Vecāku līdzdalība bērna audzināšanā

Liepājas Pedagoģijas akadēmija

Pieaugušo izglītības nodaļa

Pedagoģijas katedra

Studiju programmas

Profesionālās izglītības skolotājs

kursa studenta

Reiņa Celestes

Vecāku izglītošana un līdzdalība bērnu audzināšanā

Semestra darbs

Darba zin. vadītājs

Doc. pead. S.Zaķe

Liepāja 2008.

Saturs

Ievads 3

1. Konference 4

1.1. „Skolas un ģimenes sadarbības loma vērtībizglītībā” 4

2. Vecāku un skolas dialoga atziņas un perspektīvas. 8

3. Bez līdzdalības dialogs ir apgrūtināts 10

4. Vecāku un skolas dialoga izvērtējums 12

5. Veiksmīgas sadarbības priekšnoteikumi 17

5.1. Darbības problēmu novēršanai: 18

Izmantotā literatūra: 19

Ievads

hgfhfffffffffffffffffffffffffffffffffffffffffff

1. Konference

1.1. „Skolas un ģimenes sadarbības loma vērtībizglītībā”

2007.gada 15.februārī Rīgas Pārtikas ražotāju vidusskolā notika Valsts jaunatnes iniciatīvu centra organizētā konference „Skolas un ģimenes sadarbības loma vērtībizglītībā” , kuras mērķis bija aktivizēt un veicināt izpratni par sadarbības ne

e
epieciešamību starp izglītības iestādi un ģimeni vienota izglītības procesā īstenošanā. Konferencē piedalījās izglītības pārvalžu vadītāji, izglītības iestāžu direktori un direktoru vietnieki audzināšanas darbā, vecāku padomju pārstāvji, Izglītības un zinātnes ministrijas, Bērnu un ģimenes lietu ministrijas, Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas speciālisti, kā arī vecāku sabiedriskās organizācijas „VISI” pārstāvji.

Konferences dalībniekus un viesus sveica izglītības un zinātnes ministre, akadēmiķe Baiba Rivža, pievēršot uzmanību vērtībizglītības lielajai nozīmei izglītības procesā. Viņa norādīja, ka vispārcilvēciskās vērtības bērnam jāieliek ģimenē, bet skolai sadarbībā ar ģimeni jā
ā
āturpina attīstīt bērnā kritiskā domāšana un attieksmju veidošana pret sevi, citiem cilvēkiem, sabiedrību, darbu, kultūru un valsti. Bērnu un jauniešu audzināšanā svarīgs ir pieaugušā – gan pedagoga, gan vecāku, gan ikviena sabiedrības locekļa – personīgais piemērs, vārdu un darbu saskaņa, morāles normu ie
e
evērošana. Tikai uz savstarpējas cieņas un izpratnes pamata, veicinot pozitīvās pieredzes praksi, nevis koncentrējot uzmanību uz negācijām un pretstatot ģimeni skolai vai skolu ģimenei, var palīdzēt veidoties jaunajai paaudzei. Situācijā, kad daudzas ģimenes dažādu iemeslu dēļ neveic savu galveno pienākumu – audzināt bērnu – skolas kompetence ir pastiprināt vērtībizglītību, taču tā nevar uzņemties galveno atbildību par rezultātu.

Ministre izteica priekšlikumu par Nacionālas padomes, kura risinātu ar bērnu un jauniešu audzināšanu saistītus jautājumus, izveidošanas nepieciešamību. Šādā padomē varētu darboties gan valsts un pašvaldību institūciju, nevalstisko organizāciju pārstāvji, gan audzināšanas darba speciālisti, gan pedagogi un vecāki, gan paši skolēni, izsakot konstruktīvus priekšlikumus likumdošanas, audzināšanas darba sistēmas un satura pilnveidei.

Konferences dalībniekus uzrunāja arī bērnu un ģimenes lietu ministrs Ainars Baštiks. Viņš izteica atzinību par ak
k
ktuālo konferences tēmu un iespēju pedagogiem un vecākiem kopīgi diskutēt par jautājumiem, kas skar visas sabiedrības nākotni. Ministrs uzsvēra, ka vecākiem ir jāpievērš vairāk uzmanības bērna audzināšanai ģimenē, nostiprinot bērna pašvērtību un piederības izjūtu ģimenei, atbildību, kas veidojas tikai tad, ja bērns jūtas vajadzīgs, vērtīgs, saprasts un mīlēts.

Konferences darbs norisinājās piecās darba grupās. Pirmajā darba grupā „Esošo sadarbības formu starp skolu un ģimeni efektivitāte” tika diskutēts par tām problēmām, kas kavē veiksmīgai skolas un ģimenes sadarbībai: vecāku aizņemtība un ne

e
eatsaucība, pedagogu neprasme sadarboties ar pieaugušo auditoriju un laika trūkums sagatavot kvalitatīvas tikšanās ar vecākiem, finanšu trūkums saistošu lekciju vai citu kopīgu pasākumu organizēšanā u.c. Tika meklēti arī risinājumi, kā pilnveido sadarbības formas un panākt vēlamo rezultātu.

Otrās darba grupas „Informācijas (skolēns – skolotājs – ģimene) aprites nodrošinājums” dalībnieki nonāca līdz atziņai, ka bez esošajiem, tradicionālajiem informācijas resursiem (sekmju izraksti, skolēna dienasgrāmata, liecība u.c.) perspektīvi kļūst tie resursi, kuri mūsu dzīvā ienāk ar jaunajām tehnoloģijām, piemēram, portāls „e-klase”. Šī darba grupa apkopoja arī viedokļus, kādu informāciju vecāki gaida no skolas, kāda informācija skolai nepieciešama no ģimenes un kas notiek tad, kad skolēns kļūst par vienīgo informācijas starpnieku starp vecākiem un skolu.

Trešā darba grupa „Vecāku izglītības nodrošinājums un pieejamība” risināja jautājumus, kas darāms skolā un valstī, lai vecāki būtu vairāk ieinteresēti un zinoši par sava bērna vecumposma īpatnībām, viņa vajadzībām, izaugsmes problēmām, nepieciešamo atbalstu un tā pieejamību.

Ceturtajā darba grupā „Likumdošanas aktu izvērtējums vecāku līdzdalības un līdzatbildības veicināšanai” analizēja esošo normatīvo dokumentu pielietošanas iespējas dažādu konfliktu risinājumā, skolēnu un pedagogu tiesību un pienākumu aspektā, skolas iekšējās kārtības noteikumu ievērošanā. Tika secināts, ka skolai daudzās situācijās nepieciešama jurista konsultācija, ka gan skolēni, gan pedagogi, gan vecāki jāizglīto par likumdošanas jautājumiem, ka atbalsta personāls ir jānodrošina katrā izglītības iestādē.

Piektā darba grupa „Vecāku līdzdalība skolas attīstības plānošanā un procesos (Skolas padomes darbs)” uzsvēra Skolas padomes nozīmīgo lomu izglītības procesā, ja tā veic savu darbību nevis formāli, kampaņveidīgi, bet ieinteresēti un konstruktīvi. Daudzās skolās ir ļoti labi piemēri, kā to veiksmīgi izdarīt.

Plenārsēdē pārdomas par skolas un ģimenes mijiedarbību vienotas vērtībizglītības veicināšanā izteica Rīgas pedagoģijas un izglītības vadības augstskolas lektore S.Marsone (sīkāk par to 2007.gada 24.februāra laikraksta „Latvijas Avīze” rakstā „Bērns nav problēma”). Viņa uzsvēra nepieciešamību vecākiem vairāk laika pavadīt kopā ar saviem bērniem, lai ieliktu pamatus vērtībām, kuras tālāk attīsta skola.

Par skolas lomu un iespējām vacāku pedagoģisko kompetenču veidošanā sava pieredzē dalījās Talsu Valsts ģimnāzijas direktore I.Raituma. Vecāku vārdā uzstājās Latvijas vecāku apvienības „VISI” pārstāve Dz.Kozaka, aicinot uz pedagogu un vecāku savstarpēju sapratni, lai katrs apzinātos atbildību par savu darbību vai bezdarbību: „Mēs neesam tikai vecāki un skolotāji, mēs esam cilvēki, no kuriem mācās bērni”.

Valsts jaunatnes iniciatīvu centrs (VJIC) pateicas konferences dalībniekiem par ieinteresētību un atsaucību. Konferences darba izteiktie viedokļi un priekšlikumi veicinās pedagogu, vecāku un visas sabiedrības izpratni par skolas un ģimenes efektīvākas sadarbības nepieciešamību jaunās paaudzes audzināšanā.

Astra Aukšmuksta

(Valsts jaunatnes iniciatīvu centra direktores vietniece)

Kārlis Boldiševics un Maija Upmane, Latvijas Vecāku apvienība “VISI”

2. Vecāku un skolas dialoga atziņas un perspektīvas.

Šodien, šajā pārmaiņām bagātajā laikā, kad pasaulē notiek robežu nojaukšana, kad preču ražotāju ķēdes apjozušas visu zemeslodi, un bieži vien nav svarīgi, kādai nozarei, tirgum vai reģionam kas pieder, sacensība par eksistenci un uzvaru realizācijas tirgū neattiecas vairs uz labāku darbu veikšanu vai labāku produktu ražošanu. Tā attiecas uz izcilu pakalpojumu sniegšanu un labāku darba iespēju piedāvāšanu. Ekonomika kļūst emocionāla, sacensība ir tajā, – kurš spēs piedāvāt patērētājiem un darbiniekiem labāku dzīvi. Katra sabiedrība citā laikā citādi izskaidros to, kas ir laba dzīve. Parasti mēs vēlamies daudz naudas, un nākotnē to nopelnīt būs arvien lielāka iespēja. Mēs vēlamies labas lietas, un tās mēs varēsim saņemt no visdažādākajām pasaules malām. Bet nauda un labas lietas vien mūs laimīgus nedarīs, tie būs līdzekļi, lai mēs kļūtu laimīgi.

Kādi būs tie cilvēki, kurus nākotnē organizācijas izvēlēsies par saviem darbiniekiem? Tie būs spēcīgi indivīdi un talanti, cilvēki, kas zin, dara un kļūst par ko vēlas. Viņiem piederēs izvēles tiesības, viņi paši uzņemsies atbildību par savu izglītošanos, darbu un personisko dzīvi.

Savas zināšanas cilvēki vienmēr izmantojuši kā konkurētspējas ieroci. To apstiprina vēsturiski fakti, piemēram, informācijas tehnoloģiju izplatība, sākot no 1455. gada ar Johana Gūtenberga izgudroto drukājamo mašīnu, tad radio un televizoru, līdz miljoniem interneta mājas lapām mūsdienās. No drukājamās mašīnas izgudrošanas līdz radio un televīzijai pagāja 500 gadi. Pašreiz inovācijām pasaulē ir citi mērogi un ātrums. Šodienas strauji mainīgā pasaule prasa strauju prāta attīstību, tāpēc radusies vajadzība pēc jaunas izglītības definīcijas, globālās izglītības definīcijas.

Globālā izglītība ir uz mūžizglītību orientēts izglītības virziens ar īpašu mācīšanās stilu un domāšanas veidu, kas nodrošina sakarības starp vietējo reģionālo un globālo mērogu, dod iespēju apgūt un attīstīt prasmes un kompetences, kuras nepieciešamas cilvēkiem, lai piemērotos mainīgajām sabiedrības prasībām.

Globālās izglītības galvenais mērķis ir attīstīt indivīda prasmes pieņemt lēmumus attiecībā pret savas dzīves plānošanu, kompetenci, piedalīties sociālās dzīves norisēs. Globālajai izglītībai ir raksturīga interdisciplināra, starpkultūru pieeja un mācību mērķis ir ”globālās pilsonības” kompetenču veidošana.

Globālā izglītība ir izaicinājums ikvienai izglītības iestādei. Un izaicinājums tas ir, galvenokārt, tāpēc, ka mainīgā sabiedrība: ekonomiskie, politiskie un sociālie faktori, padara izglītības mērķus ļoti komplicētus un sarežģītus, un līdz ar to par sarežģītām organizācijām veidojas arī izglītības iestādes.

Zinātniskās literatūras avotos raksturotas ļoti dažādas prasmes, iemaņas un spējas, kas var veidot dzīvošanas kompetenci zināšanu multikulturālajā sabiedrībā.

Visbiežāk ir minētas:

· uzmanības koncentrēšana uz vispusīgu zināšanu apguvi;

· spēja izprast lietu būtību;

· kritiska domāšana;

· būt radošiem;

· pievērš uzmanību savas personības attīstībai;

· ir apguvuši vairākas valodas;

· attīstītas spriešanas un lēmumu pieņemšanas prasmes;

· ir vajadzīgās sociālās iemaņas.

3. Bez līdzdalības dialogs ir apgrūtināts

Latvijas izglītības sistēma atrodas reformēšanas posmā. Tai ir izvirzītas prasības sagatavot jaunu paaudzi ekonomikai, kas balstās uz zināšanām, jānodrošina Latvijas iedzīvotāju konkurētspēju Eiropas kopējā tirgū, tai ir jāveido saliedēta sabiedrība un jāpalīdz attīstīties un pašrealizēties katrai personībai. Gandrīz katru gadu tiek izstrādātas vai ieviestas dažāda mēroga izglītības reformas. Tā kā izglītība lielā mērā ietekmē, kāda būs sabiedrības un katra bērna nākotne, ir nepieciešama sabiedrības līdzdalība izglītības politikā. Vecāki ir tā sabiedrības grupa, kuru izmaiņas izglītībā skar vistiešākajā veidā, jo viņi ir atbildīgi par sava bērna audzināšanu un sagatavošanu patstāvīgai dzīvei. Tomēr vecāku līdzdalība izglītības politikā skolas, pašvaldības un valsts līmenī ir ļoti zema.

Pirmkārt, tas ir saistīts ar to, ka Latvijas izglītības sistēma ir ļoti centralizēta. Likumdošanā vecāku līdzdalība ir reducēta uz priekšlikumiem par politikas īstenošanu un saimnieciskiem jautājumiem. Ņemot vērā, ka izglītība pati par sevi ir inerta sistēma, liela centralizācija ir izskaidrojama drīzāk ar padomju sistēmas mantojumu, nekā ar šodienas situācijas vajadzībām un 21. gadsimta izaicinājumiem. Nepieciešamību iesaistīt sociālos parterus izglītības attīstībā un kvalitātes celšanā, kā arī vēlme padarīt šo sadarbību efektīvāku regulāri akcentē UNESKO starptautiskajās izglītības konferencēs.

Otrkārt, sabiedrībā trūkst priekšstata par līdzdalību un nav pietiekoši attīstītas prasmes darbam ar dažādu viedokļu izteicējiem. Vecāku, bērnu un skolas administrācijas starpā nevalda uzticība un sabiedrības gars, administrācijas pārsvarā neuztver vecākus kā sociālus parterus un iejaukšanos skolas darbā uztver negatīvi. Vecāku reālās līdzdalības iespējas ir pilnībā atkarīgas no skolas direktora gribas. Kā rāda socioloģiskie pētījumi, vecāku līdzdalības nav sistemātiska, visbiežāk tā aprobežojas ar informācijas iegūšanu un dažreiz – viedokļa paušanu, kam tikai retos gadījumos seko lēmumu vai rīcības ietekmēšana un izvērtēšana. Paši vecāki ar šo situāciju nav apmierināti, tomēr, lai to atrisinātu, ir nepieciešamas izmaiņas gan likumdošanā, gan vecāku un skolas attiecību modeļos, gan komunikāciju formās un saturā.

Jāatzīst, ka, lai vecāki varētu efektīvi piedalīties izglītības politikā savas skolas vai valsts līmenī, ir nepieciešams mainīt ne tikai ārējos apstākļus, bet ir arī jāmainās pašiem. Vecāki nav speciālisti pedagoģijā, psiholoģijā vai valsts pārvaldē, savukārt, pamatoties uz savu 20 – 30 gadu veco pieredzi, kas iegūta pašiem mācoties skolā, nav produktīvi. Līdz ar to pašiem vecākiem ir nepieciešama izglītība par vispārējiem izglītības politikas jautājumiem. Vecākiem kā izglītības pasūtītājiem ir jāprot apspriest izglītības mērķus un vērtības, kā arī jāprot novērtēt sasniedzamus rezultātus. Vecākiem ir liela interese par šiem jautājumiem. Cits aspekts ir vecāku aktivitāšu koordinēšana un informācijas izplatīšana par līdzdalības formām. Latvijā kā jaunā demokrātiskā valstī sociālo parteru līdzdalības prakse tikai veidojas, tāpēc ļoti svarīga ir arī pozitīvas pieredzes apmaiņa. Pilnvērtīgai līdzdalībai izglītības politikā ir jānotiek trijos līmeņos, proti, skolas, pašvaldības un valsts līmenī.

4. Vecāku un skolas dialoga izvērtējums

Lai noskaidrotu vecāku viedokļus un atzinumus par dažādiem vecāku līdzdalības veidiem, to izmantošanu, iespējām, motivāciju un šķēršļiem līdzdalībā, ieskaitot informācijas iegūšanu, viedokļa paušanu un līdzdalību lēmumu pieņemšanā, īstenošanā un izvērtēšanā izglītības politikas jomā, tika veikti pētījumi, organizētas diskusijas un intervijas.

Apkopotā informācija un analīze liecina, ka vecāku līdzdalība izglītības politikā rodas brīžos, kad to izsaucis kāds politisks lēmums, piemēram, izglītības reforma mazākumtautību skolās. Līdzdalība visbiežāk aprobežojas ar informācijas iegūšanu un atsevišķos gadījumos – viedokļa paušanu, kam tikai retos gadījumos seko lēmumu / rīcības ietekmēšana un izvērtēšana.

Skolu administrāciju pārstāvji un vecāki par galvenajiem izglītības politikas jautājumiem, par kuriem vecāki izteikuši savu viedokli, atzinuši mazākumtautību izglītības reformu un tās īstenošanu skolās, izglītības kvalitāti, kā arī jautājumu par mācību līdzekļiem, to saturu un kvalitāti. Tomēr līdztekus šiem jautājumiem, vairāki vecāki minējuši arī jautājumus, kas saistīti ar skolas dzīves organizāciju – bērnu uzvedība, smago skolas somu problēma sākumskolā un pamatskolā, bērnu ēdināšana un drošība.

Vecāki par līdzdalību runājuši, galvenokārt, skolas līmenī, norādot, ka ārpus skolas pastāv visai ierobežotas līdzdalības iespējas.

Analīze liecina, ka vecāki nav apmierināti ar līdzšinējo līdzdalības pieredzi ne skolā, ne ārpus skolas, norādot, ka jautājumi, kas skar izglītības procesu un kvalitāti, šobrīd praktiski nav ietekmējami.

Vecāki par galvenajiem sadarbības partneriem uzskata citus vecākus, bērnus un dažkārt arī pedagogus, retāk minot nevalstiskās organizācijas. Svarīgi norādīt, ka par sabiedrotajiem vecāki ne reizi nav atzinuši valsts institūciju pārstāvjus un tikai atsevišķās intervijās minēta sadarbība ar pašvaldības pārstāvjiem un Saeimas deputātiem. Pašvaldību kā sadarbības parteri pamatā minējuši ārpus Rīgas dzīvojošie vecāki.

Par būtisku šķērsli vecāku līdzdalībai tiek norādīts laika trūkums un pasivitāte, kā arī informācijas trūkums par savām tiesībām, izglītības politikas mērķiem un iespējamajiem līdzdalības veidiem. Tāpat lielu daļu vecākus no aktīvas līdzdalības attur līdzšinējā negatīvā pieredze. Vecāki atzīst, ka, lai arī pastāv iespēja izteikt savu viedokli, tas gandrīz nekad netiek ņemts vērā. Atsevišķi vecāki kā vienu no būtiskajiem šķēršļiem aktīvai līdzdalībai minējuši bailes no turpmākās negatīvās attieksmes pret bērniem no skolotāju un skolas administrācijas puses.

Galvenie līdzdalības, sadarbības veidi skolas līmenī ir individuālās tikšanās ar klases audzinātāju, skolotājiem vai skolas administrāciju.

Daudzi to uzskata par efektīvāko veidu, kā apspriest jautājumus, kas saistīti ar konkrētu bērnu vai klasi. Atsevišķos gadījumos vecāki gatavojuši rakstiskus iesniegumus skolas vadībai.

Vecāki darbojas skolas vai vecāku padomēs. Taču vecāki šīs padomes visbiežāk uzskata par neefektīvām.

Pastāv divi galvenie atzinumi. Viena daļa vecāku uzskata, ka viņu skolas padome ir vairāk funkcionāla un neatkarīga – padome lemj un izstrādā savus darbības virzienus, nepieciešamības gadījumā konsultējoties ar skolas administrāciju. Otra daļa vecāku atzīst, ka skolas padomes darbā sevi aktīvi pozicionē skolas administrācija. Līdz ar to vecāku piedāvātās idejas jau pašā sākumā var saskarties ar administrācijas pretestību.

Vecāki norāda, ka padome pamatā palīdz skolas administrācijai risināt saimnieciska un organizatoriska rakstura jautājumus, piemēram, lemjot par vecāku ziedoto līdzekļu izlietojumu, risinot jautājumus, kas saistīti ar bērnu ēdināšanu vai drošību skolā. Taču padomes ietekme citos būtiskos jautājumos (piemēram, mācību kvalitātes izvērtēšana, priekšlikumu izstrādāšana mācību darba pilnveidošanai) ir ļoti ierobežota un atkarīga no skolas padomes sastāva un tās vadītāja.

Ap 70 % skolas padomes ir formālas, jo to struktūru nosaka direktors un arī padomes darbs atkarīgs no direktora iniciatīvas.

Skolu padomju nolikumu analīze liecina, ka tajos izvirzītie padomes darbības mērķi un uzdevumi visbiežāk ir ļoti neskaidri un vispusīgi, nav precīzi noteiktas pienākumu un atbildības jomas.

Atsevišķi vecāki izmantojuši iespēju apmeklēt mācību stundas. Tomēr vairāki intervētie vecāki norāda, ka skolas administrācija dažkārt šo iespēju vecākiem liedz. Tāpat vairāki vecāki atzinuši, ka viņiem nav pedagoģiskās izglītības, kas ļautu spriest par izvēlētajām pasniegšanas metodēm un kvalitāti, kā arī baidās par turpmāku negatīvu attieksmi pret bērnu. Protams, vecāki izmanto iespēju apmeklēt arī klases un skolas vecāku sapulces. Klases vecāku sapulcēs pārsvarā tiek apspiesti jautājumi, kas saistīti ar mācību procesu un bērnu uzvedību. Skolas vecāku sapulces visbiežāk tiek organizētas, lai informētu vecākus par aktuāliem jautājumiem – mācību gada sākumā par paredzētajām izmaiņām skolas darbā un jaunākajām izmaiņām normatīvajos aktos (piemēram, pāreja uz jauno vērtēšanas sistēmu); savukārt mācību gada beigās – par paveikto, skolēnu sekmēm un sasniegumiem, kā arī par nākamajā mācību gadā nepieciešamajiem mācību līdzekļiem. Tomēr gan vecāki, gan skolu administrāciju pārstāvji atzīst, ka sapulču apmeklētība ar katru gadu mazinās, tāpēc tas netiek uzskatīts par visai efektīvu līdzdalības veidu. Tāpat vecāku vidū dominē viedoklis, ka vecāku sapulces apmeklē vieni un tie paši vecāki, kuru bērniem mācību process problēmas nesagādā.

Lai veicinātu vecāku interesi par skolas darbu un mācību procesu, skolās tiek rīkotas atvērto durvju dienas. Tomēr šo līdzdalības veidu par efektīvu uzskata skolas administrācijas pārstāvji, bet vairāki vecāki norāda – atvērto durvju dienas nedod patiesu priekšstatu par mācību procesu un tā kvalitāti, jo viss ir iepriekš izplānots un zināms.

Atsevišķās skolās vecāku līdzdalības veicināšanai un viedokļu izzināšanai konkrētos jautājumos tiek izmantota vecāku anketēšana, ko veic gan skolas padome, gan skolas administrācija.

Tomēr daļa vecāku uzskata, ka neviena no iepriekšējām līdzdalības formām nav efektīva – vecāki savu viedokli var izteikt, bet rezultāta nebūs.

Kopumā vecāki nav apmierināti ar līdzšinējo līdzdalības pieredzei. Lai arī skolu administrāciju pārstāvji norāda, ka vecāku viedoklī ieklausās vienmēr, paši vecāki tam nepiekrīt un atzīst – skolā var ietekmēt atsevišķus saimnieciskus jautājumus, bet jautājumi, kas skar izglītības procesu un kvalitāti, šobrīd praktiski nav ietekmējami.

Jāatzīmē, ka vecāku efektīvai līdzdalībai ir vairāki šķēršļi. Bieži minēts vecāku motivācijas trūkums un pasivitāte. Tāpat būtiskas ir arī sociālās problēmas un vispārējā neapmierinātība ar dzīves apstākļiem, pretestība no administrācijas puses. Gan vecāki, gan skolu administrāciju pārstāvji atzīst, ka izglītības iestādes personāls ir atkarīgs no Izglītības un zinātnes ministrijas, kā arī pašvaldības (algu jautājums), tāpēc panākt kādas būtiskas izmaiņas skolas ietvaros nav iespējams. Tāpat vairāki intervētie vecāki baidās, ka ”aktīvo vecāku” bērni var saskarties ar negatīvu attieksmi no skolotāju un administrācijas puses.

Ne mazāk būtisks šķērslis ir informācijas trūkums par skolā risināmajiem jautājumiem un izglītības programmu saturu. Trūkst arī zināšanu par savām tiesībām un pienākumiem, kā arī līdzdalības iespējām. Atsevišķi intervēto skolu administrāciju pārstāvji norāda, ka bieži vien vecāki izvirza skolai pretenzijas jautājumos, par kuriem skola neatbild.

Kopumā vecākiem ir nepilnīgs priekšstats par izglītības mērķiem un vērtībām. Kāds cilvēks izglītības procesā jāveido skolai? Līdz ar to vecāki nezina, ko prasīt no saviem bērniem, uz kādu vērtību pamata veidot bērnu un vecāku attiecības izglītības jomā. Vecākiem nav izglītības sistēmā realizēto mērķu un vērtību analīzes līdzekļu, ir nepietiekoša informācija par mācību programmu saturu.

Vērojams satura deficīts komunikācijā par izglītības jautājumiem. Vecāki nezina, ko viņiem vajag un kādas viņiem ir tiesības, kā vecākiem prasīt no skolas, valsts, sabiedriskajām organizācijām izglītības mērķu sasniegšanai.

Vecāki nav pozicionējušies kā sabiedriski nozīmīga sociāla grupa, kas atbildīga par savu un savu bērnu nākotni. Viņi nezina mūsdienu tendences izglītībā un savu attieksmi veido, balstoties uz personīgo pieredzi, jo nav noteiktas procedūras informācijas, konsultāciju un metodiskās palīdzības saņemšanai no valsts vai pašvaldību iestādēm.

Arī vidusskolēnu aptaujas materiāli liecina, ka vājš dialogs pastāv starp skolēniem un skolotājiem. Aptaujās skolotājs vērtēts divos aspektos: kā cilvēks un kā profesionālis. Skolēni vēlas, lai skolotājs vairāk sarunātos ar skolēniem, lai nešķirotu skolēnus pēc vecāku naudas „maka biezuma”, lai būtu psiholoģiski stabils, mierīgi un nosvērti attiektos pret dažādām grupām, lai būtu savaldīgs, saprotošs, līdzjūtīgs. Profesionālajā jomā ieteikumi skolotājam: jāpārvalda informācijas tehnoloģijas, jābūt erudītam psiholoģijā, jāprot priekšmetu pasniegt tā, lai ieinteresētu skolēnus, jābūt kompetentam par norisēm savā jomā.

Sabiedrības interesēs ir virzīt darbību uz tendenci, ka skolas un vecāku mērķi ir savstarpēji saistīti, tad būs iespējama efektīva sadarbība kopumā. Veiksmīga dialoga attēlojums:

5. Veiksmīgas sadarbības priekšnoteikumi

Skolas un vecāku mērķu tuvība (ne absolūta sakrišana) ir priekšnosacījums sadarbībai, dialogam. Jo lielāks segments mērķu sakritībai, jo veiksmīgāka ir sadarbība un abpusēji produktīvāka kopējā darbība.

Skolas un ģimenes sadarbības pamatā ir vairāki pamatprincipi:

1. teorijas un prakses vienotības princips;

2. viengabalainības jeb sistemātiskuma princips;

3. multivariantitātes princips;

4. noturīguma vai stabilitātes princips;

5. mobilitātes jeb mainīguma princips;

6. sistēmas attīstības nosacījuma princips;

7. sadarbības bāze ir esošās likumdošanas ietvaros.

Skolas un vecāku veiksmīgas sadarbības viens no būtiskākajiem nosacījumiem ir motivācija. Motīvi sadarbības varētu būt šādi:

· vecāku vēlme izprast jauno un nezināmo, kas saistīts ar bērna iekļaušanos līdz šim svešā vidē un īpašā sociālajā lomā. Skolas pedagoģiskajam personālam jācenšas ar savu darbību saglabāt šo motivāciju un sadarbības procesā nepārtraukti aktualizēt jauno, vecākiem nezināmo, sevišķi to, kas attiecas uz bērna attīstības gaitu;

· vecāku tieksme pašrealizēties un pašaktualizēties, sadarbības procesā atklājot tās viņiem piemītošās spējas un prasmes, kas ne ģimenē, ne darba kolektīvā nav parādāma vai realizējamas;

· vecāku vēlme stiprināt saikni ar savu bērnu, izmantojot skolas un ģimenes sadarbību, iesaistoties ar skolas dzīvi saistītajos procesos;

· nepieciešamība pēc saskarsmes, jo pedagoģiskais personāls ir kompetents un cilvēciski simpātisks, kas nodrošina veiksmīgu saskarsmi un produktīvu sadarbību;

· vēlme kvalitatīvi pavadīt brīvo laiku, tādēļ skolas pedagogiem jācenšas sadarbības laikā izzināt vecāku intereses, to apmierināšanas iespējas, nodrošināt sadarbības procesu ar nepieciešamajiem intelektuālajiem, garīgajiem, daļēji arī ar materiālajiem resursiem.

5.1. Darbības problēmu novēršanai:

· Jāpilnveido pedagogu sagatavošanas studiju programmas atbilstoši mūsdienu prasībām;

· Jāveido kvalitatīva pedagogu metodiskā atbalsta un tālākizglītības sistēma, īpašu vērību veltot saskarsmes un darbam ar vecāku jautājumiem;

· Jādemokratizē skolas vide. Izmantojot demokrātijas principus, tie nedrīkst būt pretrunā ar pedagogu profesionālisma principu. Konkretizēt skolas padomes darbību, nosakot skaidrus mērķus un uzdevumus, pienākumu un atbildības jomas;

· Vecāku līdzdalība izglītības politikā un procesa norisē jāskata izglītības sistēmas pārvaldes problēmu kontekstā. Vecāku pozīcija – sistēmas pārvaldes dalībnieks – kā izglītības pasūtītājs. Šī pozīcija ir perspektīva, veidojot konkrētas darbības programmas;

· Jāveic vecāku izglītošana līdzdalības, satura un metodikas jomā, pieaicinot izglītības ekspertus. Daudzveidīgas formas jāizmanto, piemēram, vecāku skolas konsultācijas, diskusiju klubi u.c.

Izmantotā literatūra:

1. ANO Bērnu tiesību aizsardzības konvencija 18.p., LR Civillikuma 177.p.

2. Biedrības Humanitāra Perspektīva pētījums „Vecāku līdzdalība izglītības politikā – tiesiskie principi”, publicēts www.dialogi.lv.

3. UNISKO starptautiskās izglītības konferences 46. sesijas (2001) un 47. sesijas (2004) rezolūcija.

4. Latvijas Cilvēktiesību centra socioloģiskais pētījums „Vecāku efektīva līdzdalība izglītības politikā” 2006, Semināra „Vecāki – izglītības pasūtītāji” rezultāti, projekta dalībnieku pieredze.

5. Latvijas Vecāku apvienības VISI pētījums „Vecāku līdzdalība izglītības jautājumu lemšanā” 2005.

6. LVA VISI organizēto diskusiju grupu un aptauju materiāli, 2006.

7. D. Celma, Vadītāja darbība pārmaiņu procesos Latvijas vispārizglītojošās skolās, (promocijas darbs), 2005.

Leave a Comment