25. grupas audzēknes
Jūlijas Petuhovas
tērpu vēstures referāts
Baroka laika tērps
Rīga
2007
” Baroka” vārda izcelsme.
Franču “baroque” saista ar portugāļu vārdu “barroco” un spāņu “barrueco”, kuri apzīmēja nepareizas formas pērli. 1694. gadā Franču akadēmijas vārdnīcā norādīts, ka īpašības vārdu “baroque” attiecina tikai uz pērlēm, kuras nav pilnīgi apaļas. Tomēr galdnieki un gleznotāji lietojuši līdzīgo vārdu “baroquer”, lai nosauktu liektas formas un mīkstas kontūras. Ar laiku franču vārds ieguva plašāku jēgu. 1740. gada akadēmijas vārdnīcā runāts arī par baroku pārnestā nozīmē kā sinonīmu “neregulāram”, “bizāram”, “nevienādam”, par “baroka izteiksmi”, “baroka garu”, bet 1772. gada “Amatu vārdnīcā” dotas 3 vārda nozīmes: 1) termins, ko lieto juvelieri, 2) neregulārs, dīvains, nevienāds, 3) glezniecībā attēls vai figūra baroka stilā, kurā proporciju likumi nav ievēroti un viss ir atveidots saskaņā ar mākslinieka iegribu.
Katrā ziņā 17. gadsimtā un 18. gadsimta 1. pusē, t. i. Laikā, kad plauka stils, ko vēlāk tā vai citādi sauca par baroku, šo vārdu neattiecināja uz plašām mākslas parādībām, un tas arī nebija vispārpieņemts termins.
Baroka interpretācijas problēmas.
Baroka [tāpat kā jebkura cita stila] pētīšanai ir gan pacēluma, gan atslābuma posmi. Saskaņā ar H. Tintelno spriedumu no 1940. gadiem baroka vēsturē iestājas klusāks posms un tikai ar 60. gadiem vērojama tā atdzīvināšanās. Katrā ziņā baroka pētījumi turpinājās un izvērsās, stila vispārējs raksturojums kļuva sarežģītāks, tā parādību interpretācija pilnveidojās uz iepriekšējo posmu sasniegumu pamata.
Baroka patoss izpaužas saspringtos kontrastos, dramatiskajā Zemes un debess, reālā un fantastiskā, gara un ķermeņa, izsmalcinātā un raupjā antitēzē. No šīm antitēzēm dzimst galējību savijums, dinamiskums, hiperbolas un kaislības. Baroks bija aicināts slavēt monarhiju, aristokrātiju un baznīcu, tas radīja arī tādu parādību kā parādes portrets.
Baroka laikmeta tērpi ( XVII gs. 2. puse)
Francija XVII 2. pusē (Ludvika XIV laikmets 1660 – 1710)
Ludviķim XIV piederēja neierobežota vara. Dzīvē franču galmā tika pakļauta stingrai etiķetei. Tā bija kā bezgalīgi ilgstošs teātris, kurā galvenā darbojošās persona bija karalis. Francija šajā periodā sasniedza nebijušu pacēlumu ekonomikā. Tas bija liela politiska ietekme uz citām valstīm. Franču valoda kļuva par starptautisko valodu. Francija uzsāk modernu apģērbu un greznuma priekšmetu eksportu (mežģīnes, cimdus, bižutēriju, zīda zeķes). 1672. gadā Francijā iznāca pirmais modes žurnāls – “Mercure Galante”. Franču mode iekaroja Eiropu. Mākslā veidojās Baroka stils – parāde, valdonīgs dekoratīvs. Tajā izpaudās tā laika aristokrātija gaume. Interjers spilgts krāsains. Krāsainās lustras atmirdzēja gaišajās spīdošajās grīdās. Gobeleni, sudraba priekšmeti, mēbeles no melnkoka, apdarinātas ar zeltu un perlamutru. R šo interjeru harmonēja greznie tērpi. Radās jauni estētiski priekšstati, kuros skaistums ietvēra sevī bagātību, monumentalitāti, krāsainus tērpus, kuru fonā cilvēks it kā pazuda.
Dzīves teatralizācija.
Baroks ir izdomāta, izprātota teorija, un tāpēc tajā triumfē artistisms. Trientas koncils noteica veselas paaudzes pasaules izjūtu un dzīves formas. Mūzika, dekorācijas, pompa vispirms attīstījās baznīcas ietvaros un tad aptvēra arī mākslu. Arhitektūrā sāka dominēt fasādes. Citiem vārdiem runājot, baroks attīstījās kā teātra stils: līdzīgi kā teātrī viss bija pakārtots galvenajam, centrālajam mērķim, pakļaujot tam visas mākslas. Teātrī starp atsevišķām mākslām robežas tiek sajauktas.
Viss kļuva par teātri, pat daba (mākslīgas klintis, ūdens kritumi utt.), kurai tika piešķirts dramatiskas kompozīcijas raksturs. Tā bija reakcija uz renesansi. Renesansē ideāls bija gravita riposata (nozīmīga apstāšanās), bet barokā – kaislība, kustība, eksaltācija. Māksla tika tieši pakļauta propagandai.
Teātra dominējošo vietu sagatavoja karteziāniskā doma, ka augstākā vērtība ir cilvēka domai un vārdam, kas to pauž. Teātra pozīciju izmaiņa un dramaturģijas jaunā vieta izraisīja būtiskus strukturālus pārkārtojumus visās mākslinieciskās darbības sfērās, kas bija ar to saistītas. Visspilgtāk tas atklājās mūzikā, kur šīs saiknes bija tiešas un nepastarpinātas.
Apģērbs – apslēptā esrotika.
Baroka atmosfēra ietver sevī apslēptu erotiku. Tēli tika apģērbti, bet apģērbs izraisīja lielāku erotiku nekā renesanses kailums (kails ķermenis ir gluži kas cits nekā izģērbts vai vēl neizģērbts ķermenis). Cilvēks, kas renesansē bija anatomiski skaists, nu iemantoja seksuālu skaistumu: zem pieklājīgā un atturīgā drapējuma elpoja silta miesa.
Mīlestība un naids ir kaislības, bet kaislības kā tādas liecina par gara trūkumu. Tāpēc erotika kļuva par graciozu sabiedrisku spēli, kas mīlestību pakļāva noteiktiem likumiem. Mīlestība kļuva par mīlas teātri, kur viss ir iepriekš paredzēts: dāmu kaprīzes, bruņnieciskums utt. Mīlestību un uzticību laulībā uzskatīja par novecojušu un absurdu, vēl sliktāk par bezgaumīgu. Pieļāva laulības, kur abi pāri mainījās. Sievieti, kurai nebija mīļākā, neuzskatīja vis par tikumīgu, bet par nepievilcīgu, vīrieti bez mīļākās vērtēja kā impotentu vai galīgi sabojātu būtni. Mīlas pēdas – melni apļi zem acīm, traģiska sejas izteiksme utt. – bija laiku pa laikam jādemonstrē atklātībā. Citu uzdevums bija to novērtēt ar ironisku izbrīnu. Laulātajam draugam bija jāpaceļas pāri situācijai. Katrai sievietei bija jābūt vismaz vienam mīļākajam, pretējā gadījumā viņa sevi kompromitēja.
Ar teatralizāciju saistīti tādi elementi kā trausluma ideāls, pūderis (cilvēku, kas bija nodzīvojis līdz 40 gadu vecumam, uzskatīja par vecu), spoguļi (rīks, kas īpaši nozīmīgs aktieriem, – pat birģeru mājās visas sienas bija noklātas ar spoguļiem, jo cilvēki tiecās būt paði savas dzīves skatītāji), masku balles, intrigas, sievišķā elementa dominante (ginokrātija pretēji renesanses virago ideālam), vēstules un memuāri (sava veida spoguļi), kas atspoguļoja pozu, kurā cilvēks tiecās nodot sevi nākamajām paaudzēm un tādējādi padarīt nemirstīgu. Arī jūtu sfērā valdAtbilstīgi tam attīstījās mode: parūkas ( vīrieši upurēja bārdas), velces, fontāžas, kā arī papēži ( akcentēja sievietes ķermeni, mainīja manieres – figūra kļuva majestātiskāka; tos nēsāja kā sievietes, tā vīrieši), dekoltē (kailumu nomainīja atkailinātība), krinolīns (akcentēja slaido vidukli), zeķturi (zeķes sāka nēsāt garākas par ceļgalu, kas pagarināja kāju – kāja virs ceļa nebija neapģērbta), šūpoles (atklāja zeķturus un veicināja erotiku – šūpojās tikai sievietes), vēdeklis (žestu valoda, gracioza rokas kustība), koķetēšana (pasivitātes izpausme, specifiski sievišķīgs atribūts, pozas demonstrācija), flirts (intīms maigums, vārds kā stimulējošs glāsts) utt.
Tāpēc l7.gs. pamatoti sauc par pasaules teātra gadsimtu. Tai laikā vispār modē bija pasaules pielīdzināšana skatuvei. Teātris dzīvo no realitātes dubultošanas, kas raksturīga barokam. Notika pat gleznas telpas teatralizācija: mākslinieki veidoja gleznas maketu, kas gandrīz vai sakrita ar skatuvi (kasti). Glezna tika it kā izspēlēta uz skatuves, tāpēc tik lielu nozīmi piešķīra pozām un žestiem.
17. gadsimta pirmajā pusē, lai cik paradoksāli absolūtisma laikmetam tas arī būtu, dārgakmeņus nomainīja mežģīnes. Vācijā, iespējams, tas bija saistīts ar ekonomiskajiem apstākļiem Trīsdesmitgadu kara laikā. Anglijā un Holandē tam ir reliģiozi iemesli. Tomēr visur Eiropā tas bija saistīts arī ar mežģīņu darbnīcu attīstību.
Sākot ar 17. gadsimta vidu, modē dominēja Ludviķa XIV karaļnams, un savas pozīcijas tas neatdeva nevienai citai valstij vēl gadsimtu. Galma ceremonijās nepieciešamās plūstošās līnijas akcentēja ar brīvi krītošu, plandošu apģērbu, ļaujot vaļu fantāzijai. Tērpu dekorēja ar lentītēm, mežģīnēm, izšuvumu. Jau pats audums bija sarežģīts – izšūts vai fakturēts. Vīriešu apģērba svarīga sastāvdaļa bija ar zeltu izšūts kamzolis. Bikses stiepās līdz ceļiem, tālāk sekoja baltas zīda zeķes.
Ap 1640. gadu Francijā parādījās pirmās parūkas. Brīvi krītošas pār pleciem tās iluzori it kā palielināja galvas izmērus un lika valkātājiem justies kā vienam no pasaules varenajiem.
17. gadsimta astoņdesmitajos gados visā Eiropā izvērsās audumu tirdzniecība. Bagātniekiem vajadzēja gan zīdu un samtu, gan dažnedažādas mežģīnes. Ievesto lentīšu veidu vien bija simtiem: sudraba, šauras un platas, lentītes ar rakstu, spožās, Ķelnes, Bāzeles, Lionas, atlasa, svītrainās, dubultās. Jebkura no tām simbolizēja baroka laika plūstošo līniju. No ārzemēm Francijā ieveda arī jau gatavas jostas, vēdekļus, sudraba, alvas vai vara pogas, kurpju sudraba sprādzītes, dažnedažādus cimdus – ādas, vilnas, atlasa, ar oderi u.tml.
Tomēr galvenais, ko ieviesa modes vajadzībām, bija… vaļu ūsas. Lai pagatavotu vienu kleitas korseti, bija nepieciešams kilograms vaļu ūsu, apakšsvārku korsetei – puskilograms. Ludviķa XIV galma gleznotājs Hiacints Rigo laikam vislabāk zināja, ka modi Eiropā noteica Francijas karaļa galms, jo pie Rigo pasūtīja galma portretus tā laika vismodernākajos tērpos gandrīz vai visu Eiropas karaļnamu slavenības. Vīriešu kamzolis stiepās līdz ceļiem, aizsedzot bikses. Sevišķi krāšņas – rotātas ar mežģīnēm vai milzu lentēm – bija piedurknes. Napoleona laika karavīru tik populārais pleca pušķis tika radīts Ludviķa XIV laikā, to nostiprināja ar speciālu platu lenti, kas stiepās no labā pleca uz kreiso gurnu. Dāmām ļoti moderni bija valkāt divas kleitas. Virsējā bija no smaga auduma un izšuvumiem, kas jau no jostasvietas aizmugurē pārgāja garā šlepē, pilnībā svārku daļā atsedzot apakšējo, plāno kleitu. Milzīgo dekoltē koķeti piesedza ar garām un platām mežģīņu lentēm, ko piestiprināja pie frizūras. Vēlāk, sevišķi karaļnamos, tik populāro kāzu šlepi izgudroja franču modisti, gatavojot Orleānas princeses Marijas Luīzes kāzu tērpu viņas laulību ceremonijai 1679. gadā ar spāņu karali Kārli II.
Līdzekļi tērpiem, aksesuāriem, interjeram galmā netika žēloti. Modes teatrālais uzvedums ar biežo tērpu maiņu ilga no agra rīta līdz vēlam vakaram. Dāmu garderobēs bija speciāli tērpi itin visiem dzīves gadījumiem, sevišķi pastaigām un ballēm. Buduāru tērpi tika speciāli saskaņoti ar attiecīgā interjera iekārtojumu.
Modes maiņa.
17. gadsimtā manierīgo spāņu modi nomainīja franču ģērbšanās stils. Vienkāršā melnā tērpa vietā nāca daudzkrāsains zīds un brīvāks tērpa modelējums. Tērps noteica daudz, un tas veidojās atbilstoši laikmetam, kad dzīve bija kā teātris. Cilvēks un tērps saplūda vienā veselā. Tērps noteica personību, cilvēka piederību pie viņa kārtas. Tērpus šuva galvenokārt no brokāta un zīda, ko ražoja Francijā. Stīvās spāņu modes vietā nāca tīras krāsas un brīvs piegriezums. Baroka mode ieviesa jaunus materiālus un rotas. Zīds un mežģīnes aizstāja samtu un metālu, tērpi kļuva gleznieciski – drapējums, mirdzums, gaismēnas radīja nemitīgu kustību, akcentēja valkātāja individualitāti.
Parūka darīja vīrieti cēlāku un valdnieku pielīdzināja dievam. Parūkas biezās un gaišās sprogas kalpoja sejai kā gleznai rāmis. Nākot modē parūkām, vīrieši vairs neaudzēja bārdas.
Lai izceltu sievieti, tērpam pagarināja treni, izmantoja fontanžu – īpaši sarežģītu matu sakārtojumu, ko saturēja stieple, pie kuras piestiprināja mežģīnes. Šāds matu sakārtojums saglabājās līdz pat Ludviķa XIV nāvei. Galvenais bija izcelt ķermeni, radīt majestātisku iespaidu. To akcentēt palīdzēja papēži, apavus ar papēžiem valkāja gan vīrieši, gan sievietes. Franču aristokrātija centās līdzināties karalim, kura ķermenis bija patiesi daiļš. Ludviķis XIV vienmēr lepojās ar savām kājām, ko uzskatīja par pašam skaistākajām visā karalistē. Viņš bija iznesīgs, pašpārliecināts, taču varēja būt arī mierīgs, nosvērts, savaldīgs un laipns. Ludviķa XIV dzīve pilnībā pakļāvās stingram rituālam. Tā bija teātris visa mūža garumā, kurā viņš bija galvenais aktieris, bet visi pārējie un valsts – šīs ilgās izrādes statisti un dekorācijas.
Vīriešu apģērbs.
Ludviķis XIV tronī tika celts būdams vēl bērns. Viņa vietā valdīja māte karaliene Austrijas Anna. Šajā periodā modē valdīja “bērnišķīguma”, atspulgs. Izdabājot mazgadīgajam karalim, galminieki un aristokrāti nēsāja īsas jaciņas un garus matus. Svarīga tērpa detaļa tajā laikā bija balts krekls, kuplas piedurknes ar mežģīnu manžetēm, kas dažās vietās pārsietas ar lentām. Virs krekla ģērba atvērtu jaciņu ar īsām piedurknēm.
Grezni plati pantaloni tika sasieti virs ceļiem; zem tiem baltas zeķes ar mežģīnēm. Uz kreisā pleca apmests apmetnis. Vēlāka laika posmā vīriešu apģērbā notika dažas pārmaiņas.
Tas izskatījās nopietnāks, īso jaciņu vietā sāka ģērbt garus ( līdz pat ceļiem) kaftānus. Piedurknes sākumā īsas, vēlāk kļuva garākas un platām krāsainām manšetēm, bet zem tā varēja redzēt krekla mežģīnotās manžetes. Vīriešu apģērbā parādījās kabatas.
Virs krekla ģērba vesti, ko aizdarīja no vidukļa līdz krūšu vidum, lai būtu redzams krekla žabo.
80. g. Vīriešu apģērbs kļuva vēl nopietnāks un tumšākos toņos. Modi noteica karalis.
Sieviešu apģērbs.
Sievietes vēl joprojām nēsāja divas kleitas. Virsējā – šūta no dārga auduma ar platu svārku daļu. Aizmugurē šleifs. Apakšējos svārkus apstrādāja ar mežģīnēm. Izmainījās dekoltē forma (no ovāla uz karē). Aukstā laikā sievietes izmantoja kažokāda apmetņus. Rokās – cimdi līdz elkoņiem.
Baroka stila ietekme mūsdienās.
Etiķete nosaka, ka lietišķam vīrietim, ja viņš nav saistīts ar šovbiznesu, pieļaujamās rotas ir pulkstenis, laulības gredzens un aproču pogas – tas arī viss.
Vēsture liecina, ka bija laiks, kad vīrietis savā vizuālajā tēlā izmantoja tikpat daudz rotu kā sieviete. 17.gadsimtā, kad Francijā valdīja Ludviķis XIV un baroks, tērpa rotas bija pat pogas, tās darināja no dārgakmeņiem, pērlēm un perlamutra. Tērpi bija ārkārtīgi grezni un dārgi, audumos iestrādāja zelta un sudraba diegus. Viens no tā laika vislielākajiem greznības pretiniekiem bija kardināls Mazarīnī, kuram bija tik liela vara, ka viņš vērsās pat pret pašu karali Ludviķi XIV, kuram tika liegti zelta un sudraba rotājumi tērpā, kas, protams, noz īmēja naidu uz mūžu. Radās kāds cits rotāšanās veids diezgan pārspīlētā formā – tās bija lentes, ar kurām greznoja cepures, bikses, vestes, piedurknes, vīriešu zeķes, kurpes, zābakus, vārdu sakot, jebkuru tērpa daļu, pie tam ļoti lielā skaitā. Ar attiecīgās krāsas lentēm tika pausts atbalsts karalim. Grūti šodien iedomāties kādu vīrieti, kuram atlasa lentes apģērbā liktos pieņemamas, taču arī mūsdienās mēdz būt daudz pārspīlējumu.
Izteikti daudz rotu nēsā jauni puiši un vīrieši, kas aizraujas ar kādu no mūzikas stiliem, rokeriem raksturīgas rotas no ādas ar kniedēm, ķēdes ap kaklu un rokām, vairāki riņķi ausīs un pirkstos, skeleta galvas un kniepadatas, hiphoperiem – liela izmēra rotas: ķēdēs iekārti krusti un kuloni, masīvi auskari un gredzeni, rokassprādzes un pulksteņi.
Šodien aktuāli apliecināt savu individualitāti, un savu vizuālo tēlu veidot, iedvesmojoties no dažādiem sev tīkamiem stiliem (militāro, lidotāju, mačo, panku, hipiju, jūrnieku, vesterna utt.), izvēloties varbūt tikai atsevišķas detaļas – atbilstošāko konkrētai situācijai.
Vīrišķīgākā rota noteikti ir tā sauktais karavīra dog tag – ķēdītē iekārtas plāksnītes, kur iegravēts vārds, uzvārds un citi fakti. Šī rota aizgūta no militārā stila un būtu ieteicams, lai vīrietis, kas to nēsā būtu sportiskas miesas uzbūves.
Ir vīrieši, kas dod priekšroku koka krellītēm vai rokassprādzēm, kas saistās ar tālu zemju vietējo iedzīvotāju no dabas materiāliem gatavotajām rotām. Tās būtu piemērotas pie dabiska auduma apģērba.
Runājot par gredzeniem, izplatītākie neapšaubāmi ir laulības gredzeni. Modīgi izskatās gredzens ar akmeni vai arī vienkāršs riņķis uz rokas mazā pirkstiņa, tādus var sastapt vienā otrā gleznā kādam augstmanim, taču lielākai daļai asociācijas droši vien būs ar Čikāgas gangsteriem un mačo tipa vīriešiem, neapšaubāmi tādu izvēlas par sevi pārliecināts vīrietis.
Arī lietišķajā vidē attieksme pret etiķeti šodien ir brīvāka, vīrietis ar auskaru ausī vairs netiek uztverts kā aut kas ārkārtējs. Savu daļu te ieguldījis arī visiem zināmais Deivids Bekhems (David Becham), kura fotogrāfijas lietišķā apģērbā ar uzkrītošiem auskariem ausīs, redzējis ir gandrīz katrs. Pārsteidz vienīgi tas, ka mūsu juvelieru veikalos vīriešu rotu klāstā ir ķēdītes, gredzeni, aproču pogas, bet īpaši vīrietim paredzētu auskaru nav. Iecienītākie ir mazi riņķīši, piemēroti būtu arī ģeometriski kantaini ar dažādu krāsu akmentiņiem vai tā saucamās nagliņas, taču piedāvātais klāsts neapšaubāmi ir nabadzīgs. Internetveikali ir lieliska iespēja atrast kaut ko veikalos neredzētu, otrs variants – pašam rosināt savu iztēli un doties pie juveliera
Rudens – ziema 2006.
Baroka bagātīgā faktūra, renesanses un ampīra tērpa līnija.
Dolce & Gabbana
Izmantotā literatūra.
1. Internets
• http://www.style.com
• http://www.liis.lv
• www.kumode.lv
• www.atlants.lv
2. Анна Блейц “История в костюмах от фараона до денди”
3. Роберт Херольд “Костюмы народов мира”
Satura rādītais.
1. ” Baroka” vārda izcelsme.
2. Baroka interpretācijas problēmas.
3. Baroka laikmeta tērpi ( XVII gs. 2. puse)
4. Dzīves teatralizācija.
5. Apģērbs – apslēptā esrotika.
6. Modes maiņa.
7. Vīriešu apģērbs.
8. Sieviešu apģērbs.
9. Baroka stila ietekme mūsdienās.
10. Rudens – ziema 2006.
11. Izmantotā literatūra.