„Bada cietēju skaits pasaulē līdz šī gada beigām var sasniegt 1 miljardu (ANO – pārtikas un lauksaimniecības organizācijas ziņojums)”
Visu pasauli skar vairākas globālas saimnieciskas, rūpnieciskas, kā arī politiskās problēmas un krīzes. Šajā darbā vairāk vēlētos pastāstīt par pasaules problēmu, kas saistās ar bada cietēju skaita pieaugumu daudzās pasaules valstīts, kā, piemēram, Zimbabvē un Botsvānā.
Cik esmu mācījusies pasaules vēsturi un tai līdzi ejošas problēmas, tad varu teikt, ka visos laikos daļu pasaules ir piemeklējis bads. Atsevišķi kontinenti, valstis, rajoni, katrā laika posmā cieš no bada. Vairāk vai mazāk – tas nav svarīgi. Šobrīd svarīga ir šī brīža situācija pasaulē saistībā ar bada cietēju valstīm. Tieši uzsverot Āfrikas kontinentu, kā, piemēram, Namībiju un arī dažas Āzijas valstis. Jo pasaules ekonomiskais un sociālais stāvoklis ir krietni audzis, kā, piemēram, Viduslaikos vai Senās Romas laikos. Savukārt šeit atkal ir pretruna. Ja jau līmenis ekonomiskajos jautājumos ir kāpis, tad kāpēc ir tāda problēma kā bads, un problēma par to, ka tas aug? Šis jautājums jau ir izskanējis kādās no ANO – Pārtikas un Lauksaimniecības Organizācijas sanāksmēs, sapulcēs, bet uz to nav rasta atbilde, jo problēma nav risināta. Ir solīti vairāki solījumi, bet nekas netiek izpildīts no valstu parlamentiem un valstu atbildīgajām personām. 2006. gada jūnijā ANO dalībvalstis līdz 2015.gadam apsolīja divkārt pazemināt badacietēju skaitu pasaulē un pieņemt mērus pārtikas krīzes novēršanas jautājumos. Pie tam, Musulmaņu attīstības banka un Francija apsolīja cīņai par krīzi piešķirt 1,5 miljardus ASV dolāru, savukārt „Pasaules banka” apsolīja piešķirt 1,2 miljardus, bet Afrikāņu attīstības banka miljardu ASV dolāru. Kur nez ir palikusi solītā nauda problēmas risināšanai? Kā teicis ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (turpmāk FAO) ģenerāldirektors Žaks Diufs, ka investējot pēc iespējas vairāk līdzekļu mēs varēsim apkarot un izskaust badu. Bet, atbildot uz manis pašas uzdoto jautājumu, saku, ka šī, investīcijām domātā nauda, ir izlietota citām vajadzībām, kā, piemēra, ieročiem un lauksaimniecībā nepieciešamajiem līdzekļiem vairākās pasaules valstīs. Vienīgā atbilde, ko spēj sniegt FAO ir tas, ka pārtikas cenas gadiem ejot strauji kāpj. Piemēram, no man pieejamiem materiāliem uzzināju, ka pārtikas cenas 2006.gadā pieauga par 12%, 2007.gadā – par 24%, bet šā gada astoņos mēnešos – par 50%. Tie, manuprāt, ir krietni par lieliem skaitļi pasaules vidusmēra iedzīvotāju budžetos un ikdienas rutīnā, kā arī visspilgtāk atspoguļojas tieši nabadzīgo iedzīvotāju dzīvēs. Pēc sameklētajām intervijām žurnālos un avīzēs, secinu, ka cilvēkiem ar labi nodrošinātiem līdzekļiem nav nekādu problēmu ar inflāciju un tās esošajiem draudiem. Un tie īpaši neuztraucas par to esamību, jo tiem nemaz nav pamata uztraukties.
Domāju, ka visas pasaules vadošajām valsts galvām ir jāsaliek kopā idejas un priekšlikumi, par to kā šo problēmu risināt. Es domāju, ka iespējams nauda ekonomiski attīstītajās valstīs tiek tērēta nelietderīgi, nederīgi. Tad, lai to novērstu ir jāziedo un jādomā par nākotnes iespējam un par nākotni mūsu bērniem un viņu bērnu bērniem. Tikai tā domājot mēs spēsim paglābt bērnus un to vecākus no bada nabadzīgajās valstīs.