Senie Divupieši bija izveidojoši daudz un dažādus arhitektūras brīnumus! To arhitektūra bija ļoti daudzveidīga!!! Sākot no zikurātiem ,beidzot ar Semerīdas gaisa dārziem. Zikurāti ir pakāpju veida piramīdas, kuru galā atrodas templis. Vislabāk saglabājies Ūras zikurāts. Tie bija krāšņi izkrāsoti: Pamatne bija melnā krāsā, otrais stāvs bija sarkanā krāsā, un augšējā daļa bija baltā krāsā, bet pats templis bija zilā krāsā. Zikurātos nearēja ieiet iekšā tur bija tikai nišas. Bija kāpnes, kas veda līdz pašam templim un tās sauca par pandusu.
Runājot par pilsētu arhitektūru Divupē bija paralēlas un perpendikulāras ielas un četrstūrainas mājas ar baseiniem uz jumtiem, lai ievāktu lietus ūdeni. Tādēļ, ka senajā divupē upju pārplūšana nebija paredzama gadījās arī sausuma periodi, kad tas bija ļoti nepieciešams.
Babilonija
Visslavenākā no arhitektūras viedokļa bija Babilona. Tā bija unikāla pilsēta, jo tā bija inženierijas brīnums. Saskaņā ar Bībeles Pirmās Mozus grāmatas 11. nodaļu Bābeles tornis bija celtne, ko cēla cilvēki, lai sasniegtu debesis. Dievs, redzēdams cilvēces vienotību torņa celšanā, nolēma iznīcināt torni, kā arī sajaukt līdz tam vienoto cilvēku valodu daudzās valodās, lai nākotnē šādi mēģinājumi nevarētu atkārtoties. Torņa iznīcināšana pašā Pirmajā Mozus grāmatā nav aprakstīta, taču uz to ir norādes Jubileju grāmatā un citviet.
Daudzi Bībeles pētnieki saista Bābeles torni ar tai laikā Mezopotāmijā celtajām kulta celtnēm – zikurātiem. Pats augstākais zikurāts – Etemenaki zikurāts, kura augstums sasniedza 91 metru – atradās tieši Babilonā. Nav zināms, kad tieši tas tika uzcelts, bet tas noticis vēl pirms Hammurapi valdīšanas laika (1792.g.-1750.g. p.m.ē.). 689. gadā p.m.ē. Asīrijas valdnieks Sinaheribs iznīcināja Babilonu un arī Etemenaki zikurātu. Zikurātu atjaunoja Jaunbabilonijas valdnieks Nebukadnecars II. Zikurāta augstums — 90 m, bet pamatnes laukums sasniedza 90×90 m. Tas sastāvēja no septiņām terasēm, kas bija krāsotas dažādās krāsās un veltītas septiņiem dieviem. Zikurāta pašā augšā atradās neliela svētnīca, kas no ārpuses bija apšūta ar tirkīzziliem glazētiem ķieģeļiem. Svētnīcu uzskatīja par dieva Marduka un viņa sievas — rītausmas dievietes Sarpanitas mājokli. Šeit atradās dieva Marduka zelta statuja.
Vēl Babilonā esot atradušies Semiramīdas gaisa dārzi. Tā bija gigantiska pakāpju veida piramīda ar dārziem un terasēm. Uz terasēm ar sūkņiem tika pumpēts ūdens un tas izsmidzinājās caur neskaitāmajām strūklakām un avotiem! Tas bija izcils inženierijas veikums, diemžēl kad Persieši iebruka Babilonā ,viņi iznīcināja šo pasaules brīnumu, jo tas atgādināja par Babilonijas bijušo spēku. Izrakumos atrastas divu Nebukadnecara II piļu drupas. Pilis celtas uz mākslīgām platformām, piļu telpas grupējas ap atklātiem pagalmiem. Vienā no pilīm troņa zāles fasāde bija apšūta ar glazētiem ķieģeļiem, kur uz tumša fona attēlotas daudzas slaidas, zeltaini dzeltenas kolonas ar saritinātām kapiteļu volūtām, starp kurām karājās lotosu vītnes. Augstāk stiepās frīze, ko veidoja baltas un dzeltenas palmetes un tirkīzzili rombi. Vispār radās iespaids, ka fasāde ir viegls iežogs, ko apvij ziedi. Tā izskatījās ļoti skaista, jo bija sakomponētas zilā, gaišzilā, dzeltenā, baltā un melnā krāsa un viss noklāts ar mirdzošu, caurspīdīgu glazūru. Otrajā — vasaras pilī bija ierīkoti slavenie «gaisa dārzi», t.i., zaļumu stādījumi uz mākslīgām terasēm, ko balstīja velves. No Eifratas pa kanāliem, akām un citām ierīcēm plūda ūdens šo stādījumu laistīšanai. Jaunbabilonijas mākslai vispirms bija dekoratīvi uzdevumi. Attēloja reālus un fantastiskus svētos dzīvniekus, augus, ornamentus. Jaunus paraugus šā laikmeta māksla nedod. Jaunbabilonijas mākslā vairs nav sastopami asiriešu ciļņos un sienu gleznojumos vērojamie sižeti — kara un galma dzīves ainas. Uz zīmogiem attēlotās dievu pielūgšanas ainas bieži pārvēršas par grūti saprotamām shēmām.
Babilona bija ļoti nostiprināta ar 15m platu grāvi apkārt pilsētai, kurā varēja pārvietoties pat lieli transporta kuģi. Līdz mūsdienām saglabājušās vairāku arhitektūras pieminekļu paliekas. Spriežot pēc izrakumu materiāliem un pēc aprakstiem, jauno laiku Bābele bija milzīga, pareizi plānota pilsēta ar taisnām ielām. To apjoza trīskāršs, stiprs mūris, tas bija septiņu metru augstumā ar dzegām virspusē, kurā bija astoņi vārti, ko dēvēja astoņu galveno dievu vārdos. Biezie mūri, daudzie torņi un ar ķieģeļiem izmūrētais grāvis nodrošināja pilsētas aizsardzību. Pilsētā bija ļoti daudz dažādu kulta ēku: tempļu, nelielu svētnīcu, ielas altāru.
Pilsētas mūra ziemeļu pusē atradās dievietes Ištaras vārti — četri uz kvadrāta pamatnes celti torņi ar arkveida ieeju, aiz kuras sākās galvenā maģistrāle — procesiju ceļš. Šo ceļu uzskatīja par svētu, jo tas veda uz Bābeles galveno templi, tā saucamo «Esagilu», kas bija celts par godu dievam Mardukam. Procesiju ceļš bija izbruģēts ar kaļķakmens plāksnēm un inkrustēts ar sarkanu brekčiju. Pilsētas mūris, vārtu torņi, sienas gar procesiju ceļu bija celti no dedzinātiem ķieģeļiem, pie kam uz ķieģeļiem ciļņa tehnikā bija attēloti lauvas, vērši, pūķi — dievu simboli. Ciļņus klāja krāsaina glazūra.Neskatoties uz bēdīgo iznākumu, šumeru civilizācijas un Babilonijas sasniegumi atstājuši dziļu ietekmi uz vēlāko Eiropas antīko pasauli, it sevišķi grieķu, bet no tās arī uz vēlāko Senās Romas kultūru. Šumeru un Babilonijas ietekme acīmredzama Homēra darbos, grieķu matemātiķa Eiklīda teorēmās, kā arī astronomijā, astroloģijā un daudzās citās dzīves jomās.
Šī ir Babilonijas rekonstrukcija:
1.-Procesiju ceļš.
2.-Ištaras vārti.
3.-Iekšējais mūris.
4.-Valdnieka pils.
5.Gaisa dārzi.
6.Nin. Maha templis.
7.Ištaras templis.
8.Tirgus.
9.Etemenakī zikurāts (Bābeles tornis).
10.Esagila templis.
11.Tilts.
12.Eifratas upe.
Ūra.
Ūra ir sena šumeru civilizācijas pilsēta mūsdienu Irākas teritorijā. Britu arheologa Lenarda Vulija izrakumi (1922 – 1934) atklāja, ka tā pastāvējusi aptuveni no 3500. gada pr. Kr. Viņš atrada liecības par plūdiem, kuru ietekmē varētu būt radies eposs par Gilgamešu un Bībeles vēstījums par grēku plūdiem, un uzgāja pakāpjveida piramīdu (zikurātu) atliekas.
3. gt. p.m.ē. radās samērā sarežģīta torņveida kulta celtnes forma – zikurāts, kas pilsētas ēku kompleksā pamazām ieņēma galveno vietu un sāka dominēt pār citām celtnēm. To parasti novietoja blakus galvenās dievības templim. Vislabāk saglabājies milzīgais, valdnieka Ūrnamma celtais zikurāts Ūrā (3. gt. beigas p.m.ē.), kura augstums sasniedzis vairāk nekā 20 m. Tas sastāv it kā no trim masīviem torņiem, kas novietoti cits virs cita, to apjomiem uz augšu samazinoties. Lielā, ar nededzinātiem ķieģeļiem un blietētiem māliem piepildītā celtne, kurā nebija paredzētas nekādas telpas vai ejas, augšā noslēdzās ar nelielu svētnīcu. Augšējā terasē, kur atradās svētnīca, notika reliģiskas mistērijas. Svētnīca, domājams, izmantota arī kā observatorija, kur darbojušies priesteri – zvaigžņu skaitītāji. Zikurāta terases savā starpā savienoja milzīgas, ārpusē ierīkotas kāpnes, kas akcentēja visas ēkas strukturālo uzbūvi. Terases bija krāsotas dažādās krāsās: apakšējā – melnā, vidējā – sarkanbrūnā un augšējā – baltā. Ar savām monumentālajām un masīvajām formām zikurāts atgādināja ēģiptiešu piramīdas.
Ūrā 21. gs. p.m.ē. uz desmit metrus augstas platformas uzcēla mēness dievam Nannam veltītu celtni – pakāpjveida torni zikurātu (zikurāts – kalna māja). Augšējā apjomā atradās svētnīca. Tūkstošiem skatītāju svētku laikā sekoja priesteru procesijai, kas mūzikas pavadībā devās augšup pa kāpnēm, lai templī pielūgtu Ūras pilsētas aizbildni dievu Nannu. Pēc tam mēness dievs ziedojumiem piekrautā kuģī devās uz seno šumeru cilšu savienības centru Nipūru pie sava un visu “dievu tēva” Enlila, lai izlūgtos svētību Ūras upēm, mežiem un laukiem. Valdīja uzskats, ka naktīs Nanna ceļo pa debess jumu, bet dienās – pa pazemes valstību. Nanna šumeriem asociējās ar vērsi, kura ragi veido pusmēnesi. Ūras I dinastijas valdnieku kapenēs (25. gs. p.m.ē.) atrada arfas, kuru rezonatorus rotāja no zelta izgatavota vērša galva ar lazurīta bārdu un ragiem.
Zikurāti
Mezopotāmijas arhitektūras īpatnības lielā mērā noteica dabas apstākļi: akmeņu trūkums un lielās māla nogulas. Neapdedzināti ķieģeļi bija Mezopotāmijas celtnieku pamatmateriāls. Par Mezopotāmijas arhitektūras attīstības sākumu var uzskatīt laiku, kad ciemata nelielo, no niedrēm celto dzīvojamo ēku vidū parādījās uzbērums ar lielāku māla ķieģeļu celtni – templi. Tam bija balsinātas sienas, nišas un inkrustācijas no spilgti krāsainām māla naglām. 3. gadu tūkstoša beigās templim blakus sāka celt milzu izmēra pakāpju torni – zikurātu, veltītu pilsētas sargātājiem dieviem. Par tā klasiskās formas raksturīgāko un hronoloģiski agrāko no pazīstamākajiem piemēriem tiek uzskatīts Šumeras un Akadas galvaspilsētas Ūras zikurāts, ko sāka celt ap 2000. gadu p.m.ē. III šumeru dinastijas valdnieka Ūrnammu valdīšanas laikā un pabeidza VI gadsimtā p.m.ē. Tā drupas un apraksti sengrieķu literatūrā ļāva zinātniekiem veikt rekonstrukciju. Nesalīdzināmi sliktāk saglabājušies zikurāti, kas arī celti Ūrnammu laikā Ūras kaimiņu pilsētās Eridu, Elobeidā un Nipūrā, – to rekonstrukcija nav iespējama. Tāpat kā Ēģiptes piramīda, zikurāts, it īpaši šīsdienas izskatā, kad nav vairs tā krāsainā ietērpa, iespaido galvenokārt ar savu masu. Zikurāta pamatne ir kvadrātam tuvs taisnstūris. Ūrā tā dimensijas ir 56 x 52 m. Salīdzinājumā ar šādu varenu pamatni zikurāta augstums, liekas, bijis liels, piemēram, Ūrā tas pašreiz ir 21,33 metri.
Izmantotā informācija:
http://lv.wikipedia.org/wiki/Jaunbabilonijas_arhitekt%C5%ABra http://www.liis.lv/kultvest/Arhiem/Ura/citati.htm