Babilonijas kultūra ( gaisa dārzi; zikurāts, Bābeles tornis, Ištaras vārti)

Referāts

Babilonijas kultūra

(Gaisa dārzi, zikurrāts, Bābeles toenis, īštaras vārti)

SATURS

1. Ievads……………………………………………………………………………3
2. Babilinija- šumeru mantojums……………………………………………4
3. Hammurapi……………………………………………………………………..5
4. Semiramīdas gaisa dārzi Bābelē………………………………………..7
5. Ūras zikurāts……………………………………………………………………9
6. Mēness dievu pilsēta- Ūra………………………………………………..12
7. Ištaras vārti…………………………………………………………………….14
8. Bābeles tornis…………………………………………………………………17
9. Nobeigums……………………………………………………………………..19
10. Izmantotā literatūra………………………………………………………….21

Ievads.

Vācot materiālus šim referātam, pētot šumeru kultūru nonācu pie secinājuma, ka par šo kultūru, lai arī ir daudz materiālu , zinām mēs ļoti maz. Ko tad mēs īsti zinām par kultūru, kas pastāvējusi no 40.g.p.Kr. – 8600.g.p.Kr., grūti rast priekšstatu par procesiem, kas varētu būt notikuši šai laika posmā un pats galvenais, kādā veidā. Protams, vēsturei un tās hronoloģiskās gaitas sakārtotībai, šie laika skaitļi ir nosacīti, jo gadi tiek noteikti aptuveni tikai pēc artifaktiem, kurus atrod, nevis procesiem, kuri savukārt tiek noteikti sākotnēji balstoties tikai uz hipotēzēm. Tāpēc par šumeru kultūras pirmssākuma posmu skaita apmēram ap 6000.g.p.Kr. Visos laikos vēture ir rakstīta un pārrakstīta , jo laiks rit un zinātne attīstās. Paiet laiks un tiek pierādīts tas, kas kādreiz bijusi utopija, tāpēc laika gaitā vēstures hronoloģija iegūst pavisam citu izkārtojumu un jēgu. Pateicoties arheoloģijai mēs iegūstam artefaktus, caur kuriem rodas iespēja veidot priekšsatatu par notikumiem, kas risinājušies visos zemes pastāvēšanas laikos. Taču uz iepriekš izveidotajiem priekšstatiem, veidojas citi, ar jau pamatotāku skaidrojumu un cilvēku informācijas uztveres iespējām, protams, atbilstoši laika prasībām. Kaut par pamatu kalpo vieni un tie paši artefakti, iegūstam gala rezultātu, kura skaidrojuma nobeigumā nebūs vārdu, kas paliks noslēpumā vai zinātniski nevarēs atrast izskaidrojumu. Visi tiecas pēc viena – vēstures gaitas skaidrojuma nerunājot pretī loģikai un zinātnes saniegumiem.
Cilvēki dzīvo ne tikai fiziskajā pasaulē, bet arī jūtu pasaulē, ko raksturo katra individuālā dvēsele. Šīs divas eksistences formas zemes dzīvē darbojas it kā paralēli, bet tomēr kopā. Personības pasaule ir pirmām kārtām cilvēka Es. Šī pasaule tiek uztverta ar visiem maņu orgāniem. Tāpēc pārsvarā visas liecības, kas palikušas no aizvēsturiskiem laikiem, ir simbolos, tēlos, jo ataino cilvēka izpausmes, to tikumus vai netikumus, jūtu pasauli un norāda uz vajadzību cīnīties ar ļauno sevī. Tā ir šīs zemes matērijas izpausme, kas darbojas uz cilvēku kā neatņemama sastāvdaļa, lai atbrīvotos no melnā un saniegtu gaišo – augstāko, jeb garīgumu, gaismu. Sasniedzot to, cilvēks spētu rūpēties ne tikai par sevi, bet arī par visu un visiem. Savukārt radīt var tikai tādas būtnes, kam piemīt nesavtīga mīlestība, bet patreiz cilvēks atrodas uz tādas attīstības pakāpes, kurā ir tikai Dieva palīga statuss. Šāds viedoklis bija gandrīz visām senajām Austrumu tautām izņemot ebrejus, kuri vēsturiski parādās diezgan vēlu un, atrodoties uz dzīvi zemē, nokļūst divu ievērojamu kaimiņkultūru ietekmē. Senēbrejiem savukārt pieder termins, jeb mīts par dievišķo gribu, kas ir loģisks turpinājums pirmssākuma.

Babilona – Šumeru mantojums.

Mezopotāmijas līdzenuma vidusdaļā, kur Efrata un Tigra saplūst vistuvāk, apmēram 75 kilometrus uz dienvidiem no mūsdienu Bagdāde, 3. gadu tūkstotī pr. Kr. Bija izveidojusies neliela pilsēta – Babilona vai Bābele. Babilona izrādījās svarīgu tirdzniecības ceļu krustpunktā. Tādēļ tā drīz vien kļuva par galveno Mezopotāmijas saimniecisko, bet vēlāk arī Babilonijas valsts politisko centru. Babilonija bija daudz noturīgāka civilizācija par tās priekšteci – Šumeru – tās pastāvēja no 18 līdz 6 gadsimtam pr. Kr. Babilona attīstīja tālāk Sargona iedibināto absolūto monarhiju, kā arī izveidoja unikālu likumdošanas, tiesu un izpildvaras aparātu.

Saglabājies arī Babilonijas likumu krājums (pirmie rakstītie likumi parādījās vēl šumeru laikā), kas izstrādāts 18. gadsimtā pr. Kr. un kuru vēsturē pazīst kā Hammurapi ( viens no Babilonijas valdniekiem 1792 – 1750 g. pr. Kr.) likums.
Kopumā Hammurapi kodekss aptvēra apmēram 300 šumeru un adakiešu likumus. Tā kā Babilonija bija galvenokārt Pilsēta – valsts, tajā izveidojās arī labi organizēta pilsētu pārvaldes administratīvā sistēma ar pilsētu mēriem un organizēta pilsētu pārvaldes administratīvā sistēma ar pilsētu mēriem un padomēm ( domēm). Likumi un valsts pārvaldes organizācija acīmredzot bija tie jaunievedumi, kuri Babilonijas ilgspēju – tā gandrīz nemanītā veidā pastāvēja 12. gadsimtus. To gandrīz pilnībā, kā arī lielā mērā Babilonijas kultūru kopumā pārņēma kaimiņvalsts Asīrija. Babilonijā pastāvēja arī skolas. Tajās galvenokārt tika mācītas prakstiskas iemaņas un zināšanas. Piemēram, saglabājusies šumeru valodā rakstīts zemkopja almanahs, kas saturēja detalizētus zemes kopšanas padomus, ieskaitot lauku apūdeņošanu, graudu vētīšanas paņemienus u.c. Līdz ar to jāatzīmē, ka bija parādījies vēl viens civilizācijas attīstību noteicošs faktors – zināšanas un zināšanu vadība, kura nozīme tālākā laika gaitā arvien vairāk pieauga.

Babilonijas amatnieki bija labi meistari daudzās tehnikas un tehnoloģijas jomās. Tie bija apguvuši Metalurģija, audumu balināšanu, krāsošanu, krāsu un pigmentu sagatavošanu, kosmētika, parfimērija, farmācija, u.c.
Babilonijas ārsti izdarīja ķirurģiskas operācijas un pat Hammurapi likumu krājumā vairāki paragrāfi bija veltīti ķirurģijai. Kopš Hammurapi valdīšanas beigām ap 1750.g.pr. Kr., līdz 539.g.pr.Kr., kad Babilonija pakļāvās Persijai pagāja vairāk kā 1200 gadu. Šajā laikā Babilonijas sociālā struktūra, saimnieciskā organizācija, māksla, literatūra, reliģiskie ticējumi sasniedza augstu attīstības pakāpi. Tai pat laikā neskatoties uz to, ka tajā dažādos laika posmos dominēja dažādas tautas un valdnieki, tā saglabāja savu sākotnējo šumeru kultūras mantojumu.
Dieva vārti”Tā senatnē sauca Babilonu, Mezopotāmijas galvaspilsētu, kas 19 -6 gs.pr.Kr bija Babilonijas galvaspilsēta un atradās uz dienvidiem no mūsdienu Bagdādes.

Hammurapi

Sestais Babilonijas valdnieks Hammurapi kļuva par vienu no izcilākajiem senatnes politiķiem. Viņš tik viltīgi noslēdza savienības ar kaimiņiem, ka prata ar viņu rokām sagraut savus pretiniekus. Mazu valsti Hammurapi pārvērta par lielvalsti, kas aptvēra visu Mezopotāmiju. Bet slavu Hammurapi iemantoja ar to, ka kļuva par pirmo vēsturē likumu krājuma autoru. Vēsturnieki šo kopojumu sauc par „Hammurapi likumiem”.
Izdarot izrakumus senās Elamas galvaspilsētas Sūzās, franču arheologi 1901.g. uzgāja lielus akmens stabu ar valdnieka Hammurapi attēlu un viņa 247 likumu tekstu ķīļu rakstā. No šiem likumiem tad arī kļuva zināms, kā ritēja dzīve Babilonijā un kā Hammurapi pārvaldīja valsti.
Hammurapi lietoja tos zemes gabalus, ko kopiena viņam iedalīja kā valdniekam. Šajās platībās viņš nometināja savus cilvēkus – karavīrus. Valdnieks viņiem deva visu saimniecībai nepieciešamo un bargi sodīja tos, kas viņiem centās kaut ko atņemt.
Agrāk zemnieki nodokļus maksāja, atdodot labību, eļļu un vilnu, bet Hammurapi laikā – sudrabā. Tiem, kuriem sudraba nebija, nācās iekrist parādos vai uz trijiem gadiem atdot bērnus verdzībā.
Hammurapi rakstīja savus likumus, izvirzīja cildenus mērķus. Viņš centās panākt, lai stiprais neapspiestu vājo, lai bārenim un atraitnei tiktu taisnība, lai apspiestajam tiktu taisnība. Bet likumi bija ļoti bargi, noziedznieki tika nežēlīgi sodīti. Saskaņā ar Hammurapi likumiem cilvēks, kas bija nozadzis cita cilvēka mazgadīgo dēlu, tika nogalināts. Nāvessods tika piespriests zaglim, kas bija nozadzis ugunsgrēkā cietušā mantas. Ja dēls iesita tēvam, dēlam nocirta roku; ja cilvēks izsita cilvēkam zobu, kas stāvokļa ziņā bija līdzīgs viņam, vainīgajam arī izsita zobu.
Pateicoties Hammurapi, Babilona kļuva par Priekšāzijas kultūras un zinātnes centru. Daudzi babiloniešu sasniegumi ir ienākuši pat mūsdienu sadzīvē. Tāpat kā babiloniešu priesteri, mēs riņķa līniju iedalām 360 grādos, gadu – 12 mēnešos, stundu – minūtēs un sekundēs.
Babilona bija tiem laikiem milzīga pilsēta, kurā dzīvoja ne mazāk kā 300 tūkstošu cilvēku.

Semiramīdas gaisa dārzi Bābelē.

Semiramīdas gaisa dārzi ir jaunāki par piramīdām. Kaut gan tie būvēti “Odiseja” laikā, kad uzplauka grieķu pilsētu būvniecība, tie vairāk atbilst senajai ēģiptiešu nevis grieķu pasaulei. Šie dārzi simbolizē Ēģiptes laikabiedrus un konkurentes Asīrijas – Babilonijas norieta periodu. Ja piramīdas ir apskatāmas vēl tagad, tad gaisa dārzu mūžs bija īss – tie pazuda reizē ar Bābeli – majestātisku, bet neizturīgu māla gigantu.
Varenajā Babilonijas pilsētas kompleksā, ko apjoza milzīgais mūris ar galvenajiem- Ištaras vārtiem centrā, valdnieka Nebukadnecara valdīšanas laikā tika uzbūvēti gan Babilonijas galvenajam dievam Mardukam veltītais Esagila templis, gan templim blakus esošais zikurāts Etemenanki, Bībelē dēvēts par Bābeles torni, gan viens no septiņiem pasaules brīnumiem Babilonijas gaisa dārzi.

Kā stāsta leģenda ķēniņam Nebukadnecaram bijusi daiļa jo daiļa sieva – Semiramīda, ko valdnieks pārvedis no tālās Persijas. Diemžēl Nebukadnecars lielāko daļu laika tālu projām karagājienos, bet daiļā Semiramīda skumusi mājās viena un, pieradusi pie savas dzimtenes zļajām kalnu nogāzēm, Babilonijas karstajā līdzenumā ilgojās pēc kalniem, mežu ēnas vēsuma. Vēlēdamies remdēt savas sievas ilgas, Nebukadnecars nolēma uzdāvināt viņai veselu oāzi.
Gadu tūkstoši ir aizritējuši, bet diemžēl tā arī palicis neatklāts šā pasaules brīnuma arhitekta vārds, tomēr nav šaubu, ka tas bijis ģeniāls cilvēks.
Valdnieces dārza celtniecībai tika mobilizēti visi senās valsts garīgie, fiziskie spēki un materiālu resursi. Pirmā Bābele pierādīja, ka mīlestības vārdā var radīt monumentālu brīnumu. Un nākamo paaudžu atmiņā valdnieces vārds saplūda ar Asīrijas valdnieces vārdu, un dārzi kļuva pazīstami ar nosaukumu ‘Semiramīdas gaisa dārzi”.
Dārzi bija izvietoti četros stāvos. Stāvu arkas balstījās uz divdesmit piecus metrus augstām kolonām. Stāvu platformas bija veidotas no plakanām akmens plātnēm, kuras nosedza ar niedru kārtu, pārlietu ar asfaltu un pārsegtu ar svina loksnēm, lai ūdens netecētu uz zemākajiem stāviem. Platformas virsmai bija uzbērta zeme, lai tur varētu augt lieli koki. Terases, kas bija savienotas ar lēzenām trepēm, bija izklātas ar krāsainām flīzēm. No ziemeļiem piegādāja retu koku un zāļu sēklas. Ziemā, kad kļuva vēsāks, ar smagiem ratiem, kuros bija aizjūgti vērši, pilsētā nogādāja lielus kokus, kuri bija rūpīgi ietīti slapjās mašās.
Pāri simts metrus augstajām sienām – tik platām, ka uz tām varēja garām pabraukt divi rati, bija redzamas koku zaļās cepures. Ēnainajā vēsumā, klausoties ūdens strūklu burbuļošanā (dienu un nakti vergi pumpēja ūdeni no Eifratas), valdnieces skatam pavērās viņas valsts līdzenās, saules svelmes apdedzinātās zemes ainava.
Tie aptuveni 1000m2 lielie gaisa dāzi bija izveidoti uz septiņām terasēm un zinātnieki ir izsecinājuši, ka vispirms izbūvētas pazemes velves, uz kurām balstījušās terases, tālāk tās balstījās uz varenām, augstām kolonnām un katra nākamā terase pacēlās apmēram 5 metrus augstāk par iepriekšējo. Trases tika izklātas ar 5,45m garām un 1,35m platām sijām, tām pārklāja pāri ar asfaltu pārlietas niedras, bet virsū vēl pārklāja svina loksnes, lai ūdens cauri augsnei neizsūktos dārza apakšejos stāvos un tikai tad visai šai sarežģītai konstrukcijai uzbēra virsū biezu auglīgas zemes kārtu, ka te varēja augt paši labākie koki.
Zemākajās terasēs auga granātkoki, mirdzinot savus košos augļus, augstāk pacēlās dateļpalmas, biezlapainie vīģes koki, vīnogulāji.
Nebukadnecara valdīšanas laikā nebija nevienas karavānas vai kuģa, kas uz gaisa dārziem neatvestu arvien jaunus un jaunus augus un kokus, tā arvien no jauna papildinot jau tā neizmērojamo krāšņumu. No tālienes dārzs izskatījās kā milzīgs zaļš, kokiem, krūmiem un puķēm noaudzis kalns, kas patvēries starp debesīm.
Simtiem vergu caurām dienām un naktīm grieza milzīgo ratu, kas ādas spaiņos smēla Eifratas ūdeni un uznesa to līdz augšējai terasei, no kurienes ūdens pa mākslīgajiem kanāliem plūda lejup un apūdeņoja stādījumus visās terasēs, lai Babilonas 500 karstumā neizkalstu.
Dārzi bija celti vēsā vēja pusē, kas plūda no ziemeļrietumiem.
Apskatīt šos dārzus nebija nemaz tik vienkārši, jo tie atradās aiz valdnieka pils augstajiem mūriem un ieeju dārzos apsargāja kareivji. Vienkāršajiem ļaudīm vispār bija liegts apskatīt dārzus.
Kad beidzās Babilonas politiskā un ekonomiskā varenība, un mākslas uzplaukums apsīka. 539.g.pr.Kr. Babilonijā iebruka Persijas valdnieks Kīrs. Kīrs Babilonu nenopostīja. 482.g.pr.Kr. to nopostīja cits Persijas valdnieks Kserkss1, tomēr arī tad gaisa dārzi vēl netika nopostīti.
Viens no septiņiem pasaules brīnumiem aizgāja bojā 2.gs. pr.Kr. kad kāda persiešu cilts iebruka Babilonā un arī plūdu rezultātā. Ūdens atmiekšķēja slikti apdedzinātos ķieģeļus, ar laiku iebruka terases, dārzi pamazām aigāja bojā, jo nebija, kas tos kopj un uztur kārtībā.
Mūsdienās gids Bābelē ierasti norāda uz vienu no māla atlūzu kalniem kā uz vietu, kur kādreiz atradās Semiramīdas gaisa dārzi.
Senās Asīrija

Ūras zikurāts

Ūra ir sena šumeru civilizācijas pilsēta mūsdienu Irākas teritorijā. Britu arheologa Lenarda Vulija izrakumi (1922 – 1934) atklāja, ka tā pastāvējusi aptuveni no 3500. gada pr. Kr. Viņš atrada liecības par plūdiem, kuru ietekmē varētu būt radies eposs par Gilgamešu un Bībeles vēstījums par grēku plūdiem, un uzgāja pakāpjveida piramīdu (zikurātu) atliekas.
Zikurāts, senajā Babilonijā un Asīrijā, ir pakāpjveidīga saulē kaltētu ķieģeļu piramīda, kas pārklāta ar glazētiem ķieģeļiem vai flīzēm; tās augšā pacēlās svētnīca.
Zikurāts (< akadiešu) – sakrālā celtne Mezopotāmijā. Pakāpjveida tornis no neapdedzinātiem ķieģeļiem (3 – 7 paralēlas vai nošķeltas piramīdas, kas novietotas cita uz citas). Augšējā apjomā atradās svētnīca, dažādu krāsu terases (melnas, sarkanas, baltas) savienoja kāpnes vai pandusi. 2. – 1. g. tūkst. p.m.ē. celtie zikurāti saglabājušies Irākā un Irānā.
3. gt. p.m.ē. radās samērā sarežģīta torņveida kulta celtnes forma – zikurāts, kas pilsētas ēku kompleksā pamazām ieņēma galveno vietu un sāka dominēt pār citām celtnēm. To parasti novietoja blakus galvenās dievības templim. Vislabāk saglabājies milzīgais, valdnieka Ūrnamma celtais zikurāts Ūrā (3. gt. beigas p.m.ē.), kura augstums sasniedzis vairāk nekā 20 m. Tas sastāv it kā no trim masīviem torņiem, kas novietoti cits virs cita, to apjomiem uz augšu samazinoties. Lielā, ar nededzinātiem ķieģeļiem un blietētiem māliem piepildītā celtne, kurā nebija paredzētas nekādas telpas vai ejas, augšā noslēdzās ar nelielu svētnīcu. Augšējā terasē, kur atradās svētnīca, notika reliģiskas mistērijas. Svētnīca, domājams, izmantota arī kā observatorija, kur darbojušies priesteri – zvaigžņu skaitītāji. Zikurāta terases savā starpā savienoja milzīgas, ārpusē ierīkotas kāpnes, kas akcentēja visas ēkas strukturālo uzbūvi. Terases bija krāsotas dažādās krāsās: apakšējā – melnā, vidējā – sarkanbrūnā un augšējā – baltā. Ar savām monumentālajām un masīvajām formām zikurāts atgādināja ēģiptiešu piramīdas.

Senajā Divupē garīgā kultūra bija cieši saistīta ar reliģisko pasaules uztveri, kas ietekmēja arī arhitektūras un mākslas attīstību. Šumerā šī ietekme bija īpaši spēcīga.
Ūrā 21. gs. p.m.ē. uz desmit metrus augstas platformas uzcēla mēness dievam Nannam veltītu celtni – pakāpjveida torni zikurātu (zikurāts – kalna māja). Augšējā apjomā atradās svētnīca. Tūkstošiem skatītāju svētku laikā sekoja priesteru procesijai, kas mūzikas pavadībā devās augšup pa kāpnēm, lai templī pielūgtu Ūras pilsētas aizbildni dievu Nannu. Pēc tam mēness dievs ziedojumiem piekrautā kuģī devās uz seno šumeru cilšu savienības centru Nipūru pie sava un visu “dievu tēva” Enlila, lai izlūgtos svētību Ūras upēm, mežiem un laukiem. Valdīja uzskats, ka naktīs Nanna ceļo pa debess jumu, bet dienās – pa pazemes valstību. Nanna šumeriem asociējās ar vērsi, kura ragi veido pusmēnesi. Ūras I dinastijas valdnieku kapenēs (25. gs. p.m.ē.) atrada arfas, kuru rezonatorus rotāja no zelta izgatavota vērša galva ar lazurīta bārdu un ragiem.
Mezopotāmijas arhitektūras īpatnības lielā mērā noteica dabas apstākļi: akmeņu trūkums un lielās māla nogulas. Neapdedzināti ķieģeļi bija Mezopotāmijas celtnieku pamatmateriāls. Par Mezopotāmijas arhitektūras attīstības sākumu var uzskatīt laiku, kad ciemata nelielo, no niedrēm celto dzīvojamo ēku vidū parādījās uzbērums ar lielāku māla ķieģeļu celtni – templi. Tam bija balsinātas sienas, nišas un inkrustācijas no spilgti krāsainām māla naglām. 3. gadu tūkstoša beigās templim blakus sāka celt milzu izmēra pakāpju torni – zikurātu, veltītu pilsētas sargātājiem dieviem. Par tā klasiskās formas raksturīgāko un hronoloģiski agrāko no pazīstamākajiem piemēriem tiek uzskatīts Šumeras un Akadas galvaspilsētas Ūras zikurāts, ko sāka celt ap 2000. gadu p.m.ē. III šumeru dinastijas valdnieka Ūrnammu valdīšanas laikā un pabeidza VI gadsimtā p.m.ē. Tā drupas un apraksti sengrieķu literatūrā ļāva zinātniekiem veikt rekonstrukciju. Nesalīdzināmi sliktāk saglabājušies zikurāti, kas arī celti Ūrnammu laikā Ūras kaimiņu pilsētās Eridu, Elobeidā un Nipūrā, – to rekonstrukcija nav iespējama. Tāpat kā Ēģiptes piramīda, zikurāts, it īpaši šīsdienas izskatā, kad nav vairs tā krāsainā ietērpa, iespaido galvenokārt ar savu masu. Zikurāta pamatne ir kvadrātam tuvs taisnstūris. Ūrā tā dimensijas ir 56 x 52 m. Salīdzinājumā ar šādu varenu pamatni zikurāta augstums, liekas, bijis liels, piemēram, Ūrā tas pašreiz ir 21,33 metri.
Ūras zikurāta pirmās terases sienas sedza 2,5 m bieza apdedzinātu ķieģeļu kārta. Mazliet ieslīpā, 15 m augstā terases siena bija ar nišām. Zikurāts ir pilnīgi blīva celtne, iekštelpu vai eju tajā nav bijis. Tā raksturīgākā īpatnība ir arhitektoniski labi pārdomātā ārējo kāpņu sistēma, kas savienoja trīs terases ar zemi.
Divupes monumentālās celtniecības materiāls akmens trūkuma dēļ bija māla ķieģeļi, sākumā saulē izkaltēti, bet Ūras III dinastijas laikā tika atklāta ķieģeļu apdedzināšanas tehnika. Galvenā monumentālā celtne Divupē bija vairākpakāpju torņi – zikurāti ar svētnīcu uz augšējās platformas. Speciālisti aprēķinājuši – lai uzceltu Urukas zikurāta vienu platformu (terasi), 1500 strādniekiem nāktos strādāt pa 10 stundām dienā veselus piecus gadus.
Ūras III dinastija. Pēc īslaicīgas gutiešu kundzības sākās šumeru pilsētu atdzimšana un Ūras III dinastijas valdnieku hegemonija. Dinastijas pamatlicējs Ūrnammu un viņa dēls Šulgi apvienoja teritoriju, kas gandrīz aptvēra bijušās Sargonīdu lielvalsts robežas. Tas bija spožs laikmets, kas pastāvēja tikai nedaudz ilgāk par 150 gadiem.
Saskaņā ar Bībelē teikto “haldiešu Ūra” ir Abraāma dzimtā pilsēta. Ūra atrodas Eifratas austrumu krastā, un savus ziedu laikus tā pieredzēja ap 2100. gadu p.m.ē., Ūrnammu valdīšanas laikā. Iespaidīgākā celtne mūru ieskautajā pilsētā bija liels zikurāts, un lielākā daļa pilsētas tempļu bija veltīti Mēness dievam Nannam un viņa sievai Ningalai. 20. gadsimta divdesmitajos gados arheologs sers Lenards Vulijs, atrokot Ūru, atklāja iespaidīgu valdnieku kapsētu (2600 – 2300 p.m.ē.) ar aptuveni 1500 kapenēm, kas bija bagātīgi piepildītas ar dārgām mantām un liecināja par šumeru civilizācijas sasniegumiem. Pieņēmumam, ka tieši šajā vietā ap 3200. gadu notikuši Bībelē minētie plūdi, nekad nav bijis būtisku pretargumentu.
Mēness dievu pilsēta – Ūra.

Mēness dievu pilsēta – Ūra.

Mezopotāmija, divu upju — Tigras un Eifratas – zeme, bieži tiek dēvēta par “cilvēces šūpuli”. Aptuveni 10. gt. p.m.ē. cilvēki te sāka iekopt zemi, apgūt aušanas prasmi un turēt mājlopus. Apmetnes tika celtas no māla ķieģeļiem; vēlāk bijušo māju vietās līdzenumā pacēlās pakalni, zem kuriem saglabājušās tūkstošiem gadu senas vēstures liecības.
Pirmās apmetnes pie Ūras parādījās ceturtajā gadu tūkstotī p.m.ē., bet 25. gadsimtā p.m.ē. Ūra kļuva par Šumeras galvaspilsētu. Daudzajās apbedījumu vietās atrastie priekšmeti ļauj nešaubīgi apgalvot, ka Ūra bija ļoti bagāta pilsēta. Acīmredzot te tikuši upurēti arī cilvēki; uz sieviešu ķermeņiem ir atrastas zelta galvassegas un lazurīts. Uz upuru ķermeņiem nav atrastas nekādas pretošanās pazīmes; tas ļauj domāt, ka viņi pirms nogalināšanas tikuši sazāļoti. Upuriem bija lemts kalpot valdniekiem pēcnāves dzīvē.
Kaut arī šumeriem bija ļoti plašs dievu panteons, katrai pilsētai bija sava galvenā dievība; Ūras patrons bija Mēness dievs Nanna. Enunmaha templis bija veltīts Nannam un viņa sievai Ningalai, kurai bija arī pašai savi tempļi un priesterienes. Valdnieki tika dievišķoti, un arī Ūrnammu nebija izņēmums – tieši viņš uzcēla lielāko daļu tempļu un rādija milzīgu impēriju. Ūrnammu pēcteči nespēja turpināt viņa vērienīgos darbus, un 2006. gadā p.m.ē. Ūru iekaroja elamieši, kuri pilsētai ļāva sagrūt.
Celtniecība izpaudās lieliskās tempļu un piļu būvēs, no kurām sevišķi slavens bij Enslila templis Nipurā un Nebukadnecara II (604 – 561 pr. Kr. dz.) greznā pils Bābelē.
Sevišķu ievērību pelna tempļu torņi jeb cikurati, septiņu (maģiskais skaits) stāvu augstās pakāpeņu piramides, kuras izlietoja ari zvaigžņu novērošanai.
Katras pilsētas galvenā tempļa sastāvdaļa ir tornis – zikurats, kas pacēlās 4 – 6 terrasu veidīgiem kāpieniem. Viņa virsotnē kā 7. pakāpe atradās templis. Zikurats plānā ir vai nu kvadrāts vai četrstūris ar malu attiecību 3:2. Visaugstākais bijis t.s. “Bābeles tornis” (91 m). Uzeju torņa virsotnē taisīja dažādi. Rampas vai kāpnes novietoja torņa vienā malā, gan spirālveidīgas uzejas formā, gan arī kombinētā paņēmienā. Zikurati noderējuši zvaigžņu novērošanai. Izcilus nozīme zikuratu celtniecībā bijusi skaitlim 7, jo tas atgādina 7 planētas, 7 varavīksnes krāsas un 7 nedēļas dienas. Zikurats savā veidojumā nav bijis mazāk impozants kā Ēģiptes piramidas, turpretīm kapenes tālu nav sasniegušas to monumentālitāti, kādu atstāj ēģiptes mastabas vai piramīdas.
Šumeru zikurāts. Šī celtne, kas Ūrā uzbūvēta ap 2100. g p.m.ē., ir šobrīd vislabāk saglabājies zikurāta paraugs. […] dievlūdzēju kāpiena mērķis un tempļa sirds bija svētnīca. Lai to sasniegtu, cilvēkam nācās pārvarēt četrus stāvus un iziet caur masīvu portālu.
Neatkarīgi no tā, kā dievi tika uztverti, šumeru tempļi laikā no 3200. līdz 2000. g. p.m.ē. sabiedrībā baudīja milzīgu autoritāti. Tempļi kā vareni milži slējās pāri pilsētām un aizklāja Šumeras līdzeno apvārsni pavisam tiešā nozīmē, jo bija būvēti uz masīvām platformām, kuru vienīgais mērķis bija darīt tos iespējami augstākus. Kā būvmateriāls tika izmantoti saulē kaltēti māla ķieģeļi un plāksnes, jo akmens un kokmateriālu nebija, un vairums tempļu tika būvēti zikurāta veidā – kā terasveidīgs (pakāpienveidīgs) tornis, kura virsotnē slejas svētnīca. Šumeru templis bija tik masīvs un darbs pie tā celtniecības tik smags, ka, pēc mūsdienu aplēsēm, 1500 strādniekiem piecus gadus no vietas ik dienas vajadzēja pūlēties desmit stundas, lai vienu tādu uzbūvētu. (Vēl vairāk, māla ķieģeļu celtnēm ik pēc laika bija nepieciešams darbietilpīgs remonts, tā ka būvdarbiem patiesībā nebija paredzams gals.) Tomēr darbu acīmredzot uzņēmās brīvprātīgie, strādādami maiņās un tādējādi apliecinādami savu uzticību dieviem, no kuriem, viņuprāt, bija atkarīga cilvēku dzīve.
Šumeru prieteri paši dzīvoja nevis tempļos, bet tādās kā piebūvēs, kas atradās turpat tempļa teritorijā. Tempļa apkaimē mita arī svētnīcas pārvaldnieki, amatnieki un vergi. Tā kā priesteriem un pārvaldniekiem (abi jēdzieni brīžiem, šķiet, bijuši sinonīmi) bija jāapgūst ķīļraksts, tempļa teritorijā atradās arī skolas, kurās varēja apgūt gan rakstu mākslu, gan citas priesteru kastai nepieciešamās zinības, un šumeru skolas ir senākās mums zināmās mācību iestādes cilvēces vēsturē.
Tempļiem vienmēr piederēja arī lieli zemes gabali ārpus pilsētas, jo tie nebūtu varējuši pastāvēt bez ienākumiem, ko tādi īpašumi nodrošināja. Tempļu komplekss iesaistījās arī tirdznieciskos darījumos – tempļi ražotās vai uzglabātās preces tika pārdotas pircējiem no pašu pilsētas vai aizgādātas pārdošanai uz tālīnākām vietām. Tādējādi tempļi patiesībā bija “valstis valstī”.

` Ištaras vārti

Bābelē saplūda milzu bagātības, un tā bija slavena ar savu neredzēto greznību. Valdniekam Nebukadnecaram (604.—562. g.) netrūka vergu roku, lai savu galvaspilsētu pārvērstu par brīnumu, kas apēnoja Nīnivi un Tēbas, un nepieejamu cietoksni, par kuru viņš ar lepnumu varētu teikt: «Es uzcēlu!» Bābeli, tāpat kā visas Mezopotāmijas pilsētas, apjoza mūris, tikai šeit tas bija trīskārtīgs un ļoti augsts. Mūri bija tik biezi, ka pa to augšējo malu varēja braukt četrjūga kaujas rati. Mūros cits aiz cita bija iebūvēti vairāki simti smagu kvadrātveida torņu. Nepārvaramos nocietinājumus vēl papildināja grāvis, kas stiepās gar ārējā mūra sienu. Zinātnieki uzskata, ka Bābeles nocietinājumi ir bijuši vieni no grandiozākajiem pilsētu nocietinājumiem pasaulē.

Pilsētā veda 8 svinīgas ieejas. Dziļo arku dobumos atradās vara plāksnēm kalti koka vārti. Ziemeļos pilsēta bija sevišķi nocietināta, jo tur atradās valdnieka pilis. Šeit pilsētā ienāca galvenais ceļš. Sākot no priekšnocietinājumiem, tas kļuva par t. s. «procesiju ceļu», pa kuru pilsētā plūda dievlūdzēji uz tempļiem. Ceļu no abām pusēm apņēma ķieģeļu mūri, tāpēc tas līdzinājās dziļai aizai. Plato «procesiju ceļu» (7,5 m) sedza baltas kaļķakmens plāksnes ar sārtām brekčijas malām, sienas abās pusēs greznoja gaišzila glazētu ķieģeļu josla ar cilnī veidotiem lauvu attēliem. Lauvas raudzījās uz nācējiem atņirgtām rīklēm, bet tas nevienu neuztrauca, jo visi domāja, ka lauvu dusmas vērstas pret ļauniem gariem.
Pie galvenajiem mūriem atradās auglības dievietei Ištarai par godu celtie vārti. Tos veidoja 4 kvadrātveida torņi un dziļa velvēta eja. Vārtu sienas no augšas līdz lejai klāja glazēti ķieģeļi. To zilums bija spilgts un košs. Ķieģeļu klājumu greznoja augstcilnī darināti balti un dzelteni svēto dzīvnieku attēli. Arheologi saskaitījuši pavisam 575 attēlus. Starp attēlotajiem dzīvniekiem ir arī Bābeles pūķis — dīvaina būtne ar garu, zvīņām klātu ķermeni. Pūķim pakaļkājas kā putnam, priekšķepas kā leopardam, kakls tievs un garš kā čūskai un galva veidota ar izstieptu dubultmēli un vienu ragu. Bija tur arī spēcīgie pērkona dieva Adada vērši ar spītīgi noliektām galvām un stingru gaitu.

Taču arī Asīrijas varenība ar laiku sabruka. 612. g. p.m.ē. Asīriju sagrāva Babilonija savienībā ar Mīdiju. Šo valstu karaspēks ielauzās Nīnivē, noārdīja pilis un mūrus, atstādams aiz sevis tikai drupu kaudzes un visapkārt izpostītu zemi. Hegemoniju atkal pārņēma Babilonija un nodibināja Jaunbabilonijas valsti. Šiem notikumiem sekoja jauns Babilonas pilsētas varenības un krāšņuma uzplaukums. Sevišķus mērogus tās celtniecībā sasniedza valdnieka Nebukadnecara II laikā (605. – 562. g. p.m.ē.). Notika grandiozu tempļu un mazāku svētnīcu, kā arī aizsardzības būvju un irigācijas sistēmu būvniecība. Šajā laikā Babilona kļuva par vienotu un krāšņu ansambli, kas bija pakļauts stingriem pilsētbūvniecības principiem, ar taisnām un platām ielām. Pilsētas apbūves pamatā bija klasisks četrstūris, kas aizņēma aptuveni 4 kvadrātkilometrus. Pilsētu apjoza milzīgs nocietinājumu mūris, lielākais, kādu jebkad pasaule redzējusi. Grieķu vēsturnieks Hērodots stāsta, ka Babilonas aizsargmūris bijis tik plats, ka pa tā augšējo malu varējuši viens otram garām pabraukt divi četrjūga kaujas rati. Kā rāda izrakumi, viņš nebija neko daudz pārspīlējis. Mūris ir bijis trīskāršs. Iekšējais mūris ir bijis visvecākais un visaugstākais un sasniedza 6,5 m platumu. Vēlāk uzcēla blakus otru, t.s. ārējo mūri (3,7 m platu). Starp mūriem bija 7,2 m plata atstarpe, pildīta ar zemi. Abos gar augšmalu robotajos mūros ik pēc 20 m bija ierīkoti masīvi sargtorņi un šaujamlūkas. Mūru augstums nav precīzi zināms, taču zinātnieki domā, ka ārējais bijis aptuveni 25 m augsts, bet iekšējais – vēl augstāks. 33,5 m attālumā no ārējā mūra atradās 12 m plats grāvis, kas bija savienots ar Eifratu un apjoza visu pilsētu. Grāvja priekšā pacēlās vēl trešais mūris, kas gan bija zemāks par abiem iepriekšējiem.
Mūros bija ierīkoti 8 vārti, nosaukti galveno dievu vārdos. Par parādes ieeju pilsētā kalpoja auglības dievietes Ištaras vārdā nosauktie vārti, kas bija visgreznākie un saskatāmi jau no tālienes. Tos veidoja četri augšdaļā roboti torņi, starp kuriem atradās arkveida ieeja. Šeit pilsētā ienāca galvenais ceļš. Sākot no priekšnocietinājumiem, to sauca par “procesiju ceļu”. Tā bija pilsētas svarīgākā maģistrāle, pa kuru plūda iekšā dievlūdzēji un virzījās uz lielo templi, tā saucamo Esagilu, kas bija uzcelts par godu Babilonas galvenajam dievam Mardukam. Platais procesiju ceļš bija noklāts ar baltām kaļķakmens plāksnēm, ko gar ceļa malām rotāja sārti brekčijas ielaidumi. Ceļu no abām pusēm apņēma 7 m augstas mūra sienas, tāpēc iešana bija it kā pa dziļu aizu. No dedzinātiem ķieģeļiem mūrētie vārtu torņi un procesiju ceļa sienas no augšas līdz lejai klāja gaišzili un tumšzili glazēti ķieģeļi, uz kuru fona lieliski izcēlās cilnī veidotās svēto dzīvnieku – lauvu, vēršu un dieva Marduka svētā dzīvnieka – sīriusa (t.s. fantastiskā Babilonas pūķa) – dzeltenās un baltās figūras.
Izrakumi mums ļauj iedomāties, kā 7. – 6. gs. p.m.ē. izskatījās Babilona. Pilsētu apjoza augsta robota siena ar torņiem un vārtiem. Galvenie bija auglības un mīlestības dieves Ištaras vārti. Tos veidoja ar glazētiem ķieģeļiem apšūta arka. Aiz vārtiem pacēlās Babilonas galvenā dieva Marduka templis ar 90 metrus augstu septiņstāvu torni.
Par jaunbabiloniešu posma Babilonu mums šodien zināms visvairāk – daļēji tālab, ka ar to tuvāk iepazīties ļāvuši divdesmitā gadsimta sākumā veiktie arheoloģiskie izrakumi, daļēji, pateicoties tām rakstiskajām liecībām, ko atstājuši grieķu ceļotāji, kas Babilonu tolaik skatījuši savām acīm. Pilsētas izmēri vien šai laikposmā bijuši varen iespaidīgi – tās platība tiek lēsta ap 850 ha (Senaheriba Ninīve aizņēma 749 ha, tipiska šumeru pilsēta – apmēram 55 ha, savukārt Parīze, viena no Rietumeiropas lielākajām pilsētām, vēl divdesmitā gadsimta sākumā, pirms “pilsētu izplešanās”, Babilonu platības ziņā pārsniedza tikai divas reizes). Vēl pārsteidzošāka bija pilsētas krāsa – jaunbabilonieši savus nozīmīgākos arhitektūras pieminekļus bija iemācījušies mūrēt no gaišiem, glazētiem ķieģeļiem. Slavenākā būve, ko senie grieķi pat tika iekļāvuši “septiņu pasaules brīnumu” skaitā, bija Nebukadnecara laikā celtais pilsētas mūris. Mirdzoši zilo mūri viscaur klāja baltos un dzeltenos toņos veidotas soļojošu lauvu, vēršu un pūķu figūras, kas uz Ištaras vārtiem (tā vārti nodēvēti par godu dievietei Ištarai) dižmanīgi izkārtojušās visā vārtu augstumā. Pirmie mūslaiku cilvēki, kas šo brīnumu skatīja savām acīm, bija vācu arheologi, kuri Babilonas drupas atraka 1902. gadā, un pētnieku satraukums droši vien nebija mazāks kā tad, ja viņiem būtu izdevies atklāt Kluso okeānu.
Šumeru pilsētās iespaidīgākās celtnes bija tempļi un zikurāti, bet asīriešu un babiloniešu centros par tādām kļuva arī nocietinājumi un pilis. Pati pilsēta ieguva pārsteidzoši varenu veidolu. Spilgts piemērs tam ir Babilona jeb Bābele (pareizāk – Jaunbābele) valdnieka Nebukadnecara II laikā (604. – 562. g. p.m.ē.). Kā zināms no izrakumiem, to apjoza trīs mūra loki. Pirmā siena (7 m bieza) bija celta no neapdedzinātiem ķieģeļiem, bet otrā (7,8 m) un trešā (3,3 m) – no apdedzinātiem ķieģeļiem. Sienu garums bija 18 km. Ik pēc katriem 50 m pacēlās sargtorņi. Pie ārējās sienas, pēc seno autoru ziņām, bija 250 torņu. Pilsētā veda 9 grandiozi vārti. Vislabāk izpētīti ir dievietei Ištarai veltītie 4,5 m platie un ap 9 m augstie dubultvārti ar velvētu eju (šodien to rekonstrukcija skatāma Berlīnes Valsts muzejā). Vārti (un sienas to tuvumā) bija rotāti ar ziliem glazētiem ķieģeļiem un 13 rindās izvietotiem 575 fantastisku dzīvnieku ciļņiem. Bargi, rēcoši lauvas, smagnēji, uzbrukumam gatavi, ietiepīgi vērši, pūķi ar vijīgiem kakliem šeit ir tikpat spilgti un izteiksmīgi kā dzīvnieku attēli no šumeru Elobeidas un citiem slaveniem Divupes senākajiem centriem.

Bābeles tornis.

„Visai pasaulei toreiz bija viena mēle un vienāda valoda. Un, kad tie savas teltis pārcēla austrumu virzienā, tad tie atrada līdzenumu Sineāras zemē un tur apmetās(…) Un tie teica: „Celsim sev pilsētu ar torni, kura virsotne sniedzas debesīs!(…) Tā 1 Mozus grāmatā sākas stāsts par Bābeles torni, ko cēluši Noasa pēcnācēji.
Saskaņā ar Bībelē teikto Bābeles torni cilvēki cēla, lai sasniegtu debesis. Dievs, redzēdams cilvēces vienotībutorņa celšanā, nolēma iznīcināt torni, kā arī sajaukt līdz tam vienoto cilvēku valodu daudzās valodās, lai nākotnē šādi mēģinājumi nevarētu atkārtoties.
Daudzi bībeles pētnieki saista Bābeles torni ar tai laikā Mezopotāmijā celtajām kulta celtnēm – zikurātiem. Pats augstākais zikurāts – Etemenaki zikurāts, kura augstums sasniedz 91 metru – atradās tieši Babilonā. Nav zināms, kad tieši tas tika uzcelts, bet tas noticis vēl pirms Hammurapi valdīšanas laika 689.g.pr.Kr. Asīrijas valdnieks Sinaheribs iznīcināja Babilonu un arī Etemenaki zikurātu. Zikurātu atjaunoja Jaunbabilonijas valdnieks Nebukadnecars otrais.
Etemenanki zikurāts jeb Bābeles tornis celts ap 700g.pr.Kr. Atrastas māla plāksnītes ar precīzu tempļa izmēriem. To projektējis (pēc Ennu eliš…)un uzbūvējis pats Marduks. Tā augstums bija 91 metrs, pamata platums arī 90m. Pirmais stāvs bija 33m augsts, otrais stāvs 18m , 3,4,5 un 6 stāvi – pa 6m. Virsotnē atradās 15m augstā Marduka svētnīca klāta ar zelta un izrotāta ziliem ķieģeļiem.
Hērodots, kurš pats tur 458.g.pr.Kr., apraksta to šādi : „Svētnīcas vidū uzcelts pamatīgs tornis, vienu stadiju (aptuveni 185m) garš un vienu stadiju plats, un uz tā torņa atradās vēl viens tornis, uz tā nākamais un tā tālāk līdz astoņiem torņiem.Šo torņu ārpusē ierīkotas kāpnes, pa kurām kāpt augšup,un, kad ir uzkāpts līdz vidum, tur atrodas atpūtas vieta ar sēdekļiem. Uz augšējā torņa atrodas templis, un šajā templī ir liela gulta, pārklāta ar skaistām segām, un tās priekšā zelta galds. Naktī šeit nedrīkst uzturēties neviens cilvēks, izņemot vienu sievieti, ko no visām zemes sievietēm izvēlējies dievs. Tā stāsta haldieši, kas ir ši dieva priesteri. Šie priesteri stāsta arī …dievs pats attiecīgā brīdī ienākot templī un guļot uz kušetes….Bet, kad dievs ierodas, sieviete pa nakti tiekot ar viņu ieslēgta.” Pēc Hērodota sniegtajām ziņām pie zikurāta lejas svētnīcas atradās Marduka statuja, kas kopā ar torni, kājsoliņu un galdu svēra 800 talantu (23 700kg) un esot bijusi atlieta no tīra zelta. Pēc tam ļaudis platā straumē varējuši kāpt augšup uz pirmo stāvu 33m agstumā, bet augstāk varējuši doties tikai priesteri pa slepenām kāpnēm. Šodien no viņa atlikušas tikai pamatu drupas. Kodejevs uzraks milzīgus pamatus. Šis tornis bija sagruvis Hammurapi laikā. Pilsētnieki sagrautā torņa vietā uzcēla citu – jaunāku. Par šo zikurātu vēstīts Bībelē(1Moz.11:3-4). Nabopalasars: „Tai laikā man Marduks pavēlēja Bābeles torni, kas jau pirms tam bija sācis grūt, uzcelt, tā pamatu stingri nostiprināt pie zemes krūts, bet smaili vērst pret debesīm.”
Nebukadnecars: „Es līdzēju uzlikt Etemenenanki smaili, lai tā varētu sacensties ar debesīm.”
Esegila templis( Lielo dievu māja). Atjaunots pēc Marduks atgriešanās no izsūtījuma 2024.g.pr.Kr. Tā orientācija bija tāda, ka virsotne norādīja tieši uz spožāko zvaigzni Auna zvaigznājā –Iku.

Nobeigums.

Visuzskatāmākās ziņas par Bābilonu sniedz hērods un Artakserksa II ārst Ktēsijs. Visspilgtāk Hērods aprakstīja pilsētas mūri ko uzskatīja par pārspīlējumu.
Izrakumus 1899.g. 26. Martā sāka vācu arhitekts un arheologs Roberts Koldevejs Bābeles pils Kasras austrumu pusē. Vispirms viņš atdūrās pret milzīgo pilsētas mūri. Visgarām tam viņš uzgāja ciļņu drupas: 8m posmā ap 1000 fragmentu, bet 300m garo cilni tādu varētu būt ap 37 000! Darbs bija ļoti smags, jo bija ārkārtīgi biezs gruvešu slānis – no 12-24m. Pētnieki vairāk kā 200 strādnieku raka vairāk kā pusotru gadu desmitu. Koldeveja atraktais mūris izrādījās 7m biezs. Izrakumi Bābilonā radīja secinājumus, ka Bībeliskajam radīšanas mītam ir mezopotāmiskas saknes, kā arī radīja asas diskusijas par tēmu : „Bībele un Bābele”. Tiesa vairums atradumu datēti ar 7.gs.pr.Kr. 1914.g. izrakumos tika atsegti Ištaras vārti.
Daudz ir nostāstu par Bābilonu, gan Bībelē viņa ir pieminēta, gan arī sakarā ar septiņiem pasaules brīnumiem. Cilvēce ir zaudējusi šo skaisto pilsētu ar viņas brīnišķīgo arhitektūru un neatkārtojamajiem gaisa dārziem uz visiem laikie. Mums var rasties tikai vājš priekšstats par to, kāda Babilona izskatījās tās ziedu laikos. Mēs esam atraduši tikai daļinu, kā puzles daļinu, no šis neatkārtojāmās kultūras. Pēc tā tad arī mums nākas spriest, un lai arī ši daļiņa ir neliela tā ir liecība, par zttīstītu un bagātu kultūru.

Izmantotā literatūra.

Citēts no: Ideju vārdnīca. izd: Zvaigzne ABC, 1
Citēts no: Ralfs Lī F., Lerners R., Mičems S., Berns Makneils E. Pasaules civilizācijas, I sējums. izd.: RaKa, 1998.
„Ilustrētā ģimenes Bībele” izd: Zvaigzne ABC
„Noslēpumainās vietas pasaulē”. Izd:Zvaigzne ABC; R.kons. D.Vestvuda
Kā arī informācija, kas pieejama internetā.