Baltijas jūras piesārņojums.
Baltijas jūra, būdama iekšzemes jūra, ir apdraudēta ar lielu piesārņojumu, jo notiek lēna ūdens apmaiņa. Tieši tādēļ pastiprināti ikvienam cilvēkam jājūtas atbildīgam par apkārtējās vides stāvokli, arī Baltijas jūras piesārņotību. Lielākā Baltijas jūras problēma joprojām ir eitrofikācija – pastiprināta augu barības vielu, īpaši slāpekļa un fosfora, ieplūšana ūdeņos, kas veicina masveida aļģu savairošanos un izraisa virkni citu procesu, kas pasliktina jūras ūdeņu kvalitāti.
Tieši upes, kuras sastāda vairāk kā 50% no Baltijas jūras piesārņojuma, ienes jūrā notekūdeņus. Lai gan Latvija kopš Padomju Savienības sabrukuma, kam sekoja lielo rūpniecības uzņēmumu slēgšana un lauksaimniecības intensitātes mazināšanās, nav lielāko Baltijas jūras piesārņotāju sarakstā, tomēr, attīstoties lauksaimniecībai un izcērtot mežus, risks pieaug. Apjomīgais barības vielu daudzums ļauj savairoties mikroskopiskām aļģēm un citiem viengadīgajiem augiem, kuri izspiež daudzgadīgos augus. Atmirstot tie nogulsnējas uz grunts, kur sāk pūt un dalīties. Tā kā nav tik daudz organismu, kas spētu izmantot šīs barības vielas, pūstošie augi patērē milzīgus skābekļa apjomus, lēnām iznīcinot Baltijas jūras floru un faunu.
Visbīstamākais piesārņojuma veids ir tieši naftas noplūde. Pēdējo 40 gadu laikā naftas izlietojums pasaulē ir palielinājies 50 reizes. Ik gadu pa jūrām pārvadā vairāk nekā 500 milj. tonnu naftas, no kā daļa nokļūst ūdenī. Ūdenstilpnēs izplūdusī nafta un tās produkti virs ūdens izveido plānu plēvi, kas neļauj skābeklim iekļūt ūdenī, tādēļ daudzi ūdens organismi aiziet bojā skābekļa trūkuma dēļ. Viens naftas litrs izveido šādu plēvi apmēram 0,5 ha platībā. Nafta, kas nokļūst jūru un okeānu ūdeņos, rada cilvēcei tik lielas briesmas, ka šī parādība satrauc visu pasauli. Visbīstamākās situācijas rodas tad, kad avāriju cieš naftas tankkuģis un jūrā izplūst daudzi tūkstoši tonnu naftas, kas pārklāj desmitiem tūkstošu kvadrātkilometru okeānu akvatorijas. Lai gan avāriju skaits tiek strauji samazināts, piesārņojums nemazinās, jo 90% no naftas produktiem jūrā nonāk no iekšzemes ar municipālajiem lietus ūdeņiem, upju ūdeņiem un nosēdumiem no gaisa.
Pētnieki secinājuši, ka Baltijas jūrā vēl joprojām ir liels toksisko vielu piesārņojums, kas pa barības ķēdi var ietekmēt arī cilvēkus. Smagie metāli (dzīvsudrabs, kadmijs, cinks, svins), dioksīni un virkne citu vielu, reiz nokļuvušas jūrā, spēj ilgstoši uzglabāties vidē, lēni noārdīties vai izveidot jaunu vielu kombinācijas. Tieši paaugstinātais dioksīnu līmenis bija iemesls, kādēļ pirms diviem gadiem Dānijas valdība noteica aizliegumu iepirkt Baltijas lašus. Kaut arī svešās sugas Baltijas jūras ūdeņos ieceļojušas jau vikingu laikos, strauji pieaugot kuģniecības intensitātei, ar kuģu balasta ūdeņiem Baltijas jūrā strauji parādās arvien jaunas ieceļotājsugas, kas apdraud vietējo sugu eksistenci.
Kaut gan varbūt nedzīvojam tieši pie jūras vai kādas citas ūdens krātuves, mēs nedrīkstam aizmirst par vides tīrību, jo tieši Naftas noplūdes, lauksaimniecības, rūpniecības un saimniecības notekūdeņi, kā arī sadzīves un ķīmiskie atkritumi piesārņo mūsu jūru. Kas savukārt izraisa eitrofikāciju, peldvietu aizaugšanu, ūdens smakošanu, piesārņotas pludmales, kā arī piesārņo mūsu pašu dzeramo ūdeni, nogalina Baltijas jūras dzīvniekus un augus, kā arī var novest pie cilvēku ādas slimībām.