgāku vai neilgāku laiku, bet apdullinošais sajūtu un emociju sajaukums dod galveno triecienu uz cilvēka smadzenēm, it kā sakot, ka ir iestājies jauns periods tā dzīvē – skaists un , iespējams, pat traģiski skaists laiks. Vienvārdsakot, lai vispār sāktos attiecības un rastos mīlestības jūtas starp diviem cilvēkiem ir nepieciešama šī jūtu augstākā sakritība un labāko emociju gamma, kas dod zīmi cilvēkam baidīties no otra cilvēka zaudējuma, un ir kā pirmais pagrieziens pretī ilgākai un veiksmīgākai, kā arī skaistākajai savienībai, kas jebkad pastāvējusi – divu cilvēku mīlestībai.
Lai arī cik stipra būtu savstarpējā pievilšanās, bez savstarpējas cieņas izrādīšanas un uzturēšanas divi cilvēki veiksmīgi sadzīvot nespēj, jo, ja viens tiks cienīts, bet otrs – mazāk vai vispār nē, tad ar laiku pirmā, cienītā un godātā augstprātība augs tik ļoti, ka otrs būs kļuvis kā neredzams spociņš, pie kura tik pierasts, ka atbrīvoties nu nemaz negribas, un otrs, nospiestais, cietīsies, cietīsities, līdz kaut kas plīsīs – reizēm tam var būt arī letāls iznākums. Vai, savādāk, ja starp diviem cilvēkiem viens otru necienīs neviens no abiem, tad vienaldzība strauji vien augs augumā, un, kur gan redzēts, ka tīra vienaldzība sadzīvo ar mīlestību, respektīvi, šīs divas jūtas drīzāk ir kā asinskārs mednieks – kaķis ar visbailīgāko peli vienā istabā, kā izsalcis vilks un ievainota aita vienā aplokā, kā baltā haizivs un cilvēks, ar savainotu kāju okeāna vidū, un tā varētu turpināt mūžīgi. Otrs cilvēks ir jāciena, nevis jāuztver kā pašsaprotamu, ir jāsaprot, ka otrs ir personība, nevis bīdāms un grozāms vilciņš vai īpašums, ir jārespektē otrs, un otra vēlmes, kā arī otra brīvība, tiesības un pienākumi, un, protams, svarīgi ir neaizmirst to visu arī sevī un priekš sevis. Savstarpējā cieņā arī ietilpst aspekts par spēju uzklausīt otru, spēju izteikt savas jūtas un sāpes, kā arī runāt par problēmām, atdzīstot savas kļūdas un kopā risināt tās. Ja mīlnieki visu turēs iekš sevis, pacietīs, šķietami nepaciešamo, klusēs, kā mēmas zivs, vai, nedod dievs, tēlos prieku, kad jutīsies nelaimīgāki nekā jeb kad agrāk, tad viss negatīvais pamazām, pamazām krāsies cilvēkā, un nekad labs nav gaidāms no tā, kad tas viss sāks virzīties uz ātru, un nejaunu tas notiks lēni un pārdomāti, nē, tas notiks strauji, kā fizikālā adiabātiskā procesā – eksplozijas veidā. Tādēļ arī viena no galvenajām spējām un veiksmes atslēgām attiecības ir tieši spēja izteikt visu, kas uz sirds, uzklausīt otru, risināt problēmas kopā, kā arī izkratīt sirdi tāpat vien, par sīkumiem, jo tas tikai pastiprina emocionālo, kā arī ‘ķīmisko’ saitiņu.
Augstākā no augstākajām vērtībām, kas ir vērtīgāka par zeltu un kura reti kad diemžēl ir cietāka un nesalaužamāka par dimantu, pamatu pamats, uz kura balstās cilvēka labklājība, veiksme, pašnovērtējums, protams, arī visa veida attiecības, kas ir stingrākas par ko paviršu, nenozīmīgu. Tā ir uzticība. Ne velti vārdnīcā, blakus šim tik daudz ko izsakošajam vārdam, kā sinonīmi minēti tādi vārdi, tādi, kā paļāvība, ticība, nodošanās, lojalitāte. Nu kā gan cilvēks var būt labklājīgs un veiksmīgs, ja viņu nospiež kāds vai kādi grēki, dēļ kuriem viņš īsti neuzticas pat pats sev un nepaļaujas uz sevi. Kā gan cilvēks var patiešām tīri un labi vērtēt un cienīt sevi, ja nav pildījis to, kam, vismaz kādu brīdi svēti ticējis, vai devis goda vārdu, vai pat tikai nojautis, ka kāds uz viņu vājuma brīdī paļāvies un atklājies. Kā gan normāls cilvēks, kuram, kaut vai anatomiski, bet ir sirds, dziļi, dziļi savā apziņā, vai zemapziņas augstākajā slāni, pats var justies labi blakus cilvēkam, kuru ir nodevis. Tas, lai vai kā man tagad oponētu citi, nav iespējams. Cilvēkam un dziļi, dziļi sirdī – nav. Ja cilvēks ir nodevis otru, nododot sevi, kāda gan tur produktīva savienība, kāda gan augoša mīlestība?!? Lai arī, pēc šī atgadījuma attiecības turpinās, otrs nezin savas uzticības objekta nodevību, vai zina, un ir šķietami piedevis, var tēlot, ka viss ir kārtībā. Var kādu laiku pat just, ka viss ir kā agrāk Bet, tieši kopš tā brīža, kad solījumi, nav svarīgi, fiziski vai garīgi, tiek pārkāpti, tieši tas brīdis ir pagrieziena punkts mīlestības augošajam grafikam, lai tas strauji apstātos un sāktu dilt, respektīvi, attiecības – irt. Lejupslīde. Ir jau, protams, dažādi cilvēki, dažādas domas un viedokļi, šī tēma ir pietiekami aktuāla un visiem zināma, lai par to rastos daudz un dažādi izteikumi, teikumi, viedokļi, utt. Ir cilvēki, kas paļaujas uz to, ka otrs, kas izdara sānsoļus vai galīgi nav uzticams, vienmēr atgriežas atpakaļ, mīl tikai viņu, baudot citus fiziskos (vai garīgos) priekus. Bet kā jūtas tas, kas to dara. Mīlestība pārvērtas par atkarību, pienākumu. Par kaut ko, kurā ir elementi, kas trūkst, elementi, kas dara totāli laimīgu, tīri laimīgu. Par attiecību, dzīves trauku, kurš ir sapildīts tikai ar akmentiņiem (mazajām vajadzībām), un kurā golfa bumbiņām (pamatvērtībām) vairs vieta neatliek. Līdzko tiek pārkāpta uzticība, zūd pamats, un cilvēki kā rotējot gaisā cenšas vēl saglābt to, kas glābjams. Bet tas nav reāli, jo galvenā saistviela, kas satur kopā un uztur divu cilvēku savienību, ir uzticība. Ja nav uzticības, tad nav arī nākotnes, un visai ķīmijai, raksturu sakritībai, cieņai, kas arī savā veidā izpaužas kā uzticība, u.tml., vairs nav nekādas nozīmes, tās ir tikai labas atmiņas, lai arī šķietama realitāte.
Mīlestība rodas pati no sevis, bez iemesla. Tā rodas jūtu ‘ķīmijas’ ietekmē, simpātiju rašanās, apmulsuma un laimes trīsu dēļ, bet tā, ja ne platoniska, un abpusēja – starp diviem cilvēkiem, kuri abi mīl vai ir iemīlējušies, vai, vismaz, pamatīgi ieķērušies, tad nevar turpināt reāli pastāvēt, bez cilvēku savstarpējas cieņas un uzticības, jo ar laiku, kas parastos gadījumos nav nemaz tik daudz, viss pamazām, pamazām izirs un pastāv iespēja, ka arī radīs pretējo emociju mīlestībai – naidu. Ļoti svarīgi ir ievērot visus šos trīs nosacījumus, un, ņemot vērā veco latviešu sakāmvārdu, izturēties pret otru tā, kā gribi, lai izturas pret tevi, un tad jau pūles nebūs veltīgas un nesīs tikai un vienīgi patīkamas emocijas un augļus, veidojoties veiksmīgām, stiprām un produktīvām attiecībām.
Skaistais, krāšņais mīlestības loks ap jums turpinās tikai augt platumā, emocijas funkcija tikai un vienīgi augs bezgalīgā intervālā – no jūsu satikšanās brīža līdz plus bezgalībai – ,un jūs – pilnveidoties.
Augstākā laime, ko cilvēks var gūt, ir mīlēt otru un mīlētam būt.
(filma„Moulinrouge”, tulkots no angļu val. )