BAROKA LAIKA MODE
Dzīve franču galmā tika pakļauta striktai etiķetei, kura bija jāievēro. ”Par to kā kurā vietā bija jāuzvedas, kā jāsasveicinās, kā jārīkojas dažādās situācijās, kur un kāds tērps jāvalkā, kādā apģērbā drīkst ierasties sabiedrībā un pieņemšanā, kā jālieto cepures, cimdi, spieķi, vēdekļi, kabatas lakatiņi, zobeni, pulksteņi un citi aksesuāri, par to visu tika sarakstīta grāmata „Likumi par franču laipnību”.” Šī grāmata bija arī pamats, ne tikai etiķetei, bet arī uzvedības normām un labajam tonim.
Ludviķis XIV galmā diktēja kungu modi, bet dāmu modi noteica monarha daudzās favorītes. Un tā kā šo favorīšu bija daudz, un tām bija savi uzskati, mode mainījās ik pēc 12-15. gadiem. Šajos apģērbos izpaudās tērpu spilgtums un krāsainība. Bieži vien pats cilvēks atradās 2.plānā, pazūdot audumā un rotu daudzumā. Tomēr, katrs tērps veidojās uz jau esošā pamata – mainījās tikai detaļas un dekors, kā arī valkāšanas manieres. „Ludviķis XIV vēlēdamies būt vadonis arī armijā, 1672.gadā sāka ieviest armijas formu. Gadsimta 60.,70.gados vīriešu tērpā parādījās tā saucamās žustokops (fr.val. justaucorps), sāka valkāt brokāta virstērpus, rotātu ar dārgmetālu, drīkstēja valkāt tikai ar paša monarha atļauju. Šis armijas tērpus vairāk kalpoja kā simbols, nevis kā aizsargfunkcijas pildītāju.” 17.gs. bija ieteikts valkāt apģērbus pa sezonām: pavasarī – viengabalauduma apģērbs , ziemā – no satīna, samta un atlasa auduma , vasarā – tikai no tafta.
Gaume mainījās līdz ar laiku. Franču izlaidība, gadiem ilgi koptā manieres sāka traucēt karali, bet jaunos galminiekus nebūt ne. Pārmantotība bija spēcīga, un vecais monarhs nebija spējīgs stāties tai pretī. „17.gadsimta beigās bija maz izmaiņas. Palielinājās apmetnis, modē nāca pelēkie toņi un sarkana odere. Platmalēm mainījās malu veids, apavu papēdis – platāks, purngals – taisns. Bēru gadījumā (karalisko ģimeņu)muižniekiem jāvalkā – melns tērps, kuru rotāja ar baltu apkakli un krekla manšetēm, pie cepurēm – melna lenta.” Ar laiku bagātie saņēma nicinājumus, jo centās līdzināties muižniecībai. Viņu(kungu)sievu apavi darināti no spiestas ādas ar zeltījumiem, biezu zoli un metāla pakaviem. Tautas pārstāvji valkāja vienkāršas rupjas vadmalas un auduma drānas, kreklu no lina, bikses, svārki, ņieburs, vestes, virstērpi – no brūngani peltāka vilnas auduma. Kājās koka tupeles, arī rupjas ādas apavi, audekla getras
VĪRIEŠU APĢĒRBS
Izdabājot mazgadīgajam karalim(Ludviķim XIV) galminieku un aristokrāti nēsāja īsas jaciņas un garus matus. Parūkas darīja vīrieti cēlāku un valdnieku pielīdzināja dievam. Parūkas – biezās un gaišas sprogas kalpoja sejai kā gleznai rāmi. Nākot modē parūkām, vīrieši vairs neaudzēja bārdas. Svarīga tērpa detaļa tajā laikā bija balts krekls, kuplas piedurknes ar mežģīņu mežģīnēm, kas dažās vietās pārsietas ar lentēm. Virs krekla ģērba atvērtu jaciņu ar īsām piedurknēm. Grezni, plati pantaloni tika sasieti virs ceļiem ;zem tiem baltas zeķes ar mežģīnēm., Uz kreisā pleca apmetnis. Ejot laikam vīriešu apģērbā notika dažas pārmaiņas:
„80.gadā no svītraina auduma šuva žustokorpus , tos rotāja ar zeltainām bārkstīm un daudzām pogām.
šauras piedurknes – beidzās ar platiem atlokiem(atgādina zābaku atlokus)
mainījās kabatu vietas – gan biksēm, gan vestēm
tērpa augšdaļa – pieguļoša, no vidukļa uz leju palatāls(panāca, iešaujot sānos vēdekļveida ķīļus)
gara veste ar lielu, daudzveidīgu rakstu
mufe
žabo, ko saturēja pērle, broša un dārgakmeņi
bikses līdz celim ar pogājamām kabatām
plata lente uz pleca(sākumā nēsā tikai virsnieki, vēlāk – izmanto sadzīves tērpā, ar laiku kļūstot par ordeņa lenti)
parasti vīriešu tērpi šūti no brūna auduma – tabakas tonī.”
SIEVIEŠU APĢĒRBS
17.gadsimtasievietes nēsāja divas kleitas. Virsējā – šūta no dārga auduma ar platu svārku daļu. Aizmugurē šleifs (bante – saukta arī par banti).Apakšējos svārkus – apstrādāja ar mežģīnēm. Izmainījās dekoltē forma(no ovāla uz karē). Aukstā laikā sievietes izmantoja kažokādas apmetņus. Parūkas parādījās 1640.gadā un kļuva par simbolu piederībai pie sabiedrības augstslāņiem. Lai sieviete izceltos, tērpam pagarināja treni, un izmantoja fontanžū – īpaši sarežģītu matu sakārtojumu, ko saturēja stieple, pie kuras piestiprināja mežģīnes.
Sievietes, noteikti, izmantoja korsetes, kuras kļuva par patstāvīgu apģērba detaļu. Var uzskatīt, ka tās bija veidotas no vaļa ūsām, tāpat kā svārki, kas tika apvilkts ar dārgu audumu(zīdu, samtu, u.c.). Zeķes un kurpes, tās maz atšķīrās no vīriešu tērpu detaļām. Tomēr tās varēja atšķirt, jo sieviešu kurpes bija smalkākas, papēdis tievāks un purngals smalkāks. Tās tika gatavotas no brokāta, samta un zīda ar bagātīgu rotājumu – sprādzi, rozeti, izšuvumiem (šādi materiāli, jo sievietes pārsvarā uzturējās telpās). Visām tērpa detaļām(apakšējiem un virsējiem svārkiem, ņieburiem, apmetnim, ieskaitot visus aksesuārus), bija jābūt atšķirīgās krāsās vai arī vienas krāsas atšķirīgos toņos. Tomēr, lai tērps būtu pilnīgs, bija nepieciešami cimdi līdz elkoņiem, somiņa – kurā bija pūdernīca, zeltīts papīrs(mīlestības vēstulīšu rakstīšanai), neliela mufe(saplacināta cilindra formas apģērba detaļa no auduma, roku sildīšanai, nošūta ar zvērādu) un noteikti vēdeklis. Bez vēdekļa, sevi cienoša dāma, jutās kaila. „Ar vēdekli varēja paziņot daudzas lietas, piemēram,
trīs locījumu atvērumi „ES TEVI MĪLU”
ar saliektu vēdekli gaisā – brīdinājums „MUMS SEKO”
pret runātāju pavērst šaurais vēdekļa gals – NICINĀJUMS”
Vakaros, kad sievietes gāja gulēt, tās valkāja peņuārus (tualetes tērps)un halātus, kuri bija izdekorēti ar visādiem rotājumiem, zīmējumiem.