SATURS
Ievads 2
Baroks 3
Vārda „baroks” izcelsme 3
Apģērbs baroka laikā itālijā. 4
Sieviete. 4
Vīrietis. 5
Apģērbs dižā baroka laikā. 5
Vīrietis. 5
Sieviete. 6
Vienkāršo ļaužu apģērbs. 6
Baroka laikmeta tērpi francijā XVII 2. pusē 7
Izmantotā literatūra. 8
Pielikums 9Ievads
Tērpu attīstības vēsture nesaraujami saistīta ar cilvēces attīstības vēsturi. Tā sākas no tiem senajiem laikiem, kad cilvēks pirmo reizi iedomājās ietērpties zvēru ādās, lai sasildītos vai aizsargātos no vēja. Gāja gadsimti, mainījās cilvēks, un reizē ar viņu arī apģērbs. Tikai tagad ne daba, ne klimatiskie apstākļi nenoteica to veidošanos. Cilvēka priekšstati par skaistumu, par apkārtējo pasauli, viņa sociālais stāvoklis – viss tas izpaudās un turpina izpausties apģērbā. Tieksme pēc skaistuma ir viena no tām īpatnībām, kura visos laikmetos bijusi raksturīga cilvēkam. Skaista āriene palīdzēja viņam justies vajadzīgam to ļaužu vidū, ar kuriem viņš satapās. Un viens no ārējā skaistuma svarīgākiem elementiem ir apģērbs.
Baroks ir interesants laika periods no 16.gs. beigām līdz 18.gs. vidum. Līdz šim es apguvu informāciju, lasīju literatūru par baroka laika mūziku, komponistiem. Tādēļ arī ļoti interesanti ir uzzināt, kādos tērpos tērpās, piemēram, Antonio Vivaldi, vēlīnā baroka dižmeistari – Bahs, Hendelis u.c.Baroks
Baroks ir mākslas stils, kas radās un visplašāk attīstījās Itālijā 16.gs. beigās pēc renesanses stila. 17.gs. baroks izplatījās arī citās zemēs, bet 18.gs. vidū baroka periods noslēdzās (iepriekš pārejot rokoko stila izsmalcinājumā).
Baroka galvenās iezīmes: formu plastiskums un dekoratīva greznība, krāšņums un ārējais spožums, kas savijas ar trauksmainu emocionalitāti, tāpat arī formu brīvība, kustība un monumentalitāte. Barokam raksturīgs dekoratīvs krāšņums, liektas līnijas un formas, gleznainums, gaismas efekti.
Pirmais, kas spēra noteicošo soli pāri renesansei, bija viens no tās vislielākajiem priekšstāvjiem – Mikelandželo. Viņu uzskata par baroka stila nodibinātāju visās nozarēs: arhitektūrā, tēlniecībā, glezniecībā. Baroks visspilgtāk izpaudās baznīcu un piļu arhitektūrā. Pilīm – vērienīgas, krāšņas fasādes un ēku sānspārnu ietvertie goda laukumi. Interjerā dominēja plašas parādes kāpnes, zāļu anfilādes (telpas, kas savā starpā savienotas ar durvīm, un atrodas taisnā rindā citas aiz citām) un galerijas.
Itālijā baroku var iedalīt trīs posmos: agrīnajā barokā – no 16. gs. 80. gadiem līdz 17. gs. 20. gadu beigām, dižajā barokā – līdz 17. gs. beigām un vēlīnajā barokā – 18. gs. pirmā puse.Vārda „baroks” izcelsme
Terminu „baroks” radīja tie vēlāko laiku kritiķi, kuru izsmiekls un sašutums vērsās pret 17.gs. mākslas tendencēm.
Šī termina nozīmi ir skaidrojuši vairāki autori dažādos laikposmos, un sākumā tam ir bijuši dažādi skaidrojumi. Itālijā vārds “baroks” tika lietots, lai norādītu uz sarežģītu un nepatiesu domu gaitu. Toties franču “baroque” saista ar portugāļu vārdu “barroco” un spāņu “barrueco”, kuri apzīmēja nepareizas formas pērli. Lai gan baroks sākumā veidojās kā arhitektūras stils, vēlāk tas tomēr ietekmēja arī skulptūru, apģērbu un glezniecību.Apģērbs baroka laikā Itālijā.
Baroka laika cilvēki izceļas ar smagu parūku (bez kuras parādīties sabiedrībā skaitās augstākā mērā nepieklājīgi), pārspīlēti lepnu stāju, valdonīgu skatu. Viņu tērpi ir darināti no dārgiem, rakstainiem audumiem, gandrīz vienmēr ir efektīgi apmesti apmetņi.. Sevišķi strauji attīstījās greznumlietu ražošana un tirdzniecība. Bez brokāta, zīda, samta un mežģīņu ražošanas uzplauka cimdu, lenšu, zeķu, tafta, cepuru, apavu, pogu un vēdekļu manufaktūras. Šajā periodā dominēja izsmalcinātība, greznība, daudz dekoru, rotājumu un krāsu. Krāsu, audumu saskaņotība tērpu padarīja gaumīgu, glezniecisku, vienlaikus neļaujot tam pārvērsties par krāsu plankumu sablīvējumu. Modē nāca spāņu dārgās zelta un sudraba mežģīnes. Tās izmantoja ne tikai kleitu, bet arī kamzoļu rotāšanai, kurus šuva no Brabantes audekla.
Tālaika apģērbi mums atgādina bagātīgi greznotus teātra kostīmus, kas atstāj prieka un jaunības iespaidu.Sieviete.
Sievietes tērps siluetā līdzinājās vīriešu apģērbam. Nedaudz paaugstināta vidukļa daļa, gari, kupli svārki ar skaistām, vienmērīgām ielocēm. Ļoti kuplas piedurknes ar bagātīgu rotājumu. Piedurkne beidzās ar manšeti, ko rotāja mežģīnes. Sievietes turpināja valkāt vienlaikus divas kleitas. Apakšējā bija no gaišāka, bet virsējā no tumšāka auduma. Virsējā kleita priekšpusē, sākot no vidukļa, no ņiebura, nebija sašūta, tāpēc vienmēr bija redzams apakšējā kleitas košums. Sievietes tērpa neatņemama sastāvdaļa bija liela, balta, ar mežģīnēm rotāta apkakle.
Sievietes valkāja gaišas zīda zeķes. Kurpes bija ar nelielu papēdi, rotātas ar lentēm. Tērpu papildināja ar cimdiem un saliekamiem vēdekļiem. Pie jostas piestiprināja spogulīšus dārgos ietvaros. Modē nāca piekariņi, kreļļu virtenes, diadēmas, gredzeni. Sevišķi iecienītas bija pērļu rotas.
Frizūra bija šķirta ar celiņu, aizmugurē matus sapina bizē, kas tika kroņveidīgi izvietota uz pakauša. Deniņu daļā mati bija sacirtoti. Frizūru rotāja ar pērlēm.Vīrietis.
Vīrieša tērpā mežģīnes lietoja vairāk nekā sievietes tērpā. Mežģīņu apkakles lika pat uz bruņām.. Virsdrēbes gatavoja no smalka vilnas auduma, kā arī zīda un samta. Bikses baroka laikā kļuva platākas, izzuda frēzes. Tērpā lielāku nozīmi ieguva apakšveļa, jo starp piedurkņu griezumiem bija jāredz krekla smalkais audums.
Zābaki kļuva īsāki, platāki, atlocīti pie apakšstilbiem un uz leju saplacināti. Tie padarīja gaitu amizantu, bet tāda bija modes prasība. Zem zābakiem vilka zīda zeķes, tām virsū kokvilnas zeķes ar mežģīnēm, kuras izkārtoja virs zābaka.
Frizūras kļuva garākas, matus cirtoja. Kam nebija kuplu matu, tas nēsāja parūku. Modē nāca frizūra „a la Cadenet”. Šim matu sakārtojumam raksturīga vienā cirtā iesieta lentīte mīļotās dāmas iecienītajā krāsā. Bārdu vīriešiem noskuva, atstājot mazu šķipsniņu, bet ūsas saveidoja uz augšu.
Cepures bija platas, ar lielām strausa spalvām. Modē bija platmale ar vienu uzlocītu malu (šāda platmale bija moderna arī sievietes apģērbā).Apģērbs dižā baroka laikā.
XVII gs. beigās izveidojās jaunā aristotātiskā māksla – dižais baroks. Tas iezīmējās ar pārblīvētu dekoratīvismu, svinīgumu un greznību. Tērpa konstrukcija kļuva gandrīz neuztverama – audumā, mežģīnēs, lentēs pazuda cilvēka apveids.Vīrietis.
Bikses ieguva nosaukumu pantalones. Pantalones bija taisnas, paplatas, sniedzās pāri ceļgaliem. Tās beidzās ar cilpām un bija sasietas ar lentēm. Modē nāca arī ringreves. Šajās biksēs tērpies vīrietis, mūsdienu skatījumā, izskatījās patiešām smieklīgs. Apakšējās bikses bija garākas, platas un sasienamas zem ceļiem. Virsū vilka otras bikses, kas bija īsākas un atgādināja svārciņus, rotātus ar mežģīnēm un lentēm (tērpā ir daudz lenšu).
Vīriešiem modē nāca žustokorps – pagara žakete līdz ceļiem ar lieliem piedurkņu atlokiem. Žustokorpam bija ap piecdesmit pogu un grezni rotātas kabatas.
Platmales kļuva vēl lielākas un platākas, spalvas tagad bija ne tikai garas – platmales malu rotāja arī ar īsajām un pūkainajām muskatpīļu spalvām.Sieviete.
Sievietēm modē nāca atkailināti pleci, ekstrēmi šaurs viduklis, savilkts ar korsetes palīdzību.
Svārki bija sarežģīti veidoti, jo tie sastāvēja no 3 svārkiem. Virsējie – pieticīgie, otrie bija redzami zem pirmajiem – viltīgie, un trešie – slepenie, bet tomēr grezni. Virsējie svārki bija nedaudz pacelti, atsedza otros un sānos dekoratīvi tika sakrokoti un savilkti, bet aizmugurē pārtapa velcē (izšūta, rotāta ar pērlēm, lentēm un mežģīnēm). Piedurknes bija visgreznākā tērpa detaļa. Tās sastāvēja no apmēram 5 dažādiem audumiem, kas mijās ar mežģīnēm.
Korsete kļuva par patstāvīgu apģērba detaļu. Var uzskatīt, ka tā bija krūšturis no vaļa sariem, apvilkts ar dārgu audumu.
Frizūras kļuva arvien augstākas, diadēmas bija obligāts aksesuārs. Sieviešu zeķes un kurpes maz atšķīrās no vīriešu tērpa detaļām, varētu pat teikt – apavi tādi paši kā vīriešiem. Tomēr sieviešu kurpes bija smalkākas, sarkanās krāsas papēdis tievāks un purngals šaurāks. Purngals tām bija taisns un plakans, to sauca par pīļu knābi.Vienkāršo ļaužu apģērbs.
Vienkāršās tautas pārstāvju apģērbs bija krietni pieticīgāks.
Vīrieši valkāja vienkāršu žustokorpu, ar 3ceturdaļpiedurknēm, taču atloki bija tikpat lieli. Platmales nebija tik platas un atlocītas, tās rotāja ar auduma strēmelēm, nevis ar spalvām. Parastie strādnieki nevalkāja ringreves, bet gan vienkāršas pantalones.
Sievietes parasti ģērbās svārkos un nēsāja galvassegas. Vienkāršo sieviešu piedurknes bija taisnas un šauras – krasi atšķīrās no galma dāmu apģērba.
Vienkāršo sieviešu un vīriešu apavi bija vienādi, toties ļoti atšķirīgi salīdzinot ar augstākās sabiedrības cilvēkiem. Zābaki bija līdz celim, kurpes – zemas, platas, kā agrīnajā barokā, ar lieliem drēbes atlokiem.Baroka laikmeta tērpi Francijā XVII 2. pusē
(Ludviķa XIV laikmets 1660 – 1710)
Augstu virsotni baroks sasniedza arī Francijā, karaļa Luija XIV laikā. Ludviķim XIV piederēja neierobežota vara. Dzīve franču galmā tika pakļauta stingrai etiķetei. Francija šajā periodā sasniedza nebijušu pacēlumu ekonomikā. Tā uzsāka modernu apģērbu un greznuma priekšmetu eksportu (mežģīnes, cimdus, bižutēriju, zīda zeķes). 1672. gadā Francijā iznāca pirmais modes žurnāls – “Mercure Galante”.
Sākot ar 17. gadsimta vidu, modē dominēja Ludviķa XIV karaļnams, un savas pozīcijas tas neatdeva nevienai citai valstij vēl gadsimtu. Galma ceremonijās nepieciešamās plūstošās līnijas akcentēja ar brīvi krītošu, plandošu apģērbu, ļaujot vaļu fantāzijai. Tērpu dekorēja ar lentītēm, mežģīnēm, izšuvumu. Jau pats audums bija sarežģīts – izšūts vai fakturēts.
Ludviķis XIV tronī tika celts būdams vēl bērns. Viņa vietā valdīja māte Anna. Šajā periodā modē valdīja “bērnišķīguma” atspulgs. Izdabājot mazgadīgajam karalim, galminieki un aristokrāti nēsāja īsas jaciņas un garus matus. Svarīga vīriešu tērpa detaļa tajā laikā bija balts krekls, kuplas piedurknes ar mežģīnu manžetēm, kas dažās vietās pārsietas ar lentām. Virs krekla ģērba atvērtu jaciņu ar īsām piedurknēm. Grezni plati pantaloni tika sasieti virs ceļiem, zem tiem baltas zeķes ar mežģīnēm. Vīriešu apģērba svarīga sastāvdaļa bija ar zeltu izšūts kamzolis. Uz kreisā pleca apmests apmetnis.
Arī Francijā sievietes nēsāja divas kleitas. Virsējā – šūta no dārga auduma ar platu svārku daļu. Apakšējos svārkus apstrādāja ar mežģīnēm. Izmainījās dekoltē forma (no ovāla uz karē). Aukstā laikā sievietes izmantoja kažokādas apmetņus. Rokās – cimdi līdz elkoņiem.
Vēlākā laika posmā vīriešu apģērbā notika dažas pārmaiņas. Tas izskatījās nopietnāks – īso jaciņu vietā sāka ģērbt garus (līdz pat ceļiem) kaftānus. Piedurknes sākumā īsas, vēlāk kļuva garākas. Virs krekla ģērba vesti, ko aizdarīja no vidukļa līdz krūšu vidum. Vīriešu apģērbā parādījās kabatas.
80.gados vīriešu apģērbs kļuva vēl nopietnāks un tumšākos toņos. Modi turpināja noteikt karalis.Izmantotā literatūra.
1. „Latvijas Padomju enciklopēdija”, Rīga, 1981.gads, 1. sējums
2. E. H. Gombrich „Mākslas vēsture”, „Zvaigzne ABC”, 1997. gads
3. Ilma Grauzdiņa, Ēvalds Siliņš, „Mūzika 9.-12.klasei”, „Zvaigzne ABC”, 1998.gads
4. http://www.liis.lv